Pirms 7 dienām Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci. Šis nozīmīgais notikums ir arī pamudinājums izvērtēt, ko esam sasnieguši neatkarības gados un kas būtu jādara, lai kļūtu par līdzvērtīgu Eiropas valsti ar atbilstošu tiesu sistēmu.
Savā ziņojumā es centīšos analizēt, manuprāt, šādus svarīgākos procesus un notikumus, kas ietekmē mūsu tiesu sistēmas attīstību: likumdošanas procesu; tiesu iekārtas likumprojektu; sodu praksi; tiesu prakses izpēti; tiesnešu mācības.
Likumdošanas procesa problēmas
Tiesu darbu ietekmē likumdošanas attīstības tempi un kvalitāte. Pēc neatkarības atjaunošanas likumdevējs ir pieņēmis lielu skaitu dažādu normatīvo aktu, kas tieši vai netieši ietekmē tiesu darbu gan kvalitatīvi, paātrinot vai bremzējot lietu izskatīšanas tempus un efektivitāti, gan kvantitatīvi - samazinot vai palielinot attiecīgo lietu skaitu tiesās. Ir saprotama, it īpaši valsts neatkarības pirmajos gados, nepieciešamība pēc plaša tiesiskā regulējuma daudzās nozarēs, un līdz ar to - zināma steiga un nesaskaņotība, kas ietekmēja likumu kvalitāti.
Pēdējo gadu laikā ir notikušas pozitīvas izmaiņas. Tomēr šis process attīstās pārāk lēni. Likumprojektu sagatavošanai, apspriešanai un pieņemšanai joprojām trūkst koordinācijas, vienotas procedūras, arī noteiktas kvalifikācijas speciālisti konkrētajā nozarē.
Kā piemēru var minēt procesuālās likumdošanas nevienmērīgo attīstību. Mēs zinām, ka CPL stājās spēkā jau 1999.gada 1.martā, APL - tikai 2004. gada 1. februārī, bet KPL vēl joprojām nav pieņemts. Līdz ar to ilgstoši nav bijis pietiekams tiesisks regulējums publiski tiesisko attiecību jomā, kas regulē attiecības starp valsti un personu, kā arī kompetentas tiesu varas kontroles pār izpildvaras darbībām. Kriminālprocesā vēl joprojām kavējamies ar mūsdienīgu procesuālo normu ieviešanu, kas to padarītu daudz ātrāku, ekonomiskāku un efektīvāku.
Otra likumdošanas problēma, kas būtiski ietekmē tiesu darbu, ir biežie grozījumi un papildinājumi normatīvajos aktos. Civilprocesa likumā ir izdarīti jau 6 grozījumi, Krimināllikumā, kas stājās spēkā 1999. gadā - 13 grozījumi. Īpaši bieži grozījumi tiek veikti nodokļu likumdošanā. Likumā „Par nodokļiem un nodevām” no 1995. gada izdarīti jau 19 grozījumi, bet „Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā” pavisam izdarīti 62 grozījumi. Nevēlos analizēt šo grozījumu pamatotību, bet gribu uzsvērt, ka likumdošanas nestabilitāte negatīvi ietekmē tiesu praksi un prasa papildu laiku tās apgūšanai.
Trešā problēma attiecas uz kriminālsodu politiku. Likumdevējam ir tiesības valstī noteikt soda veidus un to bardzību, tomēr dažkārt rodas šaubas par konkrētā nozieguma sankcijas atbilstību nozieguma sabiedriskai bīstamībai un nepieciešamībai to piemērot attiecīgai personai.
Nepārdomāti paaugstinot minimālās un maksimālās soda sankcijas, tiek populistiski radīts iespaids par cīņu ar noziedzību, tomēr tas var ierobežot tiesas iespējas noteikt taisnīgu sodu. Ņemot vērā jau agrāk izdarītos grozījumus KL 49.p., patiešām rodas situācijas, kad tiesai par salīdzinoši niecīgu nodarījumu, teiksim, ievārījuma burciņu, jānosaka bargs brīvības atņemšanas sods.Piemēram, Saltikovs notiesāts pēc krimināllikuma 15.panta 4.daļas un 176. panta 3. daļas par to, ka viņš, būdams agrāk 4 reizes tiesāts, no jauna izdarījis noziegumu – mēģinājis nolaupīt svešu kustamu mantu (velosipēdu Ls 210 vērtībā), kā rezultātā cietušajam radies materiālais zaudējums 23 latu vērtībā (velosipēda remonta izmaksas). Pirmās instances tiesa Saltikovam piesprieda minimālo likumā paredzēto sodu – brīvības atņemšanu uz 8 gadiem.
Šāds sods ir pārāk bargs un nesamērīgs izdarītajam. Tomēr ne apelācijas, ne arī kasācijas instances tiesas piespriesto sodu nevarēja samazināt, jo KL 49. panta nosacījumi kategoriskā formā aizliedz noteikt vainīgajam vieglāku sodu nekā likumā paredzētais, ja tiesa atzinusi, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts atbildību pastiprinošos apstākļos un, ja izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, kā tas kvalificējams konkrētajā gadījumā.
Gribu uzsvērt, ka likumdošanas problēmu risināšana ir cieši saistīta ar tiesu praksi, ietekmē tās stabilitāti un tālāku attīstību. Es ceru, ka nākotnē šie procesi attīstīsies daudz pārdomātāk un kvalitatīvāk.
Likumprojekts par tiesu iekārtu
Spriest par likumprojektu ir sarežģīti, jo laika gaitā daudz kas tā sākotnējā saturā ticis pārveidots un, mainoties Tieslietu ministrijas politiskai vadībai, ir mainījusies arī attieksme pret atsevišķiem jautājumiem. Tagad likumprojekts nonācis jau trešā tieslietu ministra rokās, un mums ir jāzina, kāds būs tā tālākais liktenis.
Manuprāt, šim likumprojektam, kas varētu nākt likuma „Par tiesu varu” vietā, būs ļoti svarīga ietekme uz tiesu sistēmas attīstību. Kopumā es to vērtēju pozitīvi, jo tas precizē daudzus svarīgus jautājumus, kas saistīti ar tiesnešu kandidātu atlases un karjeras attīstības jautājumiem; tas nodibina un regulē tiesu administrācijas institūciju, mazinot izpildvaras iespējamo ietekmi uz tiesu varu.Bet likumprojektā ir iekļauti arī citi nozīmīgi grozījumi, piemēram, tas paredz apgabaltiesās likvidēt pirmo instanci, bet Augstākajā tiesā - apelācijas instanci. Tātad Augstākā tiesa paliek tikai kā kasācijas instance. Patiešām, lielākajā daļā valstu Augstākā tiesa ir tikai kasācijas instance, šāds modelis ir klasisks un atbilst vispārējiem tiesvedības principiem. Teorētiski piedāvātai reformai var piekrist.
Tomēr, veicot tik svarīgu reformu, kas saistīta ar tiesu sistēmas maiņu, ir skaidri jāapzinās, kāpēc tā ir vajadzīga, kādas būs sekas un vai mēs šobrīd esam tam gatavi. Pašreiz spēkā esošā tiesu sistēma darbojas kopš 1995.gada un gandrīz desmit gadu laikā ir apliecinājusi noteiktu stabilitāti. Līdz šim nav dzirdēti pamatoti argumenti ne no pašmāju, ne ārvalstu ekspertiem, kāpēc šī sistēma būtu jāmaina. Es gribu uzsvērt, ka vienmēr būs noteikts sarežģītu lietu skaits, kas prasīs no tiesnešiem speciālas zināšanas un augstu kvalifikāciju konkrētā nozarē.
Diemžēl maz ticams, ka mēs spējam tuvākajā laikā nodrošināt atbilstošu kvalifikāciju visās tiesu instancēs, tāpēc ātrāk un efektīvāk tas ir sasniedzams, koncentrējot attiecīgos speciālistus, kā to paredz pašreizējā kārtība. Manuprāt, spēkā esošā tiesu sistēma arī daudz efektīvāk var nodrošināt noteiktu kategoriju lietās vienotu tiesu praksi, jo ir tikai viena apelācijas instance.1995.gadā, veidojot tiesu sistēmu, kas darbojas šodien, manuprāt, tika ņemts vērā tas modelis, kāds pastāvēja Latvijā līdz 1940.gadam, kur bija miertiesas kā pirmās instances tiesas, apgabaltiesas kā pirmās un apelācijas instances tiesas, tiesu palāta tikai kā apelācijas instance, un Senāts kasācijas instance.
Pirms izlemt, vai turpināt realizēt likumprojektā piedāvāto reformu, svarīgi būtu saprast un nodefinēt, ko mēs gribam sasniegt, izanalizēt visas iespējamās sekas un pārliecināties, vai mūsdienu ekonomiskajos apstākļos ar reformu saistītie izdevumi būs adekvāti. Ja tiks izlemts, ka šī reforma jāturpina, jābūt skaidrai programmai un attiecīgajam finansējumam, kad un cik ilgā laikā tai jānotiek.
Uzskatu par pareizu un atbalstāmu tieslietu ministres rīcību, apturot likumprojekta tālāku virzību, jo pārāk sasteigta rīcība šajā gadījumā nav attaisnojama. Es aicinu visus kolēģus analizēt un izvērtēt likumprojektā piedāvātos grozījumus un jauninājumus.
Sodu prakses analīze
Pagājušajā gadā mūsu valstī tika notiesātas 13 586 personas, katrā no iepriekšējiem trīs gadiem - aptuveni par vienu tūkstoti mazāk. Vai šīs notiesātās personas ir saņēmušas taisnīgu sodu, kas atbilst soda mērķim un soda individualizācijas principam? Kāda ir Latvijas tiesu sodu prakse? Šie un citi jautājumi, kas saistīti ar soda noteikšanu ir ļoti jūtīgi, grūti uz tiem atbildēt un sarežģīti vērtēt.
Vērtējot tikai skaitļus, mēs varam secināt, ka pēdējo četru gadu laikā sodu prakse ir bijusi stabila. No visām notiesātajām personām ar brīvības atņemšanas sodu ik gadu tiek notiesātas aptuveni 25% personu, ar nosacītu notiesāšanu - 50 % personu. Noteikta stabilitāte ir arī attiecībā uz citiem soda veidiem.
Padziļināti analizējot tiesu praksi, jāsecina, ka diemžēl ļoti daudzos gadījumos tiesu prakse nav stabila, un īpaši sodu prakse ir atšķirīga un nekonsekventa. Jāatzīst, ka tiesām izteiktā kritika attiecībā uz noteiktajiem sodiem bieži vien ir pamatota, un vairākos gadījumos ne tikai sabiedrībai, bet arī profesionāliem juristiem nav saprotama.
Apkopojot tiesu praksi 2003.gadā krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, Augstākā tiesa secināja, ka par smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu notiesātajiem visai bieži bez pamatotas motivācijas tiek piespriests brīvības atņemšanas sods nosacīti. Turklāt tiesas gandrīz neizmanto likumdevēja paredzētās iespējas uzlikt notiesātajam KL 55. panta 6. daļā paredzētos pienākumus, kas varētu palielināt nosacīta soda piemērošanas efektivitāti.Nosakot sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, galvenokārt tiek piemērots sodu ietveršanas princips, ļoti reti tiesas piemēro daļēju soda saskaitīšanu, un arī tad tiesas smagākajam sodam pieskaita tikai minimālu soda daļu no soda, kāds piespriests par citu noziedzīgu nodarījumu.
Nosacīta notiesāšana piemērota 75% personu, kuras atzītas par vainīgām un notiesātas par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu pēc KL 125. panta 1. daļas, 17,6% personu notiesātas pēc 125.panta 2. un 3. daļas. Ņemot vērā, ka Krimināllikumā par šo noziegumu kā vienīgais sods ir paredzēta brīvības atņemšana, šāda Latvijas Republikas tiesu soda politika ir atzīstama par visai liberālu, it īpaši, runājot par soda noteikšanu par sevišķi smagu noziegumu pēc KL 125.panta 2. un 3. daļas.Analizējot tiesu statistikas rādītājus par citiem noziegumu veidiem 2003. gadā, jākonstatē, ka diemžēl arī tur ir līdzīgas soda politikas problēmas. Rodas pamatotas šaubas, vai visos gadījumos tiesas, nosakot sodus personām, kas atzītas par vainīgām smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarīšanā, ir ievērojušas likuma prasības.
Tā, piemērām, par laupīšanu, kas pieskaitāma smagu un pat sevišķi smagu noziegumu kategorijai, tiesas tikai 55,8% notiesāto piemērojušas brīvības atņemšanu, bet 44,2% gadījumos noteikušas vai nu nosacītu sodu vai cita veida sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu.
Par izspiešanu vai izspiešanu organizētā grupā tiesas tikai 20 personām noteikušas reālu brīvības atņemšanas sodu, 41 personai (tas ir 67,2% gadījumu) noteikts nosacīts vai cita veida sods bez brīvības atņemšanas.
Par kukuļošanu notiesātas pavisam 24 personas, no kurām 7 personām noteikts brīvības atņemšanas sods, bet pārejām 17 (70,8% gadījumu) noteikts nosacīts sods. Acīmredzot noteiktie sodi nav uzskatāmi par atbilstošiem, zinot šī nozieguma aktualitāti un paaugstināto sabiedrisko bīstamību mūsu valstī.
Jau agrāk vairākkārt ir uzsvērta nepieciešamība noteikt adekvātus sodus noziegumiem, kas saistīti ar narkotisko vielu nelikumīgu apriti. Ir pamats šaubīties par piespriesto sodu atbilstību šo noziegumu paaugstinātajai sabiedriskajai bīstamībai un radītajām kaitīgajām sekām, ja tiesas par tiem 51,6% gadījumu noteikušas nosacītu vai cita veida sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu.
No iepriekš teiktā var secināt:
Pirmkārt, tiesnešiem trūkst vienotas izpratnes par soda noteikšanas vispārējiem principiem. Bieži vien tiesas pie visai līdzīgiem apstākļiem, kas raksturo izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tiesājamā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, nosaka visai atšķirīgus sodus.
Otrkārt, bieži ir gadījumi, kad piespriestajam sodam nav motivācijas, vai arī šī motivācija nav pārliecinoša un galvenokārt aprobežojas ar likumā paredzēto atbildību mīkstinošo apstākļu uzskaitījumu, piemērām, agrāk nav tiesāts, atzīst un nožēlo izdarīto vai veselības stāvokļa konstatējumu. Ne vienmēr tiek ievērots KL 55. panta 4. daļā noteiktais, ka, nosacīti notiesājot, spriedumā norādāmi apstākļi, kuru dēļ tiesa atzinusi par lietderīgu sodu neizpildīt.
Piemērām, Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa, nosakot sodu tiesājamiem Bokijam, kurš agrāk 3 reizes sodīts, un Šaiteram, kurš agrāk 2 reizes sodīts, par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, spriedumā aprobežojās ar vienkāršu ierakstu bez motivācijas: ”Izvērtējot konkrētos lietas apstākļus, tiesa uzskata, ka, nosakot sodu, tiesājamiem var piemērot Krimināllikuma 55. panta nosacījumus”.
Treškārt, tiesas, nosakot sodu, ne vienmēr ņem vērā soda mērķi.
KL 35.panta 2. daļā ir noteikts, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Īpaši aktuāls ir jautājums par soda preventīvo raksturu, par ko nereti tiek pilnīgi aizmirsts vai tam tiek piedota otršķirīga nozīme.
Ja Rīgas apgabaltiesa, izskatot pirmajā instancē krimināllietu par 55 000 latu kukuļa saņemšanu, VID amatpersonai piespriež nosacītu sodu, bet Augstākās tiesas apelācijas instances tiesa šajā lietā noraida prokurora apelācijas protestu, tad ir pamats runāt, ka sods ir acīmredzami netaisnīgs sava mīkstuma dēļ un neatbilstošs noziedzīgā nodarījuma raksturam, radītajam kaitējumam un tam nav nekāda preventīva rakstura.
Soda noteikšana ir individuāls un samērā sarežģīts process, kas prasa no tiesneša pieredzi un zināšanas ne tikai konkrētā jautājumā, bet arī citās nozarēs, un spēju analizēt sabiedriski politiskos un ekonomiskos procesus.
Mūs neierobežo precedenta saistošā nozīme vai ar likumu noteiktas vadlīnijas. Mūsu valsts likumi tiesām dod plašas iespējas realizēt soda individualizāciju, kas ir svarīgs krimināltiesību princips. Tajā pat laikā tas prasa no tiesnešiem spēju konkrēto lietu saskatīt kopsakarībās un, nosakot individuāli sodu, redzēt, kā tas ietekmē noziedzības vispārējo līmeni, cik tas ir taisnīgs attiecībā pret nozieguma raksturu un sekām, cik lielā mērā tas var atturēt no jaunu noziegumu izdarīšanas un kā tas ietekmē sabiedrisko domu.
Diemžēl sabiedrībā pamatoti rodas priekšstats, ka daudzos gadījumos vainīgās personas nesaņem adekvātu sodu un tiek apšaubīta tiesas kā taisnīguma un likumības sarga nozīme. Tā ir ļoti bīstama tendence, ar kuru nedrīkst nerēķināties.
Nosakot sodu individuāli, tiesas ir neatkarīgas un nedrīkst ietekmēties no jebkādiem ārējiem apstākļiem. Tomēr tiesas nevar ignorēt likumdevēja gribu, kas nosaka vispārējo sodu politiku. Par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem likumdevējs ir paredzējis attiecīgus sodus.
Tiesas pienākums ir ievērot likumdevēja gribu un, nosakot individuāli sodu, adekvāti to piemērot. It īpaši tas attiecas uz tādiem noziegumiem, kuriem mūsdienu apstākļos ir paaugstināta sabiedriskā bīstamība, piemērām saistībā ar narkotisko vielu nelikumīgu apriti, kukuļošanu u.c.
Tiesu prakses izpēte
Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa sadarbībā ar Augstākās tiesas tiesnešiem un attiecīgās nozares tiesību zinātniekiem tikko ir pabeigusi tiesu prakses apkopojumu par KL 55.panta 6. daļas 1. punkta, tas ir, pienākuma noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu, piemērošanu un KPK 276’. panta 4. daļas un 416.panta 4. daļas , tas ir, par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu tiesas izmeklēšanā. Apkopojuma rezultāti jau apspriesti ar apgabaltiesu tiesnešiem un tiks nosūtīti visām tiesām.
Es gribu pieminēt vēl divus, manuprāt, ļoti svarīgus prakses apkopojumus, ko šogad ir veikusi Augstākā tiesa. Apkopota tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Tajā plaši analizēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē noteiktie standarti vārda brīvības, goda un cieņas aizsardzībā, kā arī Latvijas tiesu prakse šajos jautājumos.
Pavisam nesen pabeigta arī tiesu prakses izpēte lietās par uzņēmumu maksātnespēju un bankrotu. Tā parādīja, ka maksātnespējas procesi ir ilgstoši un no kreditoru viedokļa neefektīvi. Tiesas izraudzītie administratori nav veikuši savu galveno pienākumu – nodrošināt maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu gaitu. Maksātnespējas procesā iegūtie līdzekļi galvenokārt tiek izmantoti procesa administrēšanas izdevumu segšanai, bet kreditoru prasījumu apmierināšanai līdzekļi ir iegūti tikai atsevišķos gadījumos. Lietu izpēte parādīja arī nepieciešamību izdarīt izmaiņas likumdošanā.
Tiesu prakses izpēte dod svarīgu materiālu, lai analizētu attīstības tendences, iespējamās kļūdas un sagatavotu priekšlikumus likumdošanas papildināšanai. Tas ir nozīmīgs instruments tiesu prakses stabilizēšanai un vienveidošanai. Esmu gandarīts, ka pēdējā gada laikā AT ir izdevies šo darbu veikt daudz kvalitatīvāk un lielākā apjomā. Tas ir bijis iespējams, pateicoties Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas vadītājas Zigrīdas Mitas enerģiskai rīcībai un Saeimas Juridiskās komisijas atbalstam, nodrošinot organizatorisko un finansiālo pusi.
Ar jaunākajiem tiesu prakses apkopojumiem ir iespējams iepazīties AT mājas lapas attiecīgā sadaļā. Es aicinu visus tiesnešus gan tos izmantot, lai veidotu vienotu un pareizu tiesu praksi, gan arī pašiem aktīvi iesaistīties šajā darbā, jo likuma „Par tiesu varu” 33. un 40. pantā rajonu un apgabaltiesu priekšsēdētāju pienākumos ir noteikts - vadīt tiesu prakses pētīšanu un vispārināšanu.
Tiesnešu mācību organizēšana
Redzot un norādot uz tiesnešu kļūdām, ir jāsaprot arī, kāpēc tās ir. Ir dažādas kļūdas, tomēr liela daļa no tām rodas tiesnešu nepienācīgas sagatavotības dēļ. Lai gan pēdējo gadu laikā tiesnešu mācībām un kvalifikācijas celšanai tiek veltīts arvien vairāk laika un līdzekļu, tas ir nepietiekami.
Mums ir principiāli jāmaina attieksme pret mācībām. Šodien pirmajā vietā ir tiesneša ikdienas darba veikšana, mācībām atlicinot otršķirīgu lomu. Ir gadījumi, kad tiesas priekšsēdētājs vai kāda cita atbildīga persona nemaz neinformē par mācību iespējām, uzskatot, ka svarīgāk ir izskatīt konkrētās lietas. Ir tiesas, kur patiešām darba grafiks ir tik intensīvs, ka ļoti grūti atrast brīvu laiku mācību organizēšanai.
Uzskatu, ka visu līmeņu tiesnešiem savas zināšanas pastāvīgi ir jāpilnveido un jāpapildina. Tam plānveidīgi un konsekventi jāvelta noteikts laiks, nevis jāvadās pēc atlikuma principa. Tiesnešu kvalifikācijas celšana ir tiesneša darba pienākumi, pret kuriem vajadzētu izturēties ar tādu pat atbildības sajūtu kā pret citiem pienākumiem. Tiesas priekšsēdētāju un administrācijas pienākums ir nodrošināt iespējas to darīt.
Tomēr lielākā atbildība ir jāuzņemas valstij. Tiesnešu mācību nodrošināšana nemaz nav tik dārga, jo daudzreiz dārgāk var maksāt tās kļūdas, ko pieļauj nepienācīgi sagatavots tiesnesis. Īpaši tagad, kad Latvija ir kļuvusi par ES pilntiesīgu dalībvalsti, ir nepieciešams ātrāk apgūt zināšanas daudzās jaunās nozarēs.
Mums ir pietiekami labi sagatavota mācību bāze – Tiesnešu mācību centrs ar labu administratīvo un metodisko vadību. Šo darbu vajadzētu turpināt un, saņemot lielāku valsts atbalstu, būs iespējams uzlabot tiesu darba kvalitāti kopumā un, ceru, arī tiesas prestižu.
