Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 17.septembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmuma dienesta lēmuma atcelšanu, uzliekot pienākumu iemaksāt budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli un nokavējuma naudu sakarā ar to, ka viņa 2004.gadā guvusi ar nodokli apliekamu ienākumu par dzīvokļa īres līguma priekšlaicīgu izbeigšanu. Senāts spriedumā norādīja, ka apgabaltiesa nav noskaidrojusi lietā visus būtiskos apstākļus un, atzīstot, ka uz pieteicēju nav attiecināms likumā paredzētais nodokļa atbrīvojums saistībā ar īrnieka gūto ienākumu – kompensāciju –, ir izdarījusi pārsteidzīgus secinājumus.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punkts noteic, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverta un ar nodokli netiek aplikta kompensācija par īres līguma izbeigšanu un dzīvojamo telpu atbrīvošanu denacionalizēta vai likumīgajam īpašniekam atdota nama īrniekam, kurš attiecīgajā namā dzīvojis līdz īpašuma tiesību atjaunošanai likumīgajam īpašniekam (viņa mantiniekam).

Senāts, izpētot normatīvos aktus un to pieņemšanas apstākļus jautājumā, kas skar denacionalizēto māju īrniekus, atzina, ka likumdevējs likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punktā ietverto nodokļa atbrīvojumu ir vēlējies noteikt kā vienu no atbalsta pasākumiem denacionalizēto māju īrniekiem ar mērķi nodrošināt šo personu sociālo aizsardzību.

Tādējādi, lai arī apgabaltiesa spriedumā pamatoti bija atsaukusies uz Senāta judikatūru, norādot, ka atbrīvojumiem no nodokļu maksāšanas jeb izņēmumiem ir jābūt skaidri noteiktiem likumā un tie ir interpretējami šauri, tomēr secinot, ka minētais nodokļa atbrīvojums ir noteikts tieši ar sociālu mērķi, Senāts atzina, ka uz izskatāmo gadījumu nav pamats raudzīties atšķirīgi kā uz lietām sociālajā jomā.

Pieteicēja norādījusi, ka viņa kopš 1946.gada dzīvojusi denacionalizētā namā vēl pirms šā nama denacionalizācijas, bet 2004.gadā piespiedu kārtā mainīja dzīvesvietu uz citu namu – tādu, kas tika denacionalizēts 1992.gadā. Pieteicēja skaidro, ka gan viens, gan otrs nams, kurā viņa ir dzīvojusi, ir bijis denacionalizēts īpašums, un līdz ar to viņa visu laiku ir bijusi „denacionalizēta nama īrniece”.

Ievērojot minēto, Senāts spriedumā atzina, ka apstāklim, ka pieteicēja piespiedu kārtā mainījusi dzīvesvietu no viena denacionalizēta nama uz otru, var būt būtiska nozīme lietas pareizai jeb taisnīgai izspriešanai, tādējādi tam ir piešķirama nozīme. Senāta ieskatā, netiktu sasniegts taisnīgs rezultāts, ja viena persona, kura iemitinājusies namā pirms tā denacionalizācijas un līdz kompensācijas izmaksai tur arī dzīvojusi, saņemtu likumā paredzēto nodokļa atbrīvojumu, bet cita persona, kura arī iemitinājusies šādā namā pirms tā denacionalizācijas, tomēr vēlāk piespiedu kārtā ir tikusi pārcelta uz citām dzīvojamām telpām, kuras joprojām atrodas denacionalizētā namā, minēto nodokļa atbrīvojumu nesaņemtu.

Senāts nodeva lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Lieta SKA-595/2019; A420306416

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv