KONKURENCES TIESĪBAS

Drukas versija

2020. gads

J 28.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2020
Izšķirošās ietekmes konstatēšana

1. No Konkurences likumā reglamentētās izšķirošas ietekmes definīcijas var secināt, ka tā tiek panākta, realizējot līdzdalību tirgus dalībniekā. Tas izsecināms gan no normas tiešā teksta, kas paredz, ka lēmumi tiek pieņemti, realizējot līdzdalību, gan arī ņemot vērā ietekmes dabu. Proti, lai kontrolētu lēmumu pieņemšanu tirgus dalībnieka pārvaldes institūcijās, kā arī ieceltu tādu tirgus dalībnieka pārraudzības institūcijas vai izpildinstitūcijas locekļu skaitu, kas izšķirošās ietekmes realizētājam nodrošina balsu vairākumu attiecīgajā institūcijā, izšķirošās ietekmes realizētājam ir jāpiemīt noteiktai varai, kuru nodrošina tikai līdzdalība tirgus dalībniekā, turklāt ar balsu vairākumu).

Tomēr Konkurences likuma 1.panta 2.punkts norāda arī uz iespēju, ka izšķirošu ietekmi var realizēt arī bez līdzdalības tirgus dalībniekā. Tomēr arī tad, ja izšķiroša ietekme tiek īstenota kādā citā veidā, tai tomēr ir jābūt ar tādu pašu iedarbību, kādu nodrošina līdzdalība tirgus dalībniekā, proti, kas ļauj ietekmēt lēmumu pieņemšanu tirgus dalībnieka pārvaldes institūcijās, gan arī iecelt attiecīgu pārraudzības institūcijas vai izpildinstitūcijas locekļu skaitu.

Tādējādi, lai secinātu, ka personai ir izšķiroša ietekme, ir nepieciešams konstatēt līdzdalību vai tai pielīdzināmu ietekmes instrumentu tirgus dalībniekā, turklāt ar noteiktu balsu skaitu.

2. Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 1.panta trešā daļa reglamentē saistītu uzņēmumu jēdzienu. Šā panta trešajā daļā ir uzskaitīti vairāki kritēriji, pēc kuriem vadoties, var konstatēt saistītu uzņēmumu pazīmes. Viens no šiem kritērijiem ir noteikts 3.punktā, kurš atsaucas uz izšķirošu ietekmi kā pazīmi, kas ļauj secināt, ka uzņēmumi ir savstarpēji saistīti. Minētais liek secināt, ka jēdzieni „saistīti uzņēmumi” un „izšķiroša ietekme” ir savstarpēji nošķirami.

Ievērojot minēto, nosakot izšķirošu ietekmi, nevar vadīties pēc tiem kritērijiem, pēc kuriem nosaka uzņēmumu saistību.

2019. gads

J 22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2019
Piekritīgā tiesa Konkurences padomes administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanai

Konkurences padomes ierosinātas administratīvās lietas dalībnieka pieteikums par Konkurences likuma 8.panta pirmajā daļā minētā administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.

Arī tad, ja par šādu pārkāpumu kā par faktisko rīcību pieteikumu iesniedz persona, kas nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks, šāds pieteikums ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.

J 18.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-408/2019
Aptieku izvietošanas nosacījumu jēga un valsts pienākums raudzīties, lai attiecīgi nosacījumi tiktu izmantoti atbilstoši to mērķim

1. Ministru kabineta 2011.gada 2.augusta noteikumi Nr. 610 „Aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritēriji” paredz aptieku izvietojuma nosacījumus ar mērķi veicināt racionālu aptieku izvietojumu, tādējādi nodrošinot pieejamu un kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi. Paredzot, ka to aptieku, kuras īsteno speciālu darbības veidu, piemēram, zāļu izgatavošana aptiekā, apkārtnē (500 metru rādiusā) nevar tikt atvērtas citas aptiekas, likumdevējs ir centies veicināt aptiekas izvēlēties attiecīgo darbības veidu, lai iedzīvotājiem būtu pieejams arī šāds aptieku pakalpojums.
Lai arī šāds regulējums nosaka striktus uzņēmējdarbības ierobežojumus, šie ierobežojumi veido vienotu sistēmu, kas vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu – nepieciešamību nodrošināt pienācīgu farmaceitisko aprūpi iedzīvotājiem. Vienlaikus, ņemot vērā, ka tādējādi noteikumi paredz striktus uzņēmējdarbības ierobežojumus, aptieku izvietojuma kritēriju ievērošanai jābūt kontrolētai. Komersantiem ir tiesības prasīt, lai ierobežojumi, kas saistīti ar aptieku izvietojumu, praksē atbilst normās noteiktajam un tiek izmantoti tikai tam mērķim, kura sasniegšanai šādu ierobežojumu noteikšana tika atzīta par nepieciešamu.

2. Zāļu valsts aģentūrai, konstatējot, ka likumdevēja noteiktie ierobežojumi un atsevišķām aptiekām piešķirtās priekšrocības tiek izmantotas neatbilstoši to jēgai, proti, ar sabiedrības interesēm nesaistītu interešu sasniegšanai, ir jāveic darbības, lai pēc iespējas novērstu šādas tiesību normu izmantošanas sekas. Pretējā gadījumā jāsecina, ka valsts pati ar formālu attieksmi būtībā veicina to, ka tās izveidotā sistēma, kas vērsta uz iedzīvotāju nodrošināšanu ar pienācīgiem farmācijas pakalpojumiem, tiek izmantota citam mērķim – konkrētu komersantu darbības un līdz ar to arī ietekmes tirgū paplašināšanai. Ja ir konstatējams, ka šādas sekas konkrētajos apstākļos bija iespējams novērst vai samazināt, bet iestāde to nepamatoti nav darījusi, iestādes rīcība kopumā veicina nepamatotu konkurences ierobežošanu un vienlīdzības principa pārkāpumu.

2018. gads

J 07.12.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1372/2018 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Tirgus dalībnieku subjektīvās tiesības prasīt Konkurences padomes lēmuma par tirgus dalībnieku apvienošanos pārbaudi tiesā

1.Tirgus dalībniekiem nav subjektīvo tiesību uz noteiktu tiem labvēlīgu tirgus situāciju. Attiecīgi arī Konkurences padomes lēmumu par apvienošanās atļaušanu tirgus dalībnieki nevar pārsūdzēt tiesā tikai tādēļ, ka vispārīgi izmainās situācija tirgū. No Konkurences likuma 16.panta trešās un ceturtās daļas secināms, ka apvienošanās kontroles mērķis un attiecīgi aizsargātā tiesiskā interese ir tas, ka netiek nostiprināts dominējošs stāvoklis un netiek būtiski samazināta konkurence jebkurā konkrētajā tirgū. Tā ir vispārīga sabiedrības interese – pienācīga tirgus funkcionēšana un konkurences aizsardzība tirgū. No normas formulējuma neizriet, ka tā būtu vērsta uz kādu konkrētu personu subjektīvo tiesību aizsardzību, pat ja noteikts tirgus stāvoklis var būt saimnieciski izdevīgs vieniem vai citiem tirgus dalībniekiem. Arī tirgus dalībnieka ekonomiskais izdevīgums, proti, ka Konkurences padomes aizliedzošs lēmums paaugstinātu personas izredzes noslēgt līgumu, nav aizsargāts ar tiesību normām.

Tomēr nav izslēgts, ka tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu varētu secināt no citām tiesību normām. Tostarp īpašuma tiesības vai tiesiskās vienlīdzības princips var būt vispārīgs pamats šādai prasībai, piemēram, tirgus dalībnieks var norādīt uz būtisku negatīvu atļautās apvienošanās ietekmi uz tā leģitīmi iegūtu pozīciju tirgū un uz spēju turpināt komercdarbību, ja šāda ietekme varētu rasties no Konkurences padomes lēmuma, kas pieņemts pretēji Konkurences likumā aizsargātajiem mērķiem (tiek pieļauta pārlieka tirgus koncentrācija).

2. Nav pamatoti izmantot Eiropas Savienības Tiesas piemēroto kritēriju, ka tirgus dalībniekam ir atzīstamas tiesības vērsties tiesā, ja citu tirgus dalībnieku apvienošanās skar šo personu tieši un individuāli, jo personas tiesības vērsties nacionālajā tiesā izriet no dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem. Apstāklis, ka Eiropas Savienības un Latvijas konkurences tiesību materiālās normas, vienlīdz vērstas uz efektīvu un godīgu konkurenci, nav pamats vienādi piemērot procesuālo tiesību normas.

Latvijas likumdevējs konkurences tiesību jomā, tostarp apvienošanās kontroles jomā, nav pieņēmis speciālus noteikumus, kas varētu būt pamats personu tiesībām vērsties tiesā piemērot no vispārīgā administratīvā procesa atšķirīgus kritērijus.

J 17.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-517/2018
Konkurences likuma pārkāpumā atbildīgā subjekta noteikšana

No Konkurences likuma normām ir secināms, ka par atbildības subjektu uzskatāms tirgus dalībnieks, un regulējuma mērķis ir par subjektu padarīt saimnieciskas jeb ekonomiskas darbības veicēju (ekonomisku vienību) neatkarīgi no tā, kādās juridiskās formās tas pastāv. Tas atbilst likuma mērķim – saukt pie atbildības pārkāpumā vainīgās personas.

Tā kā tirgus dalībnieks var sastāvēt no vairākām juridiski nošķirtām personām, lēmums par atbildības piemērošanu tiek adresēts šīm personām. Ciktāl kādu personu var pierēķināt tam tirgus dalībniekam, kurš izdarījis Konkurences likuma pārkāpumu, šī persona ir subjekts, kam var piemērot atbildību. Tostarp tā var būt mātes sabiedrība, ja konkurences pārkāpumu tieši veidojošās darbības veikusi meitas sabiedrība, kas savu darbību nenosaka neatkarīgi no mātes sabiedrības.

Konkurences padomes uzdevums ir pareizi noteikt to tirgus dalībniekā ietilpstošo personu loku, kas ir atbildīgas par pārkāpumu, un taisnīgi, ievērojot tiesību normās noteiktos principus, noteikt šīm personām sodu.

2017. gads

J 16.06.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2017
Konkurences ierobežojuma pēc mērķa novērtējums

Lai atzītu tirgus dalībnieku noslēgtu vienošanos par aizliegtu, tās mērķim vai sekām jābūt konkurences kavēšanai, ierobežošanai vai deformēšanai. Novērtējot iespējamo konkurences ierobežojumu pēc mērķa, ir jāpārbauda vienošanās noteikumu saturs, tās sasniedzamie mērķi un saimnieciski tiesiskais un ekonomiskais konteksts, tādējādi gūstot pārliecību, ka vienošanās jau pēc tās rakstura ir uzskatāma par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu.

2016. gads

J 14.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-461/2016
Soda noteikšanas principi konkurences tiesībās

1. Naudas sods konkurences tiesībās ir piemērots, lai darbotos iekšējais tirgus un lai tirgus dalībnieks, kurš izdarījis pārkāpumu, pakārtotu savu darbību brīvai konkurencei un atturētos no tās ierobežošanas (preventīvā nozīmē), kā arī lai pārkāpuma gadījumā izjustu ekonomiskas sekas (represīvā nozīmē). Ar naudas soda mērķi konkurences tiesībās nebūtu samērojama prasība, lai naudas sods būtu vienmēr izteikts precīzas summas veidā. Ministru kabineta noteikumu Nr.796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem” normās norādītie apstākļi tieši kalpo soda individualizācijai. Ja Konkurences padome ir pareizi piemērojusi šīs normas, sods jau ar to vien tiek individualizēts. Tā ietvaros padomei vēl ir rīcības brīvība sīkākam izvērtējumam.

2. Nosakot juridisko atbildību konkurences pārkāpuma lietā, ir jāievēro dubultās sodīšanas aizlieguma (ne bis in idem) princips. Apstākļi, ka Konkurences padome ir sniegusi atbildes dažādām citām privātpersonām, bet ne pieteicējai par to, ka nesaskata tiesību pārkāpumu pieteicējas darbībās, bet tagad uzsāk lietu un noslēdz to ar pārkāpuma konstatāciju un juridiskās atbildības piemērošanu, nav uzskatāmi par tādiem, kas veido principa piemērošanas priekšnoteikumus.

2015. gads

J 08.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-642/2015
Administratīvā akta izdošanas termiņa kavējuma sekas

1. Konkurences likuma 27.pants ataino likumdevēja priekšstatu par saprātīgu termiņu, kas būtu nepieciešams Konkurences padomei lietas izmeklēšanai un lēmuma pieņemšanai. Taču individuālās situācijas var būt ļoti atšķirīgas viena no otras, tādēļ pat termiņa šāds vispārinājums var neatbilst konkrētās situācijas apstākļiem.

2. Termiņa nokavējuma gadījumā likumdevējs nav aizliedzis iestādei izdot administratīvo aktu. Izdošanas termiņa kavējuma dēļ administratīvais akts kļūst apstrīdams vai pārsūdzams tiesā. Tādā gadījumā ir vērtējams, kāda ir procesuālā pārkāpuma ietekme uz adresāta tiesībām. Procesuālo darbību termiņa kavējuma, ko pieļāvusi iestāde, gadījumā, tiesa vērtē kavēšanās pamatojumu un var to arī attaisnot.

3. Konkurences padome veic individuālu katras lietas īpašo apstākļu analīzi, un tai nav saistoši agrāki lēmumi, kas attiecas uz citiem tirgus dalībniekiem, citiem preču vai pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskiem tirgiem citos brīžos. Konkurences padomes agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks ietvars naudas sodiem tirgus dalībnieku darbības pārkāpumos. Lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši.

J 03.03.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-407/2015
Juridiskās personas izbeigšanās ietekme uz administratīvo procesu un Konkurences padomes lēmuma izpildi

1. Administratīvā procesa tiesībās ar juridiskās personas pastāvēšanas izbeigšanos Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā ir saprotama juridiskās personas procesuālās tiesībspējas zaudēšana. Procesuālā tiesībspēja ir saistīta ar tiesībspēju, t.i., spēju būt par tiesisko attiecību dalībnieku un uzņemties tiesības un pildīt pienākumus. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību savu tiesībspēju zaudē ar likvidācijas pilnīgu pabeigšanu, t.i., sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra. Savukārt Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā ar jēdzienu „tiesību pārņēmējs” saprotama iegūstošā sabiedrība, kurai tiek nodotas tiesības sabiedrības ar ierobežotu atbildību reorganizācijas gadījumā.

2. Konkurences tiesībās tiesību subjekta formas maiņa (tostarp pat likvidācija) neizbeidz tirgus dalībnieka atbildību, ja no ekonomiskā viedokļa šis cits tiesību subjekts ir daļa no vai pilnībā tā pati ekonomiskā vienība.

3. Tiesvedības izbeigšana pret noteiktā juridiskā formā pastāvošo tirgus dalībnieku nav šķērslis spēkā stājušā Konkurences padomes lēmuma izpildei pret citā juridiskā formā pastāvošu tirgus dalībnieku. Tādējādi faktiski tiesisko atbildību var noteikt pat sabiedrībai, kura nav tiešais pārkāpējs vai kura nav izmantojusi tiesības pārsūdzēt Konkurences padomes lēmumu. Tas, vai Konkurences padome pareizi noteikusi izpildrīkojuma adresātu, strīdus gadījumā izvērtējams tiesā, izskatot sūdzību par iestādes brīdinājumu par piespiedu izpildi.

J 29.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-8/2015
Nolīguma mērķa ierobežot konkurenci konstatēšana

1. Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas gramatiskā interpretācija liecina, ka 11.pantā ietvertais aizliegums tiek pārkāpts ar vienošanos, kuru mērķis vai sekas – tātad alternatīvi – ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana. Tādējādi, ja ir pamats konstatēt vienošanās pret konkurenci vērsto mērķi, vienošanās ietekme uz konkurenci nav jāvērtē. Turpretim, ja vienošanās satura analīzē neatklājas, ka konkurencei tiek kaitēts pietiekamā mērā, būtu jāpārbauda tās sekas, un, lai uz vienošanos attiecinātu aizliegumu, jāsavāc pierādījumu kopums, no kura izriet, ka konkurence faktiski un būtiski ir tikusi vai nu nepieļauta, vai ierobežota, vai izkropļota.

2. Konkurences ierobežojuma „mērķa dēļ” jēdziens ir jāinterpretē šauri un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda to sekas

3. Konkurenci ierobežojošs mērķis nolīgumam ir tad, ja ierobežojumi pēc savas būtības spēj ierobežot konkurenci Konkurences likuma 11.panta izpratnē. Tie ir ierobežojumi, kuriem piemīt tik augsts potenciāls nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci, ka nav jānorāda to faktiskā ietekme uz tirgu. Lai novērtētu, vai nolīgumam ir konkurenci ierobežojošs mērķis, jāņem vērā nolīguma saturs, tā mērķi un esošais vai plānotais piemērošanas ekonomiskais un tiesiskais konteksts, pušu faktiskā rīcība un uzvedība tirgū.

2014. gads

J 20.06.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-333/2014
Konkurences likuma normu piemērošana pilnsabiedrības gadījumā

1. Personām ir tiesības vienoties par kopīgas komercdarbības veikšanu, tostarp vienoties par kopīgu dalību publiskajos iepirkumos pilnsabiedrības formā, paredzot līgumā konkurences ierobežojumu starp vienošanās dalībniekiem attiecībā uz konkrētās komercdarbības jomu. Tomēr ne Komerclikuma, ne Publisko iepirkumu likuma normas neizslēdz un neierobežo konkurences tiesību normu piemērošanu.

2. Ja pilnsabiedrība publiskajos iepirkumos piedalās tādējādi, ka pilnsabiedrības biedri būtībā sadala tirgu pēc pircēja, nevis patiesi kopdarbojas pasūtījumu izpildē, tas var būt pamats konstatēt aizliegto vienošanos Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas izpratnē. Ir būtiski katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt vienošanās ekonomisko pamatojumu, ņemot vērā ne tikai apstākļus, kurus var secināt no formālās vienošanās dokumentācijas, bet arī faktisko vienošanās izpildi, jo arī tā var norādīt uz vienošanās patieso mērķi.

J 10.01.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-13/2014
Lietas ierosināšana Konkurences padomē uz iesnieguma pamata

1. Lemjot par lietas ierosināšanas nepieciešamību, Konkurences padome balstās visupirms uz iesniedzēja norādītajiem apstākļiem, lai arī var pati ievākt papildu informāciju. Tā kā šajā administratīvā procesa stadijā nenotiek pilnīga izmeklēšana (tiek tikai lemts par tās nepieciešamību), nav pamata prasīt, lai padome pilnībā izmeklētu visus apstākļus, kas varētu uzrādīt konkurences tiesību pārkāpumu, bet ir pietiekami, ja iestāde no iesniegumā norādītajiem un vispārīgi pārbaudītajiem apstākļiem var izdarīt pirmšķietamu secinājumu par iespējamo pārkāpumu.

2. Lemjot par lietas ierosināšanas (tātad pilnīgas izmeklēšanas) nepieciešamību, Konkurences padomei ir rīcības brīvība lietas ierosināšanā: lietu var nerosināt, ja iespējamais pārkāpums nevar nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, tādējādi Konkurences padomei ir rīcības brīvība izvērtēt nepieciešamību vērsties pret iespējamo konkurences tiesību pārkāpumu, kas nozīmē arī izvērtēt, vai konkurences aizsardzībai ir lietderīgi iestādes resursus ieguldīt konkrētās lietas izmeklēšanā.

3. No valsts pārvaldes efektivitātes un sabiedrības vispārējo interešu viedokļa valsts un pašvaldības komercdarbības veikšanu ierobežo Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pants, taču tā piemērošanas pareizības pārbaude nav Konkurences padomes kompetencē.

J 03.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2014
Nolīgumam piemītoša mērķa ierobežot konkurenci konstatēšana

1. Nolīgumam konkurenci ierobežojošs mērķis ir tad, ja tajā ietvertie ierobežojumi pēc savas būtības spēj ierobežot konkurenci Konkurences likuma 11 .panta izpratnē. Tie ir ierobežojumi, kuriem piemīt tik augsts potenciāls nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci, ka nav jānorāda to faktiskā ietekme uz tirgu.

2. Parasti ekskluzivitātes nosacījumi vertikālās vienošanās nebūtu uzskatāmi par mērķtiecīgi konkurenci ierobežojošiem, tomēr ikvienas vienošanās ietekme uz konkurenci ir apskatāma konkrētos apstākļos, un tikai konkrēto apstākļu novērtēšana, kādā noslēgta vienošanās, var sniegt pamatu secinājumam, vai vienošanās mērķtiecīgi ierobežo konkurenci.

3. Konkurences padomes darbības mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs. Minētā mērķa īstenošanai ir nepieciešams, lai Konkurences padome varētu pielāgot naudas sodu apmēru atbilstoši konkurences politikas prasībām šajā jomā. Konkurences padome veic individuālu katras lietas īpašo apstākļu analīzi un tai nav saistoši agrāki lēmumi, kas attiecas uz citiem tirgus dalībniekiem, citiem preču vai pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskiem tirgiem citos brīžos. Apstāklim, ka pirmo reizi nosakāma atbildība par tiesību pārkāpumu, nav jāietekmē piemērojamā soda apmērs, jo tas apdraudētu efektīvu konkurences politikas īstenošanu un mazinātu tirgus dalībnieka vadības atbildības nozīmi. Tiesiskā iekārta piedāvā dažādus risinājumus, kā tirgus dalībniekam mazināt tiesību pārkāpumu risku: tā izvirza prasību pēc rūpīgas saimniekošanas prasmēm valdes locekļiem, tā pieļauj privātpersonai prasīt uzziņu par savām tiesībām neskaidrā tiesiskajā situācijā, paziņot par vienošanos Konkurences padomei un saņemt tās atļauju, visbeidzot - piesaistīt kvalificētus palīgus un padomdevējus. Arī Konkurences padomes agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks ietvars naudas sodiem tirgus dalībnieku darbības pārkāpumos. Lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija.

2013. gads

J 25.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-301/2013
Publiskas lietas vienlīdzīgas lietošanas tiesības

1. Likumi nepiešķir privātpersonām subjektīvās tiesības prasīt taksometru stāvvietas noteikšanu kādā konkrētā vietā. Pašvaldība šādu lēmumu pieņem, vadoties no sabiedrības vispārīgajām interesēm (Autopārvadājumu likuma 35.panta pirmā daļa).

2. Ikvienam ir subjektīvas tiesības lietot pilsētas ielas un tās inženierbūves, lai piedalītos ceļu satiksmē (arī apstātos, stāvētu), ciktāl to neierobežo likumi (likuma „Par autoceļiem” 5.panta pirmā daļa).

3. Pilsētu laukumi ir publiskas lietas (likuma „Par pašvaldībām” 77.panta otrā daļa).

4. Privātpersonai ir no vienlīdzības principa izrietošas tiesības prasīt tādu pašu pieeju publiskas lietas izmantošanai kā citām personām. Atteikumam atļaut publiskas lietas izmantošanu ir jābūt objektīvi pamatotam (vispārējie tiesību principi – vienlīdzības princips).

J 20.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-24/2013
Konkurences likuma 13. panta pirmās daļas piemērošana

1. Konkurences likuma 13.panta pirmā daļa piemēru veidā norāda uz atsevišķiem dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidiem. Tādējādi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas rīcības veidu saraksts nav izsmeļošs un tajā ietvertais rīcības veidu uzskaitījums neaptver visus tiesībās aizliegtos dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidus.

2. Lai piemērotu Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktu, ir jākonstatē:
1) vai tirgus dalībniekam ir dominējošais stāvoklis tirgū;
2) vai dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks veicis ekvivalentus (līdzvērtīgus) darījumus ar citiem tirgus dalībniekiem (tirdzniecības partneriem);
3) vai dominējošā stāvoklī esošais tirgus dalībnieks ir piemērojis atšķirīgus noteikumus līdzvērtīgiem darījumiem;
4) vai atšķirīgu noteikumu piemērošana var tirdzniecības partnerus nostādīt konkurences ziņā nelabvēlīgāk;
5) vai atšķirīgu noteikumu piemērošana ir objektīvi attaisnota

3. Dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma tirdzniecības rīcība nedrīkst traucēt konkurenci tirgū nedz uz augšu, nedz uz leju, proti, konkurenci starp šā uzņēmuma piegādātājiem vai starp klientiem. Minētā uzņēmuma partneriem nedrīkst radīt labvēlīgākus vai nelabvēlīgākus apstākļus to savstarpējā konkurencē. Lai normas piemērošanas nosacījumi tiktu izpildīti, ir svarīgi konstatēt ne tikai, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcība tirgū ir diskriminējoša, bet arī, ka tās tendence ir traucēt šīs konkurences attiecības, proti, pasliktināt viena no šā uzņēmuma tirdzniecības partneru konkurences stāvokli salīdzinājumā ar citiem.

4. Ir nošķirami divi cenu diskriminācijas gadījumi, kas var izpausties gan kā izslēdzoša dominējošā stāvokļa izmantošana tajā pašā tirgū vai saistītajā tirgū, gan kā ekspluatējoša dominējošā stāvokļa izmantošana.

Izslēdzošas cenu diskriminācijas gadījumā raksturīgi, ka dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks piekopj tādu cenu politiku, kas mērķēta izslēgt no tirgus atlikušos tā konkurentus. Turpretim ekspluatējošas cenu diskriminācijas gadījumā dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks noteic tādas cenas, kas vienkārši ekspluatē tā tirdzniecības partnerus (klientus, patērētājus).

2012. gads

J 17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-369/2012
Privātpersonas tiesības prasīt Konkurences padomei ierosināt lietu par tās lēmumā noteikto tiesisko pienākumu izpildes kontroles turpināšanu

Konkurences likums aizsargā privātpersonas no aizliegtas vienošanās, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un nelikumīgas tirgus koncentrācijas. Taču Konkurences likums nepiešķir personai tiesības prasīt lietas ierosināšanu par Konkurences padomes administratīvajā aktā noteikta pienākuma pārkāpumu. Tādējādi privātpersonai nav subjektīvo tiesību prasīt Konkurences padomei ierosināt lietu par tās lēmumā noteikto tiesisko pienākumu izpildes kontroles turpināšanu.

J 10.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-43/2012
Dominējošā stāvokļa rašanās un nostiprināšana

1. Dominējošais stāvoklis rodas, ja apvienošanās iesaistītie tirgus dalībnieki konkrētajā tirgū iegūst dominējošo stāvokli, kurš pirms tam nepastāvēja. Turpretim dominējošais stāvoklis nostiprinās, ja tirgus dalībnieka jau pastāvošs dominējošais stāvoklis tiek vēl vairāk nodrošināts vai uzlabots. Tirgus dalībnieka dominējošais stāvoklis parasti uzlabojas, ja pieaug tā tirgus daļa. Savukārt tirgus dalībnieka dominējošais stāvoklis tiek labāk nodrošināts, piemēram, ja apvienošanās noved pie tirgus barjeru paaugstināšanās, kā arī tad, ja dominējošā stāvoklī esošam tirgus dalībniekam paplašinās līdzekļu klāsts pret nevēlamu konkurenci.

2. Dominējošā stāvokļa stiprināšanai vai uzlabošanai ir jābūt cēloņsakarībā ar tirgus dalībnieku apvienošanos. Tam pamatā ir prognoze. Taču Konkurences padomei ir pienākums prognozēt ne tikai izvērtējamās apvienošanās ietekmi uz dominējošā stāvokļa rašanos vai nostiprināšanos, bet arī konkurences situācijas ieguvumus no tirgus dalībnieku apvienošanās. Ieguvumu pierādīšanas nasta gulstas uz tirgus dalībniekiem.

2011. gads

J 08.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-157/2011 (Skatīt JUDIKATŪRAS MAIŅU NOLĒMUMĀ SKA-1372/2018)
Personas subjektīvās tiesības pārsūdzēt citiem tirgus dalībniekiem dotu apvienošanās atļauju

1. Lai personai būtu subjektīvās tiesības pārsūdzēt citiem tirgus dalībniekiem dotu apvienošanās atļauju, apvienošanās ir jāskar šo personu tieši un individuāli. Pie tam svarīgi, vai lēmums skar personu individuāli. Ja lēmums neskar personu individuāli, tad zūd nepieciešamība noskaidrot, vai tas personu skar tieši. Citas personas, kas nav lēmuma adresātes, ir individuāli un tieši skartas tad, ja lēmums tās skar personisko iezīmju vai īpašu apstākļu dēļ, kas tās izceļ no pārējo personu loka, un tās līdz ar to līdzīgā veidā tiek individualizētas tāpat kā adresāti. Vienkārša līdzdalība apvienošanās izmeklēšanas procesā nav uzskatāma par pietiekamu. Būtībā pat nav izšķiroši, vai persona ir bijusi vai nav bijusi pieaicināta apvienošanās izmeklēšanas procesā iestādē, jo tas pats par sevi vēl neprezumē tai individuālu tiesību aizskārumu. Vienlaikus, aktīva līdzdalība administratīvajā procesā ir faktors, kas tiek ņemts vērā konkurences jautājumos, lai kopā ar citiem īpašiem apstākļiem pamatotu prasības pieļaujamību.

2. Līdzdalība pamatkapitālā apvienošanā iesaistītajā sabiedrībā vēl nenozīmē individuālu aizskārumu. Ja apvienošanās lēmums ir ticis pieņemts, neievērojot mazākumdalībnieku intereses, pastāv citi tiesiski mehānismi, kā aizsargāt savas kā mazākumdalībnieka ekonomiskās intereses.

J 07.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2011
Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

1. Konkrētās preces tirgus norobežojams pēc t.s. tirgus pieprasījuma koncepcijas. Šeit izšķiroša ir preces aizstājamība. Konkrēto preces tirgu veido preces, kuras ir savstarpēji aizstājamas. Savstarpējās aizstājamības noteikšanai izšķir tirgus dalībniekus, kuri piedāvā un kuri pieprasa preces. Izvērtējot preču pieprasījuma aizstājamību, uzsvars liekams uz tādiem faktoriem kā preces cena, tās īpašības un paredzētais pielietojums. Ņemot vērā minētos faktorus, pārbauda, kādas ir patērētāju iespējas pārorientēties uz citu tirgus dalībnieku aizstājējprecēm. Savukārt piedāvājuma aizstājamību raksturo tirgus dalībnieku iespējas pārorientēt uzņēmējdarbību uz konkrētās preces ražošanu. Tā paša tirgus precēm, kuras izlietojamas vienādi, ir jābūt pietiekamā apmērā aizstājamām. Izvērtējot, vai prece ir aizstājama, ņem vērā ne tikai preces objektīvās īpašības, bet arī tādus konkurences nosacījumus kā pieprasījuma un piedāvājuma struktūru. Ievērojami ir arī patērētāja ieradumi.

2. Ar ģeogrāfisko tirgu saprotama ģeogrāfiska teritorija, kurā tirgus dalībnieki piedāvā savstarpēji aizstājamas preces vai darbojas kā šo preču pieprasītāji. Ģeogrāfiskais tirgus ir tāda teritorija, kurā konkurences nosacījumi ir pietiekami viendabīgi. Konkrēto ģeogrāfisko tirgu nosaka, galvenokārt pamatojoties uz patērētāju viedokli par dažādos reģionos pārdoto preču savstarpējo aizstājamību. Nosakot minēto tirgu, būtiski ir arī citi faktori – tajā skaitā pieprasījuma īpatnības (patērētāju izvēles reģionālās atšķirības, kultūra, valoda un dzīves stils) un šķēršļi, kas ierobežo patērētāju iespējas iegādāties preces (ekonomiskie, tehnoloģiskie, administratīvie un citi šķēršļi).

3. Dominējošais stāvoklis ir tirgus dalībnieka tirgus varas izpausme, kas ļauj viņam konkrētā preces tirgū aizkavēt efektīvu konkurenci un ļauj neatkarīgi rīkoties pret konkurentiem, klientiem vai piegādātājiem

4. Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 5.punkts (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82.panta otrās daļas „c” apakšpunkts, tagad - Līguma par Eiropas Savienību 102.panta otrās daļas „c” apakšpunkts) aizliedz nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus. Norma aizliedz dominējošā stāvoklī esoša tirgus dalībnieka vienpusēji piemērotu diskrimināciju. Ar jēdzienu „tirgus dalībnieks” apzīmējami dominējošā stāvoklī esošā tirgus dalībnieka esošie piegādātāji vai pasūtītāji (noņēmēji). Pie darījuma noteikumiem pieder arī atlaides. Jautājumā par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu būtisks priekšnoteikums vienmēr ir līdzvērtīgums, t.i., izpildījuma salīdzināmība. Atšķirīgi noteikumi ir pieļaujami, ja tam ir objektīvi, ar izpildi saistīti iemesli.

5. Pazīme „radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus” norāda, ka ar nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ir jābūt skartiem dominējošā stāvoklī esošā tirgus dalībnieka tirdzniecības partneriem (citiem tirgus dalībniekiem). Tas nozīmē, ka viņiem savstarpēji ir jāatrodas konkurējošās attiecībās. Vienlaikus ar konkurējošām attiecībām saprotamas jau vien tādas attiecības, kurās to dalībnieks saņem izdevīgumu no labvēlīgākiem noteikumiem, kas to pozicionē labāk nekā citu dalībnieku. Konkurences likuma 13.pants un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma uzskaitījumi nav tulkojami tā, ka nepieciešams konstatēt faktiskas dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas sekas. No pārkāpuma konstatēšanas viedokļa ir pietiekami, ka dominējošo stāvokli baudošs tirgus dalībnieks izmanto savu stāvokli ar tādām metodēm, kuras tas brīvas konkurences apstākļos neizmantotu, un šāda izmantošana ir bijusi objektīvi piemērota tirgus ietekmēšanai un ekonomiskās sāncensības vājināšanai. Aizskārums atklājas tādējādi no paša diskriminācijas fakta.

2010. gads

J 22.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-916/2010
Informācijas atkalizmantošana; iespējamā valsts atbalsta un konkurenta subjektīvo tiesību pārbaude

1. Kompensācija par sabiedrisku pakalpojumu neveido valsts atbalstu ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šādi četri kumulatīvi kritēriji: 1) saņēmējam uzņēmumam ir faktiski jābūt sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumam, un šim pienākumam jābūt skaidri noteiktam; 2) parametri, uz kuru pamata aprēķina kompensācijas summu, jānosaka iepriekš, ievērojot objektivitāti un pārskatāmību; 3) kompensācija nedrīkst pārsniegt izmaksas, kas nepieciešamas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, ņemot vērā attiecīgus rēķinus un saprātīgu peļņu; 4) gadījumā, ja uzņēmums, kuram ir pienākums sniegt sabiedriskos pakalpojumus īpašā gadījumā, nav izvēlēts atbilstīgi līguma piešķiršanas procedūrai, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš ir spējīgs sniegt šos pakalpojumus par zemāko cenu, tad kompensācijas līmenis jānosaka, pamatojoties uz tādu izmaksu analīzi, kas būtu radušās tipiskam uzņēmumam.

2. Ja netiek konstatēts valsts atbalsts, jāizvērtē konkurences pieteikuma pieļaujamības vispārīgie kritēriji: 1) attiecīgajā nozarē pastāv tiesību norma, kas izdota ar mērķi aizstāvēt trešo personu (konkurentu) tiesības; 2) iestādes lēmums izdots ar mērķi būtiski ierobežot vai arī tas faktiski būtiski ierobežo konkrēto komersantu salīdzinājumā ar citiem komersantiem, nopietni apdraudot tā konkurētspēju (eksistenci) vai faktiski izslēdzot to no tirgus; 3) pieņemot lēmumu, pārkāpts vienlīdzības princips. Ja persona vēršas tiesā pret citam konkurentam piešķirto labumu, tiek runāts par konkurenta subjektīvajām tiesībām un iespēju tās aizstāvēt tiesā ar negatīvo konkurences pieteikumu. Savukārt, ja persona vēršas tiesā par tādu pašu labumu piešķiršanu sev, kādi piešķirti viņa konkurentam, tiek runāts par konkurenta subjektīvajām tiesībām un iespēju tās aizstāvēt tiesā ar pozitīvo konkurences pieteikumu.

J 10.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-419/2010
Valsts atbalsts, no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligātais iepirkums un komersanta tiesības iebilst pret konkurentiem piešķirtu labumu

1. Viens no valsts atbalsta kritērijiem ir priekšrocības, kuru pamatā ir valsts līdzekļu piešķiršana. Ja kāda veida komercdarbību atbalstošs tiesiskais regulējums neparedz valsts līdzekļu piešķiršanu ne tiešā, ne netiešā veidā, valsts atbalsta gadījums nav konstatējams.

2. Lai veicinātu tādas elektroenerģijas izmantošanu iekšējā tirgū, kas saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, Elektroenerģijas tirgus likums noteic, ka no šiem energoresursiem saražotā elektroenerģija tiek iepirkta obligātā iepirkuma veidā. Atjaunojamās elektroenerģijas obligāto iepirkumu īsteno, neizmantojot valsts līdzekļus. Tādējādi obligātais atjaunojamās elektroenerģijas iepirkums nav uzskatāms par valsts atbalstu Eiropas Savienības tiesību izpratnē.

3. Aizsardzība pret konkurenci pamatā netiek atzīta par aizsargājamu interesi un to nevar aizstāvēt tiesā, proti, personām parasti netiek atzītas subjektīvās tiesības iebilst pret konkurentiem piešķirtu labumu. Tomēr šim principam ir trīs izņēmumi:

1) attiecīgajā nozarē pastāv tiesību norma, kas izdota ar mērķi aizstāvēt trešo personu (konkurentu) tiesības;

2) attiecīgais iestādes lēmums izdots ar mērķi būtiski ierobežot vai arī tas faktiski būtiski ierobežo konkrēto komersantu salīdzinājumā ar citiem komersantiem, nopietni apdraudot tā konkurētspēju (eksistenci) vai faktiski izslēdzot to no tirgus;

3) pieņemot lēmumu, pārkāpts vienlīdzības princips.

4. Elektroenerģijas ražošanā no atjaunojamajiem energoresursiem izšķiroša nozīme ir obligātajam iepirkumam, kurš komersantam dod iespēju ilgāku laiku pārdot elektroenerģiju par paaugstinātu cenu. Tādējādi komersantam, kurš obligātā iepirkuma tiesības nav ieguvis, komercdarbības veikšana salīdzinājumā ar tiem komersantiem, kam šīs tiesības piešķirtas, ir nopietni apdraudēta.

5. Gadījumā, ja prasīto labumu personai ir iespējams piešķirt tikai tad, ja tiek atcelts lēmums par labuma piešķiršanu konkurentam, tad pieteikumā vienlaikus jāietver prasījums gan par konkurentam labvēlīgā lēmuma atcelšanu, gan par personai labvēlīga lēmuma izdošanu. Tomēr jāņem vērā, ka šāda veida pieteikums iespējams vienīgi tad, ja konkurentiem adresētie labvēlīgie lēmumi vēl nav izpildīti (ja ar tiem piešķirtās tiesības konkurenti vēl nav izmantojuši). Ja šie lēmumi jau ir izpildīti, tiesā iesniedzams pieteikums tikai par pieteicējam adresētā atteikuma tiesiskumu un atlīdzinājumu.

J 15.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-370/2010
Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana; tiesas sprieduma motīvu daļas argumentācija

1. Konkurences likums neaizliedz tirgus dalībnieka dominējošu stāvokli un tā izmantošanu, jo tas pieder pie brīva tirgus būtības, ka katrs tirgus dalībnieks meklē iespēju iegūt cita tirgus dalībnieka daļu. Tā kā dominējošs stāvoklis tirgū pats par sevi nav aizliegts, bet ir aizliegta tā ļaunprātīga izmantošana, tad dominējošam tirgus dalībniekam ir jāpievērš īpaša uzmanība, lai dominances izmantošana tiktu saprātīgi pamatota. Dominējoša stāvokļa izmantošana bez objektīvas nepieciešamības ir ļaunprātīga. Objektīva nepieciešamība ir apstākļu kopums, kas saprātīgi attaisno gan tirgus dalībnieka rīcību, gan tā noteikto cenu vai darījuma noteikumu.

2. Konkurences likuma 13.panta 1.punkta piemērošanas gadījumā jāvērtē gan tirgus dalībnieka darbības („atteikuma” veids), gan šo darbību vajadzība efektīvai konkurencei, tās aizskārums un darbību attaisnojums.

3. Civiltiesisks strīds starp tirgus dalībniekiem par līguma noslēgšanu vai cenu vēl neliecina par godīgas konkurences pārkāpšanu. Dominējoša stāvokļa izmantošana tiek novērtēta, pārbaudot, vai tirgus dalībnieka ekonomiskā darbība vēl ir objektīvi attaisnojama, kāda ir tās ietekme uz tirgu.

4. Konkurences likuma 13.panta 4.punkta piemērošanā svarīgi konstatēt, vai piemērotā cena ir netaisnīga. Vērtēšanas kritērijs netaisnīgai cenai ir preces saražošanai vai pakalpojuma sniegšanai ieguldītā darba saimnieciskā vērtība. Lai noskaidrotu šo vērtību, ir izmantojama konkurences kritēriju salīdzinoša attiecināšana uz citiem, salīdzināmiem tirgiem, tostarp izmantojamas salīdzināmu tirgus dalībnieku noteiktās cenas. Ja šīs cenas salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm ir būtiski augstākas, tas ir indikators, ka dominance izmantota ļaunprātīgi, ja vien tirgus dalībnieks spēj šo atšķirību objektīvi pamatot. Eiropas Savienības Tiesa līdz šim nav ierobežojusi vai definējusi salīdzināmos tirgus, vien norādījusi, ka tie ir dalībvalstu tirgi. Taču Eiropas Savienības Tiesa nav noteikusi, ka salīdzināmie tirgi vienmēr ir visu Eiropas Savienības dalībvalstu tirgi. Veicot salīdzināšanu, ir jāievēro salīdzināšanai izmantojamo tirgu īpatnības, cenu veidošanās atšķirības katrā tirgū u.tml.

5. Sastādot sprieduma motīvu daļu, tiesa pamatojumā norāda argumentus, kas saistāmi ar piemērojamās tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un tiesisko seku konkretizēšanu. Argumenti, kas nav saistāmi ar normas priekšnoteikumiem, sprieduma pamatojumā nav jāietver. Šādi argumenti, kuriem nav izšķirošas nozīmes lietā, var arī tikt noraidīti, neizvēršot pamatojumu.

J 17.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-168/2010
Komercnoslēpuma iegūšana kā negodīgas konkurences izpausme; komersanta pienākumi komercnoslēpuma aizsardzībā

1. Komersantam ir ļoti būtiska komercnoslēpuma aizsardzība, jo no tā ir atkarīga komersanta uzņēmuma vērtība un tā attīstības iespējas. Komercnoslēpuma neatļauta nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām.

2. Komersantam pašam ir jāpieliek saprātīgas pūles, lai aizsargātu tā rīcībā esošo vērtību, proti, jānoteic, kuras saimnieciska, tehniska vai zinātniska rakstura lietas vai ziņas, kas saistītas ar uzņēmumu, tiks paturētas slepenībā, kā arī komersantam jānodrošina komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumi.

3. Komercnoslēpuma neatņemama pazīme ir slepenība. Pašam komersantam ir jāpieliek saprātīgas pūles, lai komercnoslēpums tiktu saglabāts slepenībā. Turklāt pašam komercnoslēpuma saturam jābūt slepenam. Vispārzināmas vai publiskotas lietas vai ziņas nav komercnoslēpums.

J 17.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-158/2010
Aizliegtas vienošanās starp tirgus dalībniekiem; pierādījumi konkurences lietās

1. Ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, to skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem.

2. Tirgus efektīvas ekonomiskās darbības pamatā ir princips, ka katram uzņēmumam sava darbība tirgū ir jānoteic neatkarīgi. Neatkarīga rīcība nepieļauj jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu esamību starp tirgus dalībniekiem, kuru mērķis vai rezultāts ir ietekmēt esošā vai potenciālā konkurējošā tirgus dalībnieka rīcību tirgū vai atklāt šādam konkurējošam tirgus dalībniekam darbības gaitu, kuru tas pats izmanto vai iecerējis izmantot tirgū, kur šādu kontaktu rezultāts vai efekts ir tādu saimnieciskās sāncensības noteikumu izveide, kuri neatbilst parastiem noteikumiem tirgū, ievērojot piedāvāto pakalpojumu vai preču dabu, uzņēmumu lielumu un skaitu un tirgus apmēru. Saskaņotas darbības ir kontakti starp tirgus dalībniekiem, kad viens konkurents atklāj tā nākotnes nodomus vai rīcību citam, kad pēdējais to lūdz vai, vismaz, akceptē šādu informācijas apmaiņu.

3. Pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un norāžu. Tā kā nav sagaidāms, ka konkurējoši tirgus dalībnieki atstās evidentus pierādījumus par to, pamatā pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir pārbaudāma no netiešiem pierādījumiem, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences normu pārkāpumu.

2009. gads

J 28.08.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-736/2009
Konkurences padomes tiesības pārbaudīt publisko tiesību subjekta rīcību

1.Publisko tiesību juridiska persona var darboties gan publisko tiesību, gan privāto tiesību jomā. Lai noteiktu, vai personas darbojas publisko vai privāto tiesību jomā, noteicošais ir veicamo funkciju raksturs.

2. Konkurences likums attiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, kas veic saimniecisko darbību, arī publisko tiesību subjektiem, ja tie veic saimniecisko darbību. Konkurences padome ir tiesīga pārbaudīt brīvostas pārvaldes rīcības atbilstību Konkurences likuma normām.

2008. gads

J 04.12.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-511/2008
Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana; konkrētais preces tirgus un ģeogrāfiskais tirgus Konkurences likuma izpratnē

1. Lietās par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ir īpaši būtiski vispirms konstatēt konkrēto tirgu. Tirgus dalībnieka tirgus vara, ko raksturo tirgus dalībnieka spēja izšķiroši ietekmēt preču apgrozības apstākļus konkrētajā tirgū un apgrūtināt citu tirgus dalībnieku iekļūšanu šajā tirgū, mainās atkarībā no tā, vai konkrēto tirgu nosaka plaši vai šauri. Nosakot konkrēto tirgu, tiek noskaidroti tirgus dalībnieka konkurenti, kuri ir spējīgi ierobežot tā uzvedību šajā tirgū. Konkrētā tirgus noteikšana ļauj uzzināt konkrētajā tirgū piedāvāto preču daudzumu un katra atsevišķā tirgus dalībnieka piedāvāto preču daudzumu šajā tirgū. Tas dod iespēju noteikt tirgus dalībnieka tirgus daļu, kurai savukārt ir nozīme, izvērtējot, vai tirgus dalībnieks atrodas dominējošā stāvoklī.

2. Konkrēto preces tirgu veido preces, kuras ir savstarpēji aizstājamas. Izvērtējot, vai prece ir aizstājama, ņem vērā pieprasījuma aizstājamību no patērētāju viedokļa un piedāvājuma aizstājamību no tirgus dalībnieku viedokļa. Izvērtējot preču pieprasījuma aizstājamību, uzsvars liekams uz tādiem faktoriem kā preces cena, tās īpašības un paredzētais pielietojums. Ņemot vērā minētos faktorus, pārbauda, kādas ir patērētāju iespējas pārorientēties uz citu tirgus dalībnieku aizstājējprecēm. Savukārt piedāvājuma aizstājamību raksturo tirgus dalībnieku iespējas pārorientēt uzņēmējdarbību uz konkrētās preces ražošanu. Lielākajā daļā gadījumu konkrētais preces tirgus tiek noteikts, pamatojoties uz preču pieprasījuma aizstājamību.

3. Nosakot preces tirgu, tas konkrētajā gadījumā jāsašaurina līdz izglītības tematikas izstāžu rīkošanai. Lai gan pieteicēja rīko izstādes par dažādām tēmām, tomēr nevar uzskatīt, ka tāpēc konkrētais preces tirgus būtu paplašināms. Izstādēm ir atšķirīgs mērķis un atšķirīgs interesentu loks gan no to dalībnieku, gan no apmeklētāju viedokļa. Preces tirgus noteikšanā nozīme ir arī laika posmam, kurā tiek vērtēti konkurences apstākļi.

4. Konkrēto ģeogrāfisko tirgu nosaka, galvenokārt pamatojoties uz patērētāju viedokli par dažādos reģionos pārdoto preču savstarpējo aizstājamību. Ja patērētāji uzskata, ka vienā reģionā pārdodamā prece aizstāj citā reģionā pārdodamo preci, šie abi reģioni ir konkrētais ģeogrāfiskais tirgus. Nosakot minēto tirgu, būtiski ir arī citi faktori – tajā skaitā pieprasījuma īpatnības un šķēršļi, kas ierobežo patērētāju iespējas iegādāties preces.

5. Tas vien, ka izstādē piedalījušies arī dalībnieki no citām valstīm, pats par sevi nenozīmē, ka līdz ar to ir paplašināms konkrētais ģeogrāfiskais tirgus. Nav pamata secināt, ka patērētāji Latvijas teritorijā pieejamo preci uzskatītu par aizstājamu ar ārvalstīs pieejamajām precēm. Proti, tā kā Latvijā rīkotajās izglītības tematikai veltītajās izstādēs galvenokārt piedalās Latvijas izglītības iestādes un tā kā Latvijā rīkoto izstāžu apmeklētāju mērķis ir iegūt informāciju galvenokārt par Latvijas izglītības iestādēm, tad var uzskatīt, ka nedz izglītības iestādēm, nedz izstāžu apmeklētājiem Latvijā rīkotās izstādes nav aizstājamas ar citās valstīs rīkotajām izstādēm.

2006. gads

J 16.05.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-168/2006
Tiesību normu spēks laikā un to intertemporālā piemērojamība konkurences pārkāpumu lietās

1. Publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), proti, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks. Vienlaikus likumdevējs šim vispārējam principam attiecībā uz konkrētām normām var noteikt izņēmumus.

2. Vērtējot tiesību normu spēku laikā un to intertemporālo piemērojamību, iestādei un tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai likumdevējs nav noteicis izņēmuma gadījumus no vispārējā principa, proti, vai likumdevējs jau nav devis skaidru risinājumu attiecīgajai situācijai. Šaubu gadījumā vienmēr piemērojams vispārējais princips.

3. Ja likumdevējs nav devis skaidru risinājumu jautājumam, kura norma attiecīgajai gadījumam ir jāpiemēro, iestādei un tiesai ir jāievēro vispārējais princips par tiesību normas piemērojamību publiskajās tiesībās, tas ir, jāpieņem, ka šai tiesību normai ir tūlītējs spēks.

4. Ja Konkurences likuma pārkāpums ir uzsākts vienas tiesību normas spēkā esamības laikā, bet turpināts un pārtraukts citas tiesību normas spēkā esamības laikā, piemērojama tā likuma redakcija, kas bija spēkā, kad pārkāpums tika pabeigts – proti, jaunākā tiesību norma. Jaunākā tiesību norma ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai tā ietver nelabvēlīgāku sankcija kā iepriekšējā tiesību norma vai ne.

J 01.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2006
Par Eiropas Kopienu tiesību saistošo spēku, prejudiciālā nolēmuma „vajadzīgumu”, aizliegto vienošanos konkurences tiesību izpratnē, aizliegtās vienošanās spēkā neesamību no tās noslēgšanas brīža, tiesas tiesībām atlikt lietas izskatīšanu, procesa dalībnieku tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem un izteikt savu viedokli, kā arī procesa dalībnieku pieteikto lūgumu izlemšanu

1. Eiropas Kopienu tiesību normas dalībvalstīm ir saistošas no dienas, kad dalībvalsts pievienojusies Eiropas Savienībai. Minētais tomēr nenozīmē, ka iestāde un tiesa nevar atsaukties uz Eiropas Kopienu tiesu praksi, lemjot lietās par apstākļiem, kas notika, pirms Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Gan iestāde, gan tiesa, ņemot vērā nacionālo un Eiropas Kopienas tiesību normu saskaņotību, šādās lietās var Eiropas Kopienu tiesas praksi izmantot nacionālo tiesību normu interpretēšanā (tā ir tiesība, nevis pienākums).

2. Lemšanai par prejudiciālā nolēmuma „vajadzīgumu” Eiropas Kopienu tiesa nacionālajām tiesām ir devusi vadlīnijas, atbilstoši kurām ir izvērtējams, vai konkrētajā gadījumā šāds prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams (nav nepieciešams, ja problēma neskar Kopienas tiesības, ja atbilde nespēj ietekmēt lietas iznākumu, ja problēma ir hipotētiska). Tomēr nacionālajām tiesām pašām ir jāizvērtē, vai Eiropas Kopienu tiesas sniegtā interpretācija ir nepieciešama, lai izspriestu attiecīgo lietu. Minētais attiecas arī uz tām tiesām, kurām atbilstoši Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 234.panta trešajai daļai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, proti, tiesām, kuru nolēmums atbilstoši nacionālajam regulējumam nav pārsūdzams.

3. Eiropas Kopienu tiesas kompetencē neietilpst sniegt prejudiciālu nolēmumu par Eiropas Kopienu tiesību normu interpretāciju, jo nacionālās tiesas lietā izskatāmie fakti ir radušies pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

4. Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 7.punkta (aizliegtās vienošanās) piemērošanā būtiski ir faktiskie apstākļi – brīdis, par kuru ir konstatēts aizliegtās vienošanās pārkāpums, nevis iestādes lēmuma pieņemšanas datums. Tādējādi Eiropas Kopienas tiesību piemērošana konkurences lietā ir jāvērtē nevis attiecībā uz laiku, kad tiek izdots pārsūdzētais administratīvais akts, bet gan uz pārkāpuma izdarīšanas laiku.

5. Aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas ir tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā (Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 7.punkts un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.panta 1.punkts). Minēto tiesību normu izpratnē „mērķis” nenozīmē dalībnieku subjektīvo attieksmi, bet gan attiecīgās vienošanās objektīvu nozīmi un nolūku tajā ekonomiskajā kontekstā, kādā to ir domāts īstenot. Attiecībā uz minēto tiesību normu piemērošanu saistībā ar tādu vienošanos, kas nav konkurenci ierobežojoša, kavējoša vai deformējoša saskaņā ar tās mērķi, ir tālāk jāizvērtē vienošanās sekas no konkrētā tirgus un ekonomiskā viedokļa. Tādējādi parasti gadījumā, ja ir konstatēts, ka vienošanās ir konkurenci ierobežojoša saskaņā ar tās mērķi, izvērtējumu no seku viedokļa var neveikt.

6. Līgums no konkurences tiesību viedokļa vērtējams kā vertikāla vienošanās, ja ir noslēgts starp savstarpēji nekonkurējošām personām (t.i., tirgus dalībniekiem, kas darbojas dažādos tirgus posmos), savukārt kā horizontāla vienošanās, ja noslēgts starp savstarpēji konkurējošām personām. Kā horizontāla, tā vertikāla vienošanās var būt konkurenci ierobežojoša gan pēc mērķa, gan sekām. Proti, lai gan konkurences tiesībās ir izteikts vispārējs pieņēmums, ka vertikālās vienošanās parasti tiek analizētas no seku viedokļa, tas neizslēdz iespēju konstatēt, ka atsevišķos gadījumos vertikālā vienošanās ir konkurenci ierobežojoša, ņemot vērā tās mērķi.

7. Ja viens no konkurenci ierobežojoša līguma dalībniekiem paziņo otram, ka turpmāk saistībā ar noslēgto līgumu neveiks nekādus pasākumus, tad no konkurences tiesību viedokļa nevar uzskatīt, ka pēc būtības tiek turpināta no šā līguma izrietošā konkurences ierobežošana. Līdz ar to konstatējams, ka šādos apstākļos konkurences tiesību pārkāpums vairs netiek turpināts.

8. Saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 7.punktu ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā. No minētās tiesību normas izriet, ka gadījumā, ja tiek konstatēts, ka starp tirgus dalībniekiem ir bijusi šajā tiesību normā minētā aizliegtā vienošanās, šāda vienošanās nav spēkā ex lege (t.i., uz likuma pamata) jau kopš tā brīža, kad bijusi noslēgta. Tādējādi apstāklim, vai Konkurences padome šo secinājumu ieraksta savā lēmumā, nav juridiskas nozīmes, jo sekas iestājas uz likuma, nevis iestādes lēmuma pamata.

9. Noteikums par automātisku aizliegto vienošanos spēkā neesamību attiecas uz tām līguma daļām, kuras ir uzskatāmas par aizliegtām. Vienošanās kopumā ir spēkā neesoša, ja aizliegtos nosacījumus nevar atdalīt no pārējā līguma teksta.