2019.gada 1.novembrī

Labdien, cienījamie kolēģi.

Šodien esam pulcējušies mūsu ikgadējā tiesnešu konferencē. Konferences programma ir piepildīta ar daudziem tiesu sistēmas efektīvai funkcionēšanai būtiskiem jautājumiem.

Tie skar gan mūsu darba saturisko pusi – spriedumu kvalitāti, tiesas procesa efektīvu vadību, gan tiesu sistēmas neatkarību un šīs neatkarības garantijas, piemēram, tiesneša konstitucionālajam statusam atbilstošu atalgojumu u.c.

Analizējot gan savu, gan likumdevēja un izpildvaras darbu, ciktāl tas skar tiesu sistēmu, mums primāri jāpatur prātā, ka Satversme definē Latviju kā demokrātisku, tiesisku valsti. 

Tiesiskums, pilnīgi loģiski, nav iespējams bez efektīvi funkcionējošas tiesu varas.

Bez šādas tiesu varas apdraudēta ir cilvēka cieņa un brīvība un viņa pamattiesību aizsardzība, kas ir mūsu valsts deklarētās pamatvērtības.

Samērojot ar šīm fundamentālajām aksiomām mūsu šodienas temati var šķist šauri. Tomēr būtībā tas tā nav, jo katrs no tiem ir šīs kopainas neatņemama sastāvdaļa.

 

Spriedumu un tiesas procesa kvalitāte

Tiesneša, tiesu sistēmas primārais uzdevums ir strīdu risināšana.

Tieši ar kvalitatīviem, saprotamiem spriedumiem mēs primāri nodrošinām sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

Tādēļ mēs šīs dienas diskusijas veltām spriedumu kvalitātei un tiem faktoriem, kas to ietekmē pozitīvi un negatīvi, šobrīd un potenciāli.

Es aicinātu jūs skatīties uz spriedumu kvalitāti plašāk, ietverot tajā ne vien pašu tekstu, kam, neapšaubāmi, ir jābūt strukturētam, juridiski precīzam un skaidram. Tomēr daļu no sprieduma efektivitātes veido arī tas, kādā procesā mēs pie tā nonākam. Vai tas ir savlaicīgs un objektīvs, vai procesa laikā pusēm nostiprinājusies pārliecība par to, ka to argumenti ir uzklausīti un izsvērti, ka tiesas spriešana ir bijusi taisnīga.

Tajā pašā laikā, ir skaidrs, ka tiesvedību atsevišķās situācijās puses var censties izmantot nevis labticīgai problēmu risināšanai, bet rezultāta novilcināšanai vai pat, maldinot tiesu, mēģinājumam nonākt pie sev vēlama prettiesiska rezultāta.

Arī procesa vadība un saskarsmes kultūra ir prasmes, kas ir absolūti nepieciešamas tiesneša darbā.

Ir ļoti būtiski, lai lietu izskatīšanas gaitā tiesnesis rīkotos proaktīvi un turētu procesa “vadības grožus” savās rokās, nepieļaujot procesa novilcināšanu. Tiesnesim ir jāvar nostāties pretī pušu ļaunprātībai, pretējā gadījumā sekas ir ne vien konkrētās lietas ietvaros (pelnītā soda samazināšana procesa ilguma dēļ), bet arī valstiskas, piemēram, potenciāla starptautiska tiesvedība Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta kontekstā.

Skatot lietu pēc būtības, ir svarīgi atcerēties, ka gramatiskā interpretācijas metode nav vienīgais rīks tiesneša arsenālā. Likuma burts ir svarīgs, bet vēl svarīgāk ir paturēt prātā likuma mērķi, saprast, kādēļ kādas sabiedriskas attiecības ir regulējamas. No “kādēļ” izrietēs arī optimālais “kā” tas darāms katrā konkrētajā situācijā. Saprotot regulējuma mērķi, ir arī vieglāk nepieļaut tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Katrā konkrētajā gadījumā ir jāizdara viss, ko pieļauj procesuālais regulējums, savukārt tur, kur tas liek acīmredzamus šķēršļus efektīvai tiesvedībai, jāvēršas pie likumdevēja, lai to labotu.

Es aicinātu jūs būt drosmīgiem un redzīgiem, un apzināties, ka katrs individuālais tiesas process ir arī daļa no sabiedrības viedokļa par tiesu sistēmu.

 

Tieslietu sistēmas aktualitātes

Mums pašiem, bet arī izpildvarai un likumdevējam ir skaidri jāapzinās, ka kvalitatīvu, taisnīgu spriedumu var pieņemt tikai neatkarīga un efektīva tiesa.

Savukārt tiesu varas neatkarību un tās spēju darboties kā atsvaram varas dalīšanas sistēmā ietekmē gan iekšēji, gan ārēji aspekti.

Ārējās ietekmes faktori

Kā ārējās ietekmes faktori, pirmkārt, minamas tiesībpolitiskās diskusijas ar likumdevēju un izpildvaru un tiesu varu skarošās likumdošanas iniciatīvas.

Pēdējos gados pieņemtie plašie grozījumi likumā “Par tiesu varu” ir stiprinājuši tiesu varas neatkarību, it īpaši tiesnešu karjeras virzības jautājumos.

Tomēr pat ar tiem vēl nav sasniegts ideālais varu līdzsvara modelis. Tiesu varai, konkrēti Tieslietu padomei, joprojām nav pietiekamu rīku, kas garantētu tās neatkarības un funkcionēšanas praktisko aspektu izpildi. Tiesu administrācijai, kā tas sākotnēji tika iecerēts, būtu jāstrādā kā Tieslietu padomes atbalsta un izpildstruktūrai, ikdienas dialogā sasaistot politikas veidošanu ar tās realizāciju. Tādējādi tiktu efektivizēta abu institūciju darbība.

Pieaugot Tieslietu padomes atbildības un darba apjomam, perspektīvā jādomā arī par to, ka tā pārveidojama par pastāvīgu, ikdienas režīmā strādājošu institūciju, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu.

Runājot par finansējumu tiesu sistēmai, gribētu akcentēt ne vien 2020.gadā paredzēto finansējumu tiesu sistēmai un tiesnešu algām, bet arī Valsts kancelejas sagatavoto un publiskajai apspriešanai piedāvāto Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumprojektu. Jāsaka, ka gan vienā, gan otrā gadījumā izpildvara nav nodrošinājusi pilnvērtīgas konsultācijas ar tiesu varu un nav ņēmusi vērā arī Tieslietu padomes pausto viedokli. Vēl vairāk, iedziļinoties abos dokumentos, rodas nopietnas šaubas par to, ciktāl tiek izprasts, vai, kas vēl būtiskāk, cienīts Satversmes tiesas atkārtoti teiktais par tiesneša statusu un cieņpilnu dialogu valsts varu starpā. Tā nav jauna krīze, bet jau hroniska kaite mūsu valsts konstitucionālajā struktūrā. Ja Satversmes tiesas spriedumi par šiem jautājumiem seko cits citam un pati Satversmes tiesa ir spiesta atkārtoties savās atziņās un situācijas vērtējumā, vai mēs varam paļauties uz šī valstiski svarīgā mehānisma efektivitāti? Kas mainīsies, potenciāli atgriežoties Satversmes tiesā, apstrīdot jaunu likumu, kas satur visas vecās, hroniskās problēmas?

Dialogs, ieklausīšanās un kvalitatīva argumentācija ir vispārēja problēma Latvijas varu dialogā – par to liecina arī neatbildētie jautājumi Ekonomiskās tiesas izveides idejas apspriešanas procesā, kas virzās uz priekšu, neskatoties uz Tieslietu padomes pausto kritisko attieksmi pret piedāvātās problēmas risinājumu.

Savukārt administratīvās atbildības jautājumi, kas līdz ar pieļaujamību tiesnesi administratīvi sodīt (aizturēt, atvest piespiedu kārtā, ko jau konceptuāli atbalstījusi Tieslietu padome) aktualizē jautājumus arī par tiesu priekšsēdētāju un tiesnešu pašpārvaldes institūciju lomu šajā procesā.

Es gribētu uzsvērt, ka mēs savās problēmās neesam unikāli,

Arī plašākā nozīmē, starptautiski, tieslietu sistēmām šis nav viegls periods. Populistiskas politikas arsenālā ir arī verbāli uzbrukumi tiesu sistēmai, kā mēs redzam arī atsevišķās ES valstīs. Tiek pieņemti tiesu sistēmu neatkarību nopietni ierobežojoši likumi, un regulāri dzirdam par to izraisītiem konfliktiem valsts varas atzaru starpā. Brīdī, kad rodas šaubas par kādas konkrētas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesu sistēmas neatkarību, tā vairs nav tikai šīs valsts, bet jau visas Eiropas Savienības problēma. Tiesu sistēmas neatkarība ir būtiska ne vien tādēļ, lai nodrošinātu demokrātiskas valsts pastāvēšanu, bet arī lai pārējām ES valstīm būtu pārliecība, ka citas dalībvalsts tiesā būs iespējams efektīvi risināt no savstarpējiem ekonomiskajiem kontaktiem un ES tiesībām izrietošos tiesiskos strīdus.

Šādus jautājumus nākas risināt gan ES tiesai, gan Eiropas Komisijai, savukārt šo lietu publicitāte ļoti kaitē valsts prestižam. Arī Latvijā, valsts varu savstarpējā saskarsmē, jāizdara savi secinājumi no šiem gadījumiem.

Tomēr šodien sāku ar mūsu pašu atbildību, gan individuālo, gan sistēmisko, un ar to gribētu arī turpināt.

 

Iekšējie faktori

Sarežģītajā kontekstā, kuru iezīmēju, īpaši būtisks ir arī pašas tiesu sistēmas darbs, šī darba iekšējie aspekti, kas mums šodien pārrunājami un visiem kopā ikdienas darbā nodrošināmi.

Katra sprieduma teksta radīšanai ir nepieciešams zināšanu kopums – pirmkārt jau juridiskās, bet arī valodas un teksta noformēšanas.

Lai nodrošinātu augstākās raudzes juridisko zināšanu uzkrāšanu tiesnešu korpusā, ir svarīgi ne vien pastāvīgi apgūt jaunas zināšanas un padziļināt esošās, bet arī nodefinēt skaidrus atlases kritērijus jaunajiem, sistēmā ienākošajiem tiesnešiem. Dažādu juridisko profesiju pārstāvju pieaugoša ieplūšana tiesnešu korpusā nodrošināma ar amatam un atbildībai atbilstošu atalgojumu un sociālajām garantijām, ar skaidrām karjeras un plašākā nozīmē profesionālās izaugsmes iespējām. Visi šie elementi kopā veido tiesneša profesijas prestižu. Tieslietu padome ir izveidojusi darba grupu, kas strādā pie jauno tiesnešu atlases procesa un kritēriju pārdefinēšanas.

Tāpat mums jāapzinās, ka katrs konkrētais tiesas spriedums un process, kādā pie tā nonākam, rada kopējo iespaidu par tiesu sistēmu kopumā ne tikai procesa dalībniekiem. Šis efekts ir vēl izteiktāks lietās, kas viena vai otra iemesla dēļ ir “skaļas” un kuras atspoguļot izvēlējušies masu mediji. Ir svarīgi, kādi mēs esam, kā tiesu sistēmu pārstāvam savā ikdienas darbā.

Ne mazāk svarīgi ir arī tas, kā mēs sabiedrībai stāstām par savu darbu. Tiesas pēc būtības nevar sniegt sabiedrībai pakalpojumu, kuru saņemot, apmierināti ir visi – visbiežāk viena puse zaudē vai vismaz neiegūst visu gribēto. Tādēļ būtiski ir ne vien tas, cik skaidrs un motivēts ir pats sprieduma teksts, bet arī tas, kā tas vajadzības gadījumā tiek pasniegts, skaidrots sabiedrībai.

Tas nav viegls darbs, varētu pat teikt, ka bieži tas ir nepateicīgs. Pateicos visiem tiesnešiem, kas ir atvērti komunikācijai ar masu medijiem, ar sabiedrību, jo tiesu neatkarību ilgtermiņā var garantēt sabiedrības pārliecība par tiesu varas nozīmi valsts iekšējā līdzsvara mehānismā. Tiesu varai ir grūti efektīvi pildīt savu lomu sabiedrībā, kura tai netic.

Visbeidzot, pievēršoties arī tiesas priekšsēdētāju lomai, jāatzīmē, ka tiesas spriešanas un spriedumu kvalitāti netieši, bet ļoti konkrēti ietekmē arī darba organizācija katrā tiesā.

Plašākā nozīmē nu jau mēs varētu sākt analizēt, kā tiesu darbu ietekmējusi teritoriālā reforma un kādi soļi šeit tālāk sperami.

Tiesu sistēmas darbības caurskatāmībai nenāk par labu dažādos reģionos pastāvošo tiesu sistēmas uzbūves risinājumu saskaldītība. Tas traucē, piemēram, atrast vienotus specializācijas un lietu sadales principus, kas savukārt padarītu sistēmu skaidri saprotamu tās individuālajiem klientiem.

 

Nobeigums

Nobeidzot es atkārtošos, bet ir svarīgi uzsvērt – katram tiesnesim ir jāapzinās sava loma un atbildība – gan individuālā, gan daļa no sistēmiskās.

Pēdējos gados ir redzams, kā pieaug Tiesnešu pašpārvaldes institūciju un Tieslietu padomes loma tiesu sistēmas darbā. Tādēļ būsim atbildīgi, izdarot savu izvēli par tiem, kas mūs šajās institūcijās pārstāvēs. Domājiet par katras institūcijas lomu un uzdevumiem un par to, kurš no kandidātiem vislabāk varēs tos veikt savu zināšanu, pieredzes un personisko īpašību dēļ.

Es ceru, ka jūs manis teiktajā radīsiet šodien tālāk apspriežamas tēmas un idejas. Savukārt jūsu pieredze, domas un vērtējumi ir svarīga atgriezeniskā saite, bez kuras nav iespējama tiesu sistēmas optimāla attīstība.