Ziņojums Latvijas tiesnešu konferencē

Šogad aprit 10 gadi, kopš izveidotas apgabaltiesas, strādā apelācijas un kasācijas tiesu instances. Tas ir pietiekami ilgstošs laika posms, lai varētu izdarīt konkrētus secinājumus par to, kā tiesu vara kā noteikta sistēma, kurai jāveic svarīgas valsts varas funkcijas, ir attīstījusies.

Tāpēc šajā konferencē es gribu runāt galvenokārt par tiesnešu pašpārvaldi, par tiesu sistēmas attīstību, par sasniegumiem, trūkumiem un perspektīvu.

Vispirms par to, kas svarīgākais ir noticis aizvadītajos 10 gados.

  • Pilnīgi no jauna izveidotas piecas apgabaltiesas, Augstākās tiesas apelācijas un kasācijas instances.
  • Izveidotas Zemesgrāmatas, un darbu sākušas Administratīvās tiesas.
  • Ļoti īsā laikā ir notikusi pāreja no padomju tiesībām uz Rietumu tiesībām, apgūstot Civillikumu, administratīvās tiesības, jauno Kriminālprocesa likumu, cilvēktiesības un Eiropas Savienības tiesības.
  • Ir izdarīts liels darba apjoms sarežģītu un tiesu praksē nebijušu lietu izskatīšanā, kuras izriet no jaunajiem sabiedriskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem mūsu dzīvē.
  • Mainījušies tiesnešu uzskati un attieksmes. Tagad lielāku uzmanību pievēršam mūsdienu Eiropas juridiskai domai, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Kopienas Tiesas praksei.
  • Uzceltas jaunas tiesu ēkas, un tiesu darbā arvien vairāk tiek izmantotas modernas informācijas tehnoloģijas.
  • Palielinājies tiesnešu atalgojums.
  • Tiesas ir kļuvušas daudz atvērtākas sabiedrībai.

Kādi ir trūkumi?

  • Joprojām nav pietiekamas konkurences uz tiesnešu amatu, nav atbilstoša tiesnešu skaita, trūkst tiesu telpu un tiesas process ir ilgstošs.
  • Par maz laika un resursu tiek veltīts mērķtiecīgai tiesnešu kvalifikācijas celšanai.
  • Ilgstoši krimināllietu izmeklēšanas un iztiesāšanas gaitu ir bremzējis mūsdienīgu kriminālprocesuālo tiesību normu trūkums. Jaunais kriminālprocesa likums pieņemts tikai šogad.
  • Vairākās lietu kategorijās tiesu prakse un īpaši sodu prakse ir nestabila, tiesas nolēmumi ne vienmēr ir pienācīgi argumentēti un pamatoti.
  • Tiesas darbinieki, it īpaši tiesnešu palīgi, nesaņem veicamajiem darba pienākumiem un kvalifikācijai adekvātu atalgojumu.
  • Ir zems uzticamības līmenis tiesu varai. Tiesas tiek uzskatītas par korumpētām un neprofesionālām iestādēm.

Esmu pārliecināts, ka uz jautājumu, vai mēs esam apmierināti ar to, kādā situācijā ir tiesu sistēma, kādi ir tās attīstības tempi un kā mūs vērtē sabiedrība, vairākums no klātesošajiem atbildētu noliedzoši. Es domāju, ka mēs visi gribētu būt piederīgi un gribētu pārstāvēt cienījamu, neatkarīgu, profesionālu un godīgu tiesu.

Lai tas varētu notikt, ir jābūt skaidrām atbildēm uz vairākiem jautājumiem:

  • Kādi ir tiesu sistēmas mērķi?
  • Kāds ir mehānisms to sasniegšanai?
  • Kas ir virzošais spēks šo mērķu sasniegšanai?

Šie jautājumi un atbildes uz tiem ir ļoti cieši saistīti. Ja mēs skaidri zinām mērķus, mēs atradīsim arī virzošo spēku. Un otrādi, ja ir zināms virzošais spēks, vieglāk saskatīt mērķus. Vai mēs varam atbildēt uz jautājumu, kurš ir bijis virzošais spēks, kas iepriekšējos gadus ir veicinājis tiesu sistēmas attīstību?

Manuprāt, šāda virzošā spēka vispār nav, un tā ir tiesu sistēmas lielākā problēma. Tas ir arī izskaidrojums, kāpēc daudzi jautājumi, kas ir svarīgi tiesu sistēmai, piemērām, procesuālās likumdošanas attīstība, kvalifikācijas celšana, profesionāla un pārdomāta tiesnešu kandidātu atlase, atalgojums, materiāli tehniskais nodrošinājums un organizatoriski jautājumi, ir attīstījušies ļoti gausi, bez noteiktas sistēmas un koordinācijas.

Tiesu varas jautājumu risināšana kā valsts politiska problēma ir uztverta tikai divos gadījumos – deviņdesmito gadu sākumā kā tiesu iekārtas reforma, kad tika reformēta visa valsts pārvalde, un otro reizi saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Pārējos gadījumos visas izmaiņas, kas attiecas uz tiesu varu, ir bijušas kā sistēmas reakcija uz noteiktām sekām. Tikai pēc tam, kad tiesas ir pārslogotas ar neizskatītām lietām, sāk risināt jautājumu par tiesnešu skaita palielināšanu, par tiesu ēku būvēšanu. Tikai pēc tam, kad tiesneša amats katastrofāli sabiedrības acīs zaudē cieņu un arvien vairāk tiek runāts par tiesu sistēmas korupciju, sākas meklējumi, kā šis sekas novērst.

Protams, ir jautājums, vai kaut kas mainītos, ja mums būtu tāds virzošais spēks? Lai atbildētu, manuprāt, nepieciešama tiesu varas institūciju strukturāla analīze.

Kā zināms, tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai, bet izņēmuma stāvokļa vai kara laikā – arī karatiesām. Tiesu varas institūcija ir arī prokuratūra.

Satversmes tiesa, Augstākā tiesa un prokuratūra organizatoriski un finansiāli ir patstāvīgas, bet rajona tiesas, Zemesgrāmatas un apgabaltiesas organizatoriski vada Tieslietu ministrijas pakļautībā esošā Tiesu administrācija.

Lai arī katrai no minētajām tiesu varas institūcijām ir savi uzdevumi un procesuālas tiesības, tām kā viena varas zara sastāvdaļām ir kopēji jautājumi, piemērām, likumdošanas, informācijas tehnoloģiju ieviešanas, finansējuma jomā.

Tomēr nav vienotas visu tiesu varu pārstāvošas institūcijas, kas apkopo problēmas, koordinē rīcību, nosaka mērķus, izstrādā taktiku un mehānismus šo mērķu sasniegšanai un ir tiesīga runāt visas sistēmas vārdā.

Piemērām, pirms konferences esmu saņēmis Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu vēstuli, kurā izteiktas bažas par to, ka jaunajā tiesu iekārtas likumprojektā ir pausta nepamatoti atšķirīga attieksme pret zemesgrāmatu tiesnešiem attiecībā uz viņu karjeras izaugsmi un amata atalgojumu. Zemesgrāmatas ir tiesu varas svarīga sastāvdaļa un pareizi būtu nenorobežoties, neuzskatīt, ka tā ir šaura konkrētās nozares problēma, bet mēģināt to analizēt kontekstā ar visas sistēmas attīstību un tās vārdā arī paust viedokli.

Otrs piemērs saistīts ar tiesas darbinieku atalgojumu. Kad pagājušā gada nogalē Augstākā tiesa, kurai ir savs budžets, vērsās Finanšu ministrijā ar lūgumu piešķirt papildu finansējumu Ministru kabineta noteikumu izpildei, saņēmām atbildi, ka tiesas darbinieku algu paaugstināšana jāveic, piemērojot vienotu principu visām tiesām. Šim apgalvojumam nevar nepiekrist, tikai jautājums – kas šo vienoto principu izstrādās. Tāpēc šodien jūsu apspriešanai ir nodots Tiesu administrācijas un Augstākās tiesas kopīgi sagatavots konferences lēmuma projekts, kurā izteikts aicinājums sākt visas tiesu sistēmas darbinieku algu paaugstināšanu, piešķirot papildu finansējumu jau 2005. gada budžeta grozījumos.

Līdzīgi ir arī ar vienoto tiesu informācijas sistēmu, kuras attīstībai nepieciešama visu triju līmeņu tiesu līdzdalība un aktīva iesaistīšanās, taču līdz šim vismaz Augstākā tiesa stāvēja nomaļus. Ceru, ka situāciju uzlabos tikko parakstītais sadarbības līgums starp Augstāko tiesu un Tieslietu ministriju.

Manuprāt, arī šobrīd aktualizētais Rīgas apgabaltiesas jautājums nebūtu kļuvis par tik sāpīgu problēmu, ja tā būtu risināta laikus, konsultējoties ar tiesu varas pārstāvjiem.

Visi šie piemēri liecina, ka vajadzētu būt organizācijai, kas, neatkarīgi no izpildvaras, pārstāv tiesu varu un ir spējīga pieņemt saistošus lēmumus kā sistēmas iekšienē, tā arī ārpus tās. Domāju, ka tas noteikti sekmētu daudzu tiesu varai kopīgu svarīgu jautājumu identificēšanu un ātrāku atrisināšanu.

Likumā „Par tiesu varu” deklaratīvi ir noteikts, ka līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara, ka tiesnesis ir neatkarīgs un ka tiesas sistēmu finansē no valsts budžeta. Valstij jānodrošina tiesas ar atbilstošu materiālo un tehnisko bāzi tiesas funkciju veikšanai.

Šīs funkcijas tiek realizētas ar izpildvaras institūciju starpniecību, galvenokārt caur Finanšu un Tieslietu ministrijām. Vai likumā minētais regulējums ir pietiekams, lai būtu skaidrs, kam ir jāuzņemas atbildība par tiesu varas attīstības problēmām?

Iespējams, ja valsts pārvalde darbojas ideāli un ir stabilas tiesiskas valsts tradīcijas, tas būtu pietiekami. Iespējams, varētu būt situācija, kad Tieslietu ministrija ar atbilstošu kapacitāti varētu uzņemties virzošā spēka lomu un vadīt visus sistēmas attīstības procesus.

Tieslietu ministrija to arī ir centusies darīt. Apliecinot cieņu gan ministriem, gan ministrijas darbiniekiem par ieguldījumu, tomēr gribu teikt, ka ne vienmēr tas ir izdevies. Šo savu secinājumu es gribētu pamatot.

Pirmkārt, Tieslietu ministrija ir augstākā izpildvaras institūcija, kuru vada noteikta politiskā spēka pārstāvis, kas ir saistīts ar savas politiskās partijas interesēm un prioritātēm, un kā valdības loceklis - arī ar koalīcijas vienošanos. Kā prakse ir paradījusi, konkrētu tiesu varas jautājumu atrisināšana ir bijusi tikai nedaudzu politisko spēku programmās, bet vēl mazāk - realizācijas procesā.

Otrkārt, tiesu sistēmas jautājumi ir tikai daļa no Tieslietu ministrijas kompetencē esošajiem uzdevumiem.

Treškārt, Tieslietu ministrijas vai ministra mēģinājumi veikt organizatoriska rakstura pasākumus dažkārt tiek uztverti kā tiesu neatkarības apdraudējums, jo tie nāk no izpildvaras puses.

Ceturtkārt, tieslietu ministram ir sarežģīti uzstāties tiesu sistēmas vārdā, jo tai ir dažāda pārstāvniecība un ministram trūkst vienota sistēmas atbalsta.

Piektkārt, nav vienotas ilgtermiņa tiesu sistēmas un arī tiesu varai piederošo institūciju (advokatūras, notariāta un tiesu izpildītāju) attīstības programmas un līdz ar to nav pēctecības. Nepilnu 15 gadu laikā tieslietu ministri ir mainījušies 10 reizes, vidēji ik pēc pusotra gada.

Zinu, ka tiesnešu vidū visai plaši valda uzskats, ka tiesnešu uzdevums ir darīt tikai savu tiešo darbu – skatīt lietas, bet par visu pārējo atbildīga ir valsts, Tieslietu ministrija, Tiesu administrācija un tiesu priekšsēdētāji. Es, protams, arī uzskatu, ka tiesneša galvenais uzdevums ir tiesas spriešana un tiesnesim jābūt nodrošinātiem visiem apstākļiem, lai šo darbu varētu veikt kvalitatīvi.

Tomēr daudzās jomās tiesnešu darba apstākļi nav atbilstoši. Bet arī tiesnešu padarītais ne vienmēr ir apmierinošs, līdz ar to tiesneši bieži tiek kritizēti un viņu darbs apšaubīts. Tāpēc tiesas un to pārstāvji nereti nonāk aizstāvības pozīcijās un spiesti taisnoties. Pareizāk, manuprāt, būtu problēmas laikus atrast un censties tās novērst. Bet šajā procesā nepieciešama plaša visu tiesnešu līdzdalība.

Viens no galvenajiem jautājumiem ir, ko tiesneši kā noteiktas sistēmas pārstāvji vēlas? Vai cerēt, ka sistēmu sakārtos kāds no ārpuses? Vai arī paši aktīvi iesaistīties, ne tikai kritizējot, bet arī izsakot savus priekšlikumus, ne tikai norobežojoties un noklusējot par problēmām, bet gan piedalīties to atrisināšanā, palīdzēt sistēmas sakārtošanā?

Cerēt, ka mūsu problēmas sapratīs kāds cits, padarīs tās par prioritārām un atrisinās, ir maz ticams. Acīmredzot ir nepieciešams virzošais spēks tiesu varas iekšienē.

Kas varētu uzņemties šo atbildību? Vai tās varētu būt tiesnešu pašpārvaldes institūcijas? Kā zināms, tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai un disciplinārkolēģijai uzdevumi ir konkrēti un saistīti ar samērā šauru jautājumu loku – tiesnešu kvalifikācijas pārbaudi un disciplinārlietu izskatīšanu. Savukārt tiesnešu konference, kuras darbā piedalās visi republikas tiesneši un kas ir tiesīga izskatīt aktuālus tiesu prakses un citus būtiskus tiesneša darba jautājumus, parasti tiek sasaukta tikai reizi gadā.

Kā liecina iepriekšējo gadu pieredze, tiesnešu konferences loma tiesu varai aktuālu problēmu atrisināšanā ir bijusi niecīga, lielāko tiesu ar formālu raksturu. Tā ne vienmēr ir saturiski pārdomāta, vājš ir izpildes mehānisms. Konference ir pārāk smagnējs veidojums, kas nespēj operatīvi reaģēt uz situāciju maiņu un pieņemt adekvātus lēmumus. Pat, ja tiktu uzlabota konferences sagatavošana un mērķtiecīgāka būtu saturiskā daļa, maz ticams, ka tiesnešu konference varētu kļūt par virzošo spēku.

Manuprāt, šo uzdevumu varētu pildīt Tieslietu padome. Projekts par Tieslietu padomi, tāpat kā likumprojekts „Par tiesu iekārtu” joprojām ir izstrādāšanas stadijā. Laika gaitā ir mainījušies viedokļi par to, kādai ir jābūt Tieslietu padomes kompetencei - no ļoti plašas un patstāvīgas institūcijas, kura pretendē uz Satversmes grozījumiem, līdz konsultatīvai iestādei ar salīdzinoši šauru darbības lauku.

Būtiski ir apzināties, ka šāda institūcija ir nepieciešama. Eiropas Kopienas Ministru padome 1994.gadā izdeva rekomendāciju Eiropas Cilvēktiesību hartas 6. panta ietvaros attiecībā uz tiesu varas neatkarību, prasot, lai tiesnešu iecelšana būtu neatkarīga, lai tiesu institūcijas pašas varētu kontrolēt sava darba procesu. Šī rekomendācija bija pamats, lai uzsāktu Tieslietu padomju izveidošanu daudzās Eiropas valstīs (Francijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Zviedrijā, Dānijā, jau vairākus gadus tādas darbojas arī tepat kaimiņos - Polijā un Lietuvā).

Šīs institūcijas parasti ir kā starpnieki starp valdību un tiesu varu. Tieslietu padomes ir konkrētās valsts juridiskās kultūras attīstības rezultāts, dažas no tām darbojas kā tiesnešu iecelšanas un disciplinārās institūcijas, citas spēlē aktīvu lomu budžeta menedžmentā un tiesu administrācijas vadīšanā.

Jautājums par Latvijas Tieslietu padomes kompetenci, tās vietu tiesu varas sistēmā ir viens no grūtākajiem un arī svarīgākajiem. Tieslietu padomei ir jāaizpilda tas tukšums, ko nevar izdarīt ne tiesnešu pašpārvaldes institūcijas, ne arī Tieslietu ministrija. Tai ir jābūt tiesībām pārstāvēt tiesu varu kopumā, identificēt problēmas un apkopot idejas, paust viedokli. Tieslietu padomi nevajadzētu uzskatīt kā pretstatu citiem varas zariem vai vēl vienu institūciju, kas tiesnešiem palīdz norobežoties. Tās uzdevums ir strādāt ar likumdošanas un izpildvaras institūcijām, īpaši ar Tieslietu ministriju, lai daudz mērķtiecīgāk organizētu darbu.

Es ceru, ka ideja par Tieslietu padomes izveidošanu tiks realizēta un izdosies atrast kompromisu par tās kompetenci.

Cienījamie kolēģi, darba grupas locekļi, likumdevēji un sabiedrības pārstāvji, es aicinu jūs visus atbalstīt ideju par Tieslietu padomes izveidošanu, jo šādas institūcijas nepieciešamība ir šī laika realitāte un mūsdienu izpratne par tiesu varas kā noteiktas sistēmas neatkarīgu vadību. Esmu pārliecināts, ka tā ir mūsu perspektīva.

Tomēr daudz svarīgāk par strukturālām izmaiņām, ko varētu panāk, izdarot attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos, ir iekšēja gatavība pārmaiņām. Vai mēs vispār gribam jebkādas pārmaiņas, vai mēs katrs individuāli vēlamies ko darīt? Inertums un darbīgums, vienaldzība un aktīva pozīcija, negodīga rīcība un godprātīgs darbs ir lietas, ar kurām mēs ikdienā saskaramies.

Katram pašam ir labāk zināms, kā mums ir vairāk - pozitīvā vai negatīvā. Tomēr svarīgi ir apzināties, ka viedoklis par mums kā par taisnīgas un godīgas sistēmas pārstāvjiem neradīsies pats no sevis, ja mēs nespēsim pierādīt, ka vēlamies pārmaiņas.