Augstākajā tiesā 29.decembrī kļuvis pieejams tiesas lēmums civillietā, kuras ietvaros rakstveida procesā izskatīts Personu un valsts tiesību aizsardzības virsprokurora protests par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lēmumu zvērinātas tiesu izpildītājas Aigas Augustovas pieteikumā par izsoles akta apstiprināšanu un nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda.

Protestā virsprokurors norādīja, ka, apstiprinot zvērinātas tiesu izpildītājas pieteikumu, tiesa nav ievērojusi pieteikuma izskatīšanas laikā spēkā esošo Civilprocesa likumā noteikto kārtību, jo par lietas izskatīšanu netika paziņots personai, kuras labā uz attiecīgo nekustamo īpašumu ierakstīta aizlieguma atzīme. Tāpat tiesa vienlaikus ar izsoles akta apstiprināšanu nepamatoti nolēma dzēst zemesgrāmatā uz tiesas nolēmuma pamata ierakstītu prasības nodrošināšanas atzīmi, jo šādas atzīmes dzēšana pēc būtības ir prasības nodrošinājuma atcelšana, ko saskaņā ar Civilprocesa likuma 144.pantu var izdarīt tikai tā pati tiesa, kas pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošināšanu, un tikai pēc puses lūguma. Izņēmums ir tās atzīmes, kuras zaudējušas nozīmi.

Augstākā tiesa atzīst, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 613.panta pirmajai daļai redakcijā, kas bija spēkā zvērinātas tiesu izpildītājas pieteikuma izskatīšanas laikā, tiesai par lietas izskatīšanu bija jāpaziņo arī personai, kuras labā uz attiecīgo nekustamo īpašumu zemesgrāmatā nostiprināta prasības nodrošinājuma atzīme. Tā kā šāds paziņojums netika izdarīts, minētajai personai tika liegta iespēja izmantot procesuālās tiesības piedalīties tiesas sēdē un pārsūdzēt tiesas lēmumu. Šāds procesuālo normu pārkāpums atzīstams par tādu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas un neuzaicinātās personas pamattiesību pārkāpuma.

Izskatot jautājumu par zemesgrāmatā ierakstītās aizlieguma atzīmes – prasības par īpašuma tiesību atzīšanu nodrošinājumu – dzēšanu, Augstākā tiesa secina, ka tā ir dzēsta nepamatoti. Šādas aizlieguma atzīmes mērķis ir nodrošināt tiesības, kas vēl galīgi nav nodibinātas, jo par tām pastāv strīds. Šo mērķi, kā tas atzīts arī juridiskajā literatūrā, var sasniegt tikai tad, ja vēlāki nostiprinājumi zemesgrāmatā nekaitē jau ierakstītajai aizlieguma atzīmei. Atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 46.panta otrajai un ceturtajai daļai minētā atzīme kavē jebkuru īpašnieka izdarāmu labprātīgu nostiprināšanu, bet nav šķērslis tālākam tiesību piespiedu nostiprinājumam (uz tiesas sprieduma un lēmuma, procesa virzītāja lēmuma pamata) ar nosacījumu, ka nodrošinājuma atzīme piešķir ar atzīmi nodrošinātai tiesībai priekšrocību, sākot no atzīmes ierakstīšanas dienas zemesgrāmatā, un saistošu spēku pret tiem nekustamā īpašuma ieguvējiem un citām personām, kuru tiesības nostiprinātas pēc atzīmes ierakstīšanas. Tas nozīmē, ka, iegūstot šādu nekustamo īpašumu izsolē, pircējam jārēķinās, ka attiecīgais nekustamais īpašums var tikt piespriests citai personai. Turklāt ieguvējs nevar minētās atzīmes pastāvēšanas laikā atsavināt strīdus īpašumu trešajām personām. Tā kā prasības par īpašuma tiesības atzīšanu nodrošinājums saglabājas tik ilgi, kamēr strīds tiek izšķirts, zemesgrāmatā ierakstītā atzīme pārvēršas par īpašuma tiesību ierakstu, ja prasība apmierināta, vai izzūd, ja prasība noraidīta.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Augstākā tiesa atzīst, ka, apmierinot pieteikumu par izsoles akta apstiprināšanu un nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda, tiesa nepamatoti dzēsa iepriekš minēto aizlieguma atzīmi saskaņā ar Civilprocesa likuma 613.panta noteikumiem.

Secinot, ka iepriekš minēto apsvērumu dēļ Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lēmumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu, Augstākā tiesa nolemj to atcelt un nodot jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatu nodaļai pēc nekustamā īpašuma atrašanās vietas.

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks