Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros augustā pievienoti divdesmit divi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Lai noteiktu, kura procesa (administratīvā procesa vai civilprocesuālā) kārtībā būtu izskatāms prasījums par tādu mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts ar iestādes vai amatpersonas lēmumu, par izšķirošu būtu uzskatāms tas, kura tiesa ir bijusi kompetenta konstatēt un novērst šā lēmuma prettiesiskumu. Šāds princips izriet no mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasījuma subsidiārā rakstura.

Tēze:
Privātpersonas tiesību ievērošanas principa jēga ir pēc iespējas sekmēt privātpersonas tiesību ievērošanu tajās situācijās, kurās tiesību piemērotājam jāizsver pamatotas šaubas par pareizāko tiesisko risinājumu.

Privātpersonas tiesību ievērošanas principa procesuālais aspekts uzliek tiesai pienākumu nodrošināt tādu lietas izskatīšanas procedūru, lai privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses tiktu aizsargātas visefektīvāk. Attiecīgi privātpersonas tiesību ievērošanas princips jāņem vērā ne tikai izlemjot lietu pēc būtības, bet arī izlemjot procesa gaitā radušos procesuālus jautājumus – gan izvērtējot lietas apstākļus, gan interpretējot tiesību normas.

Tiesnesim, lūdzot precizēt, kādā procesā persona vēlas virzīt savas darbības, jānorāda procesuālās iespējas, kā arī, nepieciešamības gadījumā, jānorāda arī procesuāli efektīvākais līdzeklis.

Tēzes:
Fiziskās personas datu apstrāde likumā noteikto pienākumu izpildei

Lai secinātu, vai konkrētu personas datu apstrāde ir nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu pildīšanai, jāpārbauda, vai konkrēta pienākuma pienācīga izpilde nav iespējama bez attiecīgo datu apstrādes. To noskaidrojot, primāri jāņem vērā mērķis, kura sasniegšanai likumā ir paredzēts konkrēts pienākums, jo tikai tādējādi ir iespējams noskaidrot, kādi dati un kādā apjomā ir nepieciešami pienākuma izpildei.

Informācijas izsniegšana no Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem

1. Uzņēmumu reģistram pienākums izsniegt informāciju ir noteikts tāpēc, lai tādējādi tiktu nodrošināta normatīvajos aktos noteiktu ziņu par reģistrētajiem tiesību subjektiem un juridiskajiem faktiem publiska ticamība un pieejamība. Tas nozīmē, ka Uzņēmumu reģistra pienākums sniegt informāciju ir nesaraujami saistīts ar to, kādas ziņas atbilstoši tiesiskajam regulējumam ir reģistrējamas Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, jo tieši šo ziņu publiska ticamība un pieejamība ir jānodrošina citstarp ar informācijas izsniegšanu. Līdz ar to šis informācijas izsniegšanas pienākums neattiecas uz jebkuru informāciju, kas kaut kādā veidā ir nonākusi Uzņēmumu reģistra rīcībā, bet gan tikai uz to, kas pēc savas būtības ir nepieciešama Uzņēmumu reģistra pamatfunkcijas pildīšanai.

2. Informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama, lai reģistrētu kompetento iestāžu vai amatpersonu lēmumus un rīkojumus par piemērotajiem nodrošinājuma līdzekļiem, ietver ziņas par to, ka kompetentā iestāde vai amatpersona ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir uzlikts arests mantai. Attiecīgi šī informācija arī ir tā, kas attiecas uz Uzņēmumu reģistra reģistrēto juridisko faktu un kas līdz ar to ir izsniedzama informācijas pieejamības nodrošināšanai. Savukārt kompetentās iestādes vai amatpersonas motīvi, kāpēc konkrētajā gadījumā ir pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, tostarp motīvos ietvertā informācija par cietušajām personām, nav tāda veida informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama attiecīgā juridiskā fakta reģistrācijai un tā publiskās ticamības un secīgi informācijas par reģistrēto juridisko faktu pieejamības nodrošināšanai.

Tiesiskuma principa saturs

1. Tiesību virsvadības princips un no tā atvasinātais tiesiskuma princips noteic, ka iestādes rīcībai pēc būtības ir jāatbilst tiesību normām, turklāt tas nozīmē ne tikai rakstītās tiesību normas, bet arī vispārējos tiesību principus. Līdz ar to tiesiskuma princips paredz tiesību piemērotāja pienākumu izprast tiesību sistēmu (tostarp tiesību normu hierarhiju) un tiesību sistēmas pamatā esošos tiesību principus un konstitucionāla ranga vērtības (tātad arī cilvēktiesības) un piemērot tiesību normas, noskaidrojot to jēgu un mērķi šīs tiesību sistēmas kontekstā.

2. Tiesiskuma princips, proti, tas, ka iestādes rīcībai ir jāatbilst iestādes darbību regulējošajām tiesību normām, nenozīmē, ka iestāde var formāli piemērot Ministru kabineta noteikumu normu, neskatoties, kāda ir attiecīgās normas jēga kontekstā ar citām piemērojamām tiesību normām.

Tēzes:
1. Administratīvā akta pamatojumu var veidot ne tikai pats iestādes lēmums, bet arī tie dokumenti, uz kuriem iestāde savā lēmumā ir atsaukusies. Tas gan nenozīmē, ka jebkurš dokuments, uz kuru iestāde atsaukusies savā lēmumā, automātiski veido administratīvā akta pamatojumu. Apstāklis, ka iestāde savā lēmumā atsaucas uz kādu dokumentu, ne vienmēr nozīmē to, ka šis dokuments un visa tajā norādītā informācija veido iestādes lēmuma pamatojumu. Atsaucoties uz citā dokumentā konstatēto, iestāde savā lēmumā var uzskaitīt konkrētus apstākļus vai secinājumus, kuriem tā nepiekrīt, vai norādīt savā lēmumā citāda satura informāciju kā to, kas norādīta attiecīgajos dokumentos.

2. Vērtējot, vai ir notikusi patvaļīga būvniecība, vispirms (ja par to ir strīds) jāpārbauda, vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam. Tikai tad, kad ir noskaidrots, ka konkrēta veida darbi pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam, pārbaudāms, vai un kāda būvniecības dokumentācija bija jāsaņem attiecīgo darbu veikšanai.

Pēc tam, kad gūta pārliecība, ka veiktie darbi pakļaujas būvniecību regulējošajām prasībām un šīs prasības nepamatoti nav ievērotas, iespējams pievērsties jautājumam, kā atbilstoši spēkā esošo tiesību normu prasībām risināms jautājumus par patvaļīgās būvniecības novēršanu.

Tēze:
Valsts drošības dienestam ir tiesības vākt publiski pieejamu informāciju, analizēt to un publiskajā pārskatā sniegt savu vērtējumu par iespējamiem valsts drošības un konstitucionālās iekārtas pamatvērtību apdraudējumiem.

Fiziskas personas datu pieminēšana Valsts drošības dienesta publiskajā pārskatā skar šīs personas tiesības uz privāto dzīvi, jo tā ir personas datu apstrāde. Šāda personas datu apstrāde ir pieļaujama, ja tās radītais fiziskās personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kura dēļ personas dati publiskajā pārskatā pieminēti.

Tēze:
No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet pienākums tiesai nolēmumā norādīt savus argumentus tā, lai gan procesa dalībnieki, gan augstākas instances tiesa, gan interesenti no sabiedrības varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas izskatīšanas rezultāta. Tas nozīmē, ka sprieduma motīvos citstarp nepieciešams atspoguļot tiesas veikto pierādījumu analīzi un ar to saistītos apsvērumus, kas noveduši tiesu pie secinājuma par pieteikuma apmierināšanas vai noraidīšanas pamatu.

Faktisko apstākļu atreferējums un par šiem apstākļiem izdarīts secinājums bez izvērstākas analīzes būtu pietiekams vienīgi tādos izņēmuma gadījumos, ja konkrētajos apstākļos jebkuram saprātīgam novērotājam no malas būtu acīmredzami un pašsaprotami, ka konstatētie fakti var novest tikai pie viena konkrēta secinājuma.

Tēze:
Administratīvā akta adresāta izvēlei neapstrīdēt un nepārsūdzēt sev nelabvēlīgu administratīvo aktu var būt dažādi iemesli, un, izdarot šādu izvēli, adresātam jārespektē ar konkrēto administratīvo aktu nodibinātā attiecība. Tomēr minētais nenozīmē, ka neapstrīdētajā administratīvajā aktā izdarītais apstākļu novērtējums nav pārskatāms tad, ja tas tiek izmantots, lai pamatotu citu administratīvo aktu. Ja šis cits administratīvais akts tiek pārsūdzēts, tiesai pēc būtības jāpārbauda tā pamatojums.

Tēzes:
1. Publisko iepirkumu likuma 67.1panta otrās daļas 1.punkta norma ir interpretējama tādējādi, ka būtisku grozījumu izdarīšana iepirkuma līgumā pēc līguma noslēgšanas ir pieļaujama tad, ja iepirkuma dokumentos šāda iespēja ir bijusi paredzēta skaidri un nepārprotami, nodrošinot, ka visi saimnieciskās darbības subjekti, kas ieinteresēti piedalīties minētajā līgumā, iepazīstoties ar iepirkuma dokumentāciju, apzinās būtisku grozījumu veikšanas iespēju.

2. Lai pārliecinoties par to, ka būtisku grozījumu izdarīšana iepirkuma līgumā ir bijusi pietiekami skaidri paredzēta iepirkuma dokumentos, citstarp jānovērtē, cik konkrēti vai vispārīgi iepirkuma dokumentos atrunāta līguma būtiskas grozīšanas iespēja. Ja iepirkuma dokumentos šāda iespēja noformulēta vispārīgi, nav pietiekami atsaukties tikai uz šādas atrunas tekstu, bet, pārbaudot iepirkuma dokumentāciju kopumā un kopsakarā ar lietas faktiskajiem apstākļiem, jānovērtē, vai konkrētajos apstākļos ir uzskatāms, ka potenciālajiem pretendentiem, iepazīstoties ar nolikuma dokumentāciju, būtu vajadzējis saprast, ka līguma izpildes ietvaros pie noteiktiem nosacījumiem pastāv iespēja izdarīt grozījumus iepirkuma līgumā.

Tēze:
Lokālplānojuma izstrādes process tiek ierosināts pēc pašvaldības iniciatīvas un lokālplānojums tiek apstiprināts saistošo noteikumu veidā. Tas nozīmē, ka lokālplānojuma izstrāde un apstiprināšana ir uzskatāma par normatīvā akta (pašvaldības saistošo noteikumu – lokālplānojuma) izstrādes procesu. Savukārt normatīvo aktu izdošana ir nevis valsts pārvaldes, bet likumdošanas funkcijas izpausme.

Tas savukārt nozīmē, ka šāds lēmums nav pakļauts administratīvo tiesu kontrolei, jo normatīvā akta un tā izstrādes procesā pieņemto lēmumu tiesiskuma kontrole nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Tēzes:
1. Tiesību uz taisnīgu tiesu būtisks elements ir procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, piedalīties to pārbaudē un izteikties par tiem. Jo īpaši tas ir būtiski lietās, kurās personai piemērota krimināltiesiska rakstura sankcija, jo tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, lai persona varētu pienācīgi īstenot tiesības uz aizstāvību.

2. Minētās tiesības izņēmuma gadījumos var samērīgi ierobežot, ja tas nepieciešams, lai aizsargātu citas sabiedrībai būtiskas intereses. Tomēr, apsverot pieteicēja tiesību iepazīties ar lietas materiāliem ierobežošanu, tiesai vienmēr jāatceras, ka tas ir izņēmums no vispārīgā principa, kas paredz tiesas sprieduma pamatošanu vienīgi ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem bijusi iespēja izteikties. Tāpēc pieteicēja tiesību iepazīties ar lietā esošajiem pierādījumiem ierobežošana ir pieļaujama vienīgi leģitīma mērķa labā un samērīgā apjomā.

3. Vērtējot, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi pieteicējam liegt iespēju iepazīties ar lietā esošiem pierādījumiem, citstarp jāņem vērā, vai attiecīgie pierādījumi vērtējami kā izšķiroši, proti, tādi, kas varētu ietekmēt sprieduma rezultātu.

4. Tiesvedības gaitā tiesai ir pienākums un atbildība nodrošināt, lai lietas izskatīšanas ietvaros būtu pienācīgi ievērotas procesa dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu gan tiesību iepazīties ar lietas materiāliem kontekstā, gan lietas apstākļu pilnvērtīgas pārbaudes kontekstā. Situācijā, kad pieteicējam ir noteikts aizliegums iepazīties ar lietas izšķiršanai būtiskiem pierādījumiem, tiesvedības apturēšana uz laiku, līdz šāds aizliegums tiek noņemts, ir samērīgs risinājums, kā nodrošināt pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu, vienlaikus aizsargājot tās intereses, kuru dēļ uz konkrētu laiku liegums iepazīties ar lietas materiāliem ir noteikts.

Tēze:
Lemjot par būves nodošanu ekspluatācijā, tās atbilstība normatīvajiem aktiem būvniecības jomā pārbaudāma tajos jautājumos vai risinājumos, kurus nenosaka būvprojekts.

Būves atbilstības normatīvajiem aktiem būvniecības jomā pārbaude nav saprotama tādējādi, ka persona var prasīt šīs pārbaudes ietiekšanos būvprojekta un būvatļaujas tiesiskuma pārvērtēšanā. Pretējā gadījumā netiktu nodrošināta tiesiskā stabilitāte un noteiktība, kas vispārīgi kalpo būvētāja tiesiskajām interesēm rēķināties ar to, ka, noteiktā kārtībā noslēdzoties attiecīgai būvniecības procesa daļai, skartās personas pret to vairs nevar izteikt iebildumus, bet būvētājs var noslēgt būvniecības procesu un sākt būves ekspluatāciju.

Tēze:
Ja līgumsods ir vispārīgi paredzēts kā noteikta summa par dažāda veida pārkāpumiem, nepadarot tā apmēru atkarīgu no līguma pārkāpuma veida, smaguma un ilguma, līgumsoda nesamērīgums konstatējams jau tad, ja tas būtu nesamērīgs attiecībā pret mazāko iespējamo tipisko līguma pārkāpumu, par kuru līgumsods var tikt piemērots. Tāpat, lai izvērtētu līgumsoda samērīgumu, var noskaidrot:

1) vai piemērotais līgumsods atbilst vispārpieņemtai praksei;

2) vai norādes par piemērojamo līgumsodu, ja tiek pārkāpts stāvvietas lietošanas termiņš, bija skaidras un nepārprotamas;

3) vai pakalpojuma sniedzējs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka saprātīgs transportlīdzekļa vadītājs piekristu, attiecīgajam līgumsodam arī tad, ja tas būtu individuāli apspriests.

Tēze:
Svētku diena, kas sakrīt ar darba dienu, ietekmē kopējo noteiktā periodā (mēnesī vai citā periodā) ietilpstošo normālā darba laika stundu skaitu, proti, tā šo skaitu samazina. Šāds samazinājums skar gan normālo darba laiku, gan summēto darba laiku, jo arī summētā darba laika organizācijas gadījumā vidējai darba un atpūtas laika proporcijai pārskata periodā jāatbilst normālā darba laika modeļa darba un atpūtas laika proporcijai. Līdz ar to svētku diena, kurā darbinieks netiek nodarbināts, ietekmē summētā darba laika organizāciju tādā veidā, ka samazina to bāzes stundu skaitu, attiecībā pret kuru rēķināms pārskata perioda vidējais darba laika stundu skaits. Turklāt šis samazinājums attiecas uz jebkuru darbinieku ar summētā darba laika organizāciju, neatkarīgi no noteiktā darba grafika.

Tēze:
Tiesa atsevišķos gadījumos var atzīt, ka faktiski kāda norma bija piemērota, pat ja lēmumā tā nebija minēta. Ir svarīgi, lai administratīvajā aktā sniegtais pamatojums būtu pareizs pēc būtības un saprotams personai. Tomēr šāda pamatojuma interpretēšana nedrīkst ietvert pēc būtības jaunu pamatojumu, aizstāt administratīvajā aktā jau ietverto pamatojumu, nonākt ar to pretrunā. Pretējā gadījumā tiesa būtībā uzņemtos iestādes kompetenci izdot un pamatot administratīvo aktu.

Tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu, kas paredz, ka tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā, ja iestāde piemērojusi tādu tiesību normu, kas prasa atšķirīgu piemērošanas priekšnoteikumu konstatēšanu, nekā tiesību norma, kuru pēc būtības piemērojusi tiesa.

Tēze:
Būves uzbūvēšana pati par sevi jau ir ietekmējusi vidi. Tāpat vidi ietekmētu arī būves nojaukšana. Kamēr paredzētās būvniecības vietā atrodas patvaļīgi uzbūvēta būve un kamēr nav novērtēta tās turpmāka atrašanās šajā vietā, jautājums par tehniskajiem noteikumiem jaunas būves būvniecībai nav galīgi izlemjams.

Valsts vides dienesta saprātīga un racionāla iesaiste ir nepieciešama, gan novērtējot iespējamību vispār saglabāt patvaļīgi uzbūvēto būvi, ja pašvaldības būvvalde šādu risinājumu sāktu apsvērt, gan paredzot noteikumus tās nojaukšanai vidi mazāk ietekmējošā veidā, ja tāds lēmums tiktu pieņemts. Proti, ir jārespektē Būvniecības likums, likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta 2015.gada 27.janvāra noteikumu Nr. 30 „Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai”, lai ļautu pildīt Valsts vides dienestam tā funkciju gan attiecībā uz jau patvaļīgi uzbūvētas būves ietekmi uz vidi (post factum), gan attiecībā uz turpmākām darbībām attiecīgajā vietā, rēķinoties tieši ar izveidojušos situāciju.

Tēzes:
1. Darba likuma 140.panta piektajā daļā norādīto „pārskata periodu” darbnespējas gadījumā saprotams nevis sākotnēji paredzētais pārskata periods (panta trešajā daļā paredzētais viens mēnesis vai darba līgumā līdz četriem mēnešiem nosakāmais periods), bet gan sākotnējā perioda un darbnespējas laika starpība (faktiski nostrādātais laika periods pārskata perioda ietvaros).

Vidējā aprēķinā izmantojamā pārskata perioda samazināšana par darbnespējas vai atvaļinājuma laiku neskar darba devēja vispārēju pienākumu ievērot likumā noteikto normālā darba laika atpūtas laiku atlikušajā pārskata perioda laikā (vidēji), kad darbinieks faktiski veic darbu. Iespēja summētā darba laika organizācijas ietvaros atkāpties no normālā nedēļas darba laika ir izmantojama vienīgi kopā ar pienākumu sabalansēt šo pārsniegumu ar atpūtu citā laikā ierobežotā laika periodā (pārskata periodā).

Atkarībā no grafika un paredzētās slodzes brīdī, kad iestājusies darbnespēja, var veidoties neparedzētas virsstundas, kuras pārskata periodā var nebūt iespējams novērst ar atpūtu (ievērojot Darba likuma 140.panta septītajā daļā paredzētos ierobežojumus grafika grozīšanai). Tomēr darbinieka tiesību aizsardzībai dodama priekšroka. Ja pēc vai pirms darbnespējas darbinieks ir strādājis vairāk stundu nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam (vidēji faktiski nostrādātajā periodā) un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte, lai arī bez darba devēja vainas, atbilstoši Darba likuma 140.panta piektajai daļai noved pie virsstundām, kas jākompensē.

2. Apstāklis, ka vairākām personām, kurām noteikts līdzīgs summētā darba laika organizācijas darba grafiks, atkarībā no atrašanās attaisnotā prombūtnē vai darbā, virsstundu darbs var veidoties sākot no dažādu kopumā nostrādāto stundu skaita, nepārkāpj vienlīdzības principu. Šādas personas, ja tām ir atšķirīgs faktiski nostrādātais darba laiks un intensitāte, neatrodas salīdzināmos apstākļos.

Pat, ja divas personas strādājušas vienādu stundu skaitu kādā sākotnēji plānotā pārskata perioda daļā, tas, vai pārējā šī perioda daļā personai bijis atpūtas vai darbnespējas laiks, ievērojami atšķir darbinieka iespējas izmantot atpūtu. Tie ir būtiski atšķirīgi apstākļi, līdz ar to ir sagaidāmas atšķirīgas tiesiskās sekas.

Tēzes:
Ierēdņa saukšana pie disciplināratbildības būtiska kaitējuma nodarīšanas gadījumā

1. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 36.panta otrajā daļā paredzētajam disciplinārpārkāpumam ir salikts sastāvs. Proti, tajā ir paredzēta atbildība par rīcību, ja šīs rīcības rezultātā iestājušās normā noteiktās kaitīgās sekas. Lai sauktu pie atbildības saskaņā ar šo normu, jānoskaidro, vai pieteicējs veicis prettiesisku rīcību. Secīgi jāpārbauda, vai tās rezultātā nodarīts būtisks kaitējums un kāda ir pieteicēja attieksme pret izdarīto.

2. Anonīms iesniegums, ar kuru tiek ziņots par iespējamu svarīgu sabiedrības interešu aizskārumu, pats par sevi nenoved pie secinājuma par amata pienākumu nekvalitatīvu pildīšanu, kas turklāt rada būtisku aizskārumu valstij, iestādei vai būtisku personisku kaitējumu personai, par kuru tiek ziņots. Tiesai ir jāsniedz vispusīgs lietas faktisko apstākļu novērtējums un jāiedziļinās strīdus iesniegumu saturā pēc būtības.

Pamats neatcelt par vairākiem pārkāpumiem piemērotu disciplinārsodu, ja kāds no pārkāpumiem netiek pierādīts

Lemjot, vai lietderīgi un atbilstoši procesuālās ekonomijas principam ir atcelt tādu iestādes lēmumu, ar kuru par vairākiem disciplinārpārkāpumiem piemērots viens disciplinārsods, jāpiešķir nozīme tam, vai abi disciplinārpārkāpumi izdarīti līdzīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos. Ja lietā var pārliecinoši secināt, ka disciplinārpārkāpumi izdarīti līdzīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos, pienākuma uzlikšana iestādei novērst šāda rakstura procesuālu pārkāpumu ir vien formalitāte, kas rezultātā tāpat nekādi nevar ietekmēt personai noteikto galīgo sodu.

Tēze:
1.Būvvaldes uzdevums būvniecības procesā ir pārbaudīt būvniecības ieceres un būvprojekta atbilstību tiesību normām. Būvvalde pati nenosaka būvniecības ieceres apjomu, būvprojekta risinājumus, bet vienmēr tikai pārbauda to, ko iesniedz būvniecības ierosinātāji. Tikai un vienīgi būvniecība ierosinātājs ir tas, kas iesniedz konkrētu būvniecības ieceri un konkrētus tās risinājumus būvvaldē.

2.Būvniecības likumā nav paredzēts tāds tiesību institūts, kā būvprojekta sadalīšana. No Būvniecības likuma regulējuma kopumā izriet, ka iespējami risinājuma varianti ir izmaiņu veikšana būvprojektā vai jauns būvprojekts.

3.Būvvalde nevar nodalīt no sākotnējās būvniecības ieceres (būvprojekta, būvatļaujas) kādu daļu, ja būvniecības ierosinātājs vispirms pats nav šādu daļu nodalījis. Bez attiecīgiem projekta dokumentiem būvvaldei nav tiesiska pamata lemt par personai vēlamajām būvniecības ieceres izmaiņām. Savukārt tas, vai konkrēta precizēta būvniecības iecere (būvprojekts, tā izmaiņas) konkrētajā gadījumā ir pieļaujama, ir jāvērtē būvvaldei.

Tēze:
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikts pienākums atteikties no nepilsoņa statusa, kas vienlaikus ir arī tiesība atteikties no nepilsoņa statusa, jo tādējādi personai tiek dota iespēja zaudēt nepilsoņa statusu šādā veidā, nevis to atņemot. Tiesība atteikties no nepilsoņa statusa pastāv tikai noteiktu laiku – 30 dienas pēc citas valsts pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas. Ja persona šo tiesību neīsteno likumā noteiktajā laikā, tad šī tiesība izbeidzas, un pārvalde ir tiesīga pieņemt lēmumu par nepilsoņa statusa atņemšanu.

Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikta terminēta materiāla tiesība, nevis vienkārši termiņš kādas procesuālas darbības veikšanai jau uzsāktā administratīvajā procesā. Šajā normā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš.

Tēzes:
1. Bāriņtiesu likuma 25.panta ceturtajā daļā minētās audžuģimenes tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumus, kas skar audžuģimenē ievietota bērna tiesības un intereses, ir saistītas ar bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšanu vai citiem ar bērna tiesībām un interesēm saistītiem jautājumiem tieši attiecībā uz bērna uzturēšanos konkrētajā audžuģimenē, tostarp, piemēram, par bērna izņemšanu no audžuģimenes. Nav šaubu, ka audžuģimenei, atsaucoties uz minēto tiesību normu, ir pārsūdzības tiesības šādu bāriņtiesas lēmumu gadījumā.

2. Tas, ka bērns atrodas konkrētā audžuģimenē, nav tiesisks priekšnoteikums bērna nodošanai adopcijā konkrētajai audžuģimenei. Audžuģimene ir bērna pagaidu aprūpes un uzraudzības vieta, līdz bērnam tiek nodrošināta pastāvīga aprūpe, vai nu atgriežot bioloģisko vecāku ģimenē, vai nodibinot aizbildnību bērnam, vai bērnu adoptējot.

Tieši no tiesību uz ģimenes dzīvi ierobežojuma audžuģimene var iebilst iestādes lēmumiem bērna adopcijas jautājumos, piemēram, ja iestāde grasās bērnu nodot adopcijai citām personām, pirms tika izvērtēts audžuģimenes, ar kuru bērnam ir bijušas ģimenes attiecības, iesniegums par adopciju.
 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)