Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 24.oktobrī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apmierināts pieteikums un Lielvārdes novada domei uzlikts pienākums piešķirt pieteicējam vienreizēju veselības bojājuma pabalstu 10 000 euro apmērā. Senāts spriedumā atzīst, ka zemāko instanču tiesas ir pareizi interpretējušas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likuma) normas, kas atļauj pašvaldībai noteikt citu pabalsta apmēru, taču, lai pašvaldība varētu nepiemērot Atlīdzības likumā noteikto pabalsta apmēru, bija jābūt pašvaldības izdotam normatīvajam aktam, kurā noteikts savs, no likuma atšķirīgs, pabalsta apmērs.

Lietā ir strīds par to, vai gadījumā, kad Atlīdzības likums pašvaldībai deleģē noteikt pabalstu apmērus un piešķiršanas kārtību, bet pašvaldība šādu kārtību un apmērus nav noteikusi, ir piemērojama Atlīdzības likuma norma, vai arī pašvaldība par pabalsta apmēru var atsevišķā gadījumā lemt pati.

Senāts spriedumā norāda, ka pienākums veselības bojājuma gadījumā izmaksāt pabalstu ir noteikts Atlīdzības likuma 19.pantā. Atbilstoši minētā panta sestajai daļai attiecībā uz pašvaldības amatpersonām pabalstu apmērus un piešķiršanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Laikā, kad pieteicējs vērsās ar iesniegumu iestādē, Lielvārdes novada pašvaldība nebija noteikusi pabalsta apmēru un piešķiršanas kārtību.

Iespēja pašvaldībai pašai noteikt pabalsta apmēra un piešķiršanas kārtību Atlīdzības likumā ir noteikta tādēļ, lai katra pašvaldība varētu ņemt vērā savu finansiālo stāvokli un noteiktu savām iespējām atbilstošāku regulējumu. Ja pašvaldība vilcinās un neizmanto iespēju pašai noregulēt ar pabalstu saistītos jautājumus, tā kavē iespēju izvēlēties sev labvēlīgāku risinājumu, un tādējādi prezumējami ir gatava pildīt Atlīdzības likuma vispārīgos noteikumus, ievērojot tajā noteikto pabalstu apmērus.

Senāts taisīja lietā arī blakus lēmumu, lai vērstu Ministru kabineta uzmanību uz tiesiskā regulējuma nepilnību Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumos Nr. 565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām” attiecībā uz strīdu, kas izriet no darbinieka, kurš strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu, risināšanas kārtību.

Blakus lēmumā Senāts norāda, ka amatpersona Administratīvā procesa likuma izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās, ir privāttiesiski strīdi. Tādējādi lēmumi, kas saistīti ar pabalstiem un pieņemti darba tiesiskajās attiecībās, nav administratīvie akti, bet gan privāto tiesību akti. Līdz ar to Senāts atzīst, ka lieta par pašvaldības amatpersonas, kura strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu nav pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Senāts norāda ka likumā nav paredzēts deleģējums Ministru kabinetam mainīt lietu pakļautību tiesām, līdz ar to Ministru kabinets, noteikumu Nr. 565 22.punktā nosakot, ka visi lēmumi ir apstrīdami Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, nav ievērojis lietu pakļautību atbilstoši likumā noteiktajai tiesu kompetencei.

Ņemot vērā, ka noteikumos Nr. 565 ietvertais regulējums par apstrīdēšanas kārtību bija pietiekami neskaidrs, un ne pieteicējs, ne atbildētāja, ne zemāko instanču tiesas nebija konstatējušas šā regulējuma neatbilstību likumam, Senāta ieskatā, lietas izbeigšana konkrētajā lietā un lietas iztiesāšanas stadijā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, nebūtu taisnīga un neatbilstu tiesiskas valsts principiem. Senāta ieskatā, jāņem vērā, ka pieteicējs savas tiesības aizstāv jau no 2015.gada un apgabaltiesas spriedums pēc būtības ir pareizs. Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši Darba likuma 31.panta pirmajai daļai visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Tas nozīmē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesā pieteicējs savas tiesības vairs nevarētu aizstāvēt. Līdzīgos gadījumos, lai nodrošinātu pieteicēja Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu, Augstākās tiesas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdes lēmumos ir lemts, ka lieta izskatāma tajā kārtībā, kādā tā ir ierosināta

 

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Pieteicējs, kas bija pašvaldības darbinieks, veicot būvinspektora pienākumus Lielvārdes novada pašvaldības uzdevumā, cieta nelaimes gadījumā un ieguva smagu veselības bojājumu. Pieteicējs vērsās pašvaldībā ar lūgumu izmaksāt vienreizēju pabalstu smaga veselības bojājuma gadījumā 10 000 euro apmērā, pamatojot to ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 19.panta 2.3daļu. Pieteicējam piešķirts vienreizējs nelaimes gadījuma pabalsts trīs valstī noteikto minimālo mēneša darba algu apmērā – 1080 euro. Pieteicējs lēmumu apstrīdēja. Pašvaldība apstiprināja jaunu Lielvārdes novada pašvaldības iestāžu amatpersonu un darbinieku atlīdzības nolikumu un pieteicējam šajā pašā datumā piešķīra vienreizēju nelaimes gadījuma pabalstu desmit valstī noteikto minimālo mēneša darba algu apmērā – 3600 euro. Uzskatot, ka domes lēmums ir prettiesisks un viņam nodarīts arī personiskais un morālais kaitējums, pieteicējs vērsās tiesā.

Ar Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pieteikums daļā par pabalsta 10 000 euro apmērā piešķiršanu apmierināts.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar Lielvārdes novada domes kasācijas sūdzību. (Lieta SKA-241/2019; A420347315).

 

Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv