Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūlijā pievienoti vienpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas pamatā ir darījums. No darījuma rakstura, darījuma partneriem, to statusa, darījuma vietas u.c. apstākļiem ir atkarīga kārtība, kādā darījums tiks aplikts ar nodokli, nodokļa likme vai atbrīvojums no nodokļa. Līdz ar to darījuma esībai un tā elementu (darījuma dalībnieki, preces un pakalpojumi un to vērtība, darījuma vieta u.c.) patiesumam ir primāra nozīme jebkādos darījumos neatkarīgi no tā, vai tiek piegādāta prece vai pakalpojums.

Tēze:
Izdevumu pozīcijas likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmajā daļā ir noteiktas pietiekami skaidri un šis uzskaitījums ir galīgs, proti, izdevumi ir kapitāla iegādes izmaksas un ieguldījumi kapitālā.

Māklera pakalpojumu saņemšana ir saistāma ar īpašumu pārdošanas darījuma noslēgšanu. Līdz ar to, māklera pakalpojums nav saistāms ar īpašuma iegādi, tāpat šāds izdevums arī neveido ieguldījumu kapitālā.

Tēze:
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums ir speciālais likums, salīdzinot ar Reliģisko organizāciju likumu. Tomēr Reliģisko organizāciju likums ir piemērojams tādās tiesiskajās situācijās, kas attiecas uz visām Latvijā esošajām reliģiskajām organizācijām un kas nav noregulētās speciālajos likumos. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums neregulē reliģisko organizāciju likvidēšanās un reorganizācijas kārtību, tāpēc ir piemērojams Reliģisko organizāciju likuma regulējums.

Reliģisko organizāciju likuma 17.pants regulē reliģisko organizāciju likvidēšanās un reorganizācijas kārtību, taču likumā nav definēts reliģisko organizāciju reorganizācijas jēdziens un veidi. No panta pirmās daļas izriet, ka draudzes un reliģiskās savienības (baznīcas) likvidācijas vai reorganizācijas kārtībai būtu jābūt paredzētai to statūtos (satversmē, nolikumā), savukārt panta ceturtajā daļā ir īpaši atrunāta draudzes, kura izstājas no reliģiskas savienības (baznīcas), pārreģistrācijas kārtība.

Tēze:
Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” 3.panta pirmās daļas 10.punkta izpratnē ar jēdzienu „citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātais laiks” saprotams arī tas laiks, kurā persona bijusi nodarbināta kā pašnodarbinātais un pati veikusi par sevi sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Tēze:
Pašvaldības rīcības brīvību Vispārējās izglītības likuma 32.panta trešās daļas īstenošanā ierobežo pienākums nodrošināt pamatizglītības iegūšanas iespējas bērna dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, skolas telpas un to iekārtojums, pedagogu skaits, kā arī citu bērnu, kuri deklarēti konkrētajā izglītības iestādes mikrorajonā, tiesības uz kvalitatīvu izglītību atbilstoši viņu vecumam.

Veicot pirmo klašu komplektēšanu nākamajam mācību gadam, iestāde veido pretendentu, kuriem attiecīgajā kalendārajā gadā aprit septiņi gadi, sarakstu. Tikai gadījumā, ja izglītības iestādē ir brīvas vietas, tiek uzņemti arī bērni, kuriem līdz attiecīgā gada 1.septembrim apritējuši seši gadi. Šāda kārtība noteikta ar mērķi, lai novērstu situācijas, kad obligāto pamatizglītības vecumu, t.i., septiņu gadu vecumu, sasniegušie bērni netiek uzņemti izglītības iestādē, jo pretendentu rindā iekļauti bērni, kuriem ir seši gadi.

Tēze:
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma piemērošanas mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Likuma mērķis nav risināt civiltiesiska rakstura strīdus starp personām par to tiesībām dzīvot konkrētā dzīvesvietā.

Tūlītēja administratīvā procesa piemērošana ir pārsteidzīga, ja persona faktiski dzīvo dzīvoklī, lai arī īres līgums rakstveidā nav noslēgts, īres maksājumus veic regulāri un īpašnieks tos pieņem, proti, īpašnieks pietiekami ilgstoši faktiski akceptē īres attiecības de facto. Šādā situācijā atzīstams, ka pastāv strīds starp personu, kuras dzīvesvieta deklarēta īpašumā, un īpašnieku par to, vai persona pamatoti dzīvo attiecīgajā dzīvoklī. Tikai tad, kad ar tiesas spriedumu civillietā ir izlemts, ka personai nav tiesību dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, ir izdarāms secinājums par tiesiska pamata neesību Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē.

Šāds strīds par tiesisko pamatu, uz kura persona uzturas attiecīgajā dzīvesvietā, ir nošķirams no gadījuma, kad, piemēram, sveša persona deklarē savu dzīvesvietu svešā adresē, attiecīgā īpašuma īpašniekam neko nezinot. Pēdējā gadījumā Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošana ir iespējama arī bez īpašas civiltiesiskas tiesvedības.

Tēzes:
1. Atsavinot nekustamo īpašumu – no nekustamā īpašuma, kur persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu un kurā persona joprojām dzīvo, atdalītu zemesgabalu, persona ir atsavinājusi jaunu, patstāvīgu nekustamo īpašumu. Līdz ar to likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteiktais izņēmums uz personu šādā situācijā nav attiecināms.

2. Ar tiesībām Administratīvā procesa likuma 98.panta izpratnē jāsaprot ne tikai tiesības rīkoties noteiktā veidā, bet arī tiesiskie pienākumi, kas iesniegumā par uzziņu norādītajos apstākļos personai tiek uzlikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kā arī to, kāda būs iestādes rīcība attiecīgajā konkrētajā tiesiskajā situācijā. Ar uzziņu personai tiek darīts zināms, kā konkrēto faktisko situāciju no tiesību viedokļa vērtē iestāde. Šīs tiesības īstenošanas rezultātā persona var plānot savu rīcību, nebaidoties, vai pati ir pareizi sapratusi tiesību normas.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)