Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments 31.oktobrī atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 27.aprīļa spriedumu, ar kuru noraidīta fiziskās personas – advokāta klienta – prasība pret zvērinātu advokātu par zaudējumu atlīdzības piedziņu saistībā ar nekvalitatīvi sniegtiem juridiskās palīdzības pakalpojumiem (lieta Nr. SKC-316/2019, C33431717). Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pēc prasītāja domām, zvērināts advokāts nodarījis prasītājam zaudējumus, nepienācīgi sniedzot prasītājam juridisko palīdzību un pārstāvot viņu vairākās civillietās. Vienā no lietām advokāts neesot izvērtējis prasības pamatotību un nav pārbaudījis publiskajos reģistros pieejamo informāciju par atbildētāja maksātspēju, kā rezultātā prasītājs cēla prasību pret komersantu, kuram jau bija uzsākts likvidācijas process. Savukārt citā lietā advokāts bez brīdinājuma neesot ieradies uz apelācijas instances tiesas sēdi, kurā tam esot bijis jāpārstāv prasītājs.

Izskatot lietu pēc būtības, pirmās un otrās instances tiesas zvērināta advokāta klienta prasību noraidīja, spriedumus citastarp pamatojot ar Civillikuma 2318.pantu, kas nosaka, ka vienas personas padoms otrai pats par sevi nenodibina starp pusēm nekādu tiesisku attiecību, un kā padoma saņēmējam nav tas jāizpilda, tā arī padoma devējam, ja padoms bijis nesekmīgs, nav jāatlīdzina nekādi zaudējumi. Apelācijas instances tiesa arī norādīja, ka prasītājs nav iesniedzis pierādījumus nedz par konkrēto advokāta konsultāciju priekšmetu, nedz apjomu, nedz par to, ka advokāta honorārā par juridiskās palīdzības sniegšanu būtu bijusi ietverta maksa par ielūkošanos publiskajos reģistros. Līdz ar to neesot pamata atzinumam, ka prasītājs savus apgalvojumus būtu pierādījis.

  Senāts atzīst par kļūdainu pirmās un otrās instances tiesu viedokli, ka atbilstoši Civillikuma 2318.pantam zvērinātam advokātam nav jāatlīdzina zaudējumi savam klientam. Šī likuma norma nav attiecināma uz gadījumiem, kad persona vēršas pie zvērināta advokāta kā lietpratēja tiesību jautājumos, lai viņš izpildītu šīs personas pasūtījumu: izpētītu tiesisko situāciju, dotu savu padomu par atlīdzību un vēl jo vairāk – pārstāvētu šo personu tiesā. Jāņem vērā, ka zvērināta advokāta statuss ir īpašs attiecībā pret citiem juridisko padomu devējiem. Tikai zvērināti advokāti ir atzīti par tiesu sistēmai piederīgām personām un saskaņā ar likumu ir apveltīti ar īpašām tiesībām, kuras īstenojamas juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros. Minētajam statusam jāapliecina advokāta augstā kvalifikācija.

Turklāt, kā to norāda Senāts, zvērināts advokāts visbiežāk juridiskos pakalpojumus sniedz atlīdzības pilnvarojuma līguma ietvaros, it īpaši, ja viņa darba izpilde saistīta ar klienta pārstāvību tiesā un tiesai adresētu dokumentu sagatavošanu. Līdz ar to zvērināta advokāta un viņa klienta tiesiskajām attiecībām ir piemērojamas Civillikuma normas par pilnvarojuma līgumiem. Savukārt atbilstoši Civillikuma 2295.pantam pilnvarniekam, izpildot viņam doto uzdevumu, jādarbojas ar lielāko rūpību, un viņš atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību. Tādējādi Senāta ieskatā zvērināts advokāts kā pilnvarnieks nav atbrīvots no atbildības par padoma došanu, kas nodarījis pilnvarotājam zaudējumus.

Senāts, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, arī norāda, ka gadījumos, kad advokāta klients ir patērētājs, šaubu gadījumā par viņu savstarpējā līguma saturu priekšroka ir jādod tādam līguma iztulkojumam, kas ir vislabvēlīgākais patērētājam. Tas izriet no apstākļa, ka starp zvērinātu advokātu kā tiesību lietpratēju un viņa klientu – patērētāju, kas parasti nav apveltīts ar plašām tiesību zināšanām, pastāv nevienlīdzība. Lai minēto nevienlīdzību izlīdzinātu, tiesai arī jāizvērtē iespējami negodīga līguma noteikumi pēc savas iniciatīvas, proti, neatkarīgi no tā, vai uz līguma noteikumu negodīgo raksturu ir norādījis advokāta klients, kurš ir patērētājs.

Visbeidzot, Senāts arī atzīst, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi piemērojusi tiesību normas, kas regulē jautājumu par pierādījumu nastas sadali starp pusēm. Saskaņā ar Civillikuma 2305.pantu, kurā noteikts pilnvarnieka vispārīgs pienākums dot savam pilnvarotājam norēķinu par uzdevuma izpildīšanu, zvērinātam advokātam jāsniedz savam klientam detalizēts, skaidrs un saprotams pārskats par veikto darbu, t.sk. iesniedzot dokumentu oriģinālus (ja tādi ir), kas apstiprina attiecīgās izdevumu pozīcijas. Konkrētajā lietā apelācijas instances tiesa turpretim minēto pierādīšanas nastu nepamatoti ir pārlikusi uz zvērināta advokāta klientu.

 

Informāciju sagatavoja Dr.iur. Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks