Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti piecpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

Tēze:
Aizbildnības nodibināšana un aizbildņa iecelšana ir saistīti jautājumi, un var būt gadījumi, kad bērna interešu nodrošināšanai nav nošķiramas tuvāko radinieku tiesības prasīt tos iecelt par bērna aizbildni no tiesībām prasīt arī aizbildnības nodibināšanu. Ja bāriņtiesa atsaka nodibināt aizbildnību, šādu lēmumu tiesā nepārsūdzēs ne bāriņtiesa, ne vecāki. Tādēļ, ja tas nepieciešams bērna interešu nodrošināšanai, nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības iebilst arī pret bāriņtiesas lēmumu atteikt nodibināt aizbildnību.

 

Tēzes:
1. Vispārīgā administratīvā akta definīcija aptver uz adresātiem vērstus, uz lietām vērstus, kā arī publiskās lietas lietošanu noteicošus administratīvos aktus. Lai gan uz lietu vērsts administratīvais akts var ietekmēt arī konkrētu personu vai personas, piemēram, nekustamā īpašuma īpašnieku, šāds administratīvais akts atzīstams par vispārīgo administratīvo aktu, jo konkrētu personu vai personas tas ietekmē, ņemot vērā šīs personas tiesisko saikni ar attiecīgo lietu.

2. Vispārīgais administratīvais akts, ar kuru nekustamajam īpašumam tiek mainīta adrese, primāri ir vērsts uz lietu, proti, nekustamo īpašumu (zemi un ēkām). Savukārt nekustamā īpašuma īpašnieku šis vispārīgais administratīvais akts ietekmē pastarpināti, nekustamā īpašuma īpašniekam īstenojot savas īpašuma tiesības pār konkrēto nekustamo īpašumu. Arī nekustamā īpašuma, kuram tiek mainīta adrese, īpašnieks identificējams kā šā vispārīgā administratīvā akta adresāts, uz to iedarbojas ar aktu noteiktās konkrētās tiesiskās attiecības, respektīvi, īpašnieks iegūst konkrētus pienākumus vai tiesības. Tādējādi pieteicējam kā adresācijas objekta īpašniekam, kam adreses maiņa uzliek zināmus pienākumus, ir tiesības uz šā vispārīgā administratīvā akta kontroli.

 

Tēze:
Ne tikai personiskās, bet arī profesionālās ētikas kontekstā būtiska ir personas vērtību sistēma, šajā gadījumā zvērināta advokāta izpratne par advokāta tiesībām un pienākumiem šaurākā nozīmē, kā arī par šīs profesijas lomu plašākā, tiesiskas valsts funkcionēšanas, kontekstā. Rīcība, kas tiek vērtēta no ētikas standartu viedokļa, vispilnīgāk atklāj personas fundamentālu izpratni par šiem jautājumiem. Līdz ar to, lai atzītu ētikas normu pārkāpumu, nav nepieciešams konstatēt faktiskās sekas, kuras izraisījusi advokāta neētiska rīcība. Neētiska rīcība, kas atklāj neizpratni par vērtībām zvērināta advokāta profesijā, ir pārkāpums pats par sevi. Rīcības sekas ir novērtējamas, apsverot jautājumu par sodu.

 

Tēzes:
1. Tiesību aizsardzības institūciju darbības efektivitātes labad tām tiek piešķirtas lietas apstākļu izmeklēšanas tiesības. Lietas apstākļu noskaidrošanai ir vajadzīgs iegūt dažāda plašuma un rakstura informāciju, tostarp tādu, kas atrodas vienīgi pie pašas personas vai pie citām personām. Informācijas iegūšanas tiesības ir neatņemama daļa no valsts pārvaldes iestādes funkciju izpildei nepieciešamām tiesībām. Ja iestādei ir noteiktas tiesības pieprasīt un iegūt informāciju, tam iepretim atrodas personu pienākums sniegt šādu informāciju. Pienākums sniegt informāciju ir personas brīvības ierobežojums, jo tas ietiecas personas pašnoteikšanās tiesībās pār savu informāciju. Tomēr šādam ierobežojumam ir likumā noteikts pamats, tas kalpo leģitīmam mērķim, un šādas informācijas sniegšanas pienākums ir samērīgs.

2. Arodbiedrības nav pamata izcelt ārpus pārējo personu loka, no kurām iestāde var pieprasīt informāciju savai darbībai. Šāds arodbiedrību tiesiskā regulējuma tulkojums novestu pie tā, ka tiktu pārkāpts vienlīdzības princips. Arodbiedrības neatkarība nenozīmē, ka valstij tiek liegtas tiesības pārbaudīt arodbiedrības vai citu personu darbības atbilstību likumiem.

3. Informācijas pieprasījums ir tiesību akts, jo tas rada tiesiskas sekas – pienākumu sniegt informāciju, kas ir privātpersonas rīcībā. Šādu tiesību aktu ir izdevusi iestāde valsts pārvaldes ietvaros, un tas ir izpildāms arī piespiedu kārtā. Izskatāmajā gadījumā šādam pieprasījumam nav starplēmuma vai procesuālas darbības (piemēram, kriminālprocesuālas darbības) rakstura, tādēļ tas pamatoti apspriests pēc administratīvā akta pazīmēm un tam izvirzītajiem noteikumiem. Tiesvedības process par informācijas pieprasījuma tiesiskumu apturējis šāda administratīvā akta darbību, ko varēja novērst, ja konkrētā gadījumā iestāde noteiktu savam lēmumam nekavējošu izpildi.

 

Tēzes:
1. Paredzot darba devēja atbildību ne tikai gadījumā, ja dienests konstatējis lielāka ienākuma izmaksu, bet arī gadījumā, ja konstatējams, ka izmaksai vajadzēja būt lielākai, likumdevēja nolūks bijis vienīgi atvieglot dienestam izmaksas pierādīšanas faktu. Norma nepiešķir dienestam tiesības piedzīt iemaksas par tādu dienesta noteiktu ienākumu, par kura neizmaksāšanu nepastāv šaubas.

2. Šāda interpretācija neskar dienesta tiesības atzīt, ka darba devējs faktiski ir izmaksājis lielāku ienākumu par deklarēto, ja pastāv apstākļi, kas liecina, ka attiecīgai izmaksai vajadzēja būt.

 

Tēze:
Lai arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs ir pati persona, likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir noteikts, ja persona saņem darba algu vai slimības pabalstu, tieši darba devējam vai ienākuma izmaksātājam ir pienākums ieturēt nodokli un iemaksāt to budžetā. Tomēr nodokļa maksātājam ir jāseko līdzi nodokļa samaksai. Ja darba devējs kļūdas dēļ nav ieturējis nodokļus, bet pārskaitījis šo summu pašam nodokļu maksātājam, personai būtu jāapzinās, ka tā ir nepamatoti saņēmusi labumu, un jāvērš uz to darba devēja uzmanība.

 

Tēze:
Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas 1.punktā paredzētās tiesiskās sekas – iepriekšējā stāvokļa atjaunošana – attiecināmas vienīgi uz normā tieši paredzētajiem gadījumiem. Ja konkrētā veida būvei saskaņā ar tiesisko regulējumu nav nepieciešama būvatļauja (bet ir nepieciešams iesniegt būvvaldē apliecinājuma karti vai paskaidrojuma rakstu), nav pamata apsvērt šīs normas piemērošanu. Uz tādiem gadījumiem attiecināma vienīgi minētā panta piektās daļas 2.punkta norma, kas uzliek būvvaldei pienākumu lemt par atļauju veikt būvniecību pēc būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasību izpildes. No likumprojekta izskatīšanas apstākļiem secināms, ka likumdevējs nav vēlējies jebkurā patvaļīgas būvniecības gadījumā uzdot personai nekavējoties atjaunot iepriekšējo stāvokli.

 

Tēzes:
1. Konkurences padome ir vienīgā kompetentā iestāde valsts pārvaldes iestāžu sistēmā, kurai piekrīt tirgus uzraudzība, nodrošinot brīvas konkurence principu ievērošanu, jebkurā tautsaimniecības nozarē. Apstāklis, ka konkrētas tautsaimniecības nozares vispārīga uzraudzība vai kāds no tirgus dalībnieka darbības aspektiem nodots arī citu valsts pārvaldes iestāžu kompetencē, nekādi nesašaurina Konkurences padomes kompetenci, jo katra valsts pārvaldes iestāde savu kompetenci īsteno savā jomā. Valsts pārvaldes iestāžu kompetences dublēšanos novērš valsts pārvaldes pakļautība likumam un tiesībām, kas pieprasa valsts pārvaldei darboties normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros un izmantot tās pilnvaras tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmā daļa). Likumu tulkošana pretēji noved pie pretrunas ar šo tiesību principu, un iegūtais iztulkošanas rezultāts nav sistēmiski saderīgs ar tiesību sistēmu, tādēļ nav derīgs.

2. Valsts pārvaldes vienotības princips neierobežo kompetentās valsts pārvaldes iestādes darbību, ja citas (nekompetentās) valsts pārvaldes iestādes viedoklis, kas pausts citām personām, bijis kļūdains. Katras valsts pārvaldes iestādes uzdevums ir darboties tai noteiktās kompetences ietvaros. Tā kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs darbojas atšķirīgā kompetences laukā kā Konkurences padome, to lēmumi, kuros tie nav saskatījuši pieteicējas darbībās pret konkrētiem dabasgāzes lietotājiem likumu pārkāpumus, neierobežo Konkurences padomes tiesības veikt lietas izmeklēšanu, konstatēt Konkurences likuma pārkāpumu un piemērot juridiskās atbildības līdzekļus. Vienlaikus konstatējams, ka Konkurences padome, nosakot soda apmēru, ir apsvērusi citu (nekompetento) iestāžu prakses ietekmi uz pieteicējas paļāvību.

3. Objektivitāte Administratīvā procesa likuma 37.pantā nozīmē, ka iestādes pārstāvis nevar publiskot secinājumus par faktiem vispār pirms lietas izmeklēšanas uzsākšanas vai faktu noskaidrošanas. Taču objektivitāte nenozīmē, ka iestādi pārstāvošai amatpersonai būtu jāatturas no iestādes viedokļa paušanas, pie kāda tā nonākusi faktu pārbaudes ceļā. Pretējā gadījumā arī adresāta uzklausīšana pirms viņam nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas nebūtu iespējama, ja iestādes pārstāvjiem būtu liegts informēt adresātu par gaidāmo nolēmumu, nolēmuma pamatojumu un nolēmuma eventuālajām sekām.

4. Naudas sods konkurences tiesībās ir piemērots, lai darbotos iekšējais tirgus un lai tirgus dalībnieks, kurš izdarījis pārkāpumu, pakārtotu savu darbību brīvai konkurencei un atturētos no tās ierobežošanas (preventīvā nozīmē), kā arī lai pārkāpuma gadījumā izjustu ekonomiskas sekas (represīvā nozīmē). Ar naudas soda mērķi konkurences tiesībās nebūtu samērojama prasība, lai naudas sods būtu vienmēr izteikts precīzas summas veidā. Ministru kabineta noteikumu Nr.796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem” normās norādītie apstākļi tieši kalpo soda individualizācijai. Ja Konkurences padome ir pareizi piemērojusi šīs normas, sods jau ar to vien tiek individualizēts. Tā ietvaros padomei vēl ir rīcības brīvība sīkākam izvērtējumam.

5. Nosakot juridisko atbildību konkurences pārkāpuma lietā, ir jāievēro dubultās sodīšanas aizlieguma (ne bis in idem) princips. Apstākļi, ka Konkurences padome ir sniegusi atbildes dažādām citām privātpersonām, bet ne pieteicējai par to, ka nesaskata tiesību pārkāpumu pieteicējas darbībās, bet tagad uzsāk lietu un noslēdz to ar pārkāpuma konstatāciju un juridiskās atbildības piemērošanu, nav uzskatāmi par tādiem, kas veido principa piemērošanas priekšnoteikumus.

6. Tiesa ir metodoloģiski brīva sprieduma pamatojuma veidošanā, ciktāl tā saglabā savu padotību likumam un tiesībām. Ja tiesa tiesību piemērošanas norises laikā secina, ka iestādes lēmuma argumenti ir atbilstoši tiesību normām un tiesa nonāk pie tiem pašiem secinājumiem kā iestāde, tiesa nav kavēta to arī atzīt. Tiesa nav ierobežota izmantot tos pašus juridiskos argumentus, kurus norādījusi iestāde administratīvajā aktā. Iestādes un tiesas nolēmuma lingvistiska salīdzināšana ir lieka.

 

Tēze:
Ar jēdzienu „nosaka termiņus” Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtās daļas izpratnē ir saprotama arī tā skaitīšana, līdz ar to termiņu aprēķināšana valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās ir viena no jomām, kas risināma atbilstoši darba tiesisko attiecību reglamentējošajām tiesību normām. Arī uz civildienesta gaitu Valsts ieņēmumu dienestā ir piemērojams 2.panta ceturtās daļas regulējums. No Administratīvā procesa likuma 42.panta pirmās daļas vai jebkuras citas normas neizriet aizliegums atsevišķos gadījumos termiņa skaitījumu reglamentēt atšķirīgi. Šo tiesību normu piemērošanā esošā kolīzija risināma atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta septītajai daļai, saskaņā ar kuru vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

 

Tēze:
Ar pārredzamības principu nav savienojama situācija, ka pēc piedāvājumu atklātas atvēršanas pasūtītājs piedāvājumu vidū iekļauj citus, vēlāk iesniegtus piedāvājumus. Situācija, kad pasūtītāja rīcībā ir bijuši piedāvājumi, taču tie atvēršanas sanāksmē nav tikuši atvērti, ir atšķirīga. Tā ir procesuāla kļūda, kas pieļauta pasūtītāja darbībā, organizējot publisko iepirkumu, un rada apdraudējumu citu pretendentu, kas piedalās iepirkumā, uzticībai pārskatāmai un atklātai procedūrai, objektīvai un godīgai iepirkuma norisei. Tomēr šo kļūdu nevar liegt pasūtītājam novērst, vēlāk atklāti izskaidrojot pārējiem pretendentiem tās rašanās iemeslus. Tāpat likums pieļauj pretendentam, kas tomēr netic pasūtītāja rīcības attaisnojumam, prasīt tiesas kontroli pār iepirkumu un tostarp šo procesuālo aspektu.

 

Tēzes:
1. Fizisko personu datu apstrāde, tostarp arī izsniegšana trešajām personām, ir pieļaujama, ja tas nepieciešams šo trešo personu leģitīmo interešu nodrošināšanai, proti, ja ir konstatējama trešās personas, kura prasa datu atklāšanu, likumisku interešu esība un objektīva vajadzība šo likumisko interešu nodrošināšanai apstrādāt personas datus, kā arī, ja ir konstatējams, ka datu subjekta interese uz datu aizsardzību neprevalē pār tām interesēm, kuru nodrošināšanai trešā persona prasa datu atklāšanu.

Vērtējot, vai personai pastāv likumiskas intereses, kuru nodrošināšanai tai nepieciešams iegūt citas personas (iespējamā atbildētāja) personas datus, personas iecerētās civilprasības prognozējamā pamatotība un pieļaujamība nav jautājums, kuru kompetenta izlemt pārvalde vai administratīvā tiesa, pat ja, iestādes vai administratīvās tiesas ieskatā, personas iecerētā civilprasība ir acīmredzami nepieļaujama vai nepamatota. Tas, vai personas civilprasība ir pieļaujama un pamatota, ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums.

2. Tiesai, izskatot pieteikumu par faktiskās rīcības veikšanu, līdzīgi kā gadījumā, kad tiek skatīts pieteikums par administratīvā akta izdošanu, pašai jāpārbauda tas, vai personai pienākas tas labums, kuru tā tiesas ceļā lūdz. Tas, ka persona kādus konkrētus dokumentus nav pievienojusi informācijas pieprasījumam iestādē, pats par sevi nav pietiekami, lai tiesa atzītu, ka informācijas pieprasījums nav pamatots (ir šaubas par pamatojumā norādītās informācijas patiesumu). Tiesai vispirms jānovērtē, vai konkrētajā gadījumā ir objektīvs pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu, un, ja šādas šaubas ir, tad jādod norādes personai par pierādījumu, kas apliecina personas norādīto pamatojumu, iesniegšanas nepieciešamību.

3. Vērtējot, vai personas informācijas pieprasījums uzskatāms par pietiekami pamatotu, tiesai jāņem vērā, ka nav pieļaujams pārlieku formāli uzlūkot Ministru kabineta 2011.gada 15.februāra noteikumu Nr. 130 „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība” 8.4.1.apakšpunkta normu, kas noteic, ka informācijas pieprasījumam jāpievieno dokumenti, kas apliecina pieprasījumā norādīto pamatojumu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt iespēju iestādei pārliecināties par to, vai pieprasījumā norādītā informācija ir patiesa, lai pienācīgi konstatētu, kura persona un kādiem tieši mērķiem vēlas saņemt pieprasīto informāciju. Līdz ar to konkrētu dokumentu pieprasīšana būtu adekvāta vienīgi tad, ja ir pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu.

 

Tēze:
Apstāklis, ka Elektroniskās deklarēšanas sistēmas lietotājam sistēmā ir iespējams iepazīties ar konkrētu informāciju, nenozīmē, ka ar to šī informācija ir uzskatāma par tādu, kas padarīta par publiski pieejamu Informācijas atklātības likuma 5.panta sestās daļas izpratnē. Šīs normas piemērošanai nepietiek ar to, ka konkrēta informācija ir pieejama kādai individuāli noteiktai personai; būtiski ir tas, lai attiecīgā informācija būtu padarīta pieejama plašākai sabiedrībai tādējādi, ka jebkura persona, kas par attiecīgo informāciju interesējas, var (būtu varējusi) ar to iepazīties. Elektroniskās deklarēšanas sistēmā ievietotā informācija, kurai nodokļu maksātājs var piekļūt, ir pieejama šim konkrētajam nodokļu maksātājam, nevis jebkuram interesentam.

Šāda informācija nevar tikt uzskatīta par publiskotu informāciju un līdz ar to – vispārpieejamu informāciju. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošas ziņas par personu darījumu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju.

 

Tēze:
No necilvēcīgas apiešanās aizlieguma valsts institūcijām (gan iestādei, gan tiesai) izriet pienākums lietās par izbraukšanas rīkojumu pārbaudīt divus apstākļus:

1) vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka, nesaņemot izskatīšanas brīdī personai Latvijā pieejamo veselības aprūpi, personas veselības stāvoklis varētu nopietni, strauji un neatgriezeniski pasliktināties, kā rezultātā persona būtu pakļauta stiprām ciešanām, vai būtiski samazinātos viņas paredzamais dzīves ilgums;

2) vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona uzņemošajā valstī varēs faktiski saņemt tādu veselības aprūpi, kas, lai arī nav identiska Latvijā pieejamai veselības aprūpei, tomēr nodrošinātu to, ka personas veselības stāvoklis nopietni, strauji un neatgriezeniski nepasliktināsies, lai persona netiku pakļauta stiprām ciešanām, vai būtiski nesamazinātos viņas paredzamais dzīves ilgums.

 

Tēze:
Likuma „Par valsts pensijām” 23.pantā minētās apgādnieka iespējamās vecuma pensijas apmēra noteikšanai ir piemērojamas arī likuma pārejas noteikumu normas. Lai kādu no tām nepiemērotu, ir jābūt skaidram un pamatotam iemeslam, kāpēc konkrētā norma atšķirībā no pārējām pārejas noteikumu normām konkrētajā gadījumā nevar tikt piemērota.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)