Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros aprīlī pievienoti septiņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu. To var darīt tikai tad, ja tas ir nepieciešams, respektīvi, ja faktiskie apstākļi ir tādi, ka situācijā nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – nelabvēlīga administratīvā akta. No administratīvā procesa viedokļa uzskatāms, ka ar to tiek turpināts tas pats process, kas iestādē tika uzsākts, ierosinot sākotnējā lēmuma procesu.

Vienlīdzības principa nodrošināšanas kontekstā  būtiski, ka, konstatējot, ka faktiskie apstākļi ir salīdzinoši līdzīgi vairākās lietās, tās tiktu izlemtas līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos.  

2. Prezumējams, ka darbības ar izņemto mantu, tostarp tās transportēšana glabāšanai, glabāšana, apsardzība, iznīcināšana u.tml., valstij rada izdevumus. Pie administratīvās atbildības sauktajai personai ir pienākums šos radušos izdevumus valstij atlīdzināt. Ņemot vērā apstākli, ka personai noteiktais izdevumu atlīdzināšanas pienākums zināmā mērā ir jau nodibināta saistība, kurā precizējams izdevumu apmērs par jau notikušu mantas glabāšanu, Nodrošinājuma valsts aģentūrai radušos izdevumus saistībā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanu un glabāšanu iespējams atlīdzināt, ja atceltā administratīvā akta vietā tiek uzdots izdot jaunu nelabvēlīgu administratīvo aktu.

Tēzes:
1. Lai izmaksas par saņemtajām precēm vai pakalpojumiem varētu tikt iekļautas saimnieciskās darbības izmaksās, tādējādi samazinot ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo ienākumu, svarīgi ir konstatēt, ka persona darījuma rezultātā ir saņēmusi preces (pakalpojumus), ko tā izmantojusi savas saimnieciskās darbības nodrošināšanā, proti, jānoskaidro, vai darījums ir noslēgts ar darījumu dokumentos norādīto personu un vai uzņēmums nav iesaistījies krāpšanā ar nodokļiem. Šādā jautājumā ir izmantojamas Senāta un Eiropas Savienības Tiesas atziņas lietās par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām.

2. Lai atsauktos uz saprātīgas saimniekošanas principu un personu kā informētu tirgus dalībnieku, jāpārliecinās par to, kāda ir konkrētā darījuma norise, kāda ir darījumu prakse šādu darījumu izpildē, kāda apjoma pārbaude šādu darījumu ietvaros būtu saprātīgi sagaidāma no personas. Bez darījumu struktūras izzināšanas un nenoskaidrojot, kāda ir personas iesaistes pakāpe darījuma nodibināšanā un izpildē, nav iespējams izdarīt secinājumu par to, ka personas rīcība nav bijusi adekvāta konkrētā gadījuma apstākļiem vai ka no personas būtu bijis jāsagaida, ka tā pārliecinātos par savu darījumu partneri.

Tēze:
Tiesiskā pienākuma izpildes termiņa noteikšana reti ir tieši paredzēta tiesību normā, uz kura pamata izdots administratīvais akts, tomēr tā ir administratīvā akta un tiesiskā pienākuma sastāvdaļa. Izpildes ietvaros varētu tikt vērtēts, vai adresāta darbības atbilst ar administratīvo aktu uzliktajam pienākumam, taču nevarētu tikt pārskatītas ar administratīvo aktu skaidri noteiktās tiesiskās sekas.

Tēzes:

1. Normas, ar kuru paredzēta nekustamā īpašuma nodokļa papildu likme vidi degradējošām būvēm, mērķis ir veicināt šādu būvju sakārtošanu.

2. Lēmums par būves atzīšanu par vidi degradējošu pastāv spēkā tik ilgi, kamēr būve atbilst šādas būves pazīmēm. Iestādei nav uzliekams pienākums katru gadu pieņemt jaunu lēmumu par būves statusu neatkarīgi no tā, vai ir mainījies tās stāvoklis. Vienlaikus, pieņemot lēmumu par nodokli, iestādei un tiesai ir jāpārbauda, vai būve joprojām pēc būtības atbilst vidi degradējošas būves statusam.

3. Apstāklis, ka personai ir izdota būvatļauja ēkas pārbūvei, pats par sevi nenozīmē, ka ēkai vairs nav iespējams piemērot vidi degradējošu statusu un papildu nodokli. Ja būvatļaujas izdošana pati par sevi liegtu piemērot papildlikmi, tas nepamatoti liegtu ietekmēt gadījumus, kad persona, piemēram, faktiski ilgstoši neuzsāk būvdarbus un vienlaikus nenovērš būves degradējošo stāvokli.

Tēze:
Pašvaldības lēmums par nekustamā īpašuma lietošanas mērķi un lietošanas mērķim piekrītošo zemes platību ir administratīvais akts, kas pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Ar lēmumu noteiktais nekustamā īpašuma lietošanas mērķis tiks izmantots ne tikai jaunas zemes vienības daļas reģistrēšanai, bet arī kadastrālās vērtēšanas vajadzībām un nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanai.

Tēzes:
1. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā kapitāla pieauguma aprēķinā svarīgi ir trīs lielumi: kapitāla aktīva atsavināšanas cena, iegādes vērtība un tajā veikto ieguldījumu vērtība. Gadījumā, ja kapitāla aktīva pārdošanas vērtība ir lielāka nekā tā iegādes vērtība kopā ar veiktajiem ieguldījumiem, personai ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no kapitāla pieauguma.

2. Kapitāla aktīva iegādes vērtībā tiek iekļauti arī citi izdevumi, kas saistīti ar tā iegūšanu. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta piektajā daļā uzskaitīti minēto izdevumu veidi, tostarp samaksātie procentu maksājumi par kredītu šā kapitāla aktīva iegādei, ja dokumentāri apliecināta informācija ļauj identificēt kredīta un kapitāla aktīva iegādes saistību.

3. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Lietā var tikt vērtēti dažādi pierādīšanas līdzekļi, kas apstiprina vai atspēko dokumentos fiksētās ziņas, taču ieguldījumu veikšanai kapitāla aktīvā ir jābūt pierādītai konkrētas summas apmērā, lai to varētu izmantot kapitāla pieauguma aprēķināšanas formulā, kuru paredz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmā daļa.

4. Nodokļu apmēra aprēķināšanai vispārīgi ir jānotiek uz attaisnojuma dokumentu pamata, no kuriem ir redzamas konkrētas aprēķinā izmantojamas summas. Tādēļ vispārīgi jāpieņem, ka konkrētu izdevumu pamatojumam ir nepietiekami tikai ar nodokļu maksātāja zvērestu, ka tam ir radušies izdevumi, bet tas ir pierādāms dokumentāri.

Tēze:
Valstij ir plaša rīcības brīvība lemt, kādas personas drīkst atrasties valsts dienestā, tostarp Zemessardzē. Līdz ar to valsts var izvirzīt paaugstinātas prasības pret personām saistībā ar lojalitāti pret valsti un citiem personību raksturojošiem kritērijiem (tostarp noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu u. tml.), tā kā šāds dienests, saistīts ar valstij būtiskas funkcijas – valsts aizsardzību – nodrošināšanu. Vienlaikus jāņem vērā, ka šādām prasībām ir jābūt formulētām pietiekami skaidri. Īpaši augsts tiesību normu skaidrības līmenis attiecināms uz tiesību normām, kas ierobežo personas tiesības atrasties dienestā, jo tās ir personai nelabvēlīgas. Ja šī prasība nav izpildīta, tad atzīstams, ka ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtā izstrādātu tiesību normu.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 283.panta pirmās daļas mērķis ir dot procesa dalībniekiem iespēju izteikt savu viedokli par tiesvedības izbeigšanu lietā, turklāt šo procesa dalībnieku tiesību īstenošana nevar būt atkarīga no šī viedokļa būtības. Tiesību paust viedokli liegšana tā iemesla dēļ, ka nav sagaidāms, ka pieteicēju viedoklis saskanēs ar tiesas secinājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā un ka pretējs procesa dalībnieku viedoklis nevar mainīt lietas risinājumu, būtībā principiāli noliedz procesa dalībnieku viedokļa noskaidrošanas nepieciešamību, kas ir acīmredzamā pretrunā ar normas mērķi. Tāpat nevar uzskatīt, ka procesa dalībnieku paskaidrojumi par lietas būtību un apstākļiem, neskarot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, jau paši par sevi apliecina viņu viedokli jautājumā par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 190.panta 1.1daļas pirmajā teikumā noteiktais septiņu dienu termiņš lemšanai par pieteikumu ir ievērojams arī tad, ja pieteikums sākotnēji bija atstāts bez virzības trūkumu novēršanai, proti, septiņu dienu termiņš ir attiecināms arī uz darbībām, kas veicamas pēc trūkumu novēršanas.

Tēze:
Privātpersonas tiesību ievērošanas princips negarantē privātpersonai labvēlīgu un vēlamu iznākumu ikvienā tiesiskajā strīdā vai jautājumā. Šā principa jēga ir pēc iespējas sekmēt privātpersonas tiesību ievērošanu tajās situācijās, kurās tiesību piemērotājam jāizsver pamatotas šaubas par pareizāko tiesisko risinājumu. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips paredz vienīgi ar tiesību normām aizsargātu privātpersonas tiesību un interešu aizsardzības veicināšanu. Proti, ar šo principu nevar pamatot lemšanu par labu privātpersonai, ja tai labvēlīgs konkrētās situācijas risinājums neizriet no tiesību normām.

Tēzes:
1. Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība. Tādējādi demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi tam, kā tiek izlietoti publiskie līdzekļi, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi, piemēram, ar publisko varu apveltīto personu savtīgu interešu īstenošanai.

2. Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts (plašākā nozīmē) pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Turklāt tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, kas saistīta ar publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumu, ir attiecināmas arī uz informāciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību un nodibinājumu budžeta līdzekļu izlietojumu.

3. Informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šāda informācija var tikt izsniegta trešajām personām. Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību, nekā konkrētās personas interese uz privātās dzīves neaizskaramību.

4. Personām, kuras saņem atlīdzību no publiskā budžeta līdzekļiem, pat ja šīm personām nav valsts amatpersonas statusa, ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir leģitīma interese par budžeta līdzekļu izlietojumu.

5. Žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju budžetā iemaksātajiem līdzekļiem. Iegūstot un analizējot informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un publisko funkciju izpildi, žurnālisti pilda savu demokrātijas „sargsuņa” funkciju.

6. Iestādei ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības zināt (un tātad žurnālistiem ir pamats pētīt), vai publiskie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs. Līdz ar to, ja žurnālisti iestādei prasa informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un norāda, ka tas nepieciešams žurnālistikas vajadzībām, iestādei ir pamats konstatēt informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi. Iestādei nav pamata šādos gadījumos pieprasīt žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu.

7. Apzinoties informācijas izplatīšanas iespēju ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu, ir ļoti būtiski, lai pašvaldības resursi, kas tiek izmantoti informācijas izplatīšanai, tiktu izmantoti sabiedrības interesēs, nevis, piemēram, attiecīgajā pašvaldībā pie varas esošo amatpersonu vai partiju popularizēšanai.

8. Jautājums par personām izmaksātajiem publiskās pārvaldes budžeta līdzekļiem nereti kontekstu iegūst vien tad, kad ir zināma informācija par to, kuras personas un par kādu tieši darbību veikšanu attiecīgo atlīdzību ir saņēmušas. Līdz ar to kopējā atlīdzības summa, nenorādot personas, kuras šo atlīdzību ir saņēmušas, neļauj žurnālistiem gūt pilnvērtīgu priekšstatu par valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību.

Tēzes:

1. Finansiālās piesardzības principa mērķis ir nodrošināt, lai publiskais finansējums netiktu ieguldīts tādos projektos, par kuru sekmīgu īstenošanu ir objektīvs pamats šaubīties, jo pretējā gadījumā valsts uzņemas pārmērīgu risku, ka publiskais finansējums tiks izlietots nelietderīgi un faktiski zaudēts. Līdz ar to valstij atbilstoši šim principam ir pienākums raudzīties, lai finansējums tiktu piešķirts tādiem projektiem, par kuru sekmīgu īstenošanu nav pamata šaubīties. Gadījumā, ja objektīvi apstākļi rada pamatotas bažas, ka projekta īstenošana ir apdraudēta, valstij ir pienākums veikt nepieciešamās darbības, lai piešķirto finansējumu atgūtu.

2. Administratīvā procesa tiesā būtība ir kontrole pār valsts pārvaldes lēmumu un rīcības tiesiskumu. Tiesa pati neiestājas iestādes vietā, bet gan kontrolē, vai iestāde rīkojās pamatoti un atbilstoši tiesību normām. Līdz ar to, īstenojot šo kontroli, tiesai ir jāpārbauda, vai tādos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos, kādi pastāvēja iestādes rīcības laikā, iestādes rīcība atzīstama par tiesisku un pamatotu. Izņēmums ir vienīgi tad, ja tiesā iesniegts pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (vai labvēlīgas faktiskās rīcības veikšanu vai publisko tiesību līguma noslēgšanu). Izskatot šāda veida prasījumu, tiesa parasti ņem vērā tos tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas ir lietas izskatīšanas pēc būtības laikā.

3. Situācija, kurā iestāde uzskata, ka ir iestājušies publisko tiesību līgumā paredzētie nosacījumi, pie kuriem iestādei ir pamats atkāpties no līguma un atprasīt privātpersonai ar līgumu piešķirto un izmaksāto finansējumu, pēc būtības ir pielīdzināma situācijai, kurā iestāde atceļ iepriekš izdotu privātpersonai labvēlīgu administratīvo aktu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas normām. Līdz ar to, īstenojot kontroli pār iestādes rīcību (lēmumu), izbeidzot līgumu, tiesai ir jāpārbauda, vai tajos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos, kādi pastāvēja līguma izbeigšanas laikā, līguma izbeigšana atzīstama par tiesisku un pamatotu.

4. Tas, ka publisko tiesību līgumā līdzēji atrunājuši līdzēju tiesības, izmantojot formulējumu „ir tiesības” vai „var” pats par sevi nenozīmē, ka līdz ar to iestādei ir piešķirta rīcības brīvība, ja no tiesību normām izsecināms, ka konkrētos apstākļos attiecīgo tiesību izmantošana ir iestādes pienākums.

Tēze:
1. Tiesneša kādreizējās darba tiesiskās attiecības ar lietas dalībniekiem nav expressis verbis norādītas Administratīvā procesa likuma 117.panta pirmajā daļā kā iemesls, kura dēļ tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā. Līdz ar to jāvērtē, vai šis apstāklis varēja radīt pamatotas šaubas par tiesneša objektivitāti.

2. Apstāklis, ka persona pirms apstiprināšanas tiesneša amatā ieņēmusi amatu valsts pārvaldē, pats par sevi neliecina, ka tiesnesis nav spējīgs objektīvi lemt par valsts pārvaldes vai konkrētās valsts pārvaldes iestādes lēmumiem.

Tēze:
Ar jēdzienu „nodokļu samaksas termiņš” ir saprotams gan tāds termiņš, kas iestājies atbilstoši konkrētā nodokļa likumā noteiktajam pienākumam, gan arī administratīvā akta izpildes termiņš. Turklāt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunktā ir norādīts, ka nozīme tiek piešķirta nokavētajiem nodokļu maksājumiem. Savukārt tas nozīmē to, ka nodokļu samaksas termiņš ne tikai ir iestājies, bet tas nav pagarināts un/vai administratīvā akta izpilde nav apturēta (administratīvā akta apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas procesā).

Tēze:
Uzņēmumu reģistra kā komercķīlu reģistra turētāja pienākums ir pārbaudīt, vai komercķīlas reģistrācijas pieteikumā un tam pievienotajos dokumentos ir pietiekami skaidri un nepārprotami norādīta ieķīlāta manta. Tam, ka komercķīlas devējam un komercķīlas ņēmējam, iespējams, pašiem nav šaubu par to, kura manta ir ieķīlāta, šajā ziņā nav nozīmes.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)