Ziņojums Latvijas tiesnešu konferencē

Gatavojoties tiesnešu konferencei, ik reizi no jauna jāatbild uz jautājumu, kas ir tas aktuālais un svarīgais, par ko jārunā tik lielā forumā?

Situācija tiesu sistēmā pastāvīgi mainās, to ietekmē likumdošanas attīstības tempi, dažāda līmeņa tiesu kompetence, sabiedriskie procesi, notikumi, pat tiesnešu skaits un sastāvs. Nav iespējams ar vienotu mērauklu novērtēt visu sistēmu kopumā. Arī tiesnešu konference pēc sava sastāva ir atšķirīga, kaut gan tajā piedalās galvenokārt tiesneši. Kopējais ir tas, ka mēs visi veidojam tiesu varu, kas tiesiskā valstī ir svarīgs demokrātijas garants.

Cik stipra ir tiesu vara mūsu valstī un kādu to vēlamies veidot? Tas, manuprāt, ir svarīgākais jautājums. Vai, atrodoties sistēmas iekšienē, mēs esam tikai pasīvi vērotāji un, piemēram, kārtējo tiesnešu konferenci uztveram kā obligātu formālu pasākumu?

Tiesneša neatkarība ir garantija un vērtība, tiesneša autoritāte un cieņa ir noteikta darba rezultāts un - arī vērtība. Šīs vērtības nav mūžīgas, tās ir jāsargā un jāatjauno, bet to nevar izdarīt, nogaidot un cerot, ka to izdarīs manā vietā kāds cits.

Šajā konferencē man šķiet svarīgi runāt par trīs atšķirīgām lietām, kas veido Latvijas tiesu sistēmas tēlu un saturu:

  1. par cilvēktiesību pārkāpumiem un Latvijai nelabvēlīgiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem;
  2. par vienotas tiesu prakses veidošanu un Augstākās tiesas lomu šajā procesā;
  3. par tiesnešu ētiku.

Pirmkārt, cilvēktiesības. Līdz 2007. gada 1. martam Eiropas Cilvēktiesību tiesa 16 lietās pret Latviju konstatējusi vismaz vienu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas pārkāpumu un nolēmusi, ka Latvijas valstij ir jāsamaksā iesniedzējiem kompensācija, kas attiecīgajās lietās svārstās no trīs līdz piecpadsmit tūkstošiem eiro.

2007.gada 18. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu Estrihs pret Latviju. Vladimirs Estrihs līdz 1994. gadam dienēja PSRS Bruņotajos spēkos Latvijā, kopdzīves laikā ar Latvijas pilsoni viņiem piedzima bērns. Pēc izceļošanas uz pastāvīgu dzīvi Krievijas Federācijā viņš vairākkārt ieradās Latvijā ar vīzu. Pēdējo reizi - 1997. gada augustā, pēc vīzas termiņa beigām turpinot nelikumīgi uzturēties Latvijā.

Šajā laikā Estrihs pievienojās bruņotai bandai, kas veica laupīšanas. 1998. gada 19. februārī pēc kārtējā uzbrukuma visi bandas dalībnieki tika aizturēti, un Estriham 1998. gada 20. februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Viņam tika izvirzīta apsūdzība bandītismā, kā arī neatļautu šaujamieroču un munīcijas glabāšanā.

Pirmstiesas apcietinājumu sākotnēji piemēroja uz diviem mēnešiem, vēlāk tas vairākas reizes ar tiesas lēmumiem tika pagarināts. Nevienu no šiem lēmumiem Estrihs nepārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, vienīgi atkārtoti lūdza prokuroru atļaut sarakstīties ar civilsievu un māti. Šie lūgumi tika noraidīti.

Tikai pēc četriem gadiem - 2002.gada 5.jūnijā - Rīgas apgabaltiesa, pirmajā instancē izskatot krimināllietu Estriha apsūdzībā, atzina viņu par vainīgu laupīšanā un neatļautā ieroču un munīcijas glabāšanā un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem un 6 mēnešiem, piespriežot arī papildsodu - izraidīšanu no valsts.

Jau 2001.gada 3. septembrī Estrihs iesniedza sūdzību ECT par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 5.panta 3. punkta (tiesības tikt tiesātam sapratīgā laikā), 6.panta 1.punkta (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgos termiņos), un 8. panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpumiem attiecībā uz viņu pirmstiesas izmeklēšanā un krimināllietas iztiesāšanā.

ECT vienbalsīgi nosprieda, ka ir pieļauti Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas pārkāpumi visos Estriha iesniegumā norādītajos pantos, atzīstot, ka pirmstiesas apcietinājuma termiņš un tiesvedības ilgums krimināllietā bijis pārmērīgs, tāpat nepamatots bijis aizliegums tikties ar civilsievu. Saskaņā ar ECT spriedumu, Latvijas valstij jāsamaksā Estriham atlīdzība par morālo kaitējumu 5000 eiro.

Manuprāt, šis ECT spriedums atspoguļo Latvijas tiesu tipiskās problēmas un apstākļus un norāda uz ļoti būtiskiem sistēmas trūkumiem.

ECT noraidīja Latvijas valdības pārstāvja argumentu, ka Estrihs neizmantoja iespēju pārsūdzēt Ziemeļu rajona tiesas lēmumu par apcietināšanu un apcietinājuma pagarināšanu, norādot, ka lēmumu pārsūdzēšanas iespēju Rīgas apgabaltiesā nevar uzskatīt par efektīvu tiesiskā risinājuma līdzekli un tas nenodrošina saprātīgas izredzes uz panākumiem.

Šī atzinuma pamatošanai ECT atsaucas uz saviem secinājumiem jau agrāk izskatītajās lietās Lavents pret Latviju, Svipsta pret Latviju, Kornakovs pret Latviju u.c., kurās tika konstatēts Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums. Visās minētajās lietās apelācijas tiesa bija Rīgas apgabaltiesa, kura, saglabājot apcietinājumu konkrētām personām, pamatoja to ar formāliem iemesliem. ECT norāda, ka nav nepieciešams pieprasīt no iesniedzēja, lai viņš pilnībā izmanto nacionālajā līmenī pieejamos tiesiskos risinājumus, jo pastāvošā Rīgas apgabaltiesas prakse rāda, ka tie ir nesekmīgi un nepietiekami.

Varam secināt, ka ECT neuzskata Rīgas apgabaltiesu par efektīvu iekšējo tiesiskās aizsardzības līdzekli sūdzībās par rajona tiesu pieņemtajiem lēmumiem par drošības līdzekļa piemērošanu. Līdz ar to visas sūdzības, kuru pamatā ir strīds par piemēroto pirmstiesas apcietinājumu, neatkarīgi no tā, vai lēmumi bija vai nebija pārsūdzēti, tiks skatītas pēc būtības ECT un, visticamāk, tiesa konstatēs Konvencijas pārkāpumus. Man šķiet, ka šādi ECT sniedz kategorisku un negatīvu cilvēktiesību aizsardzības efektivitātes vērtējumu Rīgas apgabaltiesā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver sevī pienākumu ne tikai savlaicīgi izskatīt lietu, bet arī sagatavot labi argumentētus procesuālos dokumentus. ECT ir konstatējusi pārkāpumus gandrīz visās lietās pret Latviju arī dažādu tiesas lēmumu un spriedumu nepietiekamā pamatojuma dēļ. Piemēram, spriedumā Estrihs pret Latviju ECT atzīst, ka iesniedzēja acīmredzami nelikumīgā atrašanās Latvijā varēja kalpot par pamatu pirmstiesas apcietinājumam, taču nacionālās tiesas procesuālajos dokumentos uz šo apstākli ne reizi nebija atsaukušās.

Uzskatu, ka minētais ECT spriedums atspoguļo noteiktas rīcības vai bezdarbības sekas un tiešām aktualizē Latvijas tiesu sistēmas problēmas, skarot likumdošanas, darba organizācijas un tiesnešu kvalifikācijas jautājumus.

Zinot ievērojamo lietu skaitu, kurās Latvija ECT ir zaudējusi, un pieņemot, ka šādu spriedumu skaits nākotnē varētu pieaugt, jājautā, ko Latvijas valsts un tiesas ir darījušas, lai savlaicīgi un efektīvi novērstu cilvēktiesību pārkāpumus tiesvedībā. Līdz šim, šķiet, adekvātas un efektīvas rīcības nav bijis vai tā bijusi nepietiekama.

Protams, par katru lietu Latvijas valdības pārstāvis sagatavo ziņojumu Ministru kabinetam, kurā izklāsta lietas apstākļus un sniedz sprieduma analīzi. Tomēr man ir radies iespaids, ka šie ziņojumi tiek pieņemti tikai zināšanai un tiek lemts vienīgi jautājums par kompensāciju izmaksu. Manuprāt, visvājākais posms ir sistēmas trūkumu novēršana, spriedumu analīze, problēmu identificēšana un konkrēts rīcības plāns.

Taču es negribētu apgalvot, ka šajā situācijā ir vainojama tikai kāda ministrijas amatpersona. Katra tiesneša pienākums ir studēt un analizēt ECT spriedumus, lai novērstu kļūdas un trūkumus. Radušos situāciju nevar izskaidrot tikai ar sarežģītajiem darba apstākļiem un lielo lietu skaitu, jo tiesas nolēmumu vājā motivācija, kas ir viens no galvenajiem Latvijas tiesu darba trūkumiem, ir tiesnešu profesionalitātes jautājums.

Tā nu mēs kārtējo reizi saskaramies ar tiesas darba pārvaldības problēmām, un nav pamata uzskatīt, ka ECT spriedumos aktualizētās problēmas attiecas tikai uz noteiktu posmu pagātnē un tikai uz krimināllietām. Spriežot pēc informācijas par ECT saņemtajiem iesniegumiem, ir pamats šaubīties par atsevišķu Latvijas tiesnešu izpratni par taisnīgu tiesu.

Manuprāt, lai radikāli mainītu situāciju un ECT vērtējumu, kas vienu no lielākajām valsts tiesām uzskata par neefektīvu iekšējās tiesiskās aizsardzības līdzekli, nepieciešama ļoti nopietna situācijas analīze, ciešāka sadarbība ar valdības pārstāvja biroju ECT, kā arī mērķtiecīga mācību programma tiesnešiem.

Otrs šodien apspriežamais jautājums ir vienotas tiesu prakses jeb judikatūras veidošana. Termins judikatūra ir salīdzinoši jauns un līdz šim komunikācijā un tiesas dokumentos lietots samērā reti. Kopš 2004.gada 7.aprīļa Civilprocesa likuma 5.pantā ir norma, kas nosaka, ka, piemērojot tiesību normas, tiesas ņem vērā judikatūru. Arī Kriminālprocesa un Administratīvā procesa likumos ir attiecīgās normas, kas runā par judikatūru. Tomēr, šķiet, šis vārds daudziem ir diezgan svešs arī pēc savas saturiskās būtības.

Judikatūra ir tiesas nolēmumos ietverto atziņu kopums, uz kuru balstoties, tiesa ir izlēmusi jautājumus par tiesību normas interpretāciju, piemērošanu noteiktajos faktiskajos apstākļos vai tiesību robu aizpildīšanu.

Kopš 2006.gada Augstākajā tiesā ir izveidota Judikatūras nodaļa, jo viens no Augstākās tiesas uzdevumiem ir veicināt vienotu un prognozējamu tiesu praksi valstī. Šī mērķa sasniegšanai darbs Augstākajā tiesā tiek organizēts trīs galvenajos virzienos:

  • judikatūras datu bāzes izveidošana;
  • tiesu prakses analīze par aktuāliem tiesību jautājumiem;
  • semināru organizēšana apgabaltiesu un rajona tiesu tiesnešiem.

Pamatojoties uz likumu Par tiesu varu, Augstākā tiesa ir sākusi veidot judikatūras datu bāzi. Kopš 2006.gada jūnija, kad tajā tika ievadīti pirmie nolēmumi, šobrīd tur ir jau 53 Senāta Civillietu departamenta, 73 Krimināllietu departamenta un 94 Administratīvo lietu departamenta nolēmumi. Tajos ietvertās atziņas par tiesību normu piemērošanu ir galvenā judikatūras datu bāzes vērtība. Datu bāzes mērķis ir palīdzēt tiesnešiem lietas izspriešanā analoģiskos gadījumos, samazināt lietu izskatīšanas laiku, kā arī veicināt vienveidīgu un stabilu tiesu praksi.

Pagaidām judikatūras datu bāze ir pieejama tikai tiesnešiem un, kā redzams, tā ir bijusi samērā populāra, jo līdz marta sākumam izmantota vairāk nekā astoņtūkstoš reižu.

Judikatūras veidošanā lielāko ieguldījumu dod Senāta nolēmumi, un, domājams, tā tas būs arī turpmāk. Tomēr judikatūru var veidot arī zemāku tiesu instanču nolēmumi. Tāpēc es aicinu arī pārējo tiesu tiesnešus ne tikai izmantot judikatūras datu bāzi, bet arī iesaistīties tās veidošanā. Aicinu informēt Judikatūras nodaļu par lietām, kuras ir bijušas jūsu tiesvedībā un kuru nolēmumos ir ietvertas būtiskas atziņas par tiesību normu piemērošanu, kas varētu kalpot judikatūras veidošanai.

Būtiskākās izmaiņas, kas savukārt notikušas tiesu prakses analīzes jomā, ir tiesu prakses materiālu apspriešana un secinājumu pieņemšana Augstākās tiesas senatoru un palātu tiesnešu kopsēdēs. Ceru, ka jūs jau esat iepazinušies ar Senāta Civillietu departamenta un Civillietu tiesu palātas tiesnešu kopsēdē apspriestajiem tiesu prakses materiāliem, kas izriet no servitūtu tiesībām.

Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem pagaidām ir otras - Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas - kopsēdes rezultāts.

Lai celtu tiesu prakses apkopojumu autoritāti un pastiprinātu to rekomendējošo nozīmi, Augstākā tiesa arī turpmāk plāno aktuālākos tiesību un tiesu prakses jautājumus apspriest un izteikt savus atzinumus kopsēdēs, kur piedalās attiecīgās tiesību nozares Augstākās tiesas tiesneši. Ceru, ka tas paaugstinās šo dokumentu kvalitāti un veicinās vienotu tiesu praksi.

Diemžēl ir jārunā arī par to, ka ieguldītajam darbam ir maza efektivitāte, ja ieteiktās rekomendācijas netiek ņemtas vērā, vai, vēl ļaunāk, nenonāk līdz tiesnešiem.

Augstākā tiesa veica tiesu prakses apkopojumu par apelācijas instances tiesas spriedumu kvalitāti, un Civillietu departaments sagatavoja rekomendācijas par apelācijas spriedumu argumentāciju un to atbilstību Civilprocesa attiecīgajām normām. Izrādījās, ka Rīgas apgabaltiesas tiesneši ar to varēja iepazīties tikai piecus mēnešus pēc tā saņemšanas tiesā. Iespējams, ka kāds no tiesnešiem joprojām nav iepazinies ar šo apkopojumu, jo Senāta Civillietu departaments nesen atcēla divus Rīgas apgabaltiesas spriedumus, kur tā bija lēmusi pretēji pirmās instances tiesas spriedumiem, taču, atšķirībā no pirmās instances, nebija vērtējusi pierādījumus; apelācijas instances spriedumā nebija argumentācijas un tās secinājumi bija pretrunā ar faktiskajiem lietas apstākļiem.

Pēc Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja M.Dudeļa domām, pirmās instances spriedumu motivācija un pamatojums daudzos gadījumos ir labāks nekā apelācijas instancei, kurai trūkst vajadzīgās argumentācijas un kura pēc sava satura vairs neatbilst apelācijas būtībai. Šī, šķiet, ir pēdējā laika svarīgākā negatīvā tendence, kuru tiesnešiem vajadzētu steidzami novērst.

Treškārt, ētika. Par tiesnešu ētiku pēdējā laikā tiek runāts daudz, iespējams, saistībā ar konkrētiem notikumiem. Mēs esam rīkojuši ētikas problēmām veltītu starptautisku konferenci, mums ir Tiesnešu ētikas kodekss, cerams, tuvākajā laikā būs arī ētikas padome vai komisija. Arī mūsu šodienas konferences darba kārtībā šim tematam paredzēts laiks.

Visi minētie pasākumi ir bijuši vajadzīgi un noderīgi, tomēr, manuprāt, nepietiekami, jo joprojām nesasniedz vajadzīgo mērķi. Kas ir šis mērķis?

Mērķis ir tiesas autoritāte, likuma vara un taisnīgums, kas balstās uz neapšaubāmu un nevainojamu tiesnešu rīcību. Iespējams, ka kāds uzskata ētikas apspriešanu par nevajadzīgu un kaitinošu, jo precīza tiesneša ētikas normu ievērošana uzliek īpašus pienākumus, ierobežo, traucē ierasto dzīvi vai paradumus.

Manuprāt, tiesnešu ētika ir neatņemama mūsu profesijas sastāvdaļa, uzvedības un rīcības pamats, ko ar dažādiem līdzekļiem var piespiest ievērot, tomēr mērķi iespējams sasniegt tikai tad, kad tās normas izpratīsim, pieņemsim un labprātīgi pildīsim. Tas ir noteikts tiesneša dzīves veids.

Nobeigumā es atkal atgriezīšos pie sākumā uzdotā jautājuma: kādu tiesu varu mēs Latvijā vēlamies veidot? Vai tādu, kas nerespektē cilvēktiesības, neievēro ētikas principus, neprot sagatavot labi argumentētus procesuālos dokumentus, līdzīgos gadījumos pieņem pilnīgi atšķirīgus nolēmumus un kopumā raksturojas ar ļoti būtiskiem sistēmas trūkumiem?

Noteikti nē. No katra mums atkarīgs tiesu varas prestižs. Es aicinu visus par to nopietni padomāt. Jo ne jau kādi citi ceļ vai grauj tiesu varas reputāciju. Tie esam mēs paši.