Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros oktobrī pievienoti trīsdesmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Atbilstoši likuma „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 14.pantā noteiktajai Uzņēmumu reģistra kompetencei, reģistrs pārbauda, vai pieteikumam par izmaiņu izdarīšanu reģistrā ir pievienoti šādai reģistrācijai tiesību normās noteiktie dokumenti un iesniegto dokumentu atbilstību tiesību normu prasībām, taču nepārbauda lēmuma pieņemšanas faktiskos apstākļus.

Uzņēmumu reģistra kompetencē ietilpst arī iesniegto dokumentu satura atbilstības pārbaude, tomēr reģistra kompetences robežas nav paplašināmas līdz tiesvedībai raksturīgai tiesību jautājumu pārbaudei vai strīda izskatīšanai. Dokumentu juridiskā spēka vai tajā ietverto ziņu atbilstības normatīvajiem aktiem vai citiem reģistrācijas lietā esošajiem dokumentiem apšaubīšana vērtējama kā izņēmuma gadījums.

Padziļināts statūtu noteikumu saturisks izvērtējums (grozījumu salīdzināšana ar iepriekš pieteiktajiem statūtu grozījumiem un sprieduma argumentiem, kuru dēļ sapulces lēmums par iepriekš izdarītajiem grozījumiem atzīts par spēkā neesošu), nav piemērots komercreģistra vešanas iestādes resursiem un kompetencei. Šāds statūtu satura izvērtējums ir tiesas kompetencē konkrētas tiesvedības ietvaros (izskatot jautājumu par sapulces lēmuma tiesiskumu), kam paredzēti gan attiecīgi resursi, gan atbilstoša procedūra, kā arī ieinteresētās personas iniciatīva.

Tēze:
Pieteikuma atstāšana bez virzības – kā procesu kavējoša rīcība – attaisnojama vienīgi tad, ja kāda dokumenta trūkums liedz tiesai izdarīt izsvērtu izvēli starp Administratīvā procesa likuma 190.panta pirmajā daļā paredzētajiem lēmumiem. Tas faktiski nozīmē, ka pieteikuma atstāšanas bez virzības viens no mērķiem ir pārliecināties par to, vai pieteikumam ir dodama turpmāka virzība tiesā, proti, vai nepastāv šķēršļi pieteikuma izskatīšanai tiesā. Par šādiem šķēršļiem uzskatāmi Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmajā daļā norādītie pamati atteikumam pieņemt pieteikumu, valsts nodevas nesamaksāšana u.c. Taču pierādījumu neesamība nav šķērslis pieteikuma izskatīšanai tiesā, bet gan ir pamats pieteikuma noraidīšanai, izskatot lietu pēc būtības. Proti, tikai izskatot lietu pēc būtības, tiesa pārbauda pierādījumus un novērtē tos, kā rezultātā tiesa var arī atzīt, ka pieteicēja norādītie apstākļi nav pierādīti.

Tēzes:
1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punktā paredzētais nodokļa atbrīvojums saistībā ar īrnieka gūto ienākumu – kompensāciju, ko šī persona ir saņēmusi par īres līguma izbeigšanu un dzīvojamo telpu atbrīvošanu denacionalizētā mājā, – ir pieskaitāms pie likumdevēja noteiktajiem atbalsta pasākumiem denacionalizēto māju īrniekiem ar mērķi nodrošināt šo personu sociālo aizsardzību.

2. Tā kā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punkts paredz nodokļa atbrīvojumu no ienākuma par īres līguma izbeigšanu (un dzīvojamo telpu atbrīvošanu), par ko vienoties var attiecīgā līguma dalībnieki (puses), tad, likumdevējs, nosakot minēto nodokļa atbrīvojumu, ir vēlējies aptvert jebkuru tādu ienākumu, ko kā kompensāciju denacionalizētā nama īrnieks ir saņēmis par īres līguma izbeigšanu un telpu atbrīvošanu.

3. Tiesu nolēmumos ietvertā motivācija ir būtisks instruments tiesnešiem gan anglosakšu tiesību sistēmas valstīs, gan kontinentālo tiesību sistēmas valstīs, neatkarīgi no tā, vai tiesu precedenti uzskatāmi par saistošu tiesību avotu, vai nē. Atbilstoši vienlīdzības principam un tiesībām uz taisnīgu tiesu tiesai ir jāņem vērā tiesu prakse (judikatūra) analogās lietās. Savukārt, ja tiesa nolemj atkāpties no iepriekšējās tiesu prakses, šai atkāpei jābūt skaidri izteiktai nolēmumā. Tādējādi tiek nodrošināta vienveidīga tiesību normu piemērošana. Līdz ar to tiesai nav šķēršļu motīvu daļas argumentos atsaukties uz tiesu praksi.

Tēze:
Lietā, kurā tiesai ir jāpārbauda negatīvā administratīvā akta tiesiskums, administratīvā akta izdošanas gaitā pieļautie procesuālie pārkāpumi tiesai ir jāvērtē prasījuma par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku ietvaros. Tas nozīmē to, ka personas izvirzītie iebildumi saistībā ar administratīvā akta izdošanas gaitā pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem ir jāvērtē viena prasījuma ietvaros un procesuālā pārkāpuma konstatēšana nav uzlūkojama kā atsevišķs prasījums.

Attiecīgi šādā gadījumā nav piemērojams Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā paredzētais pieteikuma pieļaujamības kritērijs – ir radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizsākums, jo tas pēc savas jēgas attiecas tikai uz pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, bet nav attiecināms uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku.

Tēze:
Personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums (subjektīvās tiesības) pastāv, ja personai no tiesību normas izriet tiesības prasīt kaut ko no valsts pārvaldes iestādēm vai tiesības prasīt, lai valsts pārvaldes iestāde neiejauktos viņas tiesībās. No Civillikuma 355.panta izriet, ka aizgādnībā nododamā laulātajam vai kādam no tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības prasīt iecelt viņu par aizgādni. Ja bāriņtiesa par aizgādni ieceļ citu personu, iepriekš minētajām personām ir tiesības vērsties tiesā un pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu.

Tēze:
Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 10.1punktā noteikto kārtību par attiecīga statusa piešķiršanu uz vienu kalendāro mēnesi ir pamats piemērot izņēmuma gadījumos, neuzliekot pienākumu sociālajam dienestam pieņemt personai labvēlīgu lēmumu par atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam, ja, pastāvot kādiem apstākļiem, konkrētais gadījums ir atšķirīgs no vispārējās kārtības. Tādējādi sociālajam dienestam ir dota izvēles brīvība piešķirt vai nepiešķirt attiecīgu statusu noteikumu 10.1punktā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā katra individuālā gadījuma apstākļus (piemēram, gadījuma steidzamību, esošo šķēršļu raksturu un iespējas tos novērst). Savukārt personas, kura jau ilgstoši saņem sociālo palīdzību, vairākkārtēja rīcība, vēršoties Sociālajā dienestā tuvu mēneša beigu datumiem un uzstājot uz sociālās palīdzības saņemšanu par aktuālo mēnesi, liecina par negodprātīgu savu tiesību izmantošanu.

Tēze:
Latvijas Republikas Satversme prasa apsvērt nepieciešamību atlīdzināt zaudējumus arī tādos gadījumos, kad tas radies tiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības dēļ, proti, atsevišķos gadījumos, ņemot vērā taisnīguma apsvērumus, ir jālemj par iespējamā zaudējuma atlīdzināšanu personai arī tad, ja valsts pārvaldes rīcība atbilst tiesību normām un nav konstatējams prettiesiskums.

Katrs tiesību ierobežojums, kas radīts ar tiesisku iestādes darbību, nav jāatlīdzina. Tiesas uzdevums ir vērtēt, vai pastāv tāds personas tiesību ierobežojums, kas tai atšķirībā no citām personām uzliek sevišķu, ārkārtēju nastu vai liek paciest no citām personām atšķirīgu, sevišķu, ārkārtēju kaitējumu.

Tēze:
Lietā, kurā tiek aplūkota valsts finansējuma sadales kārtība, nevar uzskatīt, ka līdzīgu gadījuma atkārtošanās iespēja pastāv tikai tad, ja samērā tuvā nākotnē būs konkursi precīzi par to pašu tēmu un ar pilnībā identisku nolikumu. Gadījumos, kuros ir jāpārbauda valsts finansējuma sadales kārtība, būtiski ir ņemt vērā arī to, vai šā tiesiskā strīda atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos (ne obligāti tieši tādos pašos) gadījumos, kuru iestāšanās ir objektīvi ticama. Tādēļ arī jēdzienu „tādos pašos tiesiskos un faktiskos apstākļos” nebūtu pieļaujams tulkot pārāk šauri, neņemot vērā konkrētā strīda specifiku.

Tēzes:
Preču muitas vērtības noteikšanai piemērojamās metodes izvēle

1. Nodokļu administrācijas izšķiršanās ievesto preču muitas vērtības noteikšanai piemērojamās metodes izvēlē nevar būt patvaļīga. Izvēloties piemērojamo metodi, jāņem vērā Eiropas Savienības likumdevēja izveidotā sistēma, proti, Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi  (Muitas kodeksa) 29. – 31.panta normās nostiprināto metožu savstarpējās pakārtotības attiecības, kurā nākamās metodes piemērošana iespējama vien tad, ja nodokļu administrācija ir pārliecinājusies, ka tiesību normās iepriekš noteiktās metodes piemērošana nav iespējama.

2. Nodokļu administrācijai, īstenojot savas funkcijas, ar pienācīgu rūpību jāpārliecinās par objektīvām iespējām piemērot iepriekšējo metodi, pirms tā pievēršas nākamās metodes apspriešanai, un šī novērtējuma pamatā esošie apstākļi veido iestādes pamatojumu jautājumā par izvēlētās metodes piemērošanas pamatotību. Savukārt tiesas uzdevums, pārbaudot iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu, ir pārliecināties par to, vai iestāde ir bijusi pietiekami rūpīga piemērojamās metodes izvēlē, vai ir pienācīgi pamatojusi konkrētās metodes izvēli (tostarp pienācīgi argumentējot, kāpēc normās iepriekš noteiktās metodes nav izmantotas) un vai pēc būtības šis pamatojums ir pareizs.

3. Nodokļu administrācijai, apsverot Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „a” un „b” apakšpunktā noteikto metožu piemērošanu, ir jāievēro pienācīga rūpība, gan apzinot nepieciešamās informācijas iegūšanas iespējas, gan cenšoties šo informāciju iegūt.

Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „b” apakšpunktā jēdziens „līdzīgas preces”, ņemot vērā tā plašo definīciju, kas balstīta uz preču faktisko izvērtēšanu, ir piemērojams visiem preču veidiem, tostarp medikamentiem. Tādējādi arī kompetentajai institūcijai, cenšoties atrast šāda veida precēm līdzīgas preces, ir jāspēj izmantot visus tās rīcībā esošus datus, lai cik vien iespējams precīzāk un tuvāk realitātei noteiktu muitas vērtību.

Muitas vērtības noteikšana atbilstoši vienas vienības cenas metodei

1. Atbilstoši vienas vienības cenas metodei muitas vērtība tiek noteikta, balstoties uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai tādas pašas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Savienībā vislielākajā kopapjomā personām, kas nav saistītas ar pārdevējiem. Atbilstoši Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (Īstenošanas regulas) 152.panta 1.punkta „a” apakšpunkta „i” līdz „iii” punktam, nosakot šo cenu, ir paredzēts ņemt vērā noteiktus atskaitījumus, tostarp dažas komisijas maksas, pārvadāšanas un apdrošināšanas parastās izmaksas, kā arī ievedmuitas nodokļus. Nosakot ievesto preču muitas vērtību ar vienas vienības cenas metodi, nodokļu administrācijai nav jāņem vērā šo preču tālākas pārdošanas atlaides.

2. Īstenošanas regulas 152.panta 1.punkta „b” apakšpunktā noteiktais 90 dienu termiņš, kurā ievestajām precēm ir jābūt pārdotām Savienībā, ir strikts termiņš, proti, nav pieļaujams vērtēt tādus ievesto preču (vai tādu pašu vai līdzīgu preču) pārdošanas darījumus, kas notikuši vairāk nekā 90 dienas pēc strīdus preču ievešanas.

Tēzes:
1. Administratīvā procesa likuma 247.panta trešā daļa noteic, ka tiesa spriedumu drīkst pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem administratīvā procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu viedokli. Šī tiesību norma ir vērsta uz tiesību tikt uzklausītam īstenošanu un „pārsteiguma” spriedumu nepieļaušanu, tādējādi sekmējot taisnīga tiesas procesa īstenošanu. Lai netiktu sastādīts „pārsteiguma” spriedums, mutvārdu procesā tiesai ir jāpārrunā ar lietas dalībniekiem lietā nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi; tas pats attiecināms uz rakstveida procesu.

2. Par jau cēlušos mantisku zaudējumu ir uzskatāma arī saistību apmēra palielināšanās, līdz ar to atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmajai daļai par mantisko zaudējumu, kas cietušajam radies, ir uzskatāma arī rēķinā par juridisko palīdzību norādītā summa, lai arī tā vēl nav samaksāta.

Tēzes:
1. Cietuma administrācija nodrošina ieslodzītā nogādāšanu ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, ja viņam nepieciešami tādi veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nevar nodrošināt ieslodzījuma vietā. Šādos gadījumos cietuma administrācijas iesaistīšanās ieslodzītā veselības aprūpes organizēšanā aptver vizītes pie ārsta laika saskaņošanu un ieslodzītā pārvešanas organizēšanu.

2. Lai varētu izvērtēt, vai cietuma administrācija ir izpildījusi pienākumu nodrošināt ieslodzītajam faktisku pieeju ārstniecības pakalpojumu veicējam, noskaidrojami arī iemesli, kuru dēļ plānotais veselības aprūpes pakalpojums nav saņemts.

Ja konkrēta ārsta apmeklējums nav noticis ārstniecības iestādes vainas dēļ, par ko cietuma administrācija nebūtu vainojama, personas vajadzība pēc kāda veselības aprūpes pakalpojuma, visticamāk, nezūd tikai tāpēc, ka ārsts nav varējis viņu pieņemt. Līdz ar to nozīmi iegūst cietuma administrācijas turpmākā rīcība, nodrošinot ieslodzītajam nepieciešamo veselības aprūpi vai vēlreiz nogādājot viņu attiecīgā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas.

Tēzes:
1. Lēmums par patvaļīgas būvniecības novēršanu būtībā sastāv no divām daļām – secinājuma par patvaļīgas būvniecības esību un konkrēta veida pienākuma saistībā ar šīs būvniecības novēršanu noteikšanas. Tādējādi, izvērtējot lēmuma, ar kuru uzdots pārtraukt patvaļīgu būvniecību, tiesiskumu, vispirms izšķirams jautājums, vai ir konstatējama patvaļīgā būvniecība, savukārt tikai pēc tam, ja šāda būvniecība ir konstatējama, ir pamats pievērsties tam, kādas darbības saistībā ar patvaļīgās būvniecības novēršanu konkrētajā gadījumā bija paredzamas.

2. Būvvalde nevar ar iekšējo normatīvo aktu savu kompetenci lemt aizliegt būves vai atsevišķas telpas ekspluatāciju un uzdot atjaunot iepriekšējo stāvokli nodot būvinspektoram.

Tēze:
Tiesiskais regulējums par to, kura diena ir uzskatāma par ienākumu gūšanas dienu, nosaka arī to, kurā brīdī rodas nodokļu maksāšanas pienākums. Pienākumu rašanās brīdis sevī ietver arī spēkā esošo tiesību normu piemērošanu, kas regulē nodokļu samaksu konkrētajā situācijā.

Tēzes:
1. Kriminālprocesa likuma 240.panta piektās daļas jēga ir pēc iespējas atjaunot to situāciju, kāda pastāvējusi, pirms valsts pārvalde veica privātpersonai piederoša īpašuma izņemšanu. Tāpēc atlīdzināmajai vērtībai ir jābūt tādai, kas atlīdzināšanas dienā ļauj personai iegādāties tādas pašas sugas, kvalitātes un apjoma preci, kāda tikusi izņemta kriminālprocesa ietvaros. Līdz ar to, nosakot šo vērtību, uzmanība pievēršama visiem izņemto lietisko pierādījumu raksturojošajiem apstākļiem, jo tikai tā iespējams nodrošināt, ka atlīdzinājuma piešķiršana pēc iespējas atjauno iepriekšējo stāvokli.

2. Tiesa, izskatot tiesisko strīdu par piešķiramā atlīdzinājuma apjomu, nav ierobežota pati novērtēt apstākļus, kas pamato vērtētāja secinājumus par atlīdzināmo vērtību. Vērtētāja atzinums (vērtējums) ir pierādījums, kas tiesai, izskatot lietu par piešķiramo atlīdzinājumu, ir jāizvērtē. Savukārt, ja tiesai ir pamatots iemesls secināt, ka iestādes komisijas atzinumā vai sertificēta vērtētāja vērtējumā atlīdzināmā vērtība aprēķināta nepareizi, tiesai pašai ir jānosaka atlīdzināmā pierādījuma vērtība, izmantojot Administratīvā procesa likumā nostiprinātos instrumentus.

Tēzes:
1. Skolēns ir uzskatāms par iestādei – skolai – īpaši pakļautu personu. Skolas lēmumi vai rīcība, kas ietekmē skolēna tiesisko statusu vai kas būtiski aizskar skolēna cilvēktiesības, ir pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā. Pieteikuma par skolas rīcību, organizējot izglītības ieguves procesu, pieļaujamības izvērtējumā ir jānošķir gadījumi, kuros tas, kā skola organizē izglītības ieguves procesu, objektīvi nevar liegt bērnam iespēju iegūt izglītību, no gadījumiem, kad skolas organizētais izglītības ieguves process objektīvi varētu novest pie tā, ka bērnam pēc būtības tiek liegta iespēja iegūt izglītību.

2. Tiesības uz valsts nodrošinātu iespēju iegūt pamatizglītību ir ikviena bērna pamattiesības. Iespēju iegūt pamatizglītību bērnam ar speciālām vajadzībām var nodrošināt arī vispārējās izglītības iestāde, tostarp vispārizglītojošā klasē nodrošinot bērnam iespēju apgūt speciālo izglītības programmu vai vispārējās izglītības programmu pēc individuāla plāna ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem.

Ja vispārizglītojošā skola ir uzņēmusi bērnu ar speciālām vajadzībām, tai ir pienākums nodrošināt šim bērnam iespēju iegūt izglītību atbilstoši minētajām prasībām. Skolas rīcība, nepildot no likuma izrietošos pienākumus, būtiski skar bērna tiesības iegūt izglītību.

Tēze:
No Civillikuma 1068.panta un taisnīguma principa izriet vispārīgs princips, ka situācijā, kurā patvaļīgu būvniecību kopīpašumā veicis viens no kopīpašniekiem, šis kopīpašnieks ir atbildīgs par patvaļīgās būvniecības novēršanu. Atbildība par patvaļīgas būvniecības novēršanu šādā situācijā gulstas uz personu, kura ir atbildīga par pašu patvaļīgo būvniecību.

Ja persona no kopīpašnieka, kas viņam atsevišķā lietošanā nodotajās telpās īstenojis būvniecību, iegādājas kopīpašuma domājamās daļas un kļūst par attiecīgo telpu lietotāju, šai personai ir jārēķinās, ka tās uzdevums nākotnē būs attiecīgā būvniecības procesa noslēgšana – tiesiskā būvniecības procesā īstenotas būvniecības nodošana ekspluatācijā vai prettiesiskā būvniecības procesā radīto seku novēršana.

Tēze:
Valsts pārvaldes iestāde bauda rīcības brīvību, nosakot kritērijus konkrēta amata pretendentiem. Iestādes rīcības brīvību ierobežo vispārējās vienlīdzības prasība konkursa procedūras ietvaros, kā arī prasība pēc iestādes objektivitātes un patvaļas aizlieguma, izvirzot kritērijus amata pretendentiem. Savukārt pats amata pretendentu izvērtēšanas process, kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēta pretendentu atbilstība izvirzītajām prasībām un arī izvērtējums, cik lielā mērā konkrētais kandidāts atbilst konkrētajā amatā veicamām funkcijām, ietilpst iestādes rīcības brīvības ietvaros.

Tiesa ir tiesīga izvērtēt tikai lēmuma pieņemšanas procedūru un pretendentiem izvirzītos kritērijus, ciktāl tie attiecas uz pareizu tiesību normu piemērošanu. Tiesa var izvērtēt vienīgi to, vai pretendentiem izvirzītie kritēriji ir objektīvi un nav patvaļīgi. Tiesas kompetencē neietilpst konkrētu pretendentu atbilstības izvērtējums pēc būtības.

Tēze:
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 16. un 16.1punkts noregulē jautājumu par neapliekamiem ienākumiem, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt darba brauciena izdevumu kompensācijas normas, kuras nepārsniedzot, darbinieka ienākumi nebūs apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ar šīm tiesību normām Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt robežšķirtni starp apliekamiem un neapliekamiem ienākumiem. Līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr. 969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” noteiktās kompensāciju normas par izdevumiem, kas saistīti ar darba braucieniem, mērķis nav ierobežot kompensāciju izmaksu darbiniekiem, bet gan nošķirt neapliekamus ienākumus no apliekamiem.

Tēzes:
1. Lai atteiktu tiesības atskaitīt kā priekšnodokli samaksāto pievienotās vērtības nodokli, nepietiek ar to vien, ka preču iegāde ir notikusi secīgu, vairāku personu starpā veiktu pārdošanas darījumu ķēdes beigās un ka nodokļa maksātājs attiecīgās preces ir ieguvis tādas personas noliktavā, kas ietilpst šajā ķēdē, bet kas nav persona, kura rēķinā ir norādīta kā piegādātājs. Lai konstatētu, ka pastāv ļaunprātīga rīcība, ko īsteno nodokļa maksātājs vai citas personas, kuras piedalās minētajā ķēdē, kompetentajai nodokļu iestādei ir jāpierāda, ka pastāv nepamatota nodokļu priekšrocība, ko ir guvis šis nodokļa maksātājs vai šīs citas personas.

2. Tas, ka nodokļu maksātājs zināja par tādu transportēšanas kārtību, kurā katrs no darījumiem neparedz preces transportēšanu un pārkraušanu, pats par sevi neliecina par iesaisti nepamatotu nodokļa priekšrocību gūšanā, bet var tikt ņemts vērā, nosakot, kāda ir katra darījuma patiesā būtība.

Tēzes:
Likuma „Par valsts noslēpumu” 5.panta regulējuma izmantošana nosakot ierobežotas pieejamības informācijas statusu

Šobrīd jautājumi par tādas informācijas atklātību un pieejamību, kura nav valsts noslēpums, detalizēti noregulēti Informācijas atklātības likumā. Līdz ar to šobrīd tieši atbilstoši Informācijas atklātības likumam jāvērtē, vai konkrētai informācijai var būt ierobežotas pieejamības informācijas statuss un kādā kārtībā tā ir izsniedzama privātpersonām. Likuma „Par valsts noslēpumu” 5.pantā ietvertais regulējums ir izmantojams tikai kā vadlīnija Informācijas atklātības likuma interpretēšanā, it īpaši, lemjot par to, kādai informācijai ir pieļaujams piešķirt ierobežotas pieejamības informācijas statusu, kā arī lemjot par to, kāds pamatojums ir pietiekams, lai atzītu, ka privātpersonai ir sniedzama ierobežotas pieejamības informācija. Ievērojot minēto, lai pamatotu, ka informācija ir vispārpieejama, nepietiek ar atsauci uz likuma „Par valsts noslēpumu” 5.pantu.

Informācijas pieprasījuma pamatojums

Jo plašāka un detalizētāka informācija par personu tiek prasīta, jo plašākam un detalizētājam ir jābūt arī informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc šāda informācija informācijas pieprasītājam ir nepieciešama. Ja persona prasa ne tikai informāciju par konkrētām amatpersonām izmaksātām atlīdzības summām, bet jau daudz plašāku informāciju, tad atsaukšanās uz vispārējiem tiesību principiem var nebūt pietiekama, lai secinātu, ka priekšroka ir dodama tieši sabiedrības tiesībām saņemt informāciju. Turklāt pašai personai būtu jābūt tai, kura argumentē, kāpēc, proti, kādas leģitīmas intereses nodrošināšanai, tai konkrētā informācija ir nepieciešama.

Personas ar žurnālistisku interesi pienākums precīzāk pamatot  savu leģitīmo interesi un informācijas pieprasīšanas mērķi nekā preses pārstāvim

Gadījumā, ja nevis preses pārstāvis, bet persona ar žurnālistisku interesi pieprasa tādu informāciju, kas satur konkrētu darbinieku personas datus, šai personai būtu precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis. Pretējā gadījumā iestādei var nebūt pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, – konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka.

Godprātīga tiesību saņemt informāciju izmantošana

1. Ja iestāde norāda uz negodprātīgu tiesību saņemt informāciju izmantošanu, tiesai šis apstāklis ir jāpārbauda. Pretējā gadījumā pastāv risks pieļaut negodprātīgu tiesību izmantošanu, nepamatotu citu personu tiesību saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības ierobežošanu un arī iestādes pamatfunkciju veikšanas traucēšanu. Tomēr procesa dalībniekam, kurš izvirza argumentu par negodprātīgu tiesību izmantošanu, ir arī jāiesniedz pierādījumi, kas šādu apgalvojumu pamato, piemēram, pārskats par iesniegumu saturu un biežumu, pieprasītās informācijas apjomu u.tml.

2. Par to, vai persona savas tiesības izmanto godprātīgi, var liecināt, piemēram, viens vai vairāki turpmāk minētie apstākļi: 1) iesniegumu daudzums; 2) iesniegumu biežums; 3) atkārtoti iesniegumi ar nelielām niansēm pieprasāmās informācijas veidā vai jautājumu saturā; 4) pieprasāmās informācijas apjoms; 5) jautājumu veids – atbilde prasa secinājumu izdarīšanu no liela apjoma informācijas; 6) ļoti detalizētas informācijas pieprasījumi, lūgumi klasificēti pēc noteiktām pazīmēm; 7) pieprasītās informācijas un paskaidrojumu nesamērība ar nepieciešamību pieteicēja norādīto mērķu īstenošanai; 8) informācijas un atbildes pieprasīšana paskaidrojumu formā, t.i., pieprasot iestādei konstatēt un izvērtēt noteiktus trūkumus tās darbībā un sniegt šādu trūkumu iemeslu izskaidrojumu, pieprasot skaidrojumu par noteiktu iestādes funkciju pildīšanu.

Tēze:
Izlīguma, respektīvi, līguma par tiesiskā strīda izbeigšanu, tiesiskums administratīvā procesa kārtībā pārbaudāms vienīgi izņēmuma gadījumos, galvenokārt, kad ir pamats šaubīties par patieso gribu izlīguma noslēgšanā.

Pieteikums, kas prasa atgriezties pie noregulētā jautājuma pārskatīšanas, vispārīgi nav pieļaujams. Tas attiecas gan uz izlīguma pārsūdzēšanu, gan uz prasījumu par noregulētā tiesiskā strīda jautājuma pārskatīšanu, uzsākot administratīvo procesu no jauna.

Tēzes:
1. Emocionālā vardarbība pret bērnu pati par sevi būtiski aizskar Latvijas Republikas Satversmes  95.pantā aizsargāto personas godu un cieņu, tāpat personas integritāti, kas ir daļa no Satversmes 96.pantā ietvertajām personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Satversmes 110.pantā paredzētās bērna tiesības. Līdz ar to personas prasījums par izglītības iestādes faktiskās rīcības, veicot vai pieļaujot emocionālu vardarbību pret bērnu, atzīšanu par prettiesisku ir pieļaujams un izskatāms administratīvajā tiesā.

2. Pilnīgas informācijas nesniegšana vecākiem par bērna uzvedību un audzināšanu, kā arī papildus pedagoga vai psihologa nepieaicināšana vai mācību nenodrošināšana atsevišķā telpā ne vienmēr veido iestādes faktisko rīcību, jo šāda rīcība pati par sevi var arī neradīt būtisku personas cilvēktiesību ierobežojumu.

Tēze:

Pieteikums ar prasījumu piešķirt politiski represētās personas statusu ir uzskatāms par pieteikumu par administratīvo aktu sociālās drošības jomā. Līdz ar to, ja tiek noraidīts pieteikums, personai, kas  bijusi atbrīvota pilnībā vai daļēji no valsts nodevas samaksas pienākuma, nav pienākums to samaksāt pilnā apmērā.

Tēzes:
Zvērināta tiesu izpildītāja disciplināratbildības un darbību uzraudzības civilprocesuālajā kārtībā nošķiršana

Tiesu izpildītāja disciplināratbildībai un tiesu izpildītāja darbību uzraudzībai civilprocesuālajā kārtībā ir atšķirīgi mērķi. Tāpat šo uzraudzību rezultātā pieņemtie lēmumi ir būtiski atšķirīgi. Vispārējās jurisdikcijas tiesa, izvērtējot tiesu izpildītāja veikto darbību un lēmumu izpildu lietā tiesiskumu, lemj par konkrēto darbību atcelšanu, atzīšanu par prettiesiskām, tādējādi pieņem tiesiski saistošu nolēmumu, kas tieši ietekmē izpildu lietu, tās turpmāko norisi. Tas ir, pilda tiesas spriešanas funkciju.

Savukārt tieslietu ministrs, vērtējot tiesu izpildītāja disciplināratbildību, nepieņem tiesiski saistošu lēmumu izpildu lietā civilprocesuālajā kārtībā (kā vispārējās jurisdikcijas tiesa), bet pieņem administratīvo aktu par tiesu izpildītāja amata pienākumu izpildes kvalitāti un tiesību normu, kā arī ētikas normu pārkāpuma gadījumā piemēro disciplinārsodu. Šāds tieslietu ministra lēmums skar tikai pašu tiesu izpildītāju.

Tiesu izpildītāja darbību uzraudzība

Tiesu izpildītāja darbību uzraudzība civilprocesuālajā kārtībā un disciplināratbildība darbojas paralēli un neizslēdz viena otru. Tiesu izpildītāja darbību uzraudzība civilprocesuālajā kārtībā nav priekšnoteikums tiesu izpildītāja amata disciplināratbildībai. Tas ir, neatkarīgi no tā, vai tiesu izpildītāja darbības ir tikušas izvērtētas civilprocesuālajā kārtībā, Tiesu izpildītāju likums paredz iespēju tiesu izpildītāju saukt pie disciplināratbildības.

Ievešana nekustamā īpašuma valdījumā un īrnieka tiesību ievērošana

1. Ievešana valdījumā var notikt gan kā īpašuma atbrīvošana (izlikšana), gan kā īpašuma stāvokļa fiksēšana. Ievešana valdījumā īrnieka tiesības neskar, jo ieguvējam ir saistošs noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums. Īrnieku patvarīga izlikšana no nekustamā īpašuma, kurā notiek ievešana valdījumā, nav pieļaujama. Tomēr, neskatoties uz īrnieku atrašanos nekustamajā īpašumā, tiesu izpildītājs var veikt darbības jaunā īpašnieka ievešanai nekustamā īpašuma valdījumā, piemēram, fiksēt telpu, mantu stāvokli u.tml., bet, neaizskarot īrnieku tiesības, lietot dzīvojamo telpu.

2. No Civilprocesa likuma 620.8panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi tad, ja nekustamais īpašums atrodas kādas trešās personas, ne parādnieka, valdījumā, tās iesniegtā sūdzība par īpašuma (valdījuma) tiesībām uz lietu tiesību pamata ir pamats apturēt ievešanu valdījumā līdz sūdzības izskatīšanai. Strīds par īrnieka tiesībām nav strīds par valdījumu kā lietu tiesību, bet gan par saistībām, kas izriet no līgumiskajām attiecībām.

Tiesību institūta satura un seku neizskaidrošana kā ētikas pārkāpums

Ievešana nekustamā īpašuma valdījumā ir pietiekami sarežģīts civilprocesuāls izpildes līdzeklis. Bez tiesiskā regulējuma izskaidrošanas izpildes procesā iesaistītām personām, tām var nebūt pilnībā saprotama šā procesa būtība un sekas. Tādējādi zvērināta tiesu izpildītāja rīcība izpildes procesā iesaistītām personām neizskaidrojot tiesību institūta – ievešanas nekustamā īpašuma valdījumā – saturu un sekas, var tikt uzskatīts par ētikas normu pārkāpumu.

Tiesu izpildītāja izvairīšanās no komunikācijas ar masu medijiem kā ētikas pārkāpums

Tiesu izpildītāja kā tiesu varai piederīgas amatpersonas izvairīšanās no komunikācijas ar masu medijiem nevairo uzticību tiesu izpildītāju institūtam, un secīgi plašāk – tiesu varai – it īpaši par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Ievešana nekustamā īpašuma valdījumā, pārkāpjot īrnieku tiesības, no īrnieku tiesību aizsardzības viedokļa uzskatāms par sabiedrībai nozīmīgu jautājumu. Tādējādi, izvairoties no komunikācijas ar masu mediju pārstāvjiem, tiesu izpildītājs ir pieļāvis ētikas normu pārkāpumu. Metodikas neesība šajā jomā neliedz zvērinātam tiesu izpildītājam kā tiesu varai piederīgajai personai sniegt sabiedrībai saprotamu informāciju pieļaujamības robežās par strīdīgiem un sabiedrībai nozīmīgiem prakses gadījumiem.

Tēze:
Atsevišķas ģimenes ārstam apmaksājamās manipulācijas (piemēram, ekspresdiagnostiku, vakcinācijas) efektivitātes un optimālas darba organizācijas nolūkos nav jāveic pašam ģimenes ārstam. To veikšanu ģimenes ārsts var deleģēt citai prakses ārstniecības personai atbilstoši kompetencei. Lai apgalvotu, ka faktiski nav sniegti tie pakalpojumi, par kuriem izrakstīti taloni dienās, kad ģimenes ārsts praksē neatradās sakarā ar atrašanos citās iestādēs vai organizācijās, ir jānoskaidro, vai ģimenes ārsts attiecīgo manipulāciju veikšanu būtu varējis deleģēt ārsta palīgam vai medicīnas māsai.

Tēze:
Civillikuma 1068.panta trešā daļa ir vērsta uz efektīvu kopīpašuma apdraudējuma novēršanu. Līdzekļiem, kas tiek izmantoti šā apdraudējuma novēršanai, jābūt objektīvi nepieciešamiem un konkrētajam gadījumam adekvātiem. Par Civillikuma 1068.panta trešajā daļā nostiprinātajam izņēmumam atbilstošu nav uzskatāma tāda atsevišķa kopīpašnieka rīcība, kurā apdraudējuma novēršana faktiski ir blakus faktors atsevišķā kopīpašnieka personisko interešu īstenošanai vai gadījumā, ja situācija objektīvi nav ārkārtēja un tādējādi neprasa nekavējošu rīcību.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)