Tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu

Drukas versija

2018. gads

J 15.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-592/2018
Veselības aprūpes pieejamība kā vērtējamais kritērijs lietā par izbraukšanas rīkojumu

No necilvēcīgas apiešanās aizlieguma valsts institūcijām (gan iestādei, gan tiesai) izriet pienākums lietās par izbraukšanas rīkojumu pārbaudīt divus apstākļus:

1) vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka, nesaņemot izskatīšanas brīdī personai Latvijā pieejamo veselības aprūpi, personas veselības stāvoklis varētu nopietni, strauji un neatgriezeniski pasliktināties, kā rezultātā persona būtu pakļauta stiprām ciešanām, vai būtiski samazinātos viņas paredzamais dzīves ilgums;

2) vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona uzņemošajā valstī varēs faktiski saņemt tādu veselības aprūpi, kas, lai arī nav identiska Latvijā pieejamai veselības aprūpei, tomēr nodrošinātu to, ka personas veselības stāvoklis nopietni, strauji un neatgriezeniski nepasliktināsies, lai persona netiku pakļauta stiprām ciešanām, vai būtiski nesamazinātos viņas paredzamais dzīves ilgums.

2016. gads

J 15.11.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1459/2016
Ieslodzījumā esošas personas ārstniecības kvalitātes pārbaude administratīvajā procesā

1. Vispārīgā gadījumā, ja persona ir vērsusies Veselības inspekcijā ar sūdzību par ārstniecības kvalitāti, tai ir tiesības gadījumā, ja netiek ierosināta administratīvā pārkāpuma lietvedība, saņemt Veselības inspekcijas izvērtējumu par strīdus situāciju – saņemt atbildi pēc būtības. Ja persona šādu atbildi nav saņēmusi, tā nav sniegta pēc būtības vai arī ir nokavēts tās sniegšanas termiņš, persona saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.pantu var vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tiesa šādā gadījumā pēc būtības nepārbauda pārkāpumus, par kuriem persona sūdzējusies inspekcijā, bet pārbauda, vai iestāde sniegusi personai atbildi. Savukārt prasījums par ārstniecības iestādes sniegtā pakalpojuma kvalitāti un saistītais atlīdzinājuma prasījums šādā gadījumā ir skatāms civiltiesiskā kārtībā.

2. Ja konkrēta rīcība attiecībā uz ieslodzījumā esošām personām būtiski ierobežo to cilvēktiesības, tostarp tiesības uz Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā paredzētajām tiesībām uz veselības aizsardzību un garantētu medicīniskās palīdzības minimumu, tā ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. Tāpēc, ja tiesību normās noteiktās ieslodzītās personas tiesības uz pienācīgu medicīnisko aprūpi un palīdzību ir ierobežotas, tā var šīs tiesības aizsargāt administratīvā procesa kārtībā. Šādā administratīvajā procesā Veselības inspekcija un pēc tam administratīvā tiesa kontroli pār personas veselības aprūpi īsteno nevis Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā, bet gan izvērtē argumentus par iespējamo tiesību aizskārumu pēc būtības.

2010. gads

J 08.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-635/2010
Piekļuves nodrošināšana personai ratiņkrēslā pašvaldībai piederošā ārstniecības iestādē; ārstniecības iestādes faktiskā rīcība

1. Sniedzot valsts apmaksātās veselības aprūpes minimumu, ārstniecības iestāde ir uzskatāma par iestādi, kas darbojas publisko tiesību jomā.

2. Personai, nesaņemot ģimenes ārsta pakalpojumu, kas ir no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta veselības aprūpe, tiek ierobežotas personas tiesības uz veselības aprūpes minimumu, ko garantē Latvijas Republikas Satversmes 111.pants. Tādējādi ārstniecības iestādes bezdarbība, nenodrošinot personai iekļūšanu ārstniecības iestādē, ir faktiskā rīcība.

2008. gads

J 19.08.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-581/2008
Ieslodzītās personas tiesības pārsūdzēt ieslodzījuma vietas medicīnas daļas sniegtos valsts garantētos medicīnas pakalpojumus; ieslodzītās personas cilvēktiesības

1. Iestādes konkrēta rīcība attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām personām, par kādām ir atzīstamas arī ieslodzītās personas, kas būtiski ierobežo personas cilvēktiesības, ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

2. Slimnīcas, sniedzot medicīniskos pakalpojumus, parasti darbojas privāto, nevis publisko tiesību jomā. Tomēr ieslodzītajām personām nav tiesību brīvi izvēlēties valsts garantēto medicīnisko pakalpojumu sniedzēju. Ieslodzījuma vietās esošajām personām nodrošinātās valsts garantētās medicīniskā aprūpes pakalpojumu sniegšana ietilpst soda izpildes funkcijas nodrošināšanā. Tādējādi ieslodzījuma vietas medicīnas daļas rīcība, sniedzot medicīnas pakalpojumus ieslodzītajam, ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā, ja tiek konstatēts būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums.

3. Valstij ir jānodrošina, lai personas, kas izcieš sodu, tiktu labotas un pāraudzinātas, kā arī tiktu izolētas no pārējās sabiedrības, tādējādi nepieļaujot, ka personas izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus ieslodzījumā esošajām personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus brīvības atņemšanas vietām, ir jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos. No starptautiski atzītiem ieslodzījumā turēto personu aizsardzības principiem izriet, ka apcietinātās personas ir jānodrošina ar medicīnisko aprūpi un ārstēšanu. Tādējādi tiesības uz medicīnisko pakalpojumu saņemšanu ir ietveramas ieslodzīto personu cilvēktiesību minimumā. Tas, vai ir noticis būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums saistībā ar medicīnisko pakalpojumu sniegšanu, ir jānoskaidro tiesai.