Ziņojums Latvijas tiesnešu ārkārtas konferencē

Ir pagājuši vairāk nekā divi mēneši, kopš pirmo reizi izskanēja informācija par, iespējams, ierakstītām tiesnešu un advokāta telefonsarunām. Šis notikums vismaz daļai sabiedrības vēl vairāk nostiprinājis pārliecību, ka šaubas par tiesas objektivitāti un neatkarību, un līdz ar to par taisīto spriedumu likumību, ir pamatotas.

Publiskotā informācija, neatkarīgi no tā, cik likumīgs vai nelikumīgs bijis iegūšanas veids, un kādi būs prokuratūras pārbaudes rezultāti, sabiedrībā tiek uztverta kā ticama un negatīvi ietekmē uzticēšanos tiesu varai.

Bet demokrātijā ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība tiesai uzticētos, jo jēgpilna tiesu neatkarība un sabiedrības viedoklis par šo neatkarību ir būtiska tiesību un brīvību likumības garantija. Ja tiesas netiek uzskatītas par neatkarīgām un objektīvām, tad cilvēki nevērsīsies tajās, lai risinātu savas problēmas, bet mēģinās izmantot nelikumīgus līdzekļus. Un tas kopumā ir demokrātijas apdraudējums.

Tāpēc es nepiekrītu to kolēģu uzskatam, ka šī situācija nav uzskatāma par tādu, kuru vajadzētu uztvert nopietni. Un esmu pateicīgs tiem, kas ir aktīvi pauduši attieksmi un mēģinājuši notikušo analizēt, lai arī viedokļi, protams, bijuši ļoti dažādi. Tikai diskutējot un vērtējot savu un kolēģu rīcību, iespējams pārliecināties par informācijas ticamību un mūsu ieinteresētību, kā arī nepieciešamības gadījumā novērst sistēmas trūkumus.

Esmu pārliecinājies, ka šo apstākļu novērtējums tiesnešu vidū ir krasi atšķirīgs, kas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka joprojām trūkst pārbaudītas un neapstrīdamas informācijas, ir arī atšķirīgi kritēriji un vērtējums par notikušo.

Tā ir nopietna problēma, kas traucē pieņemt adekvātus lēmumus un vienoti rīkoties. Domāju, ka šī vienprātība ir panākama galvenokārt caur attieksmi. Katra attieksmi vienam pret otru un visiem pret katru.

Ja katrs savas intereses saskatīs arī kopējā, tad šī kopējā daļa kļūs par labu pamatu vienotībai. Starp citu, mēdz teikt, ka morāle vai nu nosoda, vai attaisno pēc principa - vai tu domā par savu labumu, vai visu labā.

Ceru, ka šī konference varētu būt vienojošais elements, lai mēs veidotu nosodošu un neiecietīgu attieksmi pret jebkādu tiesneša darbību, kas grauj uzticību tiesu varai. Ja vien mēs to gribam. Jo, kā teicis Rūdolfs Blaumanis, „mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad īsti nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas”.

Manuprāt, šodien nav tik svarīgi apspriest to, vai sarunas ir noklausītas likumīgi vai ne, vai tās ir autentiskas. Nav svarīgi arī analizēt konkrēto grāmatu. Informācija par iespējamām tiesnešu un advokāta sarunām, kas jau ir izskanējusi un radījusi rezonansi kā sabiedrībā, tā arī pašu tiesnešu vidū, manuprāt, ir uztverama kā signāls vai aicinājums izvērtēt tiesu sistēmas problēmas daudz plašāk, ne tikai viena advokāta un tiesnešu iespējamo sarunu kontekstā. Es aicinu jūs par šo situāciju domāt kā par visas valsts problēmu un saskatīt daudz svarīgu cēloņsakarību.

Domāju, ka šodien konferencē galvenokārt jārunā par problēmām, kas ietekmē sabiedrības uzticēšanos tiesām. Nav noslēpums, ka tiesu sistēma ilgstoši bijusi atstāta pašplūsmā, pašpārvaldes institūciju efektivitāte nav pietiekama, pietrūkst diskusiju kultūras, iniciatīvas. Runājot par konkrēto situāciju, uzskatu, ka cēlonis ir attieksmē pret likuma un ētikas kodeksa kanonu prasībām, kas nosaka tiesneša rīcību. Atsevišķu tiesnešu pavirša un bezatbildīga vai pat, iespējams, nelikumīga rīcība ļoti būtiski ietekmējusi uzticību tiesām.

Tātad jārunā arī par tiesnešu atbildību, jāapzinās, ka paškritikas trūkums un nespēja efektīvi piemērot ētikas normas apdraud tiesu neatkarību, mazinot gan sabiedrības uzticību, gan arī atbalstu tiesu varas neatkarībai.

Ir tiesneši, kas uzskata zem sava goda kritizēt kāda kolēģa rīcību, jo katrs pats zinot, kāda rīcība ir pareiza, bet kāda ne. Domāju, ka šāda attieksme sabiedrībā rada aizdomas. Protams, nevienam nepatīk publiski analizēt kolēģa neētisku uzvedību, bet tas ir jādara, ja gribam mainīt sabiedrības attieksmi pret tiesu. Turklāt tiesnešiem jāsaprot, ka tiesas ir publiskas iestādes, arī tiesnešu ētikas kodekss sabiedrībai ir publiski pieejams un ikviens var sūdzēties, ja uzskata, ka tiesnesis ir rīkojies neētiski. Ētikas lietas, lai cik tas nepatīkami arī būtu, nevar skatīt iekšējā noslēgtībā.

Mēs tiesneši ļoti nelabprāt uzklausām kritiku, un, manuprāt, ne vienmēr tā ir pamatota. Tomēr vismuļķīgāk ir apvainoties un paziņot, ka kritika apdraud tiesu varas neatkarību. Mums jāsaprot, ka katram ir tiesības paust savu viedokli. Mums jāapzinās, ka žurnālista, politiķa vai pat prezidenta izteikta kritika kādam tiesas spriedumam vai tiesai kopumā nemaina tiesas lēmumu pēc būtības. Kamēr tiesnesis saprot, ka viņš ir pilnīgi neatkarīgs un viņa darbības ierobežo tikai likums un ētikas kodekss, viss notiek demokrātijas robežās.

Demokrātiskā valstī tiesneši nevar iedomāties, ka viņus ir aizliegts kritizēt, un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis un nav arī veids, kā nodrošināt tiesnešiem profesionālo stāvokli viņu pašu labad, bet gan drīzāk līdzeklis, kā sasniegt tiesiskas valsts un labklājības sabiedrības mērķus.

Šī iemesla dēļ neatkarība ir jāpapildina ar līdzekļiem, kas nodrošinātu to, ka tiesneši un tiesu sistēma kopumā darbojas atbilstoši sabiedrības demokrātiskajiem principiem un likumīgajām interesēm: citiem vārdiem sakot, tiesnešiem, pat esot neatkarīgiem, ir jāatbild sabiedrības priekšā. Ja tiesneši kaut kāda mērā nebūs atbildīgi, sabiedrība, visdrīzāk, uztvers viņu neatkarību kā briesmas un centīsies to ierobežot.

Gadījumā, ja tiesnesis rīkojas neatbilstoši tiesneša amatam, tad atbildīgums pieprasa vai nu disciplinārsodu, vai arī atcelšanu no amata. Savukārt neatkarība pieprasa vienīgi to, lai tas tiktu darīts tādā veidā, kas laika gaitā neliktu citiem tiesnešiem vairīties no savu tiesu varas funkciju brīvas pildīšanas.

Tomēr mums būtu jāpievērš lielāka uzmanība profesionālās ētikas principu ievērošanai, kā arī tādas tiesnešu uzvedības novēršanai, kas var radīt šaubas par viņu godprātību un neatkarību. Manuprāt, beidzot būtu jārada institūcija, kas pastāvīgi, ne tikai ierosināto disciplinārlietu ietvaros, sekotu ētikas principu un normu ievērošanai, būtu pilnvarota izskatīt iespējamus morāla rakstura pārkāpumus un piemērot atbilstošas sankcijas.

Latvijā jau 1995. gadā ir pieņemts tiesnešu ētikas kodekss, tomēr mums joprojām nav institūcijas, kas būtu atbildīga par tā ievērošanu. Valda uzskats, ka ētikas kodekss ir formāls dokuments, kura ievērošana ir ieteicama, bet ne obligāta. Vispirms mums ir jāsaprot – ja mēs vēlamies, lai sabiedrība centienus ieviest ētikas normas uztvertu nopietni, ir aktīvi jārīkojas, jo ar rakstītu dokumentu ir par maz.

Manuprāt, efektīvākais līdzeklis ir steidzami izveidot tiesnešu ētikas padomi vai komisiju, kas interpretētu kodeksu un rūpētos par tā ievērošanu.

Ētikas kodekss zināmā mērā ir normatīvs akts, taču galvenokārt vērtību dokuments. Tas prasa atbilstošu morāli ētisku domāšanas veidu. Izvirza ikdienai pāri stāvošus mērķus un uzdevumus. No dokumenta līdz domāšanas veidam, domāšanas paradumiem, kā uzskata LU profesore Skaidrīte Lasmane, ir tāls ceļš, un Latvijā diemžēl vēl ir dziļas saknes neētiskai domāšanai. Ja domāšana nav ētiska, diezin vai ētikas kodeksā rakstīts vārds spēs to panākt.

Bet ar kaut ko taču ir jāsāk. Jo citādi sabiedrības uzticības trūkums var novest pie būtiskām sekām attiecībā uz tiesu varas neatkarību, jo tas mazina atbalstu nepieciešamajām reformām. Un to mums Latvijā pieļaut nevajadzētu.

Mēs, Latvijas tiesu sistēmas pārstāvji, esam saņēmuši rūgtu mācību. Es tiešām ceru, ka mūsu kopīgā atbildība par savu neatkarību būs tā, kas šodien ļaus pieņemt izsvērtus, morālus un atbildīgus lēmumus.