Pirmajiem sešiem senatoriem sekoja citi izcili juristi, kas godam veica augstākā tiesneša pienākumus: Broņislavs Nugajevskis, Andrejs Sīmanis, Aleksandrs Gubens, Fridrihs Vesmanis, Baldvins Disterlo, Jānis Kalacs, Aleksandrs Pētersons, Kārlis Puriņš, Fricis Zilberts, Fridrihs Konradi, Jānis Balodis, Osvalds Ozoliņš, Jānis Rūdolfs Alksnis, Mintauts Čakste, Vladimirs Bukovskis, Jēkabs Grots, Jānis Skudre, Kārlis Ducmanis, Pēteris Leitāns, Pēteris Stērste, Jānis Ankravs, Teodors Bergtāls, Augusts Rumpēters, Aleksandrs Haritonovskis, Voldemārs Kaņepītis un vēl citi. Senāta pastāvēšanas laikā senatora amatos bija iecelti 30 tiesneši, bet vienlaikus strādāja ne vairāk kā 17 senatori.
Latvijas valsts pirmsākumā tieši senatori vadīja un uzraudzīja daudzo bijušās Krievijas likumu piemērošanu un Latvijas jaunizdoto likumu vienādu un pareizu tulkošanu.
Divdesmit gados Senāts pakāpeniski kļuva par patiesi augstāko tiesu instanci valstī un deva lielu ieguldījumu tiesu prakses nostiprināšanā, juridiskās domas un nacionālo tiesību attīstībā. 1933. gadā 1. augustā sakarā ar Sodu likuma stāšanos spēkā Senāta sēžu zālē notika svinīgs akts, kurā tieslietu ministrs A. Ozols jaunā Sodu likuma pirmo eksemplāru nodeva Senāta Kriminālkasācijas departamenta priekšsēdētājam senatoram Aleksandram Gubenam kā augstākajam likuma izpildītājam.
Arī jaunā 1937. gadā pieņemtā Civillikuma izstrādāšanā aktīvi piedalījās senatori, ievadu sagatavoja senatori O. Ozoliņš un K. Ducmanis.
Darba apjomu lietu iztiesāšanā raksturo skaitļi: Senāta Kriminālais kasācijas departaments 20 pastāvēšanas gados izspriedis pavisam 18 458 lietas, Civilais kasācijas departaments – 16 299 lietas un Administratīvais departaments – 28 397, tātad kopā vidēji 3000 lietas gadā jeb 10 lietas darba dienā.
Apmēram 4800 spriedumus Senāts publicējis, Senāta spriedumu krājumi aptver vairāk nekā 6000 lappušu, šie krājumi šodien ir bibliogrāfisks retums. Turklāt vismaz 70 Senāta spriedumi savā laikā parādījās tulkojumā Latvijas vācu juristu biedrības žurnālā. Vairāk nekā 30 Senāta spriedumi izdoti tēžu veidā krievu valodā Rīgas žurnālā "Zakon i sud" un 20 Senāta spriedumi publicēti tulkojumā juridiskos žurnālos ārzemēs. Šādā veidā Senāta darbība kļuva pazīstamā ārzemēs.
Senāta darbu būtiski ietekmēja 1934. gada 15. maija apvērsums. Saskaņā ar jaunajiem pamatlikumiem tiesu darbiniekiem nācās norobežoties no teorētiskajiem uzskatiem un praktiskajiem izpaudumiem, kas sludināja valsts varas sadalījuma principu. Tā vietā tika likts uzticības apliecinājums vienotai un nedalāmai valsts varai, “kuras pavēnī tiesas orgāni patstāvīgi un neatkarīgi izpilda savas tiesu funkcijas, kopdarbībā un harmonijā ar citiem valsts varas orgāniem” (citāts no tieslietu ministra H. Apsīša runas svinīgajā pasākumā Senātā 1936. gada 15. maijā).
Taču Senāts spēja aizstāvēt tiesu varu arī autoritārā režīmā, kaut arī Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters zaudēja savu amatu. Senāts saņēma autoritatīvu mājienu nosūtīt Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim apsveikumu, tajā uzsverot apvērsuma tiesisko jēgu. Senāta priekšsēdētājs Valters tam pretojās, norādīdams, ka apsveikumu var sūtīt, bet atzīt apvērsuma likumību nav iespējams.
Bija jūtams spiediens uz tiesu varu gan no Tieslietu ministrijas, gan no Ministru prezidenta. Tieslietu ministrs izvirzīja prasību izveidot "latviskas tiesības" un "latviskas tiesas", norādot, ka "nevar būt pareiza sprieduma, ja tiesneša pārliecībā trūkst iekšējās saskaņas ar 15. maija idejām". Tas nozīmēja politizēt tiesību sistēmu. Taču Senāta spriedumos nav saskatāmas "nodevas" 15. maija idejām. Zīmīgi arī, ka Kārlis Ulmanis izteicis vēlēšanos kļūt par goda tiesnesi, bet vairāki senatori cēluši iebildumus, un Ulmani tā arī neieskaitīja goda tiesnešos.
