Pamatziņojums Augstākās tiesas 15 gadu jubilejas konferencē „Augstākā tiesa attīstībā: atskats pagātnē un Eiropas pieredze nākotnei”

Profesors Dītrihs Andrejs Lēbers 1998. gadā, atzīmējot pirmās neatkarīgās Latvijas Senāta 80 gadskārtu ir teicis, ka Senāta spriedumi ir Latvijas „juridiskā tēla” sastāvdaļa. Tie atklāj Latvijas tiesisko mantojumu un atsedz tā bagātību. Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kuru tiesību saknes meklējamas romiešu tiesībās, un tieši šīs saknes uzskatāmi norāda uz saikni ar Eiropu.

Viena no tām, caur kurām esam piederīgi kontinentālās Eiropas tiesu tradīcijām, ir neatkarīgās Latvijas valsts Augstākās tiesas, jeb kā toreiz sauca, – Senāta - spriedumi. Būtiski, ka tie izmantojami mūsdienās. Diskutējams ir jautājums, vai mēs šo mantojumu protam lietderīgi izmantot.

Otra saikne ar pagājušā gadsimta pirmo pusi ir tā laika tiesnešu ieguldījums tiesu sistēmas izveidošanā un tiesvedības principu noteikšanā. Daudzas normas, kas tagad kā pašsaprotamas ir tiesu iekārtu regulējošajā likumā un procesuālajos likumos, radās jau toreiz, un liecina par mūsu priekšteču ļoti progresīvu un tālredzīgu domāšanu.

Jau tad skaidri tika noteikti pamatprincipi par tiesu varas atdalīšanu no likumdošanas un izpildvaras, par tiesnešu neatkarību un padotību tikai likumam, tiesnešu neatceļamību. Procesuālajās normās tika iekļauti vairāki svarīgi principi: sacīkstes princips, atklātības princips, prāvnieku vienlīdzības princips, dispozīcijas princips, kā arī citas normas, kas noteica trīspakāpju tiesu sistēmas izveidošanu, tiesas spriedumu formu un Senāta darbības pamatnoteikumus.

Šo atkāpi Latvijas tiesu senākajā vēsturē es veicu ar nolūku, lai uzsvērtu, ka 1990. gadā pēc neatkarības atjaunošanas, veidojot tiesu sistēmu un tajā skaitā arī Augstāko tiesu, mēs nesākām no „tīras baltas lapas”. Atmodas laikus mēdz dēvēt par revolūciju, tomēr īstenotā Latvijas tiesu sistēmas reforma patiesībā bija evolucionārs process, kurā izmantojām gan neatkarīgās Latvijas laika normatīvo bāzi, gan radījām jaunu.

90. gadu sākumā tiesu reformas sagatavošanā un vēlāk tās īstenošanā, aktīva loma bija ne tikai atsevišķiem Augstākās tiesas tiesnešiem, bet arī Augstākai tiesai kopumā. Augstākās tiesas Plēnums, kas ir visu Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, vēl pirms faktiskās valsts neatkarības atjaunošanas un tiesu reformai nepieciešamās likumdošanas bāzes radīšanas pieņēma tajā laikā svarīgus un drosmīgus lēmumus.

1990. gada 14. februāra Plēnuma lēmums noteica, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām un sabiedriski politiskajām organizācijām, lai novērstu komunistiskās partijas ietekmi uz tiesām.

1990. gada 23.aprīlī lēmums aicināja toreizējo Latvijas PSR Augstāko Padomi, kurai bija likumdošanas tiesības, atzīt par nelikumīgiem visus tos tiesu un ārpustiesu institūciju nolēmumus, ar kuriem, pēc okupācijas valsts likumiem, bija represēti Latvijas iedzīvotāji, un tos reabilitēt.

1991. gada 11. martā Augstākās tiesas Plēnuma lēmumā „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību” pirmo reizi noteikti tiesu neatkarības un lietu iztiesāšanas pamatprincipi.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas bija jāpieņem arī svarīgs politisks lēmums, vai atļaut tiesnešiem, kas ir mācījušies un strādājuši padomju laikā, turpināt darbu. Īpaši aktuāli tas bija attiecībā uz augstākajiem tiesnešiem. Uzskatu, ka toreiz pieņemtais lēmums bija racionāls un pārdomāts un deva iespēju individuāli vērtēt katra darbu un lojalitāti. Vairākiem tiesnešiem darbs Augstākajā tiesā bija jāatstāj, tomēr daudzi pilnvaras saglabāja un turpina strādāt arī šodien. Vērtējot šo lēmumu, pēc 15 gadiem man nav pamata domāt, ka tas bijis nepareizs.

Tiesnešu lielākā problēma bija un daļēji arī šodien ir attiecīgas juridiskās skolas un zināšanu trūkums. Tam bija objektīvs iemesls, jo izglītību tiesneši bija ieguvuši padomju laikā, kad citu iespēju nebija. Reizē veicot tiesneša pienākumus, tagad vajadzēja apgūt jaunus tiesību piemērošanas principus, attīstīt tiesisko apziņu. Šis bija unikāls process, kas norisinājās tiesu reformas gaitā.

Deviņdesmito gadu pirmā puse bija raksturīga ar ļoti strauju materiālo un procesuālo likumu jaunrades procesu, pakāpeniski tika radīta tiesiskā bāze tiesu sistēmas reformai, kas paredzēja apelācijas un kasācijas instanču izveidošanu. Likumdošanas process tajā laikā paralēli attīstījās pa diviem ceļiem.

Pirmkārt, daļēji atjaunoti likumi, kas bija spēkā pirmās neatkarīgās Latvijas laikā. Svarīgākais ir 1937. gada Civillikums, kuru izstrādāja, ievērojot tā laika kontinentālās Eiropas civiltiesību modernākās tendences. Izrādījās, ka arī pēc 55 gadiem tas veiksmīgi varēja regulēt tiesiskās attiecības mūsdienu sabiedrībā. Atrodoties Latvijas Universitātes aulā, es vēlos pieminēt to, ka 1938. gada 7. janvārī šajā pašā telpā notika svinīgs pasākums, veltīts Civillikuma spēkā stāšanās, kurā piedalījās tiesneši, Universitātes vadība, juridiskās sabiedrības pārstāvji un arī Valsts prezidents. Pēc neatkarības atjaunošanas likums ir spēkā jau 13 gadus un jāsecina, ka likumdevējs, atjaunojot tā spēku 1992. gadā, ir rīkojies drosmīgi un tālredzīgi.

Otrs virziens, pa kuru attīstījās likumdošana, bija jaunu likumu radīšana, kuriem jaunajā mainīgajā sabiedrībā, kur norisinājās represēto personu īpašumu atdošana, denacionalizācija, zemes reforma, banku veidošanās un uzņēmumu privatizācija, bija vajadzīgs tiesiskais regulējums. Šo likumu piemērošanā līdz tam nebija nekādas tiesu prakses.

Likumdošanas jaunrade notika arī krimināltiesību jomā, sagatavojot jauno Krimināllikuma projektu.

Vajadzēja izdarīt grozījumus arī padomju laika civilprocesa un kriminālprocesa kodeksos, lai pārietu uz trīspakāpju tiesu sistēmu ar apelācijas un kasācijas instancēm. Grozījumi bija tik apjomīgi un principiāli svarīgi, ka laika gaitā no vecajiem likumiem maz kas palika pāri. Tomēr kopumā procesuālā likumdošana attīstījās ļoti lēnām un neefektīvi, un šī procesa negatīvās sekas ir jūtamas arī pašreiz. Tiesu, tajā skaitā arī Augstākās tiesas darbu apgrūtina smagnējās procesuālās normas, kas nesekmē ātru un principiāli nozīmīgāko jautājumu atrisināšanu.

Tiesu reformā pats nozīmīgākais bija 1992. gada 15. decembrī pieņemtais likums ”Par tiesu varu”, kas uzskatāms par tiesisko pamatu visām pārmaiņām. Likums Latvijas tiesu vēsturē pirmo reizi nostiprināja svarīgu principu – līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara. Tas noteica tiesnešu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību, garantēja viņu neatkarību, kā arī noteica trīspakāpju tiesu sistēmas struktūru un Augstākās tiesas struktūru, kas sastāvēja no Senāta un divām tiesu palātām.

Administratīvi un organizatoriski Augstākā tiesa apvieno šīs abas instances, tomēr procesuāli un tiesnešu personālsastāva ziņā tās ir pilnīgi patstāvīgas. Abu instanču lietu piekritība un kompetence ir noteikta procesuālajos likumos. Tā ir viena no redzamākajām atšķirībām salīdzinājumā ar klasisko augstākās tiesas tikai kā kasācijas instances modeli.

Šāds Latvijas Augstākās Tiesas uzbūves modelis ir izskaidrojamas divējādi. Pirmkārt, tas ir vēsturiski pamatots, jo līdzīga tiesu sistēma pastāvēja arī neatkarīgās Latvijas laikā līdz 1940. gadam. Tad bija miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Senāts. Tām lietām, kas neietilpa miertiesneša kompetencē, pirmā instance bija apgabaltiesas, bet to spriedumiem apelācijas instance – Tiesu palāta. Senāts bija kasācijas instance.

Otrkārt, tādā nelielā valstī, kāda ir Latvija, Tiesu palātu kā augstāko apelācijas instanci nebija lietderīgi veidot par atsevišķu tiesu iestādi, arī tiesnešu skaits ar atbilstošu kvalifikāciju bija ierobežots. Turklāt šajā laikā veidojās arī piecas jaunas apgabaltiesas.

Likums „Par tiesu varu” paredzēja, ka tiesnešu skaitu Senātā un tiesu palātās nosaka Saeima, bet Senāta un tiesu palātu sastāvu apstiprina un Senāta departamentu un tiesu palātu priekšsēdētājus ievēlē Augstākās tiesas Plēnums. Tas nozīmēja, ka tiesnešiem pašiem vajadzēja pieņemt svarīgu lēmumu, kurā no instancēm turpmāk strādās konkrētais tiesnesis. Šī lēmuma pieņemšana vienlaikus bija arī emocionāls pārbaudījums, jo līdz tam visi bija viena līmeņa tiesu instances tiesneši.

1995. gada 3. oktobrī Augstākās tiesas tiesneši savā kopsapulcē apstiprināja Senāta krimināllietu un civillietu departamentu, kā arī divu tiesas palātu tiesnešu sastāvu. Līdz ar to bija izveidota jaunā Augstākās tiesas struktūra un varēja sākt skatīt lietas. Bija noslēdzies tiesu reformas sagatavošanas posms.

Nākamais posms saistīts ar Augstākās tiesas tiesu prakses veidošanu, apelācijas un kasācijas procesa praktisko īstenošanu. Nevienam nebija pieredzes apelācijas un kasācijas tiesvedībā. Tiesā ienāca jaunu kategoriju lietas, kurās nebija tiesu prakses, bet kuras bija ļoti aktuālas, prasīja ātru risinājumu, prognozējamību un stabilitāti. Daudzi procesi, piemērām, īpašuma attiecību pārkārtošana atbilstoši tirgus ekonomijas prasībām, represēto personu īpašumu atdošana, namīpašumu denacionalizācija, neizbēgami radīja civiltiesiskus strīdus, kuru tiesisks risinājums bija svarīgs ne tikai procesa dalībniekiem, bet varēja ietekmēt plašāku personu loku un politiski ekonomisko situāciju valstī.

Arī krimināltiesību un procesa jautājumos bija svarīgas izmaiņas. 1998. gada 17. jūnijā Saeima pieņēma jauno Krimināllikumu, procesuālajā likumdošanā iestrādāja normas, kas tiesas procesā ieviesa sacīkstes principu un tiesāšanas funkcijas atdalīja no apsūdzības. Pieauga cilvēktiesību loma un to iedzīvināšanas procesā tiesnešiem bija jāpārvar domāšanas stagnācija un uzskatu maiņa.

Šodien varu teikt, ka Augstākā tiesa ir pārvarējusi savas attīstības sākotnējās grūtības, ir stabila un prognozējama tiesu varas iestāde, kura turpina attīstīties. Pēdējos 10 gados ir izskatītas vairāk nekā 27 000 dažādu kategoriju lietas. Palātu un Senāta darbs apliecina valstī notikušo procesu sarežģīto raksturu un tiek organizēts, lai panāktu visu tiesisko attiecību taisnīgu risinājumu, kas bija netaisns, nonivelēts un padomju likumdošanas ietvaros iznīcināts.

Varam uzskatīt, ka īpašuma tiesību atjaunošanas process ir nonācis tā beigu stadijā un paliks tiesu vēsturē kā grūts tiesiskā taisnīguma principu atjaunošanas periods. No 1990.gada Augstākajā tiesā darbojās Reabilitācijas daļa, kuras uzdevums bija saskaņā ar likumu „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” izskatīt krimināllietu materiālus, kurās padomju okupācijas gados ar kara tribunālu un tiesu spriedumiem nepamatoti represēti Latvijas iedzīvotāji. Līdz 2005. gadam, kad oficiāli tika pabeigts Reabilitācijas daļas darbs, izpētītas arhīva krimināllietas un sagatavoti vairāk nekā 30 tūkstoši slēdzienu par notiesātajām personām, izsniegtas apmērām 12 250 reabilitācijas apliecības un materiāli sagatavoti nodošanai Valsts arhīvā.

Attīstoties tiesu sistēmai kopumā, Augstākajā tiesā būtiski ir pieaudzis izskatāmo lietu skaits. Tomēr tiesnešu skaits nav palielinājies.1995.gadā Augstākajā Tiesā darbu sāka 15 senatori un 22 tiesu palātu tiesneši, šodien Senātā strādā 22 senatori un ir 20 tiesu palātas tiesneši, turklāt seši no viņiem – jaunizveidotajā Administratīvo lietu departamentā.

63 procenti no Augstākās tiesas tiesnešiem un senatoriem strādā tiesā ilgāk nekā 10 gadus. Pakāpeniski notiek tiesnešu paaudžu maiņa. Izraugoties kandidātus tiesneša amatam, piedāvājumi galvenokārt tiek izteikti zemāko tiesu tiesnešiem ar atbilstošu pieredzi, profesionālo sagatavotību un labu reputāciju. Uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt ne tikai tiesneši, bet arī zvērināti advokāti, prokurori un augstskolu tiesību speciālisti, kuri atbilst likumā noteiktām prasībām.

Uzskatu, ka Augstākajā tiesā, it īpaši Senātā, ir jāstrādā ne tikai gudriem un pieredzējušiem praktiķiem, bet arī tiesību speciālistiem no akadēmiskās vides. Tas, manuprāt, varētu sekmēt juridiskās domas un tiesu prakses attīstību, radīt konkurenci, stiprināt saikni starp teoriju un praksi. Līdz šim mums ir izdevies atrast tikai vienu šādu tiesību speciālistu, kura pašreiz ir Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore. Acīmredzot iespējamie kandidāti no akadēmiskās vides joprojām vairāk skatās uz advokātu darbu un nav gatavi uzņemties tiesneša pienākumus.

Jaunākais attīstības posms Augstākajā tiesā saistīts ar izmaiņām, kas valsts dzīvē notikušas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Uzskatu, ka galvenokārt tām ir jābūt kvalitatīvām pārmaiņām, kas attiecas uz Augstākās tiesas judikatūru, uz profesionālo pilnveidošanos un attīstību, apgūstot Eiropas Savienības normatīvo bāzi, Eiropas Kopienas Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un ieviešot Eiropas tiesu līmenim atbilstošus standartus. Tas ir jauns pārbaudījums, kas prasa papildu spējas izrauties no ikdienas rutīnas.

Kopš 2004. gada 1.februāra Senātā darbu sācis Administratīvo lietu departaments. Tā ir jaunākā Augstākās tiesas struktūrvienība, kas izskata lietas kasācijas kārtībā. Jau šodien ir redzams, ka darba apjoms, kas jāveic Administratīvo lietu departamentam, var negatīvi ietekmēt lietu izskatīšanas saprātīgus termiņus. Tas izskaidrojams ar administratīvo tiesu sistēmas attīstību un administratīvā procesa popularitāti sabiedrībā. Kaut gan Administrātīvo lietu departaments strādā neilgi un pieredze ir neliela, varam uzskatīt, ka tas darbojas stabili un atbilstoši augstākās tiesu instances profesionalitātes līmenim.

Protams, Augstākās tiesas Senāta darbs būtu pilnveidojams. Es atkal gribu runāt par procesuālās likumdošanas problēmām, kas attiecas uz Civillietu departamenta darbu, bet ir līdzīgas visai kasācijas instancei. Kā zināms, pirms lieta tiek nodota izskatīšanai kasācijas instances tiesas sēdē pēc būtības par likuma piemērošanas jautājumiem, iesniegtās sūdzības skata senatoru kolēģijas rīcības sēdē. Civilprocesa likuma 451. līdz 453. pants nosaka virkni pamatojumus, kad lieta nododama izskatīšanai tiesas sēdē. Šie likumā norādītie pamati ir formāli un attiecas uz to, vai kasācijas sūdzība sastādīta atbilstoši minēto pantu noteikumiem.

Likumā nav paredzēts izvērtēt apelācijas instances tiesas sprieduma pamatotību un likumību kopumā. Bieži rodas situācijas, ka apelācijas instances tiesas spriedums pēc būtības ir apšaubāms vai netaisnīgs. Tomēr, ja kasācijas sūdzības iesniedzējs nav pratis kasācijas sūdzību sagatavot atbilstoši likuma prasībām, lieta netiek virzīta izskatīšanai kasācijas instances tiesas sēdē. Pretēji tam, ja apelācijas instances tiesas spriedums pēc būtības neizraisa iebildumus, bet kasācijas sūdzība formāli ir uzrakstīta, ievērojot Civilprocesa likuma attiecīgo pantu prasības, lieta tomēr jānodod izskatīšanai kasācijas tiesas sēdē.

Būtu apsverams jautājums par Civilprocesa likuma attiecīgo pantu grozīšanu, lai kasācijas instances tiesas sēdēs tiktu nodotas un izskatītas tās lietas, kuras pēc būtības un satura ir nozīmīgas, kas var dot likuma interpretāciju, izraisa teorētisku interesi, veido judikatūru un atbrīvo Senātu no neracionāla, bet darbietilpīga procesa.

Spēkā esošajā likumdošanā nav arī normu, kas regulētu iespēju tiesnesim, kurš spriešanas gaitā palicis mazākumā, procesuāli paust savas atsevišķās domas. Īpaši aktuāli tas ir Senātā, kas ir beidzamā tiesu instance. Tiesneša atsevišķās domas parāda konkrētā nolēmuma tapšanas sarežģīto procesu un viedokļu atšķirības, un tā ir svarīga bāze juridiskās domas tālākai attīstībai, vienas vai otras puses argumentācijas pamatotībai un dod tiesības publiskot savu viedokli.
Viens no Augstākās tiesas Senāta un palātu uzdevumiem ir pareiza un vienveidīga likuma interpretācija. Līdzšinējā prakse daudzus neapmierina, tajā skaitā arī pašus Augstākās tiesas tiesnešus. Šīs problēmas atrisināšana ir tuvākās nākotnes uzdevums, jo šobrīd nav mehānisma, kā identificēt un apkopot aktuālos jautājumus. Līdz ar to ir maz diskusiju un domu apmaiņu par iespējamo risinājumu un nav autoritatīva vienota vai vairākuma viedokļa.

Līdz 2003. gadam, kad Satversmes tiesa taisīja spriedumu, ar kuru noteica, ka likuma „Par tiesu varu” norma, kas deleģēja Augstākās tiesas Plēnumam pieņemt tiesām saistošus izskaidrojumus par likuma piemērošanu, ir pretrunā ar Satversmi un konstitucionāliem principiem, Augstākā tiesa apkopoja tiesu praksi, analizēja kļūdas un Plēnums pieņēma lēmumu par konkrētās normas tulkošanu, kas pēc tā pieņemšanas bija saistošs visām tiesām.

Spēkā esošā likuma 49. panta redakcija tagad nosaka, ka Plēnuma kompetencē ir apspriest aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus. Plēnums ir visu Augstākās tiesas apelācijas un kasācijas instances, civiltiesību, administratīvo tiesību un krimināltiesību tiesnešu kopsapulce. Visu tiesnešu iesaistīšanās tāda jautājuma apspriešanā, kas saistīts tikai ar noteiktu tiesību nozari, būs formāla un maz efektīva. Tāpēc Augstākā tiesa pēdējos gados neizmanto Plēnumu tiesību normu izskaidrošanai.

Problēmu apspriešana praksē notiek Palātu un departamentu tiesnešu kopsēdēs, tad arī tiek meklēti risinājumi. Šādās sēdēs pieņemtajiem lēmumiem ir ieteikuma raksturs, bet nav juridiska spēka un trūkst konsekvences. Manuprāt, likumdošanā būtu nepieciešams noregulēt senatoru kopsēžu procesuālo stāvokli un jautājumu izskatīšanas procedūru. Arī pirmās neatkarīgās Latvijas Senāta praksē bija līdzīgas problēmas. No atmiņām par Senāta darbu redzams, ka tajos gadījumos, kad Senāta sastāvs nevarēja vienoties par principiāliem jautājumiem, tas tika nodots departamenta senatoru kopsēdē, bet, ja bija pamats atkāpties no līdzšinējās prakses, lieta tika virzīta uz Senāta apvienoto sapulci.

Iespējams, ka šīs problēmas risinājums vairāk ir prakses, bet mazāk likumdošanas jautājums. Bet tad tas ir atkarīgs no konkrētā Senāta departamenta priekšsēdētāja spējas organizēt darbu tā, lai veidotu judikatūru.

Satversmē iekļautie tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības un tiesiskās vienlīdzības principi, Civilprocesa likuma 5. pants nosaka, ka tiesām jāievēro judikatūra, tas ir, to nolēmumu kopums, kas satur abstraktās juridiskās atziņas un veido pareizo tiesu praksi. Tas nenozīmē, ka netiek ievērots tiesas un tiesnešu neatkarības princips, jo judikatūra ir saistīta ar likuma satura un jēgas vienveidīgu izpratni un likuma interpretāciju, kas no teorijas viedokļa nevar būt atšķirīga. Judikatūra pati par sevi nav saistoša, tai jābūt autoritatīvi rekomendējošam raksturam. Šajā procesā ir jāpanāk līdzsvars starp tiesu neatkarības principu un likumu pareizu un vienveidīgu iztulkošanu visās tiesu instancēs.

Augstākajā tiesā jau ir izveidota Judikatūras nodaļa un sākts darbs pie tās saturiskā piepildījuma. Šajā jomā mums pagaidām nav pieredzes, tomēr ceram jau tuvākajā laikā izveidot pamatbāzi Augstākās tiesas nolēmumiem ar judikatūras nozīmi. Sākot ar 1996. gadu, Augstākā tiesa organizē Senāta nolēmumu publicēšanu, izdod tos atsevišķu grāmatu formā un tās ir pieejamas visiem interesentiem.

Pēdējos gados Augstākā tiesa ir sākusi īstenot informācijas atklātības un pieejamības principu. Izveidota Komunikācijas nodaļa, kuras kompetencē ietilpst sabiedrības informēšana par Augstākās tiesas darbu kopumā, kā arī par atsevišķiem tiesas procesiem un pieņemtajiem nolēmumiem. Mājas lapā internetā atrodami tiesas nolēmumi, tiesu kalendāri, tiesu prakses apkopojumi, statistikas dati, kā arī informācija par tiesas struktūru un darbību.

Rezultātā uzlabojusies Augstākās tiesas sadarbība ar medijiem, tiek pētīta un analizēta sabiedriskā doma. Arī starptautiskās sadarbības koordinēšana, iekšējās komunikācijas nodrošināšana un citi svarīgi mūsdienu dzīves izvirzīti jautājumi ir pēdējā laika jaunievedumi. Komunikācijas nodaļas izveide bija nepieciešamība, un tā īsā laikā pierādījusi sava darba nozīmīgumu, nodrošinot tiesas saikni ar sabiedrību un veicinot lielāku sabiedrības uzticēšanos tieši Augstākajai tiesai

Nobeidzot savu runu, vēlreiz gribu uzsvērt, ka Augstākā tiesa 15 neatkarības gados ir attīstījusies kopā valsti un tās tautu. Salīdzinoši īsā laika periodā ir bijis jāsastopas ar sarežģītiem politiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un intelektuāliem pārmaiņu procesiem. Tas vienlaikus ir bijis smagu pārbaudījumu un izaicinājumu ceļš. Tomēr kopumā - likumsakarīgs attīstības ceļš, kur smagākās un revolucionārākās cīņas bija jāizcīna pašu galvās, ne gadsimtu gaitā atzītos demokrātiskās valsts tiesu varas principos, jo tos mēs saņēmām mantojumā no saviem priekštečiem Latvijas laika Senātā.

Esmu pateicīgs saviem kolēģiem tiesnešiem un tiesas darbiniekiem, kuri ir strādājuši, lai stiprinātu Augstākās tiesas prestižu un celtu tās autoritāti. Uzskatu, ka varam būt gandarīti un pārliecināti par padarīto un ar optimismu domāt par nākotni.