Ziņojums Latvijas tiesnešu konferencē
 

Godātie kolēģi, dāmas un kungi!

Tiesnesis Latvijas valstī pieder pie to kategoriju cilvēkiem, kuru darbs ļoti bieži tiek nievāts, izceļot negatīvo un nepamanot pozitīvo. Tomēr es esmu pārliecināts, ka sirds dziļumos mēs visi vēlamies savu darbu paveikt pēc iespējas labi. Pēdējos septiņpadsmit gadus gan pasaule, gan mēs paši, it īpaši ieejot Eiropas tiesību telpā, esam pieredzējusi neskaitāmas pozitīvas pārmaiņas: attīstījusies likumdošana, palielinājies finansējums, ir profesionālās pilnveidošanās iespējas. Taču jāatzīst, ka tieši pagājušais gads Latvijas tiesu sistēmai bijis viens no smagākajiem tās vēsturē, un, šķiet, nekad vēl sabiedrības uzticēšanās tiesām nav bijusi tik zema kā pašlaik.

Vai ir kāds spēks vai instruments, kas varētu to vērst par labu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, es, pirmkārt, runāšu par visredzamāko, un šobrīd arī, iespējams, vissarežģītāko mūsu uzdevumu, proti – par tiesnešu Ētikas komisijas izveidošanu, jo tieši ētika vistiešākajā veidā ir saistīta ar reputāciju un sabiedrības uzticēšanos.

Lai arī cik skumjas atklāsmes pagājušais gads mums nebūtu nesis, ir jāspēj novērtēt pašreizējās situācijas pozitīvie aspekti. Lielā sabiedrības uzmanība, asās diskusijas, Augstākās tiesas darba grupas izvērtējums telefonsarunu skandālā iesaistīto tiesnešu rīcībai un plēnuma secinājumi, Tiesnešu konferences pieņemtā rezolūcija, nosodot neētisku rīcību, – tas viss kopumā ir veicinājis izpratni, ka ir jārīkojas, ir jāmācās no kļūdām un jālabo tās.

Tagad, manuprāt, ir svarīgi, lai mēs vienlīdz labi apzinātos gan savas stiprās, gan vājās puses un nekristu bezjēdzīgā paššaustīšanā vai gluži pretēji – pārliekā optimismā, vai arī pilnīgā vienaldzībā.

Tiesneša amats ir augstākais jurista amats, kāds vien var būt, un tiesnesim jāapzinās, ka uz viņa pleciem gulstas lielāka atbildība nekā citiem cilvēkiem. Tiesnesim ir jāpārstāv morāles un ētikas vērtības visaugstākajā līmenī. Un, lai arī kļūdīties ir cilvēciski, mums jāatceras, ka tiesnesim reizēm jābūt tādam kā pārcilvēkam, ka ir kļūdas, ko var piedot jebkuram citam, bet ne tiesnesim.

Mana pārliecība ir tāda, ka ētikas pārkāpumiem nav noilguma. Tāpēc, ja ir bijuši pārkāpumi, par kuriem likums noilguma dēļ vairs juridisku atbildību neparedz, tas nenozīmē, ka ir zudusi arī ētiskā atbildība. Ja individuālā atbildība šādos gadījumos ir uz katra paša sirdsapziņas, tad visu tiesnešu kopīgā ētiskā atbildība prasa, lai mēs gan katrs atsevišķi, gan visi kopā būtu pietiekami drosmīgi, lai skaidri atzītu, ka tiesu sistēmā ne viss ir ideāli un ka mums ir jārīkojas, lai situāciju mainītu.

Un to mēs varam jau šodien, jo konferencē mums visiem ir ne vien jāapstiprina jaunās pašpārvaldes institūcijas reglaments, bet arī jāievēl Ētikas komisijas sastāvs.

Es uzskatu, ka šī Ētikas komisija var ieņemt būtisku lomu tiesnešu vispārējās ētikas izpratnes paaugstināšanā, un ļoti negribētos, lai tā pārvērstos par formālu, birokrātisku institūciju. Ētikas komisijai vairāk nekā pārējām tiesnešu pašpārvaldes institūcijām būs jādomā ne tikai par konkrētiem gadījumiem, bet arī, ko un kā uzlabot tiesu sistēmā kopumā. Tāpēc jo īpaši ir svarīgi, lai Ētikas komisijā mēs ievēlētu cilvēkus ar iniciatīvu un drosmi.

Ētikas komisijas izveidošana nesīs reālus augļus vienīgi tad, ja, ievēlot tās sastāvu, uzstādīsim maksimāli augstu latiņu. Ja vēlamies pilnveidoties, ja vēlamies izpelnīties sabiedrības uzticību, mums jāapzinās, ka „mēreni” līdzekļi šeit nederēs. Ētikas komisijā nepietiek ar to, ka cilvēks ir labs profesionālis, kas labi dara savu darbu. Kā teicis Kants, ētika ir pārliecības filozofija, tāpēc Ētikas komisijā mums jāievēl tie cilvēki, kuru izpratne par ētiku ir visaugstākā un visizteiktākā, iespējams, kāda ieskatā, pat pārspīlēta. Ētikas komisijā mums jāievēl ideālisti, turklāt, tādi, kas ir pietiekami drosmīgi savu viedokli paust publiski pat tad, ja tiesnešu vairākuma viedoklis atšķiras.

Mums jāsaprot, ka Ētikas komisijas uzdevums nebūs tikai meklēt sliktos, tiesāt un nosodīt. Tās galvenais uzdevums būs palīdzēt – meklēt atbildes, diskutēt par ētiskajām dilemmām, veicināt juridiskās ētikas attīstību un tiesnešu dziļāku izpratni par ētisku rīcību.

Es vēlos iedrošināt tiesnešus nebaidīties Ētikas komisijā ievēlēt kolēģus, kuru viedoklis par to, kas ir ētisks un kas ne, iespējams, ir pat krietni striktāks nekā tiesnešu vairākumam. Galu galā – pārmaiņas aizsāk aizrautīgie, un reizēm ir jātiecas pēc nesasniedzamā, jo tikai tad var sasniegt labāko no iespējamā.

Vēl, balsojot par Ētikas komisijas sastāvu, aicinu atcerēties, ka mūsu pienākums ir izveidot tādu komisiju, kurai uzticas arī sabiedrība. Mēs strādājam sabiedrībai un sabiedrības uzticības iegūšana ir viens no tiesnešu atbildības stūrakmeņiem un tātad – arī darba pamatmērķiem. Sabiedrības uzticība nav balva, kas nāk līdzi tiesneša mantijai – sabiedrības uzticība ir jānopelna un jāattaisno.

Otrs jautājums, ko savā uzrunā vēlos akcentēt, ir cieši saistīts ar iepriekš teikto, un tas ir – tiesnešu pašpārvaldes institūciju darbība.

Gan Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācijā “Par tiesnešu neatkarību, efektivitāti un uzdevumu”, gan Eiropas hartā „Par tiesnešu neatkarību” uzsvērta nepieciešamība tiesnešu atlasi, karjeru, uzraudzību un darba rezultātu izvērtēšanu piešķirt tiesnešu pašpārvaldei.

Šo tēzi mēs paši mēdzam izmantot, kad saskarsmē ar citu varas atzaru pārstāvjiem. runājam gan par varas dalīšanas principa ievērošanu, gan citiem jautājumiem.

Tajā pašā laikā diemžēl jāsaka, ka ar pašpārvaldes institūciju ietekmes ieviešanu dzīvē esam krietni slinkāki. Nereti ir sajūta, ka runās paši gribam būt lēmēji, taču, kad aktīvi jāiesaistās, atrunājamies ar normatīvā regulējuma trūkumu, kompetences ierobežojumiem un darba slodzi.

Nenoliedzot, ka būtu lietderīgi uzlabot atsevišķu tiesnešu pašpārvaldes institūciju darbības regulējumu, vēlos uzsvērt, ka milzīgi daudz mēs varētu sasniegt arī ar pašu iniciatīvu. Ja jūtam atbildību par tiesu sistēmas darbu, tad mums jāsaprot, ka tiesnešu neatkarība, sabiedrības uzticība un tas, lai tiesu sistēmā strādātu godīgi un augsti kvalificēti tiesneši, ir tieši atkarīgs no mūsu pašu lēmumiem Tiesnešu konferencē, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā un Tiesnešu disciplinārkolēģijā.

Turklāt gribu uzsvērt, ka tiesnešu pašpārvaldes iespējas pārsniedz pastāvīgo pašpārvaldes institūciju darbību – vajadzības gadījumā nekas mums neliedz izveidot arī ad hoc institūcijas, kā to pērn darījām Augstākajā tiesā, izveidojot darba grupu noklausīto telefonsarunu skandālā iesaistīto tiesnešu rīcības izvērtēšanai.

Tiesnešu aktīva līdzdalība īpaši būtiska ir Tiesnešu konferences darbā, un nedrīkstam aizmirst, ka konference ir galvenais mūsu pašpārvaldes instruments. Tikai no mums atkarīgs, vai tā būs formāla sanākšana vai veids, kādā kopīgi diskutēt un lemt. Lai konference būtu interesanta, lai tajā diskutētie jautājumi būtu svarīgi visiem, bez tiesnešu vairākuma līdzdalības neiztikt.

Mums jātic, ka mēs varam ietekmēt tiesu sistēmas attīstību. Tāpēc es aicinu visus tagad un turpmāk aktīvi iesaistīties tiesnešu pašpārvaldes institūciju darbā ar iniciatīvu, viedokli un priekšlikumiem. Aicinu meklēt iespējas tiesu sistēmas ietvaros risināt mums aktuālās problēmas, negaidot, kamēr tie nonāks Tieslietu ministrijas vai Saeimas komisiju dienas kārtībās.

Mums ir jāveido pašiem sava dienas kārtība, un, jo vairāk tiesnešu iesaistīsies pašpārvaldē, jo spēcīgāka un attīstītāka tā kļūs, tādējādi nostiprinot tiesnešu neatkarību. Pagaidām vēl mums tiesnešu pašpārvalde pārsvarā darbojas ar minimālo jaudu, taču tas var mainīties. Vienīgi jāsaprot, ka pozitīvās pārmaiņas neviens uz paplātes mums nepienesīs - būs vien jādara pašiem.

Nobeidzot par tiesu sistēmas pašpārvaldi un tiesu varas neatkarību, nevaru nepieminēt Tieslietu padomi.

Esmu savu viedokli paudis jau agrāk un uzsveru to joprojām – ar konceptuāliem tiesu sistēmas attīstības un tiesu neatkarības nodrošināšanas jautājumiem būtu jānodarbojas īpašai, no izpildvaras funkcionāli nodalītai institūcijai, kuras sastāva lielāko daļu veidotu tiesu sistēmā strādājošās amatpersonas. Likumdevējam nevajadzētu baidīties piešķirt Tieslietu padomei plašas pilnvaras, lai galvenie jautājumi, kas ietekmē tiesu sistēmas attīstību, nevarētu tikt izlemti bez Tieslietu padomes saskaņojuma.

Manā ieskatā diskusijas Tieslietu padomē garantētu konceptuāla rakstura jautājumu vispusīgu izvērtējumu un pēctecību. Tas ir tas, kas tiesu sistēmas turpmākai attīstībai ir visvajadzīgākais un kas tiesām, tiesu sistēmai piederīgajām iestādēm un Tieslietu ministrijai atsevišķi diez vai būs pa spēkam. Tāpēc aicinu visus – gan tiesnešus, gan citas amatpersonas atbalstīt un veicināt tādas Tieslietu padomes izveidi, kas kļūtu par galveno virzītājspēku tiesu sistēmas evolūcijā.

Apkopojot teikto, vēlos uzsvērt – mēs visi esam atbildīgi par to, kā strādā tiesu sistēma. Mums jāspēj nevis stāvēt malā, bet uzņemties iniciatīvu, lai tiesu vara izpelnītos pamatotu sabiedrības uzticību. Jo par to, ka pašlaik šīs uzticības nav, atbildīgi visupirms esam mēs paši.