|
Pirmajiem sešiem celmlaužiem sekoja daudzi citi izcili juristi, kas, pieņemot senatora amatu, ielika darbā visas savas spējas, lai godam veiktu augstākā tiesneša pienākumus: Broņislavs Nugajevskis, Andrejs Sīmanis, Aleksandrs Gubens, Fridrihs Vesmanis, Baldvins Disterlo, Jānis Kalacs, Aleksandrs Pētersons, Kārlis Puriņš, Fricis Zilberts, Fridrihs Konradi, Jānis Balodis, Osvalds Ozoliņš, Jānis Rūdolfs Alksnis, Mintauts Čakste, Vladimirs Bukovskis, Jēkabs Grots, Jānis Skudre, Kārlis Ducmanis, Pēteris Leitāns, Pēteris Stērste, Jānis Ankravs, Teodors Bergtāls, Augusts Rumpēters, Aleksandrs Haritonovskis, Voldemārs Kaņepītis un vēl citi.
Latvijas valsts pirmsākumā tieši senatori bija tie, kas vadīja un uzraudzīja daudzo bijušās Krievijas likumu piemērošanu un mūsu pašu jaunizdoto likumu vienādu un pareizu tulkošanu.
Divdesmit gados Senāts pakāpeniski kļuva par patiesi augstāko tiesu instanci valstī un samērā īsajā laika periodā deva lielu ieguldījumu tiesu prakses nostiprināšanā, juridiskās domas un nacionālo tiesību attīstībā. Tā 1933. gadā 1. augustā sakarā ar Sodu likuma stāšanos spēkā Senāta sēžu zālē notika svinīgs akts, kurā tieslietu ministrs A. Ozols pēc Valsts prezidenta reskripta nolasīšanas jaunā Sodu likuma pirmo eksemplāru nodeva Senāta Kriminālkasācijas departamenta priekšsēdētājam senatoram Aleksandram Gubenam kā augstākajam likuma izpildītājam.
Arī jaunā 1937. gadā pieņemtā Civillikuma izstrādāšanā aktīvi piedalījās senatori – ievadu sagatavoja senators O. Ozoliņš sadarbībā ar senatoru K. Ducmani.
Par darba apjomu lietu iztiesāšanā runā skaitļi – Senāta Kriminālais kasācijas departaments 20 pastāvēšanas gados izspriedis pavisam 18 458 lietas, Civilais kasācijas departaments – 16 299 lietas un Administratīvais departaments – 28 397. Visi trīs departamenti kopā divdesmit gadu laikā noturējuši 1160 tiesas sēdes un 2616 rīcības sēdes.
Senāta darbu būtiski ietekmēja pēc 1934. gada 15. maija izdotie jaunie pamatlikumi, saskaņā ar kuriem arī tiesu darbiniekiem nācās norobežoties no teorētiskajiem uzskatiem un praktiskajiem izpaudumiem, kas sludināja valsts varas sadalījuma principu. Tā vietā tika likts uzticības apliecinājums vienotai un nedalāmai valsts varai, “kuras pavēnī tiesas orgāni patstāvīgi un neatkarīgi izpilda savas tiesu funkcijas, kopdarbībā un harmonijā ar citiem valsts varas orgāniem” (citāts no tieslietu ministra H. Apsīša runas svinīgajā pasākumā Senātā 1936. gada 15. maijā).
|
|
