Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti divdesmit četri Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.punktā un 2.pielikuma piezīmē noteiktais ir apstākļi, kas ņemami vērā, vērtējot un izsakot procentos personas dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma  smaguma pakāpi (apmēru). Visu apstākļu komplekss izvērtējums veido noteikto kopējo procentuālo kaitējuma apmēru, kas nedrīkst pārsniegt 2.pielikumā noteiktās robežas.

2. Kaitējuma apmēra noteikšanas būtība ir noteikt, kādu ietekmi cēloņsakarīgi atstājusi noteikta rīcība, tāpēc ir jāsalīdzina: 1) kāda situācija būtu, ja šī rīcība nebūtu pieļauta; 2) kāda ir situācija pēc pieļautās rīcības.

Tēzes:
1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta septītās daļas pamatmērķis ir soda naudas individualizācija. Tas nozīmē, ka visi šajā tiesību normā ietvertie soda samazināšanas nosacījumi ir vērsti uz šī pamatmērķa sasniegšanu. Minētais ir jāņem vērā, noskaidrojot arī, kā ir piemērojams priekšnoteikums „ja nodokļu maksātājs ir ievērojis deklarāciju iesniegšanas termiņus un kārtējo nodokļu samaksas termiņus”.

2. Lai arī priekšnoteikums „ja nodokļu maksātājs ir ievērojis deklarāciju iesniegšanas termiņus un kārtējo nodokļu samaksas termiņus” nosauc pārkāpumus (deklarāciju iesniegšanas un kārtējo nodokļu samaksas termiņu neievērošana), kas paši par sevi ir precīzi identificējami, tomēr tie nevar tikt vērtēti bez konteksta, kas raksturo nodokļu maksātāja attieksmi. Tiesai ir arī jāvērtē šo pārkāpumu regularitāte un atkārtotība, kavējuma ilgums, kavēto kārtējo nodokļu maksājumu parāda apmērs, tostarp salīdzinājumā ar nodokļu maksātāja budžetā iemaksāto nodokļu apmēru, kā arī iemesli, kāpēc kavējums ir pieļauts, kas varētu radīt priekšstatu par nodokļu maksātāja godprātību savu pienākumu izpildē.

Tēze:
Videoreģistratora ievietošana automašīnā personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām nav personas datu apstrāde Fizisko personu datu apstrādes likuma izpratnē. Proti, ja fiziskā persona izmanto videoreģistratoru ceļu satiksmes novērošanai savām personiskajām vajadzībām, un sākotnējais nolūks nav tā rezultātā iegūto datu nodošana trešajām personām, tas nav jāreģistrē Datu valsts inspekcijā. Vienīgā prasība ir tāda, ka persona videoreģistratora ierakstus drīkst izmantot tikai, konstatējot kādu no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punktā noteiktajiem datu apstrādes pamatiem, piemēram, leģitīmo interešu aizstāvēšanai tiesībsargājošās iestādēs.

Tēze:
Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 76.pantā ir noteikts, ka dzīvokļa īrnieka privatizācijas tiesība ir atzīstama par citai personai atdodamu, tostarp mantojamu, tiesību. Lai cita persona no īrnieka šo tiesību iegūtu jeb pārņemtu, vispirms nepieciešama paša īrnieka griba rīkoties ar šo tiesību – pašam to izmantot vai atdot citai personai. Tā kā dzīvokļu privatizāciju veic tam izveidotas komisijas un privatizācijas norisei ir noteikta procedūra, dzīvokļa īrniekam sava tiesība noteiktā kārtībā ir jāpiesaka tieši privatizāciju veicošajai institūcijai – privatizācijas komisijai –, kā tas noregulēts arī tiesību normās. Tādā veidā īrnieks izsaka savu gribu rīkoties ar savu dzīvokļa privatizācijas tiesību.

Tēzes:
1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav nekādu norāžu par to, ka tā mērķis būtu regulēt arī sabiedrības locekļu pieeju informācijai, nevis tikai personu, kuras piedalās administratīvo pārkāpumu lietu lietvedībā, tiesības. Līdz ar to nav pamata atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas par speciālām tiesību normām iepretim Informācijas atklātības likuma normām jautājumā par sabiedrības locekļu tiesībām uz informāciju.

2. Lietās par informācijas pieprasījumiem informācijas iedalījumam vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā ir nozīme, jo no pieprasītās informācijas piederības vienai vai otrai informācijas grupai ir atkarīgs gan tas, vai informācijas pieprasītājam ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota, gan arī tas, kā tiek pieņemts lēmums, vai pieprasītā informācija ir sniedzama tās pieprasītājam.

Ja pieprasītā informācija tiek atzīta par vispārpieejamu informāciju, tam parasti seko secinājums, ka iestādei ir jāsniedz informācijas pieprasītājam šī informācija. Savukārt, ja pieprasītā informācija tiek atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju, tad, lemjot par šādas informācijas izsniegšanu, vienmēr vēl ir jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Tikai pēc šāda izvērtējuma var izdarīt secinājumu, vai konkrētajā gadījumā iestādei ir jāsniedz informācijas pieprasītājam pieprasītā ierobežotas pieejamības informācija.

Tēzes:
1. No Autortiesību likuma 4.panta 1.punkta un likuma „ Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 1.panta 7.punkta secināms, ka lekcija ir viens no literāra darba izpausmes veidiem, par kuru saņem autoratlīdzību vai honorāru. Tas savukārt nozīmē, ka lekciju sagatavošana un prezentācija ir radošais darbs likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normu izpratnē.

2. Likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 6.panta otrā daļa nosaka ierobežojumus valsts amatpersonai savienot valsts amatpersonas amatu ar citiem valsts amatpersonas amatiem vai amatiem citās publiskās personas institūcijās. Līdz ar to tā nav piemērojama situācijā, kad amatpersona lasa lekciju privātpersonas rīkotā seminārā, nevis ieņem citu valsts amatpersonas amatu. Turklāt normā ir arī norādīts, ka par tajā minētajiem amatiem nav uzskatāms radošais darbs.

3. Valsts amatpersonai savienojot valsts amatpersonas amatu ar radošo darbu, ir jāievēro likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktie ierobežojumi, piemēram, informācijas izmantošanas aizliegums, uzvedības (ētikas) noteikumi, kā arī nav pieļaujama interešu konflikta situācija un kaitējums valsts amatpersonas tiešo pienākumu pildīšanai. Minēto aizliegumu pārkāpums var būt pamats saukt amatpersonu pie tiesību normās paredzētās atbildības, piemēram, disciplināratbildības.

Tēzes:
1. Tas, ka tiesību normās nav skaidri noteikti pretendentu vērtēšanas kritēriji, kas ļauj izvēlēties labāko profesionāli, un ka tādi, iespējams, nav noteikti arī atklātā konkursa dokumentācijā, nenozīmē to, ka pašvaldības dome atbilstošāko pretendentu var izvēlēties saskaņā ar politisko uzticību, bet gan tikai to, ka tai ir plaša novērtējuma brīvība, izvēloties kandidātu pēc profesionāliem kritērijiem. Savukārt pār šādu procedūru ir jāpastāv tiesas kontrolei. Tādēļ, izsludinot atklātu konkursu uz vakanto amatu, pašvaldības domei pretendentu atlasē jāievēro tiesību principi, kas regulē šādu konkursu norisi (piemēram, vienlīdzība, patvaļas aizliegums, objektivitāte).

2. No Bāriņtiesu likuma 3.panta otrās daļas izriet, ka starp pašvaldības domi un bāriņtiesas priekšsēdētāju pastāv nevis privāttiesiskas nodarbinātības attiecības (darba tiesiskās attiecības), bet gan publiski tiesiskas nodarbinātības attiecības un tas, ka atsevišķiem šo attiecību aspektiem faktiski piemērojamas darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu normas, nepadara šīs attiecības par privāttiesiskām nodarbinātības attiecībām. To apliecina arī Bāriņtiesu likuma 13.panta septītā daļa un 14.panta otrā daļa, kuras attiecīgi paredz, ka lēmumu par bāriņtiesas priekšsēdētāja atstādināšanu no amata un lēmumu par bāriņtiesas priekšsēdētāja atcelšanu no amata var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tēzes:
1. Ja tiek nolemts noteikt mikrolieguma buferzonu, tam ir jābūt pamatotam ar lietderības apsvērumiem. Vienlaikus mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderības apsvērumi ir nesaraujami saistīti ar mikrolieguma izveidošanas nepieciešamību un apsvērumiem par mikrolieguma nozīmi īpaši aizsargājamās sugas aizsardzībai. Tāpat mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderība netiek izvērtēta attiecībā uz katru tajā iekļaujamo zemes nogabalu atsevišķi. Mikroliegums un tā buferzona vērtējama kā vienota teritorija, tādējādi arī lēmuma pamatojums būtībā aptver visu šo teritoriju.

2. Pat ja mikrolieguma izveidošana tiek atzīta par pamatotu, tas pats par sevi nenozīmē, ka pamatota ir arī mikrolieguma buferzonas noteikšana. Tiesai atsevišķi jāvērtē, vai iestāde pareizi izmantojusi rīcības brīvību, izdarot lietderības apsvērumus arī attiecībā uz mikrolieguma buferzonas noteikšanu.

Tēze:
Vērtējot no Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām” izrietošā strīda par kvalifikācijas paaugstināšanas mācību izdevumu atmaksāšanu risināšanas kārtību, nozīme piešķirama tieši starp tiesību subjektiem pastāvošo tiesisko attiecību raksturam. Ja starp tiesību subjektiem pastāv publiski tiesiskas attiecības, strīdā par kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu atmaksu piemērojamas tiesību normas, kas regulē administratīvo procesu.

Iestādei ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru ierēdnim tiek uzlikts pienākums segt ar kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus. Šāds lēmums ir apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona ar lēmumu uzlikto pienākumu labprātīgi neizpilda, lēmuma piespiedu izpilde jeb izdevumu piedziņa veicama Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Uzliekot personai pienākumu atmaksāt izdevumus, iestādei ir jānorāda konkrēta atmaksājamā summa. Šāda summa var būt noteikta arī mācību līgumā, tādējādi veidojot administratīvā akta pamatojumu.

Tēzes:
1. Ar Kredītu reģistra likuma 20.panta 7.punktu ir izvirzīti papildu nosacījumi tam, kādu informāciju un kādas personas (fiziskās vai juridiskās) maksātnespējas procesā no Latvijas Bankas Kredītu reģistra ir tiesīgs saņemt maksātnespējas administrators, tādējādi ierobežojot maksātnespējas administratora Maksātnespējas likuma 27.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktās vispārīgās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju no valsts institūcijām.

2. Likumdevējs, veicot grozījumus Kredītu reģistra likumā, ir noteicis vienotu kārtību, ka maksātnespējas administratoram Kredītu reģistrā iekļautās ziņas likumā noteikto pienākumu izpildei ir izsniedzamas tikai par to klientu, kura maksātnespējas procesu maksātnespējas administrators īsteno.

3. Kredītu reģistra likuma mērķis nav Latvijas Bankas Kredītu reģistrā iekļautās ziņas par klientu (tā galvinieku) izsniegt, lai cita persona tās izmantotu ar mērķi novērtēt lietderību celt prasību pret šo personu par zaudējumu atlīdzināšanu. Tāpēc, ņemot vērā Kredītu reģistra likuma 2.pantu, Latvijas Bankas Kredītu reģistrā iekļautās ziņas personai nevar tikt izsniegtas tikai tāpēc vien, lai atvieglotu personas kā maksātnespējas administratora pienākumu izpildi.

Tēzes:
1. Reputācija ir jautājums, kas var tikt vērtēts ne tikai tad, kad amatpersona tiek iecelta amatā, bet arī visā amata izpildes laikā. Amatpersonas prettiesiska rīcība, kas grauj reputāciju, ir pamats atlaist to no amata.

Proti, ne tikai prokurora amata kandidātam ir jābūt ar nevainojamu reputāciju, bet arī prokuroram visā tā amata pienākumu pildīšanas laikā. Līdz ar to, ja tiek konstatēts, ka prokurors vairs neatbilst kādai no izvirzītajām prasībām, tostarp nevainojamai reputācijai, ģenerālprokuroram šī persona ir jāatlaiž no prokurora amata.

2. Gadījumos, kad tiek skarts prokurora reputācijas jautājums, ģenerālprokuroram ir tiesības izvēlēties, vai prokurors ir atlaižams, piemērojot disciplinārsodu par Prokuroru ētikas kodeksa rupju pārkāpšanu vai apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar prokurora amatu, vai administratīvā procesa ietvaros, konstatējot nevainojamas reputācijas trūkumu.

Tēze:
Apstāklis, ka persona ir piekritusi tādam gūtā ienākuma izlietošanas veidam, lai atrisinātu privāttiesisko strīdu, neietekmē personas publiski tiesisko pienākumu aprēķināt un samaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no visiem ienākumiem, ko likumdevējs noteicis kā ar nodokli apliekamus ienākumus. Citiem vārdiem sakot, tas, ka persona viena civiltiesiskā darījuma rezultātā gūtos ienākumus izlieto citu civiltiesisko attiecību noregulēšanai, neatbrīvo personu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas pienākuma, ja gūtie ienākumi ir apliekami ar nodokli.

Tēzes:
1. Bērna viedoklis, ja bērns to spēj formulēt, noteikti ir noskaidrojams, taču tas var nebūt izšķirošs, lemjot par aprūpes tiesību atņemšanu, jo bāriņtiesai un tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē bērna vislabākās intereses, kuras, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna subjektīvo viedokli.

2. Emocionāla vardarbība pret bērnu ir tāda rīcība, kas liek bērnam izjust emocionālu spriedzi, apdraudot vai ietekmējot vecumam atbilstošu emocionālo attīstību. Emocionālas vardarbības gadījumos bērnam nākas atkārtoti izjust emocionālu spriedzi un tādas izjūtas kā bailes, pazemojumu, uztraukumu, depresiju, kas rodas pieaugušā neadekvātas emocionālās rīcības rezultātā. Ilgstoša emocionāla spriedze bremzē normālu, bērna vecumam atbilstošu pašizpausmi, tādējādi apdraudot bērna emocionālo attīstību. Bērna emocijas attīstās vienpusēji, un tiek deformēts priekšstats par bērna paša emocijām, kā arī rodas grūtības emociju izpaušanā. Tā rezultātā bērns neizprot savas un apkārtējo izjūtas un nespēj atbilstošā veidā uz tām reaģēt. Emocionāla vardarbība pret bērnu var radīt gan īslaicīgas, gan ilgtermiņa sekas, kas var nozīmīgi ietekmēt bērna attīstību un sociopsiholoģisko funkcionēšanu.

Tēzes:
1. Bērna ievietošanai audžuģimenē jāpastāv diviem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, ģimenei, kura vēlas uzņemt bērnus, jābūt piešķirtam audžuģimenes statusam. Otrkārt, ievietošanai audžuģimenē ir jābūt bērna interesēs, tas ir, audžuģimenei ir jāspēj nodrošināt bērnam pienācīgus dzīves apstākļus un aprūpi. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras jeb noteicošas. Minētie priekšnoteikumi ir kumulatīvi. Ja tie tiek izpildīti, tiek pieņemts lēmums ievietot bērnus audžuģimenē un ar audžuģimeni tiek noslēgts līgums par šā uzdevuma izpildi.

2. No Bāriņtiesu likuma 35.panta pirmās daļas izriet, ka, lemjot par to, kur bērnam būtu piemērotāk dzīvot, vispirms tiek vērtēta iespēja bērnu ievietot audžuģimenē vai pie aizbildņa un tikai tad ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Tomēr no šīs tiesību normas neizriet, ka bērna ievietošana audžuģimenē a apriori ir uzskatāma par bērna tiesībām un interesēm atbilstošāku iepretim, piemēram, apstākļiem bērnu namā. No Bāriņtiesu likuma 35.panta pirmās daļas tāpat kā no Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumiem Nr.1036 ,,Audžuģimenes noteikumi” un Bērnu tiesību aizsardzības likuma izriet, ka audžuģimenei ir jāspēj nodrošināt bērnam nepieciešamo aprūpi. Tikai tādā gadījumā bērnu var ievietot audžuģimenē.

3. No Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta trešās daļas, kura nosaka, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās, izriet, ka lietās, kurās ir iesaistīts bērns, viņš var piedalīties pats personīgi vai pastarpināti. Pastarpināta piedalīšanās iespējama likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas personā.

Tiesai, kas izskata lietu, katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē, vai bērna viedokļa tieša uzklausīšana nevar kaitēt bērna interesēm, it īpaši ievērojot bērna veselības, tostarp psiholoģisko stāvokli. Ja tieša uzklausīšana neatbilst bērna interesēm, viedoklis jānoskaidro pastarpināti.

Tēze:
Lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, noteikti ņemams vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.

Tēzes:
1. Lietās par aprūpes tiesību atņemšanu un aizbildņa iecelšanu bērns, kuru skar attiecīgie lēmumi, ir pieaicināms kā trešā persona. Spriedums lietā var ietekmēt bērna tiesību apjomu, tāpēc tieši viņam piemīt tiesībspēja, kuru īsteno attiecīgajā brīdī esošais likumiskais pārstāvis.

2. 15 gadus sasniegusi persona uzskatāma par intelektuāli nobriedušu, lai pati arī piedalītos procesā par aprūpes tiesību atņemšanu un aizbildņa iecelšanu. Tāpēc šāda vecuma nepilngadīgās personas uzklausīšana ir būtiska.

Tēze:
Tranzīta procedūru nevar pabeigt precēm, kuras nemaz nav bijušas pakļautas šai procedūrai. Proti, ja tiek pierādīts, ka preces nemaz netika ievestas Eiropas Savienības muitas teritorijā, tām netika piemērota tranzīta procedūra un tās nenonāca muitas uzraudzībā, nav pamata atzīt, ka tranzīta procedūra nav pareizi pabeigta tā iemesla dēļ, ka preces nav uzrādītas galamērķa muitas iestādē. Attiecīgi nav pamats, piemērojot Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 92.pantu un Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 366.pantu, pieprasīt no principāla šādu preču uzrādīšanu galamērķa muitas iestādei kā priekšnoteikumu muitas procedūras pareizai noslēgšanai, kā arī aprēķināt muitas parādu par precēm, kuras nekad nav nonākušas Eiropas Savienības muitas teritorijā.

Tēze:
Ēkas pārbūves veikšana kā tāda var ietekmēt (un parasti ietekmē) konkrētas teritorijas apbūves struktūru, tāpat kā radīt ietekmi uz apkārtējo teritoriju un tās attīstības iespējām. Savukārt detālplānojuma izstrāde kopumā ir piemērots instruments, lai šo būvniecības ietekmi, attiecīgas apbūves pieļaujamību, kā arī tās iekļaušanos apkārtējā vidē novērtētu. Tomēr, lai pamatotu detālplānojuma izstrādi, nepieciešams, lai plānotā pārbūve ietekmētu konkrētā zemesgabala apbūvi, apkārtējās teritorijas attīstību vai vidi kā tādu.

Tēzes:
1. Lai teritoriju atzītu par publisko ārtelpu, tai ir jāatbilst trim kritērijiem: 1) sabiedrībai pieejama teritorija; 2) nodota publiskai lietošanai; 3) neatkarīgi no īpašuma publiskas vai privātas piederības.

2. Lai kādu teritoriju uzskatītu par publisku ārtelpu, tai jau sākotnēji tādai ir jābūt domātai. Respektīvi, sabiedrības (jeb neierobežota personu loka) intereses ir bijušas noteicošās, lai kādu teritoriju apzināti padarītu par vispārpieejamu. Ja kāds dārzs, parks vai pasāža nav iecerēta kā publiski pieejama, tad apstāklis, ka kāda persona no ārpuses tomēr attiecīgajā teritorijā faktiski var iekļūt, nemaina tās statusu noteikumu Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 240 „Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” un līdz ar to arī Ministru kabineta 2017.gada 9.maija noteikumu Nr. 253 „Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” izpratnē. To nosaka apstāklis, ka teritorijas nodošanai publiskai lietošanai ir jābūt apzinātai.

Tēze:
Likuma „Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” 2.panta otrajā daļā minētie kritēriji ir precīzi uzskaitīti un nav paplašināti tulkojami.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)