Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros maijā pievienoti astoņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumu Nr. 940 „Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu” 23.2.apakšpunktā lietotais jēdziens „teritorijas plānošanas dokumentos norādītā esošā apbūves teritorija” apzīmē teritorijas plānošanas dokumentos iezīmētās teritorijas, kurās šobrīd ir atļauta apbūve, proti, teritorijas, kuras ir norādītas teritorijas plānošanas dokumentos kā apbūves teritorijas. Tāpēc minētās normas piemērošanā nav izšķirošas nozīmes tam, vai pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentos norādītajā attiecīgajā apbūves teritorijā ir konstatējama faktiska apbūve.

2. Mikroliegumu izveidošanas process nav instruments, ar kuru risināt tos jautājumus, kas bija risināmi teritorijas plānošanas procesā. Tāpēc, ja vien nav konstatējami kādi īpaši apstākļi, kuru dēļ uzskatāms, ka teritorijas plānošanas procesā izdarītie secinājumi par attiecīgās teritorijas apbūves iespējām ir kļuvuši nepamatoti (un attiecīgi liegums izveidot mikroliegumu radītu nesamērīgu vides aizsardzības interešu aizskārumu), pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentos norādītajās esošās apbūves teritorijās ar izbūvētu infrastruktūru mikroliegums nav izveidojams.

Tēzes:
1. Atsevišķa dokumenta formā sniegtam kopīpašnieka saskaņojumam jābūt noformētam tādējādi, lai no tā izrietētu nepārprotama piekrišana būvdarbiem. Minētais, vērtējot kopīpašnieku saskaņojumu būvniecībai kopīpašumā, nav saprotams tādējādi, ka atsevišķajā procesuālajā dokumentā obligāti jābūt uzskaitītiem konkrētiem būvniecības darbiem, kuriem kopīpašnieki piekrīt. Tomēr prasība noformēt saskaņojumu nepārprotami paredz, ka no saskaņojuma jābūt saprotamam, ka kopīpašnieks patiešām piekritis konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā kopīpašuma daļā.

2. Primāri vērtējums par to, vai būvniecības iecere atbilst normatīvo aktu prasībām, ir tās iestādes kompetencē, kas izsniedz būvniecību atļaujošo administratīvo aktu. Savukārt kopīpašnieka saskaņojuma esība pati par sevi neapstiprina, ka plānotā būvniecība atbilst normatīvo aktu prasībām, jo saskaņojuma mērķis ir apliecināt, ka kopīpašnieks piekrīt tieši konkrēta veida izmaiņām savā nekustamajā īpašumā. Būvniecībai ir jāatbilst normatīvo aktu prasībām neatkarīgi no tā, vai minētais ir tieši noteikts, kopīpašniekiem vienojoties par nekustamā īpašuma lietošanu un apbūvi.

Tēze:
Personas ieguldījumi mantotajā nekustamajā īpašumā tiek atzīti no tā brīža, kad persona varēja veikt šos ieguldījumus kā īpašuma īpašniece (savā vārdā un savās interesēs). Mantojuma atstājēja ieguldījumi, kas veikti īpašumā pirms mantojuma atklāšanās, nevar tikt atzīti par mantinieka ieguldījumiem.

Uz mantinieka izdevumiem nav attiecināmi procentu maksājumi par kredītu, kas radušies mantojuma atstājējam viņa dzīves laikā. Izdevumi ir bijuši citai personai, turklāt laika posmā, kurā mantinieks nebija nekustamā īpašuma īpašnieks. Līdz ar to šādi maksājumi nevar tikt ieskaitīti mantinieka izdevumos saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 5.1daļu.

Tēze:
Pašvaldības novērtējumam attiecībā uz totalizatora un derību organizēšanas vietu atvēršanu izvirzāmas tādas pašas prasības, kā lemjot par atļaujām citu azartspēļu gadījumā. Tas nozīmē, ka pašvaldībai, piepildot ar saturu nenoteikto juridisko jēdzienu „būtisks valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums”, visi konkrēto vietu raksturojošie apstākļi jāvērtē kompleksi, vienlaikus raugoties, vai azartspēļu pakalpojumu sniegšanas iespēja attiecīgajā administratīvajā teritorijā faktiski netiek izslēgta, pamatojot šādu lēmumu ar vispārīgu vērtību aizsardzību.

Tēzes:
1. No Būvniecības likuma 21.panta devītās daļas izriet, ka tajos gadījumos, kad pašvaldība konstatējusi, ka būve sava tehniskā stāvokļa dēļ kļuvusi bīstama, tai ir pienākums reaģēt un pieņemt lēmumu, ar kuru būves īpašniekam tiek uzdots būves sakārtot (vai nojaukt). Tiesības pieprasīt minēto darbību veikšanu ir jebkurai personai, kuras pašas vai tās nekustamā īpašuma apdraudējumu bīstamā būve rada vai varētu radīt.

2. Konstatējums par to, ka būves atzīstamas par bīstamām, var būt pamats šo būvju īpašniekam piemērot paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Tomēr tiesību normas neparedz personām subjektīvās tiesības pieprasīt, lai citai personai tiktu piemērots paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis. Līdz ar to nav atzīstamas personu tiesības vērsties iestādē un tiesā ar prasījumu par būvju bīstamības konstatēšanu paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas nolūkā.

Tēzes:
1. Ne visi policijas lēmumi tiek pieņemti kriminālprocesa vai administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros. Ja policijas iestāde, īstenojot publisko varu, pieņem lēmumu, ar kuru privātpersonai tiek radītas patstāvīgas galīga rakstura tiesiskās sekas, un šis lēmums nav vērsts uz administratīvā pārkāpuma lietvedības vai kriminālprocesa īstenošanu, šāds lēmums ir administratīvais akts.

2. Tas, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (175. un 175.2pants) nosaka administratīvo atbildību par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas amatpersonas prasībām, pats par sevi nepadara policijas amatpersonas prasības par izvirzītām administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros.

Tēze:
Vispārīgi avansa maksājums ir pielīdzināms pakalpojuma saņemšanai un rada pamatu priekšnodokļa atskaitīšanai, tomēr šīs tiesības nav absolūtas un ir vērtējamas kopsakarā ar pievienotās vērtības nodokļa sistēmas būtību. Proti, priekšnodokļa atskaitīšana ir atsakāma vai koriģējama gadījumā, ja pakalpojums nav sniegts vai konstatējama pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīga izmantošana.

Tēzes:
Patvaļīgas būvniecības novēršana primāri ir īpašnieka pienākums

1. Lēmuma par patvaļīgās būvniecības novēršanu primārais mērķis ir novērst prettiesiskas situācijas pastāvēšanu. Tādējādi šā lēmuma pieņemšana pati par sevi ir saistāma ar konkrētā patvaļīgās būvniecības objekta sakārtošanu, nevis vainīgās personas sodīšanu.

2. Nekustamā īpašuma īpašnieks ir persona, kuras ekskluzīvā varā ir lemt par sava īpašuma izmantošanu, uzturēšanu un attiecīgi arī apbūvi. Vienlaikus līdzās nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām pastāv arī pienākums atbildēt par īpašuma izmantošanas (tostarp, apbūves) atbilstību tiesību normu prasībām. Tāpēc parasti tieši nekustamā īpašuma īpašnieks uzskatāms par personu, kuras uzdevums ir novērst tās īpašumā esošu patvaļīgu būvniecību.

Tiesiskuma princips un likuma atrunas princips

1. Atbilstoši tiesiskuma principam iestādes rīcībai ir jāatbilst tiesību normām. Tomēr šajā sakarā jāatceras, ka tiesību normas ir gan rakstītās tiesību normas, gan nerakstītās tiesību normas (tiesību principi). Tas, ka iestādes rīcības pamats nav tiešā tekstā noteikts rakstītajās tiesību normās, nenozīmē, ka tātad iestāde var atturēties no attiecīgajā situācijā nepieciešamas un adekvātas rīcības.

2. Likuma atrunas principa būtība ir paredzēt, ka personai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas pamatam jāizriet no tiesību normām, kuras akceptējis demokrātiski leģitimēts likumdevējs (tauta vai tautas vēlētie pārstāvji).  

3. No tiesiskuma principa un likuma atrunas principa izrietošā prasība – rīkoties saskaņā ar tiesību normām – nenozīmē, ka līdz ar to pieļaujama tikai tāda iestādes rīcība, kas tiešā tekstā atrunāta konkrētā rakstītajā tiesību normā. Tāpēc nereti konkrētās situācijas noregulējums meklējams, aplūkojot konkrēto tiesību institūtu pēc jēgas un konkrēto jautājumu regulējošās tiesību normas savstarpējā kopsakarā.

Tēzes:
1. Izloze ir pieļaujams instruments, lai noteiktu, ar kuru pretendentu noslēdzams iepirkuma līgums, ja ir iesniegts vairāk nekā viens vienādi novērtējams atbilstošs piedāvājums. Publisko iepirkumu likuma 51.panta septītā daļa piešķir pasūtītājam rīcības brīvību. Lai arī minētajā normā īpaši ir norādītas tiesības noteikt divu veidu izvēles kritērijus, tas neizslēdz citu kritēriju piemērošanu. Izloze ir tradicionāls godīgs izvēles veids, ļaujot nejaušībai izšķirt, piemēram, kuram no diviem vai vairākiem vienādiem piedāvājumiem dot priekšroku.

2. Izlozes objektivitāti un pilnīgu nejaušības principa ievērošanu, kā arī šaubu novēršanu no pretendentu puses būtībā var nodrošināt tikai izlozē ieinteresēto pretendentu klātbūtne pašā izlozē, kad tiem pašiem ir iespēja par to pārliecināties. Izlozes ticamību lielā mērā var nodrošināt arī procesā neieinteresētu personu klātbūtne, kuras tad var apliecināt nejaušības principa ievērošanu.

Tēze:
No Latvijas Republikas Advokatūras likuma neizriet, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome, lemjot par zvērināta advokāta izslēgšanu, pamatojoties uz piemēroto disciplinārsodu, būtu aprobežota savas kontroles tvērumā attiecībā uz disciplinārlietu komisijas lemto. Citiem vārdiem, padomes darbības ir nevis formālas, bet gan komisijas lēmuma pārbaude notiek pēc būtības.

Tēzes:
1. Tiesu institūcijām atbilstoši Informācijas atklātības likumam, kā arī likumam „Par tiesu varu” ir kompetence izsniegt to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar tiesas darbību. Tādējādi arī Augstākajai tiesai informācijas atklātības kontekstā ir kompetence likumā noteiktā kārtībā izsniegt informāciju, kas attiecas uz to, kā Augstākā tiesa īsteno tai piešķirtās publiskās funkcijas.

2. No tiesību normām neizriet publiski tiesisks pienākums darba devējam, vai tas būtu publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts, izsniegt nodarbināto personu datus personām, kuras atsaucas uz vēlmi vērsties tiesā ar civilprasību, jo personas datu izsniegšana šādām vajadzībām ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kompetencē.

Tēze:
Tas, vai konkrētais administratīvais akts tiešām ir prettiesisks, ir pārbaudāms, izskatot lietu pēc būtības. Savukārt Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas un 282.panta 10.punkta kontekstā vērtējot, vai ir pieļaujama tiesvedība par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos, tiesai jāpārbauda, vai pastāv pietiekami ticama iespēja, ka tādos pašos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos samērā tuvā laikā iestāde varētu rīkoties tāpat.

Proti, tas nozīmē, ka tiesai parasti būtu jāpārbauda, vai pastāv pietiekami ticama iespēja, ka iestāde samērā tuvā laikā atkal varētu izdot tāda paša satura nelabvēlīgu administratīvo aktu vai ka samērā tuvā laikā tādos pašos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos persona atkal varētu lūgt izdot tāda paša satura labvēlīgu administratīvo aktu un iestāde atkal varētu atteikties to izdot.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)