Viens no pirmajiem valstiski svarīgajiem darbiem pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī bija savas, latviskas tiesu sistēmas radīšana. Pirmais tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis un viņa biedrs Eduards Strautnieks, kuri abi bija zvērināti advokāti, nekavējoties sāka sarunas par tiesu izveidošanu un tiesu pamatlikumu izdošanu.
Apspriedēs par tiesu iekārtas likuma projektu piedalījās daudzi labākie advokāti un juristi, no kuriem daži vēlāk kļuva par tiesnešiem. Izstrādāto projektu tieslietu ministrs nolasīja Pagaidu valdības 3. decembra sēdē. Tā projektu apstiprināja un 4. decembrī cēla priekšā Tautas padomei. Kad to bija caurlūkojusi īpaša komisija, 1918. gada 6. decembrī tas tika pieņemts kā "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību", kas uzskatāms par pamatu Latvijas tiesu sistēmai.
Līdz tam justīcijas resors bija darbojies pēc cariskās Krievijas tiesību principiem. Jaunais likums saturēja daudz jaunu principu, bija visu tiesu darbības stūrakmens, no tā vēlāk izveidojās citi likumi. Pirmoreiz ar likumu tika noteikts, ka darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu. Tomēr tiesām pēc apstākļiem un vajadzības bija jāpieļauj arī krievu vai vācu valodas lietošana.
16. decembra sēdē Pagaidu valdība nolēma, ka Latvijas tiesās spriedumi jāpasludina "Uz Latvijas Pagaidu valdības pavēli", savukārt 25. decembrī vienojās, ka tiesnešiem (Senāta un tiesu locekļiem) zvērests jānodod Latvijas Pagaidu valdībai Ministru prezidenta un tieslietu ministra vai viņa biedra klātbūtnē.
