Pamatziņojums konferencē „Tiesneši un advokāti profesiju saskarsmē”

Šīs konferences uzdevums ir apspriest tiesnešu un advokātu profesionālās ētikas, uzvedības un disciplinārās atbildības jautājumus, kas ir mūsu ikdienas darba sastāvdaļa un arī aktualitāte, un bieži raisa diskusijas un domstarpības.

Tomēr to nopietnai analīzei un atrisināšanai, šķiet, veltām pārāk maz laika un vajadzīgās uzmanības, turklāt līdzīgas problēmas skar arī tiesu varas sastāvā esošos prokurorus un citas pie tiesu varas piederošās personas.

Savā runā es centīšos izvērtēt Latvijas situācijas īpatnības un problēmas, tiesnešu un advokātu atbildību regulējošo normatīvo bāzi un institucionālo uzbūvi.

Manuprāt, konferences darba kārtībā iekļautie jautājumi par tiesnešu un advokātu profesionālo ētiku un disciplināro atbildību ir ļoti svarīgi, īpaši mūsdienu apstākļos, jo:

  1. pēc neatkarības atjaunošanas tas ir pirmais mēģinājums tik plašā auditorijā diskutēt par profesionāliem un visai tiesu varai aktuāliem jautājumiem;
  2. tas ir nepieciešams, lai censtos sakārtot attiecības sistēmas iekšienē, lai uzlabotu tiesnešu un advokātu profesionālo ētiku, savstarpējo saskarsmi un nostiprinātu disciplināro atbildību;
  3. šo jautājumu atrisināšana varētu celt tiesu varas prestižu un uzticību tai, kas pašreizējā situācijā Latvijā ir ļoti nozīmīgi;
  4. šī diskusija ir nepieciešama arī plašākai sabiedrībai, lai demonstrētu sistēmas gatavību rīkoties, necenšoties tās iekšienē noslēpt problēmas, bet adekvāti un atklāti darboties.

Vai šo jautājumu kontekstā mēs varam runāt par Latviju kā valsti ar noteiktām īpatnībām, pat unikalitāti?

Advokātu un tiesnešu savstarpējo attiecību, uzvedības un ētikas jautājumu risināšanu var ietekmēt tie apstākļi, kādi ir Latvijā un kas raksturīgi valstīm ar nelielu teritoriju un iedzīvotāju skaitu, darba un sadzīves koncentrāciju salīdzinoši šaurā vidē. Liela daļa Latvijas tiesnešu un advokātu ir savstarpēji pazīstami caur ikdienas darbu, kopā mācījušies, tos vieno citas, piemērām, ģimenes saites, kopīgas intereses vai ilgstošas kopīgas profesionālās attiecības.

Šie apstākļi, šķiet, tuvākajā laikā nemainīsies, un arī nākotnē tie var ietekmēt daudzus profesionālos jautājumus. Tāpēc tas lielā daļā sabiedrības rada aizdomas un neuzticēšanos tiesu varai. Tomēr šie apstākļi nav tik unikāli, lai mēs varētu teikt, ka Latvija, salīdzinājumā ar citām valstīm, atrodas kādā īpašā stāvoklī. Šie apstākļi nav arī tik bezcerīgi, lai apgalvotu, ka tie objektīvi var apdraudēt tiesu varas prestižu.

Veidojot profesionālās saskarsmes attiecības un risinot ētikas un disciplinārās atbildības jautājumus, mums vienkārši tas vienmēr ir jāpatur prātā un katrā konkrētā situācijā jācenšas pieņemt pareizais lēmums.

Latvijas īpatnība, manuprāt, izpaužas tajā apstāklī, ka mums līdz šim trūkst tradīciju un vispārējas diskusijas par uzvedības un ētikas jautājumiem. Parasti tā ir neformāla kurnēšana bez precīza mērķa un rezultātiem, bez tam šo jautājumu nopietnai apspriešanai trūkst noteiktas procedūras un apspriešanas mehānisma.

Tā nav tikai advokātu un tiesnešu, bet arī daudzu citu profesiju un sabiedrības problēma kopumā. Zināms, ka mūsu valsts likumdevējs savu ētikas kodeksu pieņēma tika šī gada martā, nesen bija mēģinājums sabalansēt iespēju brīvi un tajā pat laikā korekti, nepārkāpjot ētikas robežas, izteikties internetā.

Šis trūkums, manuprāt, ir izskaidrojams ar noteiktu sabiedrības attīstības pakāpi. Apstākļos, kad notika sabiedriski politiskās sistēmas nomaiņa un strauji izmainījās valsts pārvaldes kārtība, cilvēki ar patiku uzņēma demokrātiskās brīvības, bet morāles un ētiskās uzvedības aspektus daudzi tomēr uzskatīja par ierobežojošiem vai mazsvarīgiem.

Šīs divas kategorijas, demokrātiskās brīvības un ētikas normas, kas nosaka indivīda vai amatpersonas pareizu uzvedību, ir cieši savstarpēji saistītas. Demokrātija nevar pastāvēt, ja netiek ievērotas stabilas uzvedības un ētikas normas. Sabiedrībai sasniedzot noteiktu brieduma pakāpi, rodas nepieciešamība pēc morālām un ētiskām vērtībām. Un pretēji - attīstoties šīm vērtībām, sabiedrība var kvalitatīvi mainīties.



Par advokātu un tiesnešu ētiku, uzvedību un disciplināro atbildību regulējošo normatīvo bāzi.

  1. Tiesnešu un advokātu ētikas un disciplinārās atbildības jautājumus regulē atsevišķi normatīvie akti. 1994. gada 27. oktobrī Saeima pieņēma Tiesnešu disciplinārās atbildības likumu, kas attiecas uz rajonu, apgabaltiesu un Augstākās tiesas tiesnešiem, un apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem, un nosaka viņu disciplinārās atbildības pamatu, kā arī regulē disciplinārlietu ierosināšanas un izskatīšanas kārtību.
  2. Savukārt advokātu disciplinārās atbildības jautājumus regulē 1993. gada 27. aprīlī pieņemtais Advokatūras likums.
  3. Latvijas Republikas tiesnešu konference, kas ir tiesnešu pašpārvaldes augstākā institūcija 1995. gada 20. aprīlī pieņēma Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksu.
  4. Advokāti savu ētikas kodeksu ir pieņēmuši zvērinātu advokātu kopsapulcē jau 1993. gada 21. maijā.
  5. Šos jautājumus regulē arī citi normatīvie akti, piemērām, procesuālie likumi, likums „Par tiesu varu”, likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.



Par tiesnešu un advokātu disciplinārlietu izskatīšanas kārtību.

Gan tiesnešiem, gan advokātiem ir atsevišķa, uz noteiktu laiku ievēlēta koleģiāla institūcija, kas nodarbojas ar disciplinārlietu izskatīšanu. Tiesnešu disciplinārkolēģijas un advokātu disciplinārlietu komisijas sastāvā ir tikai attiecīgo profesiju pārstāvji – tiesneši vai advokāti. Izskatot tiesnešu disciplinārlietas, disciplinārkolēģijas darbā ar padomdevēja tiesībām var piedalīties Tiesnešu biedrības pārstāvis, tieslietu ministrs, Ģenerālprokurors vai viņu pilnvarota persona. Augstākās tiesas mājaslapā ir atrodama sīkāka informācija par disciplinārkolēģijas darba organizāciju un izskatīto lietu rezultātiem. Pēc lietas izskatīšanas vienmēr tiek sniegta informācija masu medijiem par izskatīto lietu.

Šķiet, ka advokātu disciplinārlietu komisijas darbs ir daudz noslēgtāks un sabiedrībai mazāk zināms.



Par disciplinārlietu ierosināšanu.

Tiesnešiem disciplinārlietas var ierosināt tiesu varas amatpersonas – visu līmeņu tiesu priekšsēdētāji un tieslietu ministrs. Advokātiem disciplinārlietas var ierosināt tikai advokātu kolēģijas pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija advokātu Padome, kuras lēmums ir koleģiāls.

Kopīga pazīme gan tiesnešiem, gan advokātiem ir: disciplinārlietas var ierosināt par likuma pārkāpumu, par darba pienākumu nepildīšanu un ētikas normu rupju pārkāpumu. Ir arī atšķirības, kas vairāk izskaidrojamas ar konkrētās profesijas atšķirīgajiem darba pienākumiem. Piemērām, tiesnesim disciplinārlietu var ierosināt par atteikšanos pārtraukt savu piederību pie partijām vai politiskajām organizācijām, jo tiesneši Latvijā nevar būt partiju un politisko organizāciju biedri.



Par sodiem.

Kā tiesnešiem, tā advokātiem kā disciplinārsodu var uzlikt piezīmi vai rājienu. Advokātiem bez tam var aizliegt pildīt advokāta pienākumus uz laiku līdz vienam gadam vai noteikt citu prakses vietu līdz trīs gadiem. Tiesnešiem savukārt var samazināt amatalgu līdz vienam gadam, ieturot līdz 20% no tās. Bargākais sods, ko var piemērot, ir ierosināt atcelt tiesnesi no amata, bet advokātu – izslēgt no advokātu skaita.

Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumi nav pārsūdzami. Tikai gadījumos, ja tiek ierosināts atcelt tiesnesi no amata, disciplinārkolēģijas lēmums tiek vērtēts Saeimas atbildīgajā komisijā, kur pirms Saeimas attiecīgā balsojuma uzklausa arī konkrētā tiesneša un disciplinārkolēģijas pārstāvja viedokļus.

Disciplinārkomisijas lēmumu par izslēgšanu no advokātu skaita izskata arī advokātu Padomē, bez tam disciplināllietu komisijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Bargākajam disciplinārsodam – izslēgšanai no advokātu skaita – ir neatgriezeniskas sekas, jo izslēgtais vairs nekad nevarēs atjaunot savu darbību advokatūrā. Domāju, ka šāda attieksme pret personu, kura ir izdarījusi nopietnu disciplinārpārkāpumu ir loģiska un pamatota.

Tāpēc man šķiet nesaprotama advokātu Padomes līdzšinējā prakse, kad vairāki tiesneši, kuri ir atbrīvoti no darba par dažādiem pārkāpumiem, tajā skaitā arī pēc tiesnešu disciplinārkolēģijas pieprasījuma, tiek uzņemti advokātu skaitā. Uzskatu, ka šādos gadījumos ir jābūt vienotai praksei, neatkarīgi no tā, kādā tiesu varas struktūrā persona iepriekš ir strādājusi. Ja tiesnesis vai advokāts atbrīvots no darba par disciplinārpārkāpumu, viņš nedrīkstētu turpināt darbu citā tiesu varas iestādē.



Par lietu izskatīšanas praksi.

Šajā gadījumā ir jārunā tikai par tiesnešu disciplinārkolēģijas darbu, jo advokātu disciplinārkomisija savā pastāvēšanas laikā ir izskatījusi tikai vienu lietu. Manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu secinājumu, vai ierosināto un izskatīto disciplinārlietu daudzums patiešām atbilst situācijai ar advokātu ētiku un disciplinārajiem pārkāpumiem, tomēr, šķiet, ka tas ir pietiekoši izteiksmīgs un pārdomas rosinošs.

Pēdējo četru gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir izskatītas 70 disciplinārlietas (vidēji 17,5 lietas gadā) un piemērojusi dažādus disciplinārsodus: 7 gadījumos ir izteikts aicinājums tiesnesi atcelt no amata, vairākos gadījumos izteikti rājieni un piezīmes. Disciplinārkolēģijas darbu raksturo arī tas, ka tā 7 gadījumos ir aprobežojusies ar lietas izskatīšanu kolēģijas sēdē, neuzliekot sodu, un 11 gadījumos izbeigusi lietas izskatīšanu, jo nav konstatēts disciplinārpārkāpums.



Par likuma grozījumiem, kas regulē tiesnešu disciplināro atbildību.

Tiesnešu disciplinārās atbildības jautājumi vienmēr ir bijuši aktuāli mūsdienu tiesu varai. No sabiedrības, īpaši masu mediju puses bieži tiek norādīts uz tiesnešu darba trūkumiem. Diemžēl, kā liecina atsevišķu iesniegumu un disciplinārkolēģijas darba analīze, bieži vien sūdzības par tiesnešu darbu ir pamatotas. Līdz ar to nepieciešams domāt par tiesnešu atbildības pastiprināšanu un iespēju adekvāti reaģēt uz iespējamiem disciplinārpārkāpumiem.

Pašreiz spēkā esošais Tiesnešu disciplinārās atbildības likums galveno atbildību par saukšanu pie atbildības uzliek uz Tieslietu ministra un tiesu priekšsēdētāju pleciem. Nav pietiekami skaidra mehānisma, kā šīs amatpersonas saņem informāciju par disciplinārpārkāpumu, jo ne vienmēr to var uzzināt no iesniegumiem un sūdzībām, kuri dažkārt ir ļoti subjektīvi un juridiski nepamatoti.

Lai to novērstu, jaunajā Tiesu iekārtas likumprojektā ir paredzētas normas, kas tiesnesim, kurš izskatot lietu, konstatējis kāda kolēģa izdarīto pārkāpumu, uzliek par pienākumu informēt attiecīgo amatpersonu, kurai ir tiesības ierosināt disciplinārlietu.

Manuprāt, šādi likuma grozījumi atbilst tiesnešu pašpārvaldes būtībai, jo katra tiesneša pienākums ir rūpēties par sistēmas likumīgu un taisnīgu darbību, novēršot trūkumus un uzlabojot tās darbu. Pareizi izprotot tiesnešu pašpārvaldes uzdevumus, šādam mehānismam vajadzētu darboties arī bez īpaša likumā noteikta pienākuma. Katrā ziņā mēs noteikti varam teikt, ka tiesnešu disciplinārās atbildības likums darbojas, ir redzama un vērtējama disciplinārprakse, ir arī priekšlikumi, kā uzlabot likuma darbību.

Par advokātu disciplināratbildības praksi nav iespējams spriest, jo praktiski nav attiecīgo materiālu. Iespējams, ka nav bijis pamats disciplinārlietu ierosināšanai, kaut gan informācija, kas jau agrāk ir izskanējusi masu medijos un saņemta no tiesām, liecina par pretējo.



Par profesionālo ētiku.

Profesionālā ētika ir cieši saistīta ar tautas vispārējām tikumības parašām un tās vēsturi. Advokātu un tiesnešu profesionālās ētikas pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 20.-40. gados, kad darbojās neatkarīgās Latvijas tiesu sistēma, kuras likumdošana un tradīcijas bija saistītas ar Rietumeiropas valstu juridisko zinātni un praksi.

Pēc neatkarības atjaunošanas izstrādāja un pieņēma tiesnešu un advokātu profesionālos ētikas kodeksus. Tomēr šie normatīvie akti atsevišķos gadījumos ir pārāk vispārēji un nekonkrēti. Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 7. sadaļā, kas runā par advokātu attiecībām ar tiesu, pirmstiesas izmeklēšanas un citām institūcijām, ir minēti tikai četri punkti.

Divos no tiem ir minēts vārds tiesa, kādēļ to saturu ļoti vispārēji varētu uzskatīt par atbilstošu šīs sadaļas nosaukumam. Vienā no punktiem uzsvērts, ka advokātam sava klienta intereses ir jāaizstāv drosmīgi, godīgi un neatlaidīgi. Vēl vienā no punktiem ir deklarēts, ka advokāts nedrīkst apzināti sniegt nepatiesu informāciju vai padomu. Īpaši šodienas apstākļos, kad ir publiskotas atsevišķu advokātu intervijas un telefonsarunas, kas var apdraudēt tiesu varas prestižu, advokātu ētikas kodeksa šīs sadaļās nepilnības ir īpaši redzamas.

Kaut gan ir bijušas atsevišķas diskusijas par ētikas jautājumiem, Tiesnešu mācību centrs par šo tēmu ir organizējis mācību kursus, šķiet, ka ar to arī ir apstājusies profesionālās ētikas jautājumu attīstība.

Manuprāt, nepietiek tikai ar rakstītu dokumentu, kurā ir reglamentētas noteiktas uzvedības normas un savstarpējās attiecības. Ir nepieciešama šo normu interpretācija un reāla piemērošana, pie kam ētikas lietas, lai cik tas nepatīkami arī būtu, nevar skatīt slepenībā vai tikai šaurā profesionālā vidē.
Jau šodien ikdienas darbā mēs saskaramies ar daudzām situācijām, kur ne tik daudz vajadzīgs kādas personas nosodījums, cik autoritatīvs viedoklis vai konkrēto jautājumu risinājums. Neskaidrās situācijās ir jābūt iespējai uzdot jautājumu un tiesībām saņemt kompetentas institūcijas atbildi. Līdz šim šādas institūcijas nebija, iespējams, arī tāpēc diskusija par tiesnešu un advokātu profesionālo ētiku nenotika.



Par nākotni.

Jaunais Tiesu iekārtas likumprojekts paredz izveidot Ētikas padomi, kuras uzdevums būtu iedzīvināt Tiesnešu ētikas kodeksu. Daudzi profesionālās ētikas jautājumi tiesnešiem, advokātiem un arī prokuroriem ir kopīgi, jo saistīti ar profesionālo saskarsmi tiesvedības procesā.

Pašlaik tiesnešiem, advokātiem un prokuroriem katram ir savas ētiku regulējošas normas, to piemērošanas prakse un savi skaidrojumi. Tas neveicina vienotu izpratni par profesionālo ētiku, pastiprina profesionālo norobežošanos un vēlmi pasargāt „savējos”.

Ētikas padome varētu būt pagaidām iztrūkstošais vienojošais elements, kurā jābūt pārstāvniecībai no visām trijām tiesu varas profesijām, kā arī kompetencei paust kopēju viedokli par jautājumiem, kas attiecas uz tiesnešiem, prokuroriem un advokātiem.

Tomēr pats galvenais ir patiesa vēlme šīs problēmas atrisināt, un ceru, ka šī konference ir tam apliecinājums.