2005.gada 25. novembrī Rīgā, viesnīcā “Hotel Bergs” Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekta “Tiesu sistēmas komunikācijas stiprināšana” konferences galvenā tematika bija par tiesu darbības atklātuma principa īstenošanu. Joprojām aktuāls un diskutējams ir jautājums par masu mediju un citu interesentu klātbūtni tiesas procesos un par tiesu spriedumu pieejamību gan tiesu varas institūcijās, gan arī internetā.

Konferencē piedalījās Latvijas tiesneši, tiesu un prokuratūras darbinieki, kā arī daži žurnālisti. Bija ieradušies viesi no Igaunijas Tieslietu ministrijas. Gan trešās, gan ceturtās varas pārstāvji dedzīgi aizstāvēja savu esošo pozīciju, novēlot viens otram apmainīties ar profesijām, lai pārliecinātos – kādu atbildību ikviens no viņiem uzņemas, pieņemot attiecīgo spriedumu vai veidojot kārtējo sižetu.

Pirmo paneļdiskusiju par tiesas procesa atklātumu vadīja Augstākās tiesas Administrācijas vadītāja Anita Kehre, uzsverot, ka, lai arī tiesas sēdes ir atklātas, svarīgi ir netraucēt tiesas darbu.

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks tiesu jautājumos Edgars Puriņš, runājot par normatīvo regulējumu, skaidroja, ka tiesnesim, skatot administratīvā procesa lietu, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 108. panta sesto daļu ir tiesības prasīt nepublicēt masu medija veikto ierakstu tiesas zālē līdz noteiktas procesuālās darbības izpildīšanai vai sprieduma pasludināšanai. Savukārt Civilprocesa likumā (CPL 152. pants) un Kriminālprocesa likumā (KPL 478. pants) šī norma nav iestrādāta. Saskaņā ar procesuālajām normām žurnālistiem ir jāsaņem tiesneša atļauja par audio, video vai pārraides tehnikas lietošanu tiesu sēžu laikā.

Diskusijas gaitā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore Veronika Krūmiņa pauda viedokli, ka ir gadījumi, kuros līdz sprieduma pasludināšanai medijiem nevajadzētu izplatīt informāciju. Tomēr žurnālistiem varētu atļaut tiesas sēdēs izmantot audio ierakstu, nosakot to vienādi visos procesuālajos likumos. Atsaucoties uz žurnālista Kārļa Streipa kādreiz teikto, tiesnese uzsvēra, ka “videokamera maina vidi telpā”, skaidrojot, ka jādomā, vai šī vides izmaiņa netraucēs tiesas procesu, tiesas procesa dalībnieku sniegtās liecības. Tāpēc vizuālā atklātība būtu jānodala no saturiskās, norādīja V.Krūmiņa.

Savukārt bijusī LNT ziņu dienesta žurnāliste Iveta Elksne diskusijā atzina, ka katrs tiesnesis normu par atļaujas sniegšanu interpretē citādāk, tāpēc žurnālistam strādāt kļūst arvien grūtāk. Piemēram, ja ir jāsagatavo vienas minūtes garš sižets, operatoram ir jāuzņem vismaz 15 minūšu materiāls no dažādiem rakursiem. Sižets būs nepilnīgs, ja filmēt ļaus tikai pirmās 5 minūtes.

Igaunijas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību speciāliste Kristi Künnapas stāstīja, ka arī Igaunijā tiesas sēdēs līdzīgi kā Latvijā masu mediju pārstāvji var izmantot audio, video tehniku, saņemot tiesneša atļauju. Taču dažreiz medijos atspoguļotās ziņas par tiesas procesu ir nepilnīgas vai pat neprecīzas, tāpēc ļoti svarīgi ir nodrošināt masu medijus ar informāciju.

Diskusijas nobeigumā tās dalībnieki vienojās, ka būtu nepieciešams izstrādāt vienotu kārtību, kādā žurnālisti var saņemt atļauju fiksēt tiesas norisi, lai izvairītos no pārpratumiem un savstarpējiem apvainojumiem. Tāpat būtu lietderīgi visos trijos procesa likumos formulējumus attiecībā uz šo jautājumu vienādot.

Otro paneļdiskusiju par tiesas nolēmumu pieejamību vadīja Latvijas Universitātes asociētā profesore Inta Brikše. Saskaņā ar Saeimas 2005. gada 22. septembrī veiktajiem grozījumiem likumā “Par tiesu varu” 28.2 panta pirmās trīs daļas paredz, ka līdz ar tiesas nolēmuma pasludināšanas vai pieņemšanas brīdi personai tiek nodrošināta pieeja atklātās sēdēs pieņemtajiem nolēmumiem. Taču, kā uzsvēra E.Puriņš, valsts ir atbildīga ne tikai par informācijas sniegšanu sabiedrībai, bet arī par informācijas aizsardzību. Diskusijā aktīvi bija tiesu varas pārstāvji, uzsverot, ka likuma grozījumos nekas nav minēts par šīs informācijas izsniegšanas kārtību (to paredz Informācijas atklātības likums), nav arī nekas minēts, kā palīdzēt indivīdam atrast konkrēto spriedumu utt. Puriņš skaidroja, ka darba grupa ir sagatavojusi priekšlikumus, kādā veidā nolēmumi būtu jāapstrādā, pirms tos publisko internetā.

Tieslietu ministrijas pārstāvis atzina, ka, publicējot sprieduma tekstu Internetā ar personas datiem, sodu reģistram zūd jēga, jo tad ikviens varēs pārliecināties, cik reižu konkrētā persona ir sodīta. Datu valsts inspekcijas direktora vietnieks Ilgvars Tīss izvirzīja vēl vienu problēmjautājumu - dzēšot sodāmību personai, kādas ir garantijas, ka no datu bāzes tiks izdzēsti arī viņa personas dati. Līdz ar to darba grupa, iesakot ierobežotu tiesas nolēmumu publiskošanu, t.i., aizklājot personas datus, nesaskata divu konstitucionāla rakstura tiesību – tiesību uz sprieduma pieejamību un personas privātās dzīves neaizskaramības - kolīziju.

Diskusijas gaitā tiesu varas pārstāvji ierosināja, ka pēc tiesu nolēmuma pasludināšanas to pieejamība būtu jānodrošina izpildvaras pārstāvjiem. ANO Attīstības programmas projektu vadītāja Ieva Bela atzina, ka arī indivīdiem ir jādod iespēja atrast Internetā visu instanču spriedumus, taču varbūt cits diskutējams jautājums būtu, kur šis spriedums pēc tā publicēšanas pēc tam nonāk.

Rezumējot konferencē iegūtos secinājumus, E.Puriņš uzsvēra, ka spriedumu tekstam, kas publicēts internetā, ir jābūt vairāk aizsargātam nekā uz papīra uzrakstītajam spriedumam, jo ikviens Internetā var iepazīties ar sev ieinteresējušo nolēmumu un var izmantot to tālāk savām vajadzībām. Salīdzinot Latvijas un Igaunijas tiesu praksi datu aizsardzības jautājumā, Igaunijā tā ir stingrāka nekā Latvijā, tieši tāpēc ir jāievēro samērīguma princips – pēc iespējas lielāku atklātību tiesas procesos un to nolēmumu pieejamībā, tajā pašā laikā neaizskarot lietā iesaistīto personu privāto dzīvi.