Ziņojums Latvijas tiesnešu konferencē

Ir pagājis tieši gads kopš iepriekšējās Latvijas tiesnešu konferences. Viens no šīs mūsu pašpārvaldes institūcijas uzdevumiem ir analizēt situāciju tiesu sistēmā. Šajā konferencē runāšu par jautājumiem, kas saistīti ar jauno tiesu iekārtas likumprojektu, tas ir:

  • par tiesu sistēmas attīstības koncepcijas nepieciešamību;
  • par Tieslietu padomes kompetenci un tiesu sistēmas attīstības virzošo spēku;
  • par tiesu sistēmas reformu.

Pirms pāriet pie šo jautājumu plašāka izklāsta, vēlos atzīmēt svarīgākos ar tiesu varu saistītos notikumus laika posmā starp tiesnešu konferencēm.

  1. Spēkā stājies un praksē tiek piemērots jaunais KPL, darbu uzsākuši izmeklēšanas tiesneši. Tas ir bijis intensīvs mācību, likuma apguves un pilnveidošanas process, kas vēl nav pabeigts. Tomēr kopumā jaunā KPL ieviešana ir solis uz priekšu procesuālās likumdošanas attīstībā un kriminālprocesa modernizācijā.
  2. Zemgales, Kurzemes un Rīgas apgabaltiesās dažādu iemeslu dēļ ir mainījušies tiesu priekšsēdētāji. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs notikums, jo var būtiski ietekmēt tiesas darba organizāciju ne tikai konkrētajā tiesā, bet arī visā tiesu apgabalā. Jaunu apgabaltiesas priekšsēdētāju iecelšana ir ļoti atbildīgs lēmums un saistīts ar kandidāta spēju rūpīgu analīzi. Tomēr pārlieka vilcināšanās var nodarīt sistēmai būtisku kaitējumu. Kā zināms, Zemgales apgabaltiesas jauno priekšsēdētāju amatā iecēla tikai vairāk nekā pēc gada, Kurzemes un Rīgas apgabaltiesu darbu joprojām vada priekšsēdētāja pienākumu izpildītāji. Kandidātu atlase apgabaltiesu priekšsēdētāju amatiem atklāja arī citu nopietnu problēmu – nevēlēšanos uzņemties atbildību par konkrēto nozari un konkurētspējīgu kandidātu trūkumu.
  3. Tiesas tikušas pamatoti kritizētas par neadekvātajiem sodiem, īpaši kukuļošanas lietās. Šo tiesas spriedumu nav daudz, tomēr to radītā rezonanse ir kārtējo reizi iedragājusi tiesu uzticamības reitingu. Pārsteidzoša ir atsevišķu tiesnešu nespēja noteikt atbilstošu sodu izdarītā nozieguma sabiedriskajam kaitējumam un tā mērķim.
  4. Darbu sācis jauns Tieslietu ministrs. Apsveicu!
  5. Darba grupa ir sagatavojusi Tiesu iekārtas likumprojektu. Tomēr neatbildēts palicis jautājums, kas ar to notiks tālāk, vai un kādā variantā tas tiks pieņemts. Domāju, ka likumprojekta saturiskā daļa un tā tālākā virzība ir galvenais jautājums, kam būs būtiska nozīme jau tuvākajā nākotnē. Neatkarīgi no tā, vai likumprojektu sāks skatīt vēl šī Saeima, vai tas tiks atlikts, nepieciešama diskusija un konceptuāli lēmumi par vairākiem ar tiesu varas attīstību saistītiem jautājumiem. Ir svarīgi apzināties, ko mēs vēlamies sasniegt, un izvērtēt, vai, pieņemot jauno tiesu iekārtas likumu, kaut kas būtiski mainīsies, cik lielā mērā mēs paši esam gatavi uz pārmaiņām.

Tagad es pāriešu pie problēmām, kas, manuprāt, negatīvi ietekmējušas tiesu darbu un prestižu. Un nobeigumā centīšos izteikt savu piedāvājumu to risinājumam. Apskatāmie jautājumi daļēji ir uzskatāmi par pagājušā gada konferencē uzsāktās tēmas par tiesu sistēmas attīstības virzošo spēku turpinājumu. Laika posmā starp konferencēm, kaut arī ir notikušas pārmaiņas, tās aktualitāte saglabājusies.

Skaidras un noteiktā kārtībā apstiprinātas Latvijas tiesu attīstības koncepcijas nepieciešamība ir pirmais no jautājumiem, kuram vēlos pievērst jūsu uzmanību.

Ir jābūt gan vīzijai, gan ilgtermiņa aptverošai programmai ar reāliem mērķiem un atbildīgajiem par to sasniegšanu. Ja tiek uzskatīts, ka tiesu varai ir trūkumi, nepilnības un nepieciešamas pārmaiņas, tad vajadzīga ne tikai vispārēja kritika, bet arī konkrēta situācijas analīze un jāpiedāvā risinājums, kā problēmas novērst.

Svarīgi ir arī noskaidrot, kas tad ir atbildīgs gan par to, kādā situācijā šodien ir tiesu vara, gan arī, kurš to darīs nākotnē. Iespējams, ka vairāk nekā sešpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas šis jautājums var šķist dīvains, tomēr reiz ir jābūt skaidrai un publiski paustai nostājai par Tieslietu ministrijas, Tiesu administrācijas un Augstākās tiesas kompetences robežām un atbildības pakāpi. Šie jautājumi joprojām nav pietiekami skaidri ne tikai plašākai sabiedrībai un masu medijiem, bet arī atsevišķiem likumdevējiem, amatpersonām, pat tiesnešiem.

Pašreiz spēkā esošā likumdošana neuzliek atbildības nastu Augstākai tiesai un tās priekšsēdētājam par zemākstāvošo tiesu darba organizāciju, iespējamo korupciju, tiesnešu kandidātu izraudzīšanos, tiesnešu profesionālo sagatavotību un atsevišķu tiesas nolēmumu kvalitāti un atbilstību likumam.

Tomēr Augstākai tiesai un man kā priekšsēdētājam pārmetumi tiek izteikti par problēmām, kas ir ārpus manas kompetences. Vai tas ir tikai tāpēc, ka kāds nav izlasījis dažus likuma pantus par kompetences sadali un tāpēc domā, ka par visu ir atbildīga augstākā tiesu varas instance un tās augstākā amatpersona? Šķiet, ka šāda atbildības pārlikšana uz Augstākās tiesas pleciem ir arī izdevīga politiskajai varai.

To es nesaku tāpēc, ka gribu izvairīties no atbildības. Tomēr ir pamats pieprasīt atbildību arī no Tieslietu ministra vai attiecīgās politiskās partijas vai valdības. Tas, iespējams, arī tiek darīts, tomēr, šķiet, bez vajadzīgās efektivitātes. Līdz šim Tieslietu ministri savus amata pienākumus ir pildījuši vidēji nepilnu pusotru gadu, tie parasti ir pārstāvējuši dažādus politiskos spēkus un katram ir bijušas savas prioritātes. Nav arī tradīciju un noteikta atskaites mehānisma, kā vērtēt darba kvalitāti.

Ja tiek uzskatīts, ka tiesās ir korupcijas pazīmes, lietas tiek izskatītas ilgstoši, nav vienotas tiesu prakses un ir citi trūkumi, tas nozīmē, ka tās ir noteiktas darbības vai bezdarbības sekas, un kādam par to ir jāuzņemas atbildība. Vai dažus mēnešus pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām ir politiskais spēks, kas gatavs uzņemties atbildību par situāciju tiesu sistēmā? Domāju, ka šāds politiskais spēks neatradīsies.

Tomēr daudz svarīgāk ir atrast virzošo spēku, kas gatavs uzņemties atbildību par sistēmas attīstību nākotnē, kurš ir spējīgs izanalizēt situāciju un piedāvāt konceptuālu risinājumu. Kamēr tas netiks izdarīts, grūti cerēt uz būtiskām izmaiņām.

Demokrātiskā valstī, mainoties valdībām un attiecīgiem ministriem, lai saglabātu noteiktas nozares attīstību, svarīgi ir saglabāt pēctecību, vienoties par kopējiem mērķiem, stratēģiju to sasniegšanai, termiņiem un atbildīgajām institūcijām. Svarīgi ir vienoties arī par to, kādu mēs vēlamies veidot tiesu sistēmu un ar kādiem paņēmieniem. Domāju, ka, ja mums būtu tiesu sistēmas attīstības koncepcija, un sagatavotais likumprojekts tai atbilstu, šī likuma pieņemšana, neraugoties uz politiskās vadības maiņu, būtu daudz vieglāka.

Koncepcijas trūkums, manuprāt, ir galvenais pārmaiņas bremzējošais faktors. Ik reizi, nomainoties ministrijas politiskajai vadībai, darbs pie tiesu sistēmas sakārtošanas tiek sākts it kā no jauna, tomēr bez kopēja attīstības plāna un rīcības koordinācijas, līdz ar to nelietderīgi tiek zaudēts laiks, nav vajadzīgās efektivitātes un rezultātu.

Apzinos, ka koncepcijas izstrādāšana un attīstības programmas radīšana ir konkrētās iestādes kapacitātes jautājums, kvalificēts un darbietilpīgs process. Tomēr tas nav attaisnojums nekā nedarīšanai.

Kas šādu koncepciju var izstrādāt? Tas ir otrs lielais jautājums. Šķiet, nav šaubu, ka koncepcijas izstrādāšana ir viens no Tieslietu ministrijas uzdevumiem, tajā pašā laikā tas ir arī tiesnešu un to pašpārvaldes institūciju pienākums, jo ir saistīts ar sistēmas, kurā mēs visi strādājam, attīstību.

Pašreiz nav tik svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc šis darbs līdz šim nav izdarīts. Daudz svarīgāk ir to iesākt un, iespējams, jau nākamā gada konferencē mēs varētu apspriest kādu no attīstības koncepcijas variantiem. Tomēr, lai to sāktu, ir vajadzīgs noteikts virzošais spēks, koordinators, un atbildīgais par darba rezultātiem. Ir nepieciešama atbilde uz jautājumu, vai Tieslietu ministrija var to uzņemties.

Pagaidām jautājums par tiesu sistēmas attīstības virzošo spēku nav atrisināts, un arī jaunais tiesu iekārtas likumprojekts uz to nedod skaidru atbildi.

Likumprojektā normas, kas nosaka Tieslietu padomes kompetenci, laika gaitā ir vairākkārt mainījušās, un Tieslietu padome, kas sākotnēji bija paredzēta kā institūcija ar plašām pilnvarām un tiesībām lemt, pēdējā variantā ir pārveidota par konsultatīvu iestādi bez iespējām būtiski ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

Manuprāt, tam ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, tā ir neizlēmība un bailes no jaunas pietiekami ietekmīgas institūcijas izveidošanas. Otrkārt, varētu būt grūtības sadalīt kompetenci starp Tieslietu ministriju un Tieslietu padomi, tas rada zināmu konkurenci starp ministriju ar politisko vadību un profesionāli pārstāvēto, neatkarīgu Tieslietu padomi. Treškārt, nav īsti skaidra Tieslietu padomes vieta valsts pārvaldes sistēmā, un tās funkciju noteikšana var būt saistīta pat ar nepieciešamību grozīt Satversmi.

Atbildot uz jautājumu, kādai jābūt Tieslietu padomes kompetencei, iespējams, mēs atradīsim arī atbildi, kas ir tiesu sistēmas virzošais spēks. Bez tam, izlemjot jautājumu par Tieslietu padomes kompetenci, varēs izlemt arī Tiesu administrācijas kompetences jautājumus. Līdz šim Tiesu administrācijas loma tiesu darba organizēšanā nav pietiekami skaidra, jo sākotnējais mērķis bija izveidot izpildinstitūciju, kas strādās Tieslietu padomes pārraudzībā.

Un trešais - par tiesu sistēmas reformu. Arī šis ir konceptuāls jautājums, kura izlemšana ir svarīga tiesu varai kopumā. Jaunais tiesu iekārtas likumprojekts kā vienu no variantiem paredz jau vairāk nekā desmit gadus pastāvošās tiesu sistēmas maiņu, pārveidojot apgabaltiesas par tikai apelācijas tiesu instanci, bet Augstāko tiesu - par tikai kasācijas instanci. Uzskatu, ka šāda reforma teorētiski ir iespējama, tomēr pašreiz trūkst pamatojuma, kāpēc tas būtu jādara un kā tas varētu tikt izdarīts.

Jautājumi par Tieslietu padomes kompetenci un tiesu sistēmas reformu ir vairākkārt diskutēti likumprojekta izstrādes darba grupā. Tomēr, ņemot vērā to principiālo nozīmi ne tikai sistēmas iekšienē, bet arī valstisko svarīgumu, uzskatu, ka tas nav pietiekami. Manuprāt, ir nepieciešama daudz nopietnāka, teorētiski un praktiski pamatotāka diskusija par to, kādai nākotnē jābūt tiesu sistēmai Latvijā un Tieslietu padomes kompetencei, iesaistot tajā ne tikai tiesnešus un Tieslietu ministrijas darbiniekus, bet arī citu nozaru zinātniekus. Kaut arī likumprojekts sagatavots nosūtīšanai Saeimai, uzskatu, ka vēl ir gana laika, lai vēlreiz izanalizētu visus par un pret. Tāpēc aicinu turpināt diskusiju.

Bez jau minētajiem jautājumiem ir citi, kuri būtu jārisina vienlaikus, jo ir savstarpēji saistīti, piemērām procesuālās un materiālās likumdošanas attīstība un tiesu darba apjoms. Gadu no gada pieaug lietu skaits visu līmeņu tiesās, lietu izskatīšanas termiņi pagarinās. Šo problēmu ir iespējams atrisināt, ne tikai palielinot tiesnešu un tiesas darbinieku skaitu, bet arī modernizējot procesuālo likumdošanu, radot noteiktu filtru sistēmu un atslogojot tiesas, īpaši augstākās instances tiesu, no nevajadzīga rutīnas darba, kuram nav nozīmes juridiskās domas un tiesu prakses attīstībā.

Viens no jaunā KPL uzdevumiem bija iztiesāšanas procesa paātrināšana. Diemžēl šis mērķis pilnībā nav sasniegts, tāpēc ir jāturpina darbs pie likuma pilnveidošanas. Tas ir tikai viens piemērs, kas apstiprina vajadzību pēc profesionālas un pastāvīgi darbojošās struktūras, kas pētītu tiesas darba efektivitātes atkarību no procesuālās likumdošanas attīstības. Tai jāspēj analizēt sistēmas problēmas kopumā un sagatavot nepieciešamos grozījumus attiecīgos likumos.

Procesuālās likumdošanas modernizācija ir nepieciešama arī civiltiesībās un administratīvajās tiesībās. Ir jāizlemj, piemērām, jautājums par administratīvo tiesu skaitlisko palielināšanu. Šajā un citās jomās nepieciešama informācijas apmaiņa un darbības koordinācija starp tiesu varas institūcijām un Tieslietu ministriju, jo tas ietekmē šo iestāžu darba organizāciju, budžeta veidošanu un personālsastāva plānošanu.

Kā veidot sodu praksi valstī un pēc kādiem kritērijiem ir jāvadās, vai mums ir vajadzīgs tiesu piesēdētāju institūts, kā celt tiesnešu atbildību, saglabājot to neatkarību, profesionālas izglītības, ētikas un disciplinārās atbildības jautājumi ir daļa no dažādo problēmu kopuma, kuras gaida savu risinājumu.

Šo problēmu loku nav iespējams atrisināt vienas vai vairāku tiesnešu konferenču laikā. Tam ir vajadzīgs mērķtiecīgs, koordinēts darbs un politiska griba. Šo darbu vajadzētu uzņemties un vadīt Tieslietu ministrijai, jo šobrīd nav cita virzošā spēka, kas varētu pārstāvēt visu tiesu sistēmu.

Aicinu izveidot darba grupu, atrodot tai arī finansējumu, lai varētu iesaistīt dažādu nozaru profesionāļus, kuri spētu radīt uz pētījumiem balstītu Latvijas situācijai piemērotu tiesu sistēmas attīstības modeli un izstrādāt attiecīgu tā ieviešanas plānu.

Es ceru, ka jaunais Tieslietu ministrs un šodienas konference varētu būt šī procesa sākums.