Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros aprīlī pievienoti deviņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ņemot vērā, ka uz personām, kuras sniedz veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs un aptiekās, attiecas Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.7.1apakšpunktā noteiktais, ka visiem darbiniekiem, kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tām ir subjektīvās tiesības vērsties tiesā par ar šo rīkojuma punktu uzlikto pienākumu un ierobežojumu.

Tēzes:
Tiesības vērsties iestādē ar informācijas pieprasījumu un šāda prasījuma izskatīšana tiesā

Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Latvijas Republikas Satversmes100.pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa. Atbilstoši minētajai normai no tiesībām uz vārda brīvību izriet privātpersonu tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un prasīt to rīcībā esošas informācijas izsniegšanu. Šīs tiesības detalizētāk reglamentētas Informācijas atklātības likumā. Tādējādi Satversmes 100.pants un Informācijas atklātības likums rada privātpersonām subjektīvās tiesības prasīt iestāžu rīcībā esošu informāciju. Līdz ar to jautājums, vai konkrētajā gadījumā ir pamats pieprasīto informāciju izsniegt, parasti ir jautājums par pieteikuma pamatotību pēc būtības, nevis jautājums par pieteicēja tiesībām izvirzīt konkrēta veida prasījumu. Savukārt tas, ka likuma normā ir noteikts personu loks, kam ir tiesības saņemt konkrētu informāciju, pats par sevi vēl nenozīmē, ka citām personām, kas nepieder pie normā paredzētā personu loka, nav atzīstamas subjektīvās tiesības prasīt attiecīgās informācijas izsniegšanu.

Personas tiesības pieprasīt informāciju par civilstāvokļa akta reģistrāciju

Privātpersonas interese pētīt savas dzimtas vēsturi, tātad interese par savu izcelsmi, ir tiesiska interese, kas var tikt aplūkota arī personas tiesību uz privāto dzīvi kontekstā. No Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 6.panta astotās daļas secināms, ka ikvienai personai, kura pamato savu tiesisko ieinteresētību, ir tiesības pieprasīt un saņemt izziņu par civilstāvokļa akta reģistrāciju. Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka personām var būt leģitīma interese zināt to informāciju, kas ir iekļauta civilstāvokļa aktu reģistra ierakstos. Tiesību apjoma ziņā atšķirība no 6.panta ceturtajā un piektajā daļā norādītajām personām  ir vienīgi attiecībā uz informācijas izsniegšanas formu, – personām, par kurām ieraksts izdarīts un to pārstāvjiem paredzēta ieraksta kopijas izsniegšana, bet citām personām, kuras pamato savu tiesisko interesi, – izziņas par ieraksta saturu izsniegšana. Tas, vai minētās tiesību normas nepieļauj ieraksta kopijas izsniegšanu personai, kurai ir tiesiska interese par ierakstu, bet kura nav persona, par kuru ieraksts izdarīts, noskaidrojams, izskatot lietu pēc būtības.

Tēze:
Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr. 262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” 63.11punkts pietiekami skaidri nosaka brīdi, ar kuru piemērojams aprēķinu rezultātā noteiktais cenas diferencēšanas koeficients pārkompensācijas novēršanai, un tas ir – tikai uz turpmāko laiku, sākot ar nākamā pilnā kalendāra mēneša pirmo datumu pēc aprēķina lēmuma spēkā stāšanās dienas.

Uzņēmējiem nav subjektīvās tiesības uz atbalsta piešķiršanu agrāk vai lielākā apmērā, nekā tas ir paredzēts atbilstoši atbalstu piešķirošiem tiesību aktiem. Tiesiskais regulējums arī neparedz tiesības saņemt precizēto aprēķinu rezultātā noteikto atbalsta apjomu ar atpakaļejošu datumu.

Turklāt, piemērojot Administratīvā procesa likuma 85.panta pirmo daļu, tiesisks administratīvais akts nav jāatceļ ar atpakaļejošu datumu. Tātad uzņēmējam ir jārēķinās ar to, ka labvēlīgāks pārkompensācijas koeficients tiks piemērots tikai no brīža, kad valsts to ir paredzējusi, proti, kad ir konstatēti jauni faktiskie apstākļi.

Tēze:
Avansa norēķina gadījumā izšķiroši ir tas, vai ir noticis darījums, par ko samaksāts avansā, un vai nodokļu maksātājs ir saņēmis attiecīgās preces. Tādējādi apstākļos, kad darījums starp personām, lai arī novēloti, tomēr faktiski ir noticis un persona preces ir saņēmusi, iestādes prasība anulēt darījumu un avansa rēķinu un izrakstīt jaunu rēķinu par preču piegādēm neatbilst tiesiskajam regulējumam.

Ja par precēm ir samaksāts avansā, prece ir piegādāta un ir izrakstīts rēķins jeb ir izpildītas materiāltiesiskās prasības, priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības attiecīgajā taksācijas periodā nevar ietekmēt tas, ka piegādes rēķinā tiek precizēts preces nosaukums un cena. Būtiski, ka no darījuma dokumentiem, raugoties uz tiem kopumā, ir iespējams izsekot konkrētā darījuma, par ko samaksāts avansā, norisei, un, ir konstatējams šo darījumu sākums un ir izsekojama to norise.

Tēzes:
Ar tiesas nolēmumu noteiktu saskarsmes tiesību īstenošanas pienākums

1. Saskarsmes tiesības ir bērna un vecāka ģimenes dzīves būtiska sastāvdaļa. Bērna saskarsme ar vecāku ir būtiska vecāka un bērna ģimenes saišu uzturēšanā.

2. Vecākam, kuram ar tiesas nolēmumu ir noteikta konkrēta saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtība, šīs tiesības pienākas, un vecākam, ar kuru bērns ikdienā dzīvo kopā, ir jānodrošina, ka bērns ar otru vecāku (ar kuru kopā ikdienā nedzīvo) var šīs saskarsmes tiesības īstenot. Ja vecāks, kuram noteikts pienākums šo saskarsmi nodrošināt, tiesas nolēmumu nepilda, otrs vecāks var vērst bāriņtiesas uzmanību uz šādu problēmu un lūgt lemt par Civillikuma 203.panta trešās daļas piemērošanu.

3. Ja tiesas nolēmums, kaut arī nepilnīgi, tomēr tiek pildīts, un lai arī saskarsme nav tik veiksmīga, cik varētu būt, tas tomēr nav pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai vecākam. Šajā gadījumā, lai uzlabotu saskarsmi, liela loma ir bāriņtiesai, kurai ir jāpalīdz ģimenei šī situācija risināt, sniedzot psihologa vai citu speciālistu palīdzību. Vecāki var izmantot arī mediācijas procesu, kas ģimenes lietās ir viens no efektīvākajiem strīda risināšanas līdzekļiem ārpus tiesas.

Aizgādības tiesību pārtraukšana, ja vecāks ļaunprātīgi nepilda tiesas nolēmumu

Civillikuma 203.panta trešās daļas mērķis nav ikreiz, kad vecāks, kuram ar tiesas nolēmumu ir uzlikts pienākums bērna tiesību nodrošināšanā un viņš šo pienākumu nepilda, pārtraukt vecākam aizgādības tiesības. Tiesas nolēmuma piespiedu izpildei pamatā ir paredzēts tiesas nolēmuma piespiedu mehānisms, ar tiesu izpildītāja palīdzību panākot tiesas nolēmuma izpildi.

Civillikuma 203.panta trešās daļas regulējums ir vērsts uz to, lai radītu papildu mehānismu gadījumā, kad otrs vecāks citus tiesiskos mehānismus klaji ignorē: ilgstoši ļaunprātīgi netiek pildīts tiesas nolēmums, vecāks veic faktiskas, tiesiskas darbības, lai bērnu no otra vecāka izolētu, slēpj, aizved uz citu valsti u.tml.

Tēzes:
1. Pieteicējam ir tiesības apšaubīt iestādes veiktās ekspertīzes secinājumus, pamatojot savu pozīciju ar visiem avotiem, kuru piemērošanai medicīniska jautājuma vērtēšanā varētu  būt objektīvs pamats – gan ar ārvalstu, gan ar nacionālajām publikācijām, atzinumiem, viedokļiem, vadlīnijām –, tomēr vērtēt šajos avotos norādītās atziņas tiesai ir pienākums tikai tādā gadījumā, ja iebildumu saturs uzrāda pietiekamu pamatu apšaubīt iestādes secinājumus. Respektīvi, pieteicējam ir jābūt spējīgam paskaidrot, kas ārstēšanas procesā ir darīts nepareizi un kādi apstākļi liecina par to, ka veselības aprūpes pakalpojumi netika sniegti saskaņā ar šajos avotos norādītajām atziņām. Tikai tādā gadījumā tiesai ir jāpārbauda šo iebildumu pamatotība.

2. Lai pieteicējam būtu tiesības prasīt tādu pašu rezultātu kā citā iestādes izskatītā gadījumā, nepietiek konstatēt to, ka abas situācijas vispārīgi raksturo kāds kopīgs elements. Pārbaudot vienlīdzības principa ievērošanu, jākonstatē, vai salīdzināmās situācijas ir līdzīgas visos būtiskajos aspektos. Proti, ir jākonstatē, vai ārstniecības procesā ir veikta līdzīga rīcība, kuras rezultātā ir iestājušās līdzīgas sekas un vai citu apstākļu ietekme uz šo seku iestāšanās iespēju ir vērtējama līdzīgi. Katrā gadījumā ir jāveic rūpīga šo apstākļu analīze.

3. Tiesai ir jāvērtē, vai iestāde, veicot pieteicēja medicīniskās dokumentācijas izvērtēšanu, ir izdarījusi pamatotus secinājumus, tomēr tas nenozīmē, ka tiesa ir saistīta tikai ar iestādes lēmumā ietverto pamatojumu un ka pārbaudes robežas nepārsniedz acīmredzamu kļūdu vai būtisku procesuālu pārkāpumu konstatēšanu. Tiesai ir patstāvīgi jāvērtē lietā esošie pierādījumi, tostarp pieteicēja medicīniskā dokumentācija, nepieciešamības gadījumā izmantojot Administratīvā procesa likumā paredzētās tiesības noteikt ekspertīzi.

Tēze:
Konkurences likuma 11.panta pirmā daļa ietver divus alternatīvus nosacījumus konkurences tiesību pārkāpuma konstatēšanai – mērķi vai sekas.  Ievērojot šā nošķīruma mērķi, ir svarīgi, ka iestāde skaidri kvalificē pārkāpumu viena un/vai otra nosacījuma iestāšanās dēļ, iegūst katram šim nosacījumam atbilstošus pierādījumus un attiecīgi tos juridiski kvalificē. Tieši pierādījumu bāze un tās juridiskā kvalifikācija nedrīkst tikt novērtēta par zemu, jo tieši tā pēc būtības iezīmē atšķirību starp pārkāpuma kvalifikāciju pēc mērķa vai pēc sekām.

Atšķirība starp „pārkāpumiem ar mērķi” un „pārkāpumiem seku rezultātā” ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu vienošanās starp uzņēmumiem jau pēc to rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām. Tādējādi, ja ir konstatēts nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis, šā nolīguma ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē. Turpretim gadījumā, ja nolīguma satura analīzē neatklājas, ka konkurencei tiek kaitēts pietiekamā mērā, būtu jāpārbauda tā sekas un, lai uz nolīgumu attiecinātu aizliegumu, jāsavāc pierādījumu kopums, no kura izriet, ka konkurence faktiski un būtiski ir tikusi vai nu traucēta, vai ierobežota, vai izkropļota. Proti, iestādei ir jāpārbauda, vai vienošanās ir izraisījusi reālas konkurenci ierobežojošas sekas, kas nebūtu jāpārbauda gadījumā, ja konkurences ierobežojums tiktu konstatēts pēc mērķa. Lai to pārbaudītu, iestādei konkurences nosacījumi ir jāaplūko reālajā situācijā, kurā tie rodas bez apstrīdētās vienošanās ietekmes, pēc būtības veicot tirgus analīzi. Šis iestādes novērtējums nedrīkst būt teorētisks un abstrakts, tam ir jābūt balstītam konkrētos tirgu un konkurenci raksturojošos apstākļos, pretējā gadījumā varētu uzskatīt, ka šāds novērtējums ir balstīts uz pieņēmumiem.

Tēze:
Ierobežota finansējuma sadalē vienmēr būs jāievēro kādi atlases kritēriji un jāsarindo projektu iesniegumi pēc prioritātēm. Priekšrocību piešķiršana, ierobežota atbalsta apstākļos sarindojot projekta iesniegumus, ja tā atbilst leģitīmiem mērķiem, ir atbilstoša tiesiskās vienlīdzības principam. Personām ar mazāku kapitālu (mežu) ir ierobežotas iespējas attiecīgās saimnieciskās darbības ietvaros iegūt lielus apgrozāmos līdzekļus, ko varētu attiecīgi ieguldīt tālākajā attīstībā. Līdz ar to zināmu priekšrocību piešķiršanai mazo meža platību īpašniekiem ir leģitīms mērķis.

Tēze:
Lai varētu piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”  9.panta pirmās daļas 34.2punktu, ir jākonstatē, ka iegūtais nekustamais īpašums ir funkcionāli līdzīgs atsavinātajam nekustamajam īpašumam, kas izmantots kā personas pamata dzīvesvieta. Parasti uz to norāda jau pats iegādātā nekustamā īpašuma statuss  un šādā gadījumā ir pietiekami atsaukties uz šo nekustamā īpašuma būtību, lai konstatētu tā funkcionālo līdzību ar iepriekšējo nekustamo īpašumu.

Apbūves zeme, pat ja tā uzreiz nevar kalpot par dzīvesvietu, var tikt atzīta par funkcionāli līdzīgu nekustamo īpašumu jau brīdī, kad nekustamais īpašums tiek iegādāts.

Ja apbūves zemes izmantošanas nolūks izriet jau no paša apbūves zemes statusa jeb iespējas šo nekustamo īpašumu nākotnē izmantot kā dzīvesvietu, tad personai nav jāveic darbības, kas vērstas uz šā nolūka īstenošanu. Ja iegādāta tāda apbūves zeme, kuras statuss uzreiz neļauj secināt, ka tā nākotnē var tikt izmantotas kā dzīvesvieta, un kas tādējādi nodokļu administrācijai varētu radīt pamatotas šaubas par nekustamā īpašuma funkcionālo līdzību, tādā gadījumā personai ir pienākums atspēkot šīs pamatotās šaubas ar plašāku pierādījumu apjomu.

Tēzes:
Nodokļa sistēmas neitralitātes princips pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksas kārtībā

1. Izpildot normatīvajos aktos noteiktās formālās un materiāltiesiskās prasības, nodokļa maksātājs var rēķināties ar pārmaksātā nodokļa atmaksu. Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir pievienotās vērtības nodokļa mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Atskaitīšanas sistēmas un tātad arī atmaksāšanas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem ar nosacījumu, ka pašām minētajām darbībām principā ir piemērojams pievienotās vērtības nodoklis.

2. Dalībvalstīm ir zināma brīvība noteikt Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.pantā norādītos noteikumus, taču šie noteikumi nedrīkst ietekmēt nodokļa sistēmas neitralitātes principu, liekot nodokļu maksātājam pilnībā vai daļēji uzņemties šo nodokļa nastu. Proti, pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksas kārtībai jāatbilst kopējai pievienotās vērtības nodokļa sistēmai un mērķim pilnībā atbrīvot saimnieciskās darbības veicēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis savas saimnieciskās darbības ietvaros, neradot finanšu riskus. Turklāt ar nodokli apliekama darījuma esības pārbaude ir jāveic, visaptveroši izvērtējot visus lietas apstākļus.

Pierādāma nodokļu maksātāja labticība kā priekšnoteikums personas atbrīvošanai no pienākuma samaksāt nodokli, kas norādīts nodokļa rēķinā

Nodokļa maksātājam vispārīgi ir pienākums samaksāt izrakstītajā rēķinā norādīto pievienotās vērtības nodokli arī tad, ja darījums faktiski nav noticis. Ja nodokļa maksātājs pierāda savu labticību, tad tam ir jābūt iespējai koriģēt jebkuru rēķinā nepamatoti norādītu nodokli. Rēķinu korekcijas mērķis ir labot situāciju, kas, pamatojoties uz vēlāk konstatētiem apstākļiem, tiek atzīta par kļūdainu.

Proti, lai personu varētu atbrīvot no pienākuma samaksāt nodokli, kas norādīts nodokļa rēķinā par darījumu, kas faktiski nav noticis, vai otrādi – noteiktu personai pienākumu samaksāt šo nodokli, ir jānoskaidro, vai pieteicēja ir rīkojusies labticīgi -  veikusi visus atbilstošos pasākumus, kas ir saprātīgi sagaidāmi no rūpīga uzņēmēja.

Pierādīšanas pienākuma sadalījums darījuma īstuma apstrīdēšanā

Nodokļu iestādes var atsaukties uz labticības trūkumu tikai tad, ja tās tieši apgalvo, ka nodokļa maksātājs ir rīkojies nolaidīgi, paskaidro, kādi tiesiski un faktiski iemesli pamato šos apgalvojumus, un attiecīgā gadījumā iesniedz pierādījumus, kas šos apgalvojumus apstiprina. Proti, Valsts ieņēmumu dienestam, lai pamatotu atteikumu atmaksāt nodokļa pārmaksu, jāpierāda, ka personai bija pienākums aprēķināt pievienotās vērtības nodokli par faktiski nenotikušiem darījumiem.

Lai arī nodokļu maksātājam ir līdzdarbošanās pienākums, tomēr, ja nodokļu maksātājs ir uzrādījis primāros darījuma apliecinājuma dokumentus, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpamato ar pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par šo darījumu saistību ar krāpniecību.

Tēzes:
Rīgas satiksmes izsniegto tehnisko noteikumu tiesiskā daba

Tehnisko noteikumu izsniegšana būvniecības vajadzībām var notikt gan privāto, gan publisko tiesību jomā. Tehniskie noteikumi, kurus privātpersonai izsniedz pašvaldības kapitālsabiedrība ar mērķi nodrošināt sabiedriskā transporta infrastruktūras saglabāšanu un aizsardzību, ir instruments, ar kura palīdzību pašvaldība ar sev piederošas kapitālsabiedrības starpniecību rūpējas par pašvaldības autonomajā funkcijā – organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus – ietilpstošo uzdevumu īstenošanu. Vienlaikus šādi tehniskie noteikumi kopā ar būvatļauju izvirza prasības konkrētās būvniecības veikšanai, proti, noteic to tiesisko ietvaru, kādā personai atļauts izmantot savu nekustamo īpašumu, veicot tajā būvdarbus. Šo iemeslu dēļ šādi tehniskie noteikumi aplūkojami kā izdoti publisko tiesību jomā, un tāpēc to tiesiskumu var pārbaudīt administratīvā procesa kārtībā.

Ceļa inženierbūves pārvietošanas būvniecības vajadzībām izmaksu segšana

Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešajā daļā  ietvertais pienākums nekustamā īpašuma īpašniekam pašam par saviem līdzekļiem nodrošināt ceļa inženierbūves pārvietošanu ir nosakāms vienīgi tad, ja, izvērtējot konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, tostarp to, vai pārvietošana ir vajadzīga objektīvas nepieciešamības dēļ, secināms, ka tas ir adekvāti. Turklāt šāda pieeja – individuāla izvērtējuma rezultātā atrodot adekvātāko risinājumu – būtu attiecināma uz ikvienu gadījumu, kad tiesību normas paredz izdevumu segšanu saistībā ar nekustamā īpašuma īpašnieka darbībām objekta aizsargjoslā.

Situācija, kad būves – garāžas – nojaukšana ir nepieciešama, jo būve ir sliktā stāvoklī, būves īpašniekam vairs nav nepieciešama, turklāt tās uzturēšana īpašniekam prasa finansiālus ieguldījumus, bet vienlaikus šīs būves nojaukšana nav iespējama bez ceļa inženierbūves pārvietošanas, ir vērtējama kā tāda, kurā konstatējama objektīva nepieciešamība iecerētajiem būvdarbiem un līdz ar to – objektīva nepieciešamība ceļa inženierbūves pārvietošanai. Šādā situācijā pienākums personai par saviem līdzekļiem pārvietot ceļa inženierbūvi, tātad sabiedriskā transporta infrastruktūras nodrošināšanas nolūkā tērēt savus līdzekļus, aplūkojams kā pārmērīgs upuris sabiedrības labā.

Tiesas tiesības uzdot iestādei atceltā administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa paredz tiesas prerogatīvu izlemt, kuros gadījumos atceltā administratīvā akta vietā ir objektīvi nepieciešama cita administratīvā akta izdošana. Šādas tiesības tiesai piešķirtas, lai tiktu nodrošināta efektīva tiesisko attiecību noregulēšana. Izlemjot, ka ir nepieciešams uzdot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, tiesa nav saistīta ar to, vai pieteicējs pieteikumā ir izteicis šādu lūgumu, un šāda tiesas izvēle nav uzskatāma par lietas izspriešanu ārpus prasījuma robežām.

Tēze:
Lai arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 17.decembra Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai 19.panta 1.punkts neierobežo lauksaimnieka tiesības saņemt jauno lauksaimnieku atbalstu, ja pirms tam ir piešķirts attīstības pabalsts, tomēr Latvija ir tiesīga noteikt, ka atbalsta mazo lauku saimniecību attīstībai piešķiršana izslēdz atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem saņemšanu. Latvijai ir tiesības noteikt projektu atlases kritērijus šīs regulas prasību īstenošanai, īpaši attiecībā uz atbalsttiesīgo lauku saimniecību lielumu vai atbalsta summu noteikšanu.  Jāievēro, ka Lauku attīstības programma Latvijā jāīsteno tieši tādā veidā, kā to apstiprinājusi Eiropas Komisija.

Tēze:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11.panta 3.punkta„e”apakšpunktam ir pretrunā situācija, ka persona attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, proti, tai ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Tāpēc arī Ārstniecības likuma 17.panta normu piemērošanā nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka persona būtībā ir pilnīgi izslēgta no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas.

Piemērojot attiecīgās tiesību normas, jāņem vērā, ka Eiropas Savienības Tiesa ir ne vien atzinusi ekonomiski neaktīva Eiropas Savienības pilsoņa tiesības tikt iekļautam publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, bet arī to, ka valstij ir tiesības noteikt, ka dalība šajā sistēmā ir pakļauta nosacījumiem, lai persona nekļūtu par pārmērīgu slogu valsts publiskajām finansēm. Turklāt jāpatur prātā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 6 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK 7.panta 1.punkta „b” apakšpunktā minētais nosacījums par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu jau pats par sevi ir vērsts uz to, lai šo slogu novērstu vai samazinātu, un tam ir jāturpina pildīt tas mērķis, kādēļ direktīvā šāds nosacījums ir pieļauts. Savukārt publiskās veselības aprūpes sistēmas pakalpojumi skatāmi kopsakarā ar apdrošināšanas esību un segumu, proti, ciktāl veselības aprūpes pakalpojumu finansēšana paredzēta ar privāto apdrošināšanu, tai nebūtu jābūt sniegtai bez maksas no publiskās veselības aprūpes budžeta. Vērtējot to, vai un kā valsts nodrošina piekļuvi publiskās veselības aprūpes sistēmai, jāņem vērā, ka gadījumā, ja valsts izvirza nosacījumus dalībai publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā, valstij tomēr ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu un tātad par to, lai šim Eiropas Savienības pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus.

Tēze:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta pirmās daļas 10.punktā paredzētais termiņš, lai arī prekluzīvs, varētu tikt atjaunots, taču tikai netipiskos gadījumos. Lemjot par prekluzīva termiņa atjaunošanu, katrs gadījums ir izvērtējams individuāli, skaidrojot, vai tas ir netipisks un vai termiņa neatjaunošanas gadījumā būtiski netiks aizskartas personas cilvēktiesības. Proti, ir jāņem vērā konkrēto gadījumu raksturojošie apstākļi un jāizvērtē, vai tie ir ietekmējuši noteiktā termiņa ievērošanu.

Tēze:
Plašsaziņas līdzekļi publikācijas sagatavo ārpus kriminālprocesa ietvariem, neatkarīgi īstenojot savu likumā noteikto pienākumu nodot sabiedrībai informāciju, kas skar tās intereses, ievērojot noteikumu, ka tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Tāpēc atbildība par publikāciju saturu un ar tām nodarīto iespējamo nemantisko kaitējumu gulstas uz plašsaziņas līdzekļiem, nevis valsti.

Tēze:
Personas dati, kuru apstrādei pati persona nav devusi piekrišanu, būtu jāapstrādā tikai tad, ja apstrādes nolūku nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem. Apstrādājot datus, pamatojoties uz uzdevumu pildīšanu, jāraugās, lai netiktu pārsniegts tas, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai. Šī prasība nav izpildīta, ja izvirzīto vispārējo interešu mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību.

Tādējādi, lai bez personas piekrišanas varētu apstrādāt datus, pamatojoties ar sabiedrībai nozīmīgu uzdevumu pildīšanu, nav pietiekami tikai konstatēt, ka tiek pildīts uzdevums sabiedrības interesēs. Nepieciešams konstatēt arī tiešo saikni starp uzdevuma izpildi un personas datu apstrādi. Jākonstatē, ka uzdevumu nevar pildīt, neapstrādājot šos datus.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)