Uzruna Latvijas Senāta 95.gadadienai veltītajā svinīgajā sēdē 2013.gada 19.decembrī

Andris GUĻĀNS, bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs (1994–2008)

 

Latvijas Senāts tika izveidots tūlīt pēc valsts proklamēšanas un darbojās līdz padomju okupācijai.

Pēc neatkarības atjaunošanas, vairāk kā pēc piecdesmit gadiem, īstenojot tiesu reformu, mēs izveidojām Augstāko tiesu, kuras sastāvā ir kasācijas instance – Senāts, kurš strādā arī šodien.

Pirmais Latvijas Senāts jau ir pagātne, diemžēl ir pārrauta dzīvā saikne starp paaudzēm.

Varbūt kādam var rasties jautājums, ko nozīmē šī diena – Latvijas Senāta izveidošanas diena – mums visiem. Vai tās ir tikai atmiņas par pagājušajiem laikiem, vai arī šai dienai ir īpaša nozīme mūsdienās?

Tiesu vara ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa. Kā toreiz, tā arī tagad senatoru galvenais uzdevums ir spriest tiesu, veicināt tiesu varas efektīvu funkciju nodrošināšanu. Šī diena ir cieņas un piemiņas diena tiem cilvēkiem, kas veidoja šo valsti, godprātīgi strādājot savā amatā, vienlaikus šī diena ir arī kā tradīcija, kā simbols demokrātiskām vērtībām – tiesiskumam un likuma varai. Šī diena ir arī mūsu misijas, darba un profesijas svētki.

Mazliet neparasti ir tas, ka nav tiesību akta vai cita dokumenta, kurā būtu teikts, ka Senāts nodibināts tieši 1918.gada 19.decembrī. Šķiet, svarīgākais tā laika dokuments, kas raksturo Senāta dibināšanas laiku un nosacījumus, ir 1918.gada 6.decembra „Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”. Nolikums noteica vairākas svarīgas lietas: 1) kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts; 2) Senāts lietas izspriež koleģiāli; 3) nolikums noteica senatoru iecelšanas un apstiprināšanas kārtību, Senāta struktūru, vadību un daļēji arī lietu izskatīšanas kārtību.

Tomēr tieši 19.decembris tiek uzskatīts par Senāta dibināšanas dienu. Šo dienu kā nozīmīgu un atzīmējamu ir noteikuši paši senatori acīmredzot tāpēc, ka šajā dienā valdība senatoru amatā bez jau agrāk, 7.decembrī, ieceltajiem diviem senatoriem iecēla vēl piecus. Tātad no šī brīža senatoru skaits bija tik liels, lai varētu lietas skatīt koleģiāli, līdz ar to Senāts bija darba spējīgs.

Notikumi, kas risinājās vēlāk – lielinieku varas periods, Bermonta uzbrukums, dažādās saimnieciskās un organizatoriskās grūtības – radīja šķēršļus tiesas lietu izskatīšanai Senātā.  Laika posms līdz 1919.gada 2.oktobrim bija organizatorisku pasākumu laiks, Senāts nodarbojās ar dažādiem jurisdikcijas un saimniecības jautājumiem, bet ne ar kasācijas sūdzību izskatīšanu. Pirmā rīcības sēde notika tikai gandrīz pēc gada – 1919.gada 4. oktobrī.

Pirmais Latvijas Senāts strādāja līdz 1940.gada 26.novembrim, kad Padomju vara visus senatorus atbrīvoja no darba un Senātu kā tiesu instanci likvidēja.

Tātad mazliet vairāk nekā 20 gadus Senāts darbojās kā kasācijas instance. Tas ir salīdzinoši niecīgs laiks priekš tiesas vēstures, tomēr Senāta atstātais mantojums ir nozīmīgs.

Profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (senatora Augusta Lēbera dēls) pirms vairākiem gadiem, uzstājoties līdzīgā pasākumā, ir teicis, ka Senāta spriedumi ir Latvijas „juridiskā tēla” sastāvdaļa, kas atklāj Latvijas tiesisko mantojumu un atsedz tā būtību. Mantojuma nozīmīgums izskaidrojams ar to, ka tas balstās uz romiešu tiesībām. Tieši šīs saknes uzskatāmi norāda uz saikni ar Eiropu.

Pirmā Senāta nolēmumos paustās atziņas joprojām ir līdz galam neizpētīta un neizmantota vērtība, lai gan droši var teikt, ka mūsdienās tiesību zinātnieki, senatori un citu tiesu tiesneši apzinās šo vērtību, pēta un savos nolēmumos atsaucas uz pirmā Senāta spriedumiem.

Pirmo senatoru ieguldījums valsts veidošanā, nacionālo tiesību attīstībā un tiesu prakses veidošanā ir grūti pārvērtējams. Atzīmējot šo dienu kā mūsu profesijas svētkus, mēs noteikti pieminam viņus kā mūsu valsts tiesiskuma iedibinātājus, kā augstas klases juristus, valsts patriotus, godīgus un taisnīgus cilvēkus, lielai daļai no kuriem tāpat kā visai mūsu tautai bija traģisks liktenis.

Pirmais Latvijas Senāts šodien jau ir nozīmīga mūsu valsts vēstures daļa, tā laika personības, viņu atstātais intelektuālais ieguldījums ir mūsu tautas vērtība, ar ko varam lepoties.

 

Cienījamās dāmas un aug. god. kungi!

Pirms mēneša mēs atzīmējām mūsu valsts dibināšanas gadadienu. Klausoties valsts vadītāju svētku uzrunās pausto par lietām, kas svarīgas neatkarīgai un stiprai nācijai – par patriotismu, par lepnumu par mūsu valsti, par vērtībām, kuras mūs vieno, – arī es uzdevu sev jautājumu, vai mēs varam būt lepni par to, ko darām un esam paveikuši.

Es apzinos, ka ir lietas, par kurām nav pamata lepoties. Mēs zinām arī to, ka daļa sabiedrības neuzticas varai, tai skaitā arī tiesu varai. Tajā pašā laikā pamatots ir jautājums, vai pārāk neaizraujamies ar paškritiku, noniecināšanu un nesaskatām, nenovērtējam pozitīvo. Nepamatots lepnums, paškritikas trūkums ir nevēlama cilvēka īpašība. Tomēr, manuprāt, ir atšķirība arī starp lepnību un lepošanos.

Šajā reizē es vēlos runāt par tādu lepnuma šķautni, kas varētu iederēties šajā svētku gaisotnē, stiprināt mūsu pašcieņu, dot gandarījumu, pārliecību un galu galā būt par spēka avotu darbiem nākotnē.

Katrai paaudzei noteiktā vēstures posmā ir savi izaicinājumi un uzdevumi. Arī mums visiem tādi ir bijuši un joprojām ir. Šajā svētku reizē būtu vietā tos pieminēt.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzas lietas bija jāsāk no jauna vai jāpārveido. Valsts pārvaldes reforma, tiesību un tiesu reforma bija tā laika lozungi un prioritātes. Šo procesu virzītājs ir cilvēks, un reformu rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no indivīda gatavības piedalīties pārmaiņu procesā un spēt arī pašam mainīties.

Pirmais svarīgais uzdevums bija izveidot jauno Augstākās tiesas struktūru un saturiski to piepildīt. Faktiski bija pieņemts politisks lēmums jauno Augstākās tiesas sastāvu pamatā veidot no tiesnešiem, kuri jau tiesā strādāja līdz reformai.

1995.gada 3.oktobrī Augstākās tiesas Plēnums pieņēma lēmumu par Senāta un tiesu palātu sastāva apstiprināšanu. Notika tiesnešu pašnovērtēšanās process, kura rezultātā tiesnešu kopsapulce noteica apelācijas instances tiesnešu un senatoru sastāvu. Kopumā tiesneši bija gatavi pārmaiņām un spējīgi objektīvi spriest un lemt par konkrēto kandidātu profesionālo atbilstību darbam vienā vai otrā tiesu instancē. Tas bija īpaši svarīgi reformu sākuma posmā, jo neradīja kolektīvā nevēlamu psiholoģisku spriedzi un veicināja labvēlīgu radošu darba atmosfēru.

Augstākajā tiesā notikusi pakāpeniska paaudžu maiņa, no pirmā atjaunotā Senāta sastāva darbu turpina vairs tikai divi Civillietu departamenta senatori.

Nākamie izaicinājumi jau bija daudz sarežģītāki.

Mainoties procesuālajām tiesībām, bija jāapgūst un jāiedzīvina apelācijas un kasācijas tiesvedība.

Pāreja no padomju tiesībām no tiesnešiem pieprasīja kvalitatīvi jaunas iemaņas, prasmi piemērot tiesību principus, interpretēt tiesību normas, piemērot Civillikuma normas un normas, kas regulēja tirgus ekonomikas procesus, cilvēktiesības un citus jautājumus.

Sarežģītākais bija tas, ka veicamo darbu apjoms bija ievērojams un daudzveidīgs, praktiski nebija nekāda pārejas perioda, visa jaunā apgūšana un piemērošana notika vienlaikus un lielā mērā pašus spēkiem. turklāt jāpiezīmē, ka valstī notiekošās sociāli ekonomiskās izmaiņas, piemēram, denacionalizācijas, zemes reformas, privatizācijas, strukturālo reformu, banku un valsts ekonomiskās krīzes radītās sekas, veicināja pilnīgi jaunu izskatāmo lietu kategoriju skaita pieaugumu, kurām līdz tam nebija tiesu prakses un pieredzes.

Ir tikai dažas valstis, kurām ir bijuši līdzīgi unikāli apstākļi un pieredze.

Daudzu minēto procesu radītās sekas turpinās arī mūsdienās, un varētu teikt, ka nekas nav beidzies. Tomēr nozīmīgais sākuma, reformu, transformācijas un pārejas perioda laiks ir, lai arī ne sena, tomēr jau vēsture.

Vērtējot šo laika posmu valsts un tiesas attīstībā, domāju, ka mums (ne tikai senatoriem, bet arī palātu tiesnešiem)ir pamats būt lepniem un gandarītiem par paveikto. Mēs apzināmies, ka ir bijušas kļūdas un lietas, ko varētu izdarīt labāk. Tomēr, šķiet, esam strādājuši atbilstoši mūsu iespējām un resursiem, kādi tolaik bija mūsu rīcībā. Mēs esam tikuši pāri ļoti sarežģītam valsts, tiesas arī indivīda kā personības tapšanas periodam, un rezultāts ir labs.

Protams, ir arī citas lietas, ar kurām varam lepoties.

2004.gada 6.februārī Senātā tika izveidota pilnīgi jauna struktūrvienība – Administratīvo lietu departaments. Varētu teikt, ka tas notika, kā mēdz teikt, „pilnīgi tukšā vietā”. Administratīvās tiesības tikai pamazām iekaroja savu vietu, nebija arī tiesnešu ar pieredzi šajā jomā. Tā bija uzdrīkstēšanās, uzticēšanās un izaicinājums vienlaikus veidot departamenta sastāvu no tiesību speciālistiem, kuriem nebija kasācijas instances tiesneša darba pieredzes, bija ļoti atšķirīga iepriekšējā darba pieredze un zināšanas par administratīvo procesu arī bija atšķirīgas.

2014.gada februārī departaments atzīmēs 10. gadadienu. Tas ir izveidojies par spēcīgu Senāta sastāvdaļu, kuram ir ievērojams intelektuālais potenciāls, augstas kvalitātes prasības kā nolēmumu sagatavošanā, tā darba organizēšanā, senatoru palīgu atlases jautājumos un citās jomās, autoritāte un stabila judikatūra.

2005.gada janvārī izveidota jauna Augstākās tiesas struktūrvienība – tiesas Administrācija, kuras galvenais uzdevums (vienkārši izsakoties) – nodrošināt tiesnešiem labvēlīgus, radošus darba apstākļus. Augstākai tiesai kā jebkurai citai centrālajai valsts iestādei, kas tiek finansēta no valsts budžeta, nepieciešama efektīva līdzekļu izlietošanas kontrole, caurspīdīgums, informācijas pieejamība, komunikācija ar sabiedrību. Šos un vēl daudzus citus pienākumus veic tiesas Administrācija, kas tiesu pārveidojusi par mūsdienīgu, modernu valsts iestādi ar labu pārvaldi tās plašākajā nozīmē.

 

Godājamie kolēģi!

Mēs noteikti varam lepoties ar daudziem mūsu kolēģiem tiesnešiem un senatoriem, kas 1995.gadā veidoja Senāta pirmo sastāvu, kā arī ar tiem, kas strādā šodien. Viņu ieguldījums ir novērtējams, ne tikai veicot tiesneša tiešos pienākumus, bet arī tiesību zinātnes attīstībā, pedagoģiskajā darbā, normatīvo aktu sagatavošanā, pašpārvaldes institūciju darbā un citās jomās.

Nobeigumā gribu novēlēt, lai taisnīguma un atbildības sajūta, pārliecība par darāmā darba nozīmīgumu, gandarījums un lepnums par paveikto, lepnums par kolektīvu, kurā strādājam, un valsti, kurā dzīvojam, nav tikai šķietamas izjūtas, bet gan reālas vērtības šodien un ikdienā.