Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros aprīlī pievienoti septiņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otrā daļa nosaka, ka cietuma administrācija var veikt ieslodzītās personas korespondences kontroli, proti, šai kontrolei ir leģitīms mērķis, sabiedrības drošības un citu cilvēku aizsardzība, un kontroles veikšana ir noteikta ar likumu. Tomēr pirms veikt korespondences kontroli, atbildīgajai amatpersonai, kas to veiks, ir jāveic individuālo apstākļu izvērtējums un apcietinātā korespondenci jāpārbauda tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība. Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tostarp no personas atrašanās apcietinājumā ilguma un pašas apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā. Proti, korespondences kontroles veikšana visā apcietinājuma laikā bez individuālu apstākļu izvērtējuma un citu cilvēka tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst Satversmes 96.pantam. Tiesai saņemot pieteikumu par faktiskās rīcības – korespondences kontroli – ir jāvērtē, vai iestāde kontroli ir veikusi tādā apmērā, kāds bijis nepieciešams un vai pirms tās veikšanas ir ņemti vērā individuālie apstākļi, apcietinātā personība un uzvedība, kā arī vai tās mērķis tiešām ir bijis novērst citu cilvēku vai sabiedrības drošības apdraudējumu.

2. Ieslodzītā ievietošana restotā norobežojumā viņa tikšanās laikā ar cietuma administrācijas darbiniekiem nepārkāpj necilvēcīgas un pazemojošas apiešanās aizliegumu, ja pirms tam ir veikts attiecīgās ieslodzītās personas individuāls uzvedības novērtējums un tā rezultātā iegūts apstiprinājums, ka persona ir jāievieto restotajā norobežojumā, jo ir konstatēti konkrēti drošības riski.

Tēze:
Nacionālā veselības dienesta lēmums par kaitējuma atlīdzināšanu no Ārstniecības riska fonda ir obligātais administratīvais akts, jo Ministru kabineta noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” ietvertās normas, kas nosaka izdodamā administratīvā akta par atlīdzības izmaksāšanu saturu, neparedz iestādei tiesības izvēlēties administratīvā akta saturu. Proti, ja dienests konstatē, ka personai atlīdzība ir izmaksājama, tad tas nosaka izmaksājamās atlīdzības apmēru, pamatojoties uz noteikumu Nr. 1268 13.punktu – pēc konkrētas formulas, balstoties uz konkrētu procentos izteiktu kaitējuma apmēru, kuru ir noteikusi inspekcija, un likumā noteiktu maksimālās atlīdzības summu.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 89.panta otrā daļa tieši noteic, ka iestādes sniegta izziņa ir viens no faktiskās rīcības veidiem. Taču, lai konkrētu darbību vai bezdarbību atzītu par iestādes faktisko rīcību, ir nepieciešams konstatēt vairāku to kvalificējošu elementu kopumu, proti, ka to veikusi iestāde, tā veikta publisko tiesību jomā, ka personai uz šo darbību ir tiesības vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Iztrūkstot kaut vienam no minētajiem elementiem, rīcība nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Izziņas sniegšana tikai tad ir faktiskā rīcība, ja izpildās visas Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteiktās faktiskās rīcības pazīmes. Līdz ar to viens no obligātiem priekšnoteikumiem, lai iestādes rīcību varētu atzīt par faktisko rīcību, ir tas, vai ar attiecīgo iestādes rīcību radīts personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, proti, aizskārumam jābūt jau esošam vai arī pamatoti iespējamam nākotnē, ja tas netiek konstatēts, tad izziņa nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Tēzes:
Administratīvā procesa likuma 153.panta trešās daļas piemērošana spriedumā obiter dictum izteikta konstatējuma gadījumā

Administratīvā procesa likuma 153.panta trešajā daļā noteiktais (fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki) ir saistīts ar res judicata principu, kura saistošais spēks attiecas ne tikai uz tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kuri veido rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un kuri tāpēc nav no tās atdalāmi. Savukārt tiesas konstatējums, kas spriedumā norādīts obiter dictum, netiek uzskatīts par apveltītu ar res judicata spēku, tāpēc  šāds konstatējums nedod pamatu Administratīvā procesa likuma 153.panta trešās daļas piemērošanai.

Kompensācijas vērtības noteikšana padomju laikos nacionalizētu namīpašumu bijušajiem īpašniekiem, ja namīpašums sabiedrības interešu nodrošināšanai netiek atdots natūrā

1. Denacionalizācijas gadījumos tiesības uz kompensāciju rodas tad, kad ir pieņemts likumā „Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” paredzētās kompetentās institūcijas nolēmums par namīpašuma bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku denacionalizācijas pieteikumu. Attiecīgi arī Ministru kabineta  noteikumu Nr. 197 „Noteikumi par bijušo īpašnieku mantas kompensācijas vērtības noteikšanu un tās salīdzināšanu ar privatizējamo objektu (mantas) pašreizējo vērtību” izpratnē kompensācijas vērtības noteikšanas brīdis ir pakārtots brīdim, kad ir pieņemts kompetentās institūcijas nolēmums par iespēju atdot namīpašumu natūrā. Vienlaikus likumdevējs ir pieļāvis zināmu laika nobīdi starp brīdi, kad kompetentā institūcija pieņem galīgo lēmumu par namīpašuma neatdošanu natūrā, un brīdi, kad attiecīgā namīpašuma bijušajiem īpašniekiem (viņu mantiniekiem) tiek noteikta kompensācija. Proti, kompensācijas vērtības noteikšanas brīdim nav tieši jāsakrīt ar kompetentās institūcijas lēmuma spēkā stāšanās brīdi un tas var būt atšķirīgs, ciktāl tiek saglabāta saprātīga piesaiste kompetentās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim.

2. Valstij ir pienākums aktīvi rīkoties, lai privātpersonām, kurām namīpašums netiek atdots natūrā, tiktu nodrošināta kompensācija. Kompensācijas vērtības noteikšana notiek pēc kompetentās institūcijas lēmuma atteikt atjaunot īpašuma tiesības uz namīpašumu pieņemšanas.

Tēze:
Ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu ir jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības. Proti, šādos gadījumos ir jāvērtē, vai konkrētajai personai aprēķinātā vecuma pensija kopsakarā ar citiem viņai pieejamiem sociālās drošības pasākumiem nodrošina viņas pamatvajadzību apmierināšanu. Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka personai izmaksātā minimālā vecuma pensija kopsakarā ar citiem sociālās drošības pasākumiem nenodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu, tad tiesai ir jālemj par personai izmaksājamās minimālās vecuma pensijas apmēru, nepieciešamības gadījumā uzdodot Labklājības ministrijai iesniegt metodi kā šai personai aprēķināt minimālo pensiju, lai tā spētu nodrošināt personai iespēju apmierināt savas pamatvajadzības un dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Tēze:
Pasūtītājam ir samērā plaša rīcības brīvība, nosakot piešķiršanas kritērijus sev nepieciešamo preču vai pakalpojumu iegādei, jo tikai pašam pasūtītājam ir vislabāk zināmas prasības, kādām šīm precēm un pakalpojumiem ir jāatbilst, taču šī rīcības brīvība nav neierobežota. Pasūtītājam ir jānodrošina godīga konkurence un vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme, maksimāli izvairoties no tādiem kritērijiem, kas var radīt aizdomas par noteiktu priekšrocību piešķiršanu kādam no pretendentiem. Proti, pasūtītājam ir jānosaka konkurenci neierobežojoši un objektīvi salīdzināmi vai izvērtējami piedāvājuma izvērtēšanas kritēriji. Tātad, no vienas puses, kvalitātes kritēriji nodrošina pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu un pasūtītāja vajadzībām iespējami atbilstošākā pakalpojuma/preces iegādi. No otras puses, kvalitātes kritērijiem jāatbilst godīgas konkurences un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Apstākļos, kad objektīvi nav viena kritērija, kas efektīvi ļautu pārliecināties par piedāvātā pakalpojuma kvalitāti, nav pamatoti piešķirt izšķirošu nozīmi vienam kvalitātes novērtējuma kritērijam, vēl jo vairāk, – ja tas kādam no tirgus dalībniekiem nodrošina acīmredzamu priekšrocību iepretim citiem konkurentiem.

Tēze:
Būves drošuma kontroles ietvaros būvinspektors veic vienīgi vispārīgu būves vizuālo apskati, fiksējot un novērtējot redzamos bojājumus. Ja vēlāk būvvaldei, iepazīstoties ar būvinspektora atzinumu, ir pamatotas bažas par būves drošumu, ir jāpieņem uz risku izvērtējumu balstīts lēmums par to, kā un cik steidzami tālāk risināt ar būves drošumu saistītos jautājumus, tostarp, vai nepieciešams nekavējoties aizliegt būves ekspluatāciju. Tiesību normas neparedz un nebūtu arī saprātīgi pieprasīt, lai iestāde, pieņemot attiecīgu lēmumu, jau būtu vispusīgi un detalizēti pārbaudījusi visus ar būves drošumu saistītos aspektus. Tieši tāpēc viens no lēmumiem, ko iestāde šādā gadījumā papildus būves ekspluatācijas aizliegumam var noteikt, ir uzdot veikt būves, tās daļas vai iebūvēto būvizstrādājumu tehnisko izpēti.

Būvinspektora un būvvaldes uz risku izvērtējumu balstītais būves drošuma izvērtējums var nesakrist ar vēlāk noskaidrotiem apstākļiem par būves faktisko drošumu. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka sākotnējais būves drošuma izvērtējums automātiski uzskatāms par prettiesisku. Ievērojot to, kādas intereses ir pretnostatāmas, iestādei izvērtējot, vai būve ir tik bīstama, lai nekavējoties aizliegtu tās ekspluatāciju, proti, cilvēku drošība, no vienas puses, un tiesības izmantot īpašumu (vai mājokli), no otras puses, – iestādes piesardzība, dodot priekšroku cilvēku drošībai, vispārīgi var būt attaisnojama. Vienlaikus, tā kā abas minētās intereses ir saistītas ar personas pamattiesībām, iestādes vērtējumam ir jābūt pienācīgi izsvērtam un pamatotam.

Tēzes:
Ilgtspējības principa nozīme teritorijas attīstības plānošanā

1. Teritorijas attīstības plānošanas ilgtspējības princips sevī ietver to, ka teritorijas plānošanai ir jābūt tādai, lai spētu nodrošināt esošajām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Proti, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, teritorijas plānojuma izstrādē ir nodrošināma visaptverošu interešu saskaņošana - valsts, plānošanas reģionu, pašvaldību un privātās intereses.

2. Pašvaldība teritorijas attīstību plāno, izstrādājot savstarpēji saskaņotus plānošanas dokumentus – tā tiek sekmēta ilgtspējības principa nodrošināšana. Teritorijas plānojums iezīmē pilsētas attīstības iespējas, virzienus un aprobežojumus teritorijas plānotajai izmantošanai, kas ar lielāku detalizācijas pakāpi var tikt konkretizēti detālplānojumā, ja teritorijas plānojums konkrētajai teritorijai to pieprasa. Pašvaldības pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt ilgtspējīgam un sociāli pamatotam, jo pašvaldība ir atbildīga par to, lai, tai piešķirtās rīcības brīvības robežās izstrādājot teritorijas plānojumus un nosakot attīstības risinājumus, tiktu rūpīgi izvērtēta šo risinājumu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikviena sabiedrības locekļa labklājība.

3. Novērtējot to, vai plānotā būviecere pēc būtības ir saderīga un harmoniski iekļausies konkrētajai teritorijai raksturīgajā vidē, ir jāskatās uz teritorijas attīstību kopumā.

4. Aplūkojot būvieceres atbilstību konkrētās pilsētas daļas vēsturiskajai apbūvei, ir vērtējams tas, kā ir veidojusies konkrētā teritorija, kāda apbūve tai raksturīga, vai tā ir klusa pilsētas telpa ar piemājas dārziņiem, plašu zaļo zonu, zemu satiksmes intensitāti un cilvēku kustību kopumā, vai arī tā atbilst pilsētvidei ar aktīvāku sabiedrisko dzīvi, vai tajā ir atrodami sabiedriskie un tūrisma objekti, tālab apgrozās lielāks cilvēku daudzums un ir augstāka kustības intensitāte, un attiecīgi viesu izmitināšanas objekta izvietošana tajā būtu iederīga.

Savstarpējās saskaņotības principa ievērošana un atbilstības teritorijas plānojuma mērķim nodrošināšana būvatļaujas izdošanā

Situācijā, kur teritorijas plānojums aptver plašu atļautās izmantošanas spektru, pretējo interešu līdzsvarošana un atbilstošākā konkrētās teritorijas attīstības virziena rūpīga izsvēršana ir veicama būvieceres saskaņošanas procesā. Pašvaldībai ir jāsamēro attīstītāja vēlme, izmantot sev piederošo īpašumu veidā, ko formāli atļauj teritorijas plānošanas dokumentā iezīmētie atšķirīgie izmantošanas veidi, no vienas puses, un sabiedrības interese saglabāt dzīvestelpu ar tai raksturīgo apbūves veidu un arī tam pakārtoto dzīvesstilu, no otras puses. Pašvaldības atbildība atrast atbilstošāko attīstības risinājumu, kas būtu ilgtspējīgs un sociāli pamatots, šādā gadījumā tiek pārnesta uz būvatļaujas izdošanas procesu. Būvatļaujas izdošana tikai tad ir tiesiska, ja paredzētā būvniecība atbilst gan teritorijas plānojuma mērķim, kas nostiprināts Teritorijas plānošanas likuma ietvertajos teritorijas plānošanas principos, tostarp interešu saskaņotības principā.

Tēzes:

1. Teritorijas attīstības plānošana ir vides jautājums, par kuru sabiedrība var vērsties tiesā, jo teritorijas attīstības plānošana ir viens no instrumentiem, ar kuru tiek veidota kvalitatīva vide, līdzsvarota ekonomiskā attīstība, racionāla dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošana.

2. Secinājumu par to, ka nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde un sabiedrības iesaistīšana, pieteikuma pieļaujamības stadijā var izdarīt, ja konkrētā būvniecības iecere acīmredzami ir tāda, kurai šo darbību veikšana nav nepieciešama.

Ja pieteikuma pieļaujamības stadijā nevar izdarīt secinājumu, ka būvniecības iecerei nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde un sabiedrības iesaistīšana, bet pieteikumā ir norādīti vērā ņemami argumenti par to, apstāklis, vai, izdodot būvatļauju, ir ievēroti teritorijas attīstības plānošanas principi un normas, kas noteic detālplānojuma izstrādes un sabiedrības iesaistīšanas nepieciešamību, ir pārbaudāms, izskatot lietu pēc būtības.

Tēze:
Pievienotās vērtības nodokļa likuma 42.panta otrā daļa nevar tikt piemērota un interpretēta tādā veidā, kas paplašinātu nodokļa samazinātās likmes piemērošanu uz precēm, kas paredzētas vispārējai izmantošanai jeb atkārtoti attiecībā uz dažādām personām. Ja paredzēts, ka ārstniecības iestādes, slimnīcas vai sociālā centra darbinieki medicīnisko ierīci lieto vairākas reizes attiecībā uz dažādām personām, tad nevar uzskatīt, ka medicīniskā ierīce paredzēta tikai personīgai izmantošanai. Nodokļu likmes samazinājuma piemērošana šāda veida precēm, ievērojot to izmantošanas veidu, nesasniegtu regulējuma mērķi – padarīt atsevišķus īpaši nepieciešamus produktus pieejamus personām ar invaliditāti.

Tādējādi ir secināms, ka pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi 12% apmērā ir iespējams attiecināt tikai uz tām medicīnas precēm, kas pēc sava lietošanas mērķa ir paredzētas tieši personu ar organisma funkcijas traucējumiem individuālai lietošanai.

Tēzes:
1. Administratīvā procesa likums procesa dalībniekiem garantē procesuālās tiesības lietu izskatīt mutvārdu procesā vismaz vienā instancē, un šo tiesību izmantošana ir atstāta procesa dalībnieka ziņā.

Ja tiesa atsāk tādas lietas izskatīšanu, kas, ievērojot pieteicējas lūgumu par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, tika izskatīta tiesas sēdē, tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 244.panta otrajai daļai pēc lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanas atsākšanu, lietas izskatīšana jāturpina tiesas sēdē mutvārdu procesā.