Atbildot uz Latvijas Kredītņēmēju asociācijas ziņu aģentūrai LETA pausto viedokli (Sk. LETA, Preses relīzes, 2019.gada 20.jūnijs “LAKRA: Grūti izprotams Augstākās tiesas Senāta lēmums draud izraisīt anulētu privātpersonu maksātnespējas procesu lavīnu”) par Augstākās tiesas lēmumu (lietā SPC-5/2019), Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments skaidro:

Maksātnespējas process un iespēja tā ietvaros atbrīvoties no parādiem ir paredzēta labticīgiem parādniekiem, nevis bezatbildīgas aizņemšanās sekmēšanai. Lai šo likumā doto iespēju izmantotu, parādniekam ir jāparāda labā griba un disciplinētība. Viens no veidiem, kā tas tiek parādīts, ir kreditoru prasījumu segšana parādnieka iespēju robežās. Tas saskan ar Maksātnespējas likuma mērķi – likuma robežās veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu.

Augstākā tiesa, iztulkojot Maksātnespējas likuma normas atbilstoši minētajam mērķim, secināja, ka parādnieka pienākums iespēju robežās segt kreditoru prasījumus bankrota procedūras gaitā saglabājas arī pēc likuma grozījumiem 2014.gadā. To apliecina fakts, ka joprojām ir spēkā Maksātnespējas likuma 140.panta 1.punkta noteikums, ka bankrota procedūras laikā parādniekam ir tiesības saņemt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu fiziskās personas uzturēšanas izmaksas. Tātad atlikusī daļa no ienākumiem, kas nevar pārsniegt vienu trešdaļu, faktisko apmēru nosakot katrā individuālajā gadījumā, ir jānovirza Maksātnespējas likuma mērķu sasniegšanai, proti, parādnieka saistību izpildes veicināšanai. Ja bija paredzēts atbrīvot parādnieku no saistību izpildes bankrota procedūras laikā, tad no likuma bija izslēdzama arī 140.panta 1.punkta norma, taču likumdevējs to ir saglabājis nemainīgu.

Nemainīgs palicis arī likuma 139.panta 1.punkta noteikums, ka parādniekam ir pienākums bankrota procedūras laikā gūt ienākumus atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Izvērtējot šos noteikumus kopsakarā, Augstākā tiesa sniedza attiecīgo likuma iztulkojumu.

Tiesa, noskaidrojot likumdevēja gribu, balstās uz juridisko metodi. Šīs metodes elementi cita starpā ir tiesību normu iztulkošana un tiesību palīgavotu izmantošana. Pie tiesību palīgavotiem pieskaitāmi arī likumdošanas procesa dokumenti – anotācijas, Saeimas komisiju sēžu protokoli, stenogrammas u.tml., kas satur ziņas par pieņemto tiesību normu mērķi, jēgu, pamatojumu. Minētajiem Maksātnespējas grozījumiem šādi palīgavoti nav pieejami.

Neraugoties uz to, ka iepriekš minētais likuma grozījums, ja tas bija iecerēts tā, kā tas tagad tiek publiski pasniegts, fundamentāli maina maksātnespējas regulējumu un ietekmē Maksātnespējas likuma mērķus, anotācija šim grozījumam nav sastādīta. Nav arī neviena cita publiski pieejama dokumenta, kurā būtu veikta šā grozījuma nepieciešamības analīze, sniegts tā izvērtējums un pamatojums. Vienīgais avots, kurā parādās ar šo jautājumu saistīta informācija, ir Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 23.10.2013. sēdes audioieraksts, kur nav rodamas ziņas par grozījumu mērķi un pamatojumu, bet ir vienā teikumā tiek runāts par darba grupā panākto vienošanos attiecībā uz 139.panta izslēgšanu. Saeimas mājaslapā pie šā likumprojekta pievienotie dokumenti nenorāda ne uz šādas sēdes norisi, ne uz tās darba kārtību (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=367/Lp11).

Par šādām konceptuālām izmaiņām nav runāts arī tiesību doktrīnā. Piemēram, arī vēlāk, pēc likuma grozījumu pieņemšanas un spēkā stāšanās, toreizējais Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs G.Bērziņš savā rakstā žurnālā “Jurista Vārds”, aprakstot grozījumus Maksātnespējas likumā, šo jautājumu nemaz nepiemin (sk. G.Bērziņš. Aktuālie grozījumi Maksātnespējas likumā: kas un kāpēc mainījies. Jurista Vārds Nr.09 (861). 2015.gada 3.marts).

Demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumos, ja likumdevējs uzskata, ka tiesu prakse iet nepareizā virzienā, tas jebkurā gadījumā ir tiesīgs koriģēt šo praksi likumdošanas ceļā, sašaurinot tiesas iespējas un “uzvedot” to uz tā ceļa, kuru likumdevējs uzskata par pareizu. No Augstākās tiesas lēmuma lietā ir secināms, ka, ja ir bijis mērķis atbrīvot parādnieku no jebkādiem maksājumiem bankrota procedūras laikā, bija nepieciešams izdarīt ne tikai grozījumus atsevišķā Maksātnespējas likuma 139.pantā, bet izdarīt sistēmiskus grozījumus visā Maksātnespējas likumā, ieskaitot Maksātnespējas likuma 140. un 172.pantu, definējot šādu izmaiņu mērķus un sniedzot to pamatojumu likumprojekta anotācijā.

Likums jāaplūko kā vienota sistēma. Turklāt šādus būtiskus grozījumus ir jāizstrādā pārdomāti, publiskojot informāciju par to nepieciešamību un izstrādājot anotāciju, kurā ir izskaidrots izmaiņu pamatojums un mērķi.