Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti desmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus. Virknes norāžu esība var apliecināt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esību, ja šīs norādes ir objektīvas un saskanīgas.

Tēze:
Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta 1.1daļai.

Tēze:
Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44.1panta sestā daļa attiecas uz gadījumu, kad zemes nomaksas pirkuma līguma darbības laikā ēkas (būves) īpašnieks atsavina ēku (būvi). No šīs normas izriet, ka šādā gadījumā iepriekšējam ēkas (būves) īpašniekam nesaglabājas tiesības pirkt zemi, bet tādas tiek nodrošinātas jaunajam ēkas (būves) īpašniekam, noslēdzot nomaksas pirkuma līguma pārjaunojuma līgumu.

Tas saskan ar Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44.panta ceturtās daļas mērķi – vienota ēku un zemes nekustama īpašuma izveidošanu. Ja nomaksas pirkuma līguma pārjaunojuma līgums netiek noslēgts, iestājas sekas, kādas līgumā noteiktas gadījumam, kad pārdevējs izmanto tiesības vienpusēji atkāpties no līguma. Proti, netiek pieļauts, ka ēkas (būves) un zeme šā procesa rezultātā nonāk dažādu personu īpašumā.

Tēze:
Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 47.panta piektā daļa un Ministru kabineta 2008.gada 25.marta noteikumi Nr. 205 „Kārtība, kādā personai ir tiesības bez atlīdzības saņemt īpašumā pašvaldības dzīvokli, ja personai personīgajā īpašumā bijusī māja ir nojaukta sakarā ar zemesgabala atņemšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām un kā kompensācija par atsavināto īpašumu piešķirts dzīvoklis no valsts vai sabiedriskā dzīvokļu fonda” regulē vienu speciālu dzīvokļa privatizācijas gadījumu, kas atšķiras no vispārējās izīrētu un neizīrētu dzīvokļu privatizācijas kārtības. Šis regulējums ir piemērojams arī situācijā, kad personai ir tiesības bez atlīdzības saņemt īpašumā pašvaldības dzīvokli, ja sakarā ar mājas nojaukšanu izīrētais dzīvoklis nevar tikt nodots privatizācijai. Turklāt konkrētais regulējums nesatur termiņa ierobežojumu tiesību saņemt īpašumā pašvaldības dzīvokli īstenošanai.

Tēzes:
1. Gadījumā, kad iestāde iesniegumu nav saņēmusi vispār un iesniedzējam par to ir bijis zināms, ir pamatoti sagaidīt, ka iesniedzējs atkārtoti vēršas iestādē ar iesniegumu, tādējādi ievērojot lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Izņēmums varētu būt gadījumā, ja ir konstatējams, ka iestāde negodprātīgi ir atteikusies iesniegumu saņemt, tādējādi atsakoties no iespējas atrisināt strīdu bez tiesas iesaistīšanās.

2. Apstāklis, ka tiesnesis, lemjot par lietas ierosināšanu, sazinās ar iestādi, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama jautājuma objektīvai izlemšanai, nav pārkāpums, bet gan izriet no objektīvās izmeklēšanas principa.

Tēzes:
1. Iestāde, kas sākotnēji ir kompetenta lemt par administratīvā akta izdošanu, var atcelt gan iepriekš izdotu administratīvo aktu, kurš iepriekš nav bijis apstrīdēts, gan arī tādu aktu, kas ir bijis apstrīdēts un tādējādi galīgo noformējumu ieguvis ar augstākas iestādes lēmumu. Lai arī formāli sākotnējais lēmums no juridiskā viedokļa apstrīdēšanas procesa dēļ ir kļuvis par starplēmumu un atsevišķi nepastāv, tomēr tas regulē tieši tās pašas tiesiskās attiecības, ko lēmums kā administratīvā akta galīgais noformējums. Tādējādi no administratīvā procesa viedokļa nav būtiski, kurš administratīvais akts tiek norādīts atceļošajā aktā, lai būtu saprotams, kādas tiesiskās attiecības un kurai personai tas nodibina, groza vai izbeidz.

2. Nekustamā īpašuma nodokli aprēķina pašvaldība pati, pamatojoties uz savā rīcībā esošajām ziņām. Tātad arī secinājumu par to, vai nodoklis iepriekš aprēķināts pareizi, pašvaldība var izdarīt, vēlreiz pārbaudot savā rīcībā esošo informāciju. Līdz ar to pašvaldībai nekustamā īpašuma nodokļa samaksas pareizības pārbaudei nav jāveic privātpersonas audits.

Tēze:
Lai gan Administratīvā procesa likums nenosaka, kā ir jāveido argumentācijas struktūra kasācijas sūdzībā, tomēr no tās jābūt skaidri izsecināmam, ka kasators ir izpildījis Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punktā noteiktās prasības. Minētā tiesību norma sasaucas ar Administratīvā procesa likuma 325.pantu, kas nosaka kasācijas instances tiesas kompetenci pārbaudīt kasācijas sūdzībā norādītos tiesību normu pārkāpumus.

Attiecīgi tieši kasācijas sūdzības iesniedzējam ir jāuzrāda tiesas pieļautie tiesību normu pārkāpumi un to izpausme. Tā kā kasācijas instances tiesa lietu pēc būtības neskata, kas nozīmē, ka faktisko apstākļu un pierādījumu pārbaude neietilpst tās kompetencē, bet gan pārbauda kasācijas sūdzībā norādīto tiesību normu pārkāpumus, kasācijas sūdzībai jābūt tādai, lai pārbaudes priekšmets kasācijas instances ietvaros būtu objektīvi uztverams.

Tēzes:
1. Administratīvā aizturēšana ir procesuāls piespiedu līdzeklis, lai pārtrauktu likumpārkāpumu vai noskaidrotu pie atbildības saucamās personas identitāti. Administratīvā aizturēšana kā viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem ir paredzēts Administratīvās atbildības likumā, kaut arī brīvību ierobežojošs sods kā administratīvais sods likumā vairs vispār nav paredzēts.

2. Arī piecu minūšu nepamatota brīvības ierobežošana pati par sevi ir uzskatāma par būtisku tiesību aizskārumu. Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajai daļai nemantiskā kaitējuma esība tādā gadījumā ir uzskatāma par pierādītu.

Tēzes:
1. Lemjot par publiskās lietas izmantošanu vai nodošanu sevišķai lietošanai (arī nomai), pašvaldība rīkojas publisko tiesību jomā. Jautājums par tiesībām piekļūt un lietot publisko lietu, tostarp jautājums par iespēju prasīt šādas lietas nodošanu sevišķajā lietošanā, ir publiski tiesisks un ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

2. Lūdzot izmantot mūzikas skolu telpas un inventāru nošu izdevumu demonstrācijai mūzikas skolu rīkotajos pasākumos, kas nav mūzikas skolu izveidošanas un resursu izmantošanas sākotnējais mērķis, faktiski tiek lūgts piešķirt publiskas lietas sevišķās izmantošanas tiesības.

3. Subjektīvās tiesības prasīt publiskās lietas sevišķu lietošanu varētu būt tad, ja tiesības uz publiskās lietas sevišķu izmantošanu būtu paredzētas normatīvajā aktā. Tāpat pamats vērsties ar pieteikumu tiesā varētu būt vienlīdzības principa iespējams pārkāpums, proti, personai ir tiesības prasīt, lai tā uz publiskas lietas sevišķu lietošanu varētu pretendēt procesā, kas nodrošina vienlīdzīgas iespējas personām, kas atrodas vienādos apstākļos.

Tēzes:
1. Administratīvā procesa likuma 85.pants un 86.pants ir piemērojami gan gadījumos, kad administratīvais akts tiek atcelts pilnībā, gan gadījumos, kad administratīvais akts tiek atcelts daļā. Tāpat šie panti ir piemērojami gan gadījumos, kad pilnībā vai daļēji atceltā administratīvā akta vietā netiek izdots jauns administratīvais akts, gan arī gadījumos, kad pilnībā vai daļēji atceltā administratīvā akta vietā tiek izdots jauns administratīvais akts, kas aizstāj atcelto tiesisko attiecību noregulējumu vai noregulējuma daļu ar jaunu noregulējumu.

2.1. Ja personai prasa atmaksāt sociālā pabalsta pārmaksu nevis tādēļ, ka šai personai vispār nav tiesību uz attiecīgo pabalstu, bet gan tādēļ, ka pabalsta aprēķins bija veikts nepareizi, tad arī šādā gadījumā pēc būtības administratīvais akts par attiecīgā sociālā pabalsta piešķiršanu tiek atcelts daļā, proti, daļā par pabalsta apmēru, un atceltās daļas vietā tiek noteikts jauns noregulējums par pabalsta apmēru. Līdz ar to principā arī šādos gadījumos ir piemērojams Administratīvā procesa likuma 86.pants.

2.2. Tā kā pārmaksātā vecāku pabalsta atgūšana var notikt arī uz speciālo tiesību normu, piemēram likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1panta pirmās daļas, pamata, tas nozīmē, ka nav obligāti jākonstatē personas prettiesiska rīcība šādas speciālās normas piemērošanai. Speciālā norma var paredzēt iestādes tiesības atgūt pārmaksāto pabalstu arī tad, ja pabalsta saņēmēja rīcība ir bijusi tiesiska.

2.3. Tas vien, ka speciālā tiesību norma vispārīgi paredz iestādes tiesības atgūt pārmaksātās pabalstu summas, nenozīmē, ka šādās situācijās tiesiskās paļāvības princips nav piemērojams. Lai arī var prezumēt, ka likumdevējs, pieņemot speciālo tiesību normu par pabalstu pārmaksu atgūšanu, ir apsvēris, vai pārmaksāto summu atgūšana nepārkāps tiesiskās paļāvības principu, tomēr tas neatbrīvo tiesību piemērotāju no pienākuma arī apsvērt šo jautājumu, īpaši situācijā, kad uz iespējamu tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu norāda kāds no procesa dalībniekiem. Turklāt jāņem vērā, ka likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1panta pirmā daļa aptver plašu situāciju loku ar visdažādākajiem pabalsta pārmaksas cēloņiem. Līdz ar to ir iespējams, ka pabalstu pārmaksas atgūšana, pamatojoties uz šo normu, var būt gan atbilstoša tiesiskās paļāvības principam, gan arī pārkāpt to.