Pēc padomju okupācijas un Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gada 11. novembrī tika izdots Augusta Kirhenšteina parakstīts Latvijas PSR (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) Augstākās Padomes prezidija dekrēts par Latvijas PSR tiesu sistēmas pārveidošanu. Senāts darbojās līdz 1940. gada 26. novembrim, kad senatori saņēma Tieslietu tautas komisāra pavēli par viņu atbrīvošanu no darba tajā pašā dienā.
Sākās represijas, kas skāra arī tiesu darbiniekus. No 16 senatoriem, kas bija amatā Senāta atlaišanas brīdī, un 7 bijušajiem senatoriem, kas bija dzīvi, tikai diviem bija lemts nomirt Latvijā. Septiņi gāja bojā izsūtījumā Padomju Savienībā, četrpadsmit emigrēja uz ārzemēm. Izņemot Igauniju un Lietuvu, nav citu Augstāko tiesu pasaulē, kuru tiesnešus būtu piemeklējis līdzīgs liktenis.
Padomju Latvijā pastāvēja divu pakāpju tiesu sistēma: rajonu tautas tiesas un Latvijas PSR Augstākā tiesa. Augstākās tiesas tiesnešus amatā uz pieciem gadiem ievēlēja Latvijas PSR Augstākā Padome.
LPSR Augstākā tiesa skatīja civillietas un krimināllietas otrajā instancē, kā arī dažas krimināllietas pirmajā instancē, piemēram, par slepkavībām pastiprinātos apstākļos, bandītismu, valsts noziegumiem. Šie spriedumi bija galīgi un nebija pārsūdzami.
Augstākajā tiesā bija Civillietu un Krimināllietu tiesas kolēģija, Prezidijs un Plēnums. Prezidijs izskatīja protestus par kolēģiju spriedumiem un lēmumiem. Savukārt protestus par Prezidija lēmumu izskatīja Plēnums.
Plēnums arī apkopoja tiesu praksi, statistiku, deva vadošus norādījumus zemākstāvošām tiesām, kā arī apstiprināja Augstākās tiesas kolēģiju sastāvu.
Pirmais Latvijas PSR Augstākās tiesas vadītājs bija Krievijas latvietis Fricis Dombrovskis. Gandrīz trīsdesmit gadus - no 1956. līdz 1985. gadam - Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija Boļeslavs Azāns. 1985. gadā par Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāju iecēla ilggadējo tiesnesi Gvido Zemribo. Viņš Augstāko tiesu vadīja līdz 1994. gadam.
