Informāciju sagatavoja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa, tālrunis: 7020395

Autors: Anita Kehre, Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīdze

E-pasts: anita.kehre@at.gov.lv, tālrunis: 9287367

Steidzami nepieciešams sagatavot jaunus grozījumus Imigrācijas likumā, nosakot procesuālo kārtību, kādā Augstākās tiesas Senāts izskata pieteikumus par iekšlietu ministra lēmumiem par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, uzskata Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns.

2005. gada 28. aprīlī likumā tika izdarīti grozījumi, neinformējot par tiem Augstāko tiesu un nenoskaidrojot tās viedokli, lai gan par daudziem likumprojektiem, kuri tieši neskar Augstākās tiesas darbu, tās atzinums tiek prasīts.

Augstākā tiesa jau 26. maijā nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai I. Ūdrei, Juridiskās komisijas priekšsēdētājam M. Segliņam, Aizsardzības komisijas priekšsēdētājam J. Dalbiņam, kā arī tieslietu ministrei S. Āboltiņai, lūdzot radušos situāciju novērst.

Ar Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra spriedumu Imigrācijas likuma 61.panta sestās daļas vārdkopa „Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šā panta pirmo daļu, nav pārsūdzams” atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam un par spēkā neesošu no 2005. gada 1. maija. Savukārt 2005. gada 28. aprīlī Saeima trešajā lasījumā pieņēma likumu „Grozījumi Imigrācijas likumā”, paredzot, ka iekšlietu ministra lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir tiesības pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senātā.

Atbilstoši pēdējiem grozījumiem Imigrācijas likumā, pieteikumi jāskata administratīvā procesa kārtībā, tātad šīs lietas ir piekritīgas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam. Taču, kā skaidro Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājs Valerijans Jonikāns, Administratīvā procesa likums, kurā ir noteikta Senāta Administratīvo lietu departamenta kā kasācijas instances kompetence, neparedz Senātam ne šādu pieteikumu izskatīšanu, ne arī procesuālo kārtību, kā tas būtu darāms.

Tādējādi minētā jautājuma izlemšanas nodošana Augstākās tiesas Senātam atzīstama par neatbilstošu kasācijas instances mērķiem un uzdevumiem.

Turklāt administratīvajā procesā vispārējā kārtībā pieteikumus izskata atklāti, nodrošinot tiesas nolēmumu plašu publicitāti, lai sabiedrībai būtu iespējams pārliecināties par tiesas argumentu pamatotību. Acīmredzami, ka likumdevēja mērķis, pieņemot grozījumus Imigrācijas likumā, ir bijis noteikt īpašu procesuālo kārtību pieteikumu izskatīšanai par iekšlietu ministra lēmumiem, jo šīs kategorijas lietām ir īpašs raksturs, par ko arī liecina tas, ka šādu pieteikumu izskatīšana ir nodota Senātam.

Taču tagad nav mehānisma, kādā veidā tiesību norma varētu tikt īstenota praksē, un tādējādi Augstākās tiesas Senātam pēc būtības nav iespējams šādu pieteikumu izskatīt. Tas savukārt šo tiesību normu par tiesībām griezties tiesā padara par tikai deklaratīvu.

Lai Imigrācijas likuma 61.panta sestā daļa varētu darboties, nepieciešams noregulēt vairākus jautājumus, piemēram, jautājumus par to, vai lietas tiek izskatītas mutvārdu procesā, vai tiesas sēdes ir atklātas, vai, ņemot vērā likumu „Par valsts noslēpumu”, šīs lietas var skatīt jebkurš Augstākās tiesas Senāta tiesnesis utt.