Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti desmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai pret personām ar invaliditāti, tām nodrošināma saprātīga darba vietas izveidošanu jeb pielāgošana.

Darba devējam, tostarp valsts iestādei, būtu jāparedz efektīvi pasākumi, lai pielāgotu darba vietu personai ar invaliditāti, nodrošinot, ka šāda persona var turpināt strādāt un netiek atlaista. Saprātīgi pielāgojumi var ietvert tehniskus risinājumus, darba organizāciju, mācību pasākumus un informētības uzlabošanas pasākumus. Turklāt, ja iestāde apgalvo, ka pielāgojums konkrētajā gadījumā tai radītu nesamērīgu slogu vai tas ir nepamatots, tas jāpierāda tieši iestādei. Jāņem arī vērā, ka pielāgojums tiek veidots dialogā ar konkrēto darbinieku ar invaliditāti, pārrunājot darbinieka individuālās vajadzības un cenšoties tās samērot ar darba devēja iespējam tās nodrošināt.

Jēdziens „invaliditāte” ir attiecināms uz personas spēju ierobežojumu, kurš ir radies tieši ilgstošu fizisku, garīgu vai psihisku traucējumu dēļ, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem. Turklāt nav nepieciešams, lai personai atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem būtu oficiāli noteikta invaliditāte, lai šo jēdzienu uz to varētu attiecināt.

Tēze:
Tiesai tiesvedības process ir jāorganizē tā, lai tajā iesaistītajām personām, tostarp personām ar invaliditāti, tiktu nodrošināta iespēja pēc būtības īstenot viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā. Tāpēc tiesai, izvērtējot konkrētas lietas un tajā iesaistīto personu ar invaliditāti individuālos apstākļus, vajadzētu maksimāli censties nodrošināt tādus pielāgojumus, lai procesā iesaistītās personas varētu pēc iespējas efektīvāk īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vienlaikus tas, ka tiesa kādus noteiktus pielāgojumus konkrētajā tiesvedības procesā personai nav nodrošinājusi, pats par sevi nenozīmē attiecīgās personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, izšķiroši ir tas, vai konkrētu pielāgojumu neesība faktiski personai ir atņēmuši iespējas īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Vērtējot, vai ir pieļauti personu ar invaliditāti tiesību uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā pārkāpumi, nozīme ir piešķirama arī tam, vai personām minētās tiesības nebija iespējams īstenot ar pārstāvja palīdzību.

Tēzes:
Sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonas tiesības ziedot savai organizācijai un lemt par ziedojuma izlietošanu

Sabiedriskā labuma organizāciju likumā nav paredzēts aizliegums sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonai ziedot attiecīgajai organizācijai. Likumā arī nav paredzēts aizliegums organizācijas amatpersonai lemt par ziedojumu izlietošanu, ja šī amatpersona vienlaikus ir arī ziedotāja. Tas nozīmē, ja sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona ziedo attiecīgajai organizācijai, šī amatpersona, tāpat kā ikviens cits ziedotājs var pretendēt uz nodokļu atvieglojumiem, ievērojot nodokļu likumos paredzētos ierobežojumus.

Līdz ar to apstāklis, ka ziedotājs ir attiecīgās sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona un lemj par ziedoto līdzekļu izlietojumu, pats par sevi nenozīmē, ka ziedotājs nav tiesīgs saņemt nodokļa atvieglojumu. Tāpēc, konstatējot ziedotāja tiešu vai netiešu saistību ar konkrēto sabiedriskā labuma organizāciju, ir nevis automātiski jāliedz ziedotājam saņemt nodokļu atvieglojumus, bet gan jānovērtē, vai pēc būtības ir iestājušies priekšnoteikumi nodokļu atvieglojumu saņemšanai – ziedojuma filantropiskais raksturs un ziedojuma saistība ar ziedojuma saņēmēja statūtos noteikto mērķu sasniegšanu.

Ziedojums lietas lietošanas tiesību veidā

Par ziedojumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē var būt konkrētas lietas lietošanas tiesības, tai skaitā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājums.

Tēzes:
1. Satversmes 110.panta pirmais teikums kopsakarā ar cilvēka cieņas principu nosaka valstij juridisku pienākumu nodrošināt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku atzīšanu. Vienlaikus likumdevējs var tiesībpolitiski izšķirties, kādā veidā tas vēlas regulēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku nostiprināšanu. Proti, likumdevējs var izšķirties viena dzimuma pāru veidoto ģimeņu juridisko atzīšanu regulēt kā civilstāvokļa akta reģistrāciju Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā vai arī izvēlēties kādā citā likumā paredzēt citu mehānismu šo attiecību atzīšanai. Līdz ar to Administratīvās tiesas nevar uzlikt pienākumu dzimtsarakstu nodaļai reģistrēt konkrētu personu ģimenes attiecības kā civilstāvokļa aktu.

2. Latvijā kā tiesiskā un demokrātiskā valstī Satversme ir viens no tiesību avotiem, kas satur vispārsaistošas tiesību normas. Līdz ar to Satversme nav tikai deklaratīva rakstura dokuments, tā rada dažādiem subjektiem konkrētas tiesības un pienākumus. Tas attiecas arī uz Satversmē ietvertajām pamattiesībām. Tas nozīmē arī to, ka persona savas Satversmē noteiktās tiesības var aizstāvēt tiesā. Turklāt, vēršoties tiesā, persona var atsaukties tieši uz Satversmi un prasīt piemērot to.

3. Konkretizējoša tiesiskā regulējuma neesības gadījumā tiesību piemērotājam, tostarp tiesai, ir pienākums nodrošināt Satversmes un cilvēktiesību efektīvu īstenošanu. Proti, lai nodrošinātu Satversmes normu efektīvu īstenošanu un nepieļautu, ka Satversme kļūst tikai par deklaratīva rakstura dokumentu, tiesību piemērotājam (arī tiesām) ir pienākums novērst likuma nepilnību, ja vien to iespējams izdarīt ar juridiskām metodēm un no tām izrietošiem juridiskiem argumentiem. Tas nozīmē, ka tiesību piemērotājam risinājums jāmeklē visā tiesību sistēmā, tostarp tieši piemērojot gan Satversmi, gan vispārējos tiesību principus.

4. Tiesiskās attiecības starp ģimenes locekļiem ir privāttiesiskas, līdz ar to Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais pieteikuma priekšmets (konstatēšanas pieteikums) nav tieši piemērojams, lai konstatētu tiesisko attiecību pastāvēšanu starp ģimenes locekļiem. Tomēr akts, ar kuru valsts atzīst kādas attiecības par ģimenes attiecībām un tās juridiski nostiprina, ir publiski tiesisks. Līdz ar to situācijā, kad nav izveidots speciāls mehānisms šādu ģimenes attiecību publiski tiesiskai atzīšanai un nostiprināšanai, ir iespējams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktu un 256.pantu un uzskatīt, ka ir iesniegts konstatēšanas pieteikumus. Tiesai, izskatot šādu pieteikumu, būtu jākonstatē, vai personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110.panta izpratnē. Izskatot šādu pieteikumu, izšķirošs ir tas, ka divas pilngadīgas personas brīvi ir paudušas gribu uzturēt ģimenes attiecības.

Šāds risinājums personām nodrošinātu tikai vienas no Satversmes 110.panta un cilvēka cieņas principa izrietošas tiesības īstenošanu, līdz ar to nezūd vajadzība pēc likumdevēja pieņemta šo jautājumu tiesiskā regulējuma, kas būtu balstīts gan uz juridiskiem, gan tiesībpolitiskiem apsvērumiem.

Tēzes:
Pasīva dalība konkurences pārkāpuma izdarīšanā kā līdzdalība

Katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno veikt. Šāda patstāvības prasība strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšanu starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai nu to informētu par savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir konkurences nosacījumu rašanās, kas neatbilst normāliem attiecīgā tirgus nosacījumiem. Pasīvie dalības pārkāpumā veidi, tādi kā uzņēmuma klātbūtne apspriedēs, kurās noslēgti nolīgumi, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, atklāti pret to neiebilstot, ir līdzdalība, kas uzņēmumam var radīt atbildību, jo pretlikumīga pasākuma netieša apstiprināšana, publiski nepaziņojot par norobežošanos no apspriedēs nolemtā vai to neizpaužot administratīvām iestādēm, veicina pārkāpuma turpināšanos un kavē tā atklāšanu.

Uzņēmuma rīcības novērtēšana konkurences pārkāpumā pasīvas dalības gadījumā

Ja pasīvā dalība pārkāpumā izpaudusies, piedaloties kopīgā sanāksmē, tad atbildība iestājas, ja uzņēmums pasākumu netieši apstiprina. Savukārt, ja dalība bijusi nevis atsevišķās pret konkurenci vērstās sanāksmēs, bet gan vairākus gadus ilgstošā pārkāpumā, publiska nenorobežošanās ir nozīmīgs fakts, tomēr tikai viens no vairākiem pierādījumiem, kas ņemami vērā, lai konstatētu, vai uzņēmums patiešām turpinājis piedalīties pārkāpumā, vai arī gluži pretēji – beidzis to darīt. Proti, pasīvas dalības gadījumā ir jāvērtē uzņēmuma rīcība – uzņēmuma norobežošanās pazīmes vai dalības pārtraukšanas pierādījumi atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem.

Administratīvā akta pamatojuma pārbaude tiesā, ievērojot pamatojuma mērķi

Iestādei ir jāpamato nelabvēlīgs administratīvais akts, jo īpaši sodoša rakstura. Tomēr no iestādes nevar prasīt, lai lēmumā jau sākotnēji būtu ietverti pretargumenti visiem iebildumiem, kuri attīstās tikai tiesvedības gaitā, tostarp par apstākļiem, kurus tikai tiesas procesā sāk apsvērt kā būtiskus.

Proti, tiesa uzsākot jauna apstākļa noskaidrošanu nevar apstāties pie kāda viena apsvēruma, kas ir par labu pieteicējam, un liegt iestādei uz to atbildēt tikai tāpēc, ka tāda pamatojuma nebija lēmumā. Tiesai arī nevajadzētu izvirzīt nesamērīgas prasības administratīvā akta pamatošanai – pamatojuma uzdevums ir padarīt skaidrus administratīvā akta adresātam tam uzliktos pienākumus uz izskaidrot šāda pienākuma tiesisko un faktisko pamatu, tādējādi dodot iespēju personai aizsargāt savas tiesības, nevis liegt iestādei tiesas procesā pateikt jebko citu, kā to, kas tiešā tekstā minēts administratīvajā aktā. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajā daļā noteiktais ļauj tiesai pārbaudīt argumentus un pierādījumus par sniegtā pamatojuma pareizību.

Tēzes:
1. Tiesiskais pamats administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Pamatojoties uz šādu kompetentās iestādes vai tiesas nolēmumu, lēmējiestāde jau tālāk pieņem lēmumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Tas nozīmē – ja privātpersonas iesniegumā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas radies iestādes prettiesiskas rīcības dēļ, būtu jābūt arī norādei uz tādu nolēmumu, ar kuru šī prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma lietvedībā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesā. Atkāpes no minētā pieļaujamas tad, ja tiesiskais regulējums neparedz objektīvu iespēju personai panākt kaitējumu izraisošās rīcības prettiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā.

2. Valsts nav izveidojusi efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu situācijai, kad rodas nepieciešamība pārbaudīt procesuālo darbību tiesiskumu administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Ja lietā par kaitējuma atlīdzināšanu administratīvā tiesa atturētos pārbaudīt pēc būtības privātpersonas argumentus par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā tikai tādēļ, ka attiecīgu konstatējumu nav izdarījusi vispārējās jurisdikcijas tiesa, privātpersonai varētu būt liegta pieeja tiesai jautājumā par kaitējuma atlīdzināšanu. Proti, nevienā tiesā nebūtu iespējams pārbaudīt, vai ar procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā privātpersonai nav nodarīts tāds kaitējums, kas ir jāatlīdzina, lai gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums vispārīgi šādas tiesības paredz. Tāpēc, lai privātpersonai šādā situācijā būtu iespēja aizstāvēt savas tiesības, administratīvajai tiesai ir jāuzņemas šī kompetence, kas pēc būtības tai netika paredzēta. Proti, šādā situācijā administratīvajai tiesai ir jāizskata pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu un pašai jāpārbauda pēc būtības personas izteiktie argumenti pieteikumā par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Tēze:
Persona, kuras deklarētā un faktiskā dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā, atrodas valsts iestāžu redzeslokā – Valsts policijai ir pieejami efektīvi līdzekļi uzraudzības pasākumu īstenošanai. Situācijā, kad personas deklarētā un faktiskā dzīvesvieta ir ārvalstīs, šādi uzraudzības līdzekļi ir ierobežoti, un tos nav iespējams nodrošināt nepieciešamajā apmērā un kvalitātē. Ierobežotas iespējas īstenot kontroli pār personas atbilstību Ieroču aprites likumā noteiktajām prasībām nav savienojamas ar likuma mērķi garantēt personu un sabiedrības drošību – šādos apstākļos konstatējams tiesisks pamats ieroča atļaujas anulēšanai. Proti, Ieroču aprites likuma 23.panta 13.punkts ir interpretējams tādējādi, ka par personas deklarēto dzīvesvietu ir uzskatāma vienīgi deklarētā dzīvesvietas adrese Latvijas teritorijā.

Ieroču aprites likuma kontekstā prasībai par deklarēto dzīvesvietu ir nozīme ne vien kā saziņas kanālam, bet arī kā līdzeklim, ar kuru Valsts policija var īstenot efektīvu uzraudzību pār ieroča atļaujas turētāja uzvedību, likumpaklausību un personības iezīmēm, kuras varētu liecināt par potenciālu sabiedrības drošības interešu apdraudējumu.

Tēze:
Gadījumā, ja tikai daļa no elektrostacijā ražotās elektroenerģijas tiek pārdota obligātā publiskā iepirkuma ietvaros par cenu, kas paredzēta ar Eiropas Komisijas 2017.gada 24.aprīļa lēmumu apstiprinātajā valsts atbalsta shēmā, tad, aprēķinot cenas diferencēšanas koeficientu pārkompensācijas novēršanai, nav jāņem vērā elektrostacijas iekšējās peļņas norma (IRR) kopumā (un attiecīgi visi ieņēmumi) un viss saņemtais uz elektrostaciju attiecināmais cita veida atbalsts, bet tikai tas, kas saistīts ar atbalstīto projektu.

Tēze:
Interjera projekta īstenošana ir arhitektoniska un mākslinieciska rakstura darbību veikšana būves iekštelpās, kas neskar trešās personas, nesošās būvkonstrukcijas, slodzi nenesošās sienas, starpsienas un koplietošanas inženiertīklus. Interjera projekta īstenošanai nav nepieciešama būvatļauja, jo likumdevējs ir izvēlējies mazināt administratīvo slogu gadījumos, kad darbības neskar tādus būves elementus, kuru pārveidei var būt ietekme uz cilvēku dzīvību, veselību, vidi vai citām tiesībām un tiesiskajām interesēm vai tā nav būtiska. Savukārt, ja interjera projekta īstenošana paredz kādu no minētajām ietekmēm, ir nepieciešams izstrādāt būvniecības dokumentāciju, kuras veids savukārt ir atkarīgs no paredzētajiem būvdarbiem.

Ja persona veic interjera projekta īstenošanas darbus un to laikā konstatē bojājumus ēkas nesošajās konstrukcijās, kuru labošanas darbiem ir nepieciešama būvniecības dokumentācija, tad būvdarbi nesošo būvkonstrukciju elementu nomaiņai neatbilst ne darbiem interjera projekta ietvaros, ne ēkas daļas vienkāršotajai atjaunošanai, bet ir uzskatāmi par būves daļas atjaunošanas darbiem. Proti, ja būves daļas atjaunošanas darbi tiek veikti bez būvatļaujas, tad tā ir uzskatāma par patvaļīgu būvniecību un būvinspektors var šādus būvdarbus apturēt būvniecības kontroles ietvaros.

Tēzes:
Subjekta atzīšana par uzņēmumu valsts atbalsta lietās

Valsts atbalsta lietās izmantotais uzņēmuma jēdziens tiek definēts kā subjekts, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida. Līdz ar to tas, vai atsevišķs subjekts ir uzskatāms par uzņēmumu, ir pilnībā atkarīgs no tā veikto darbību rakstura.

Vietējās rīcības grupas sniegtā atzinuma tiesiskuma pārbaudes pienākums

1. Lauku atbalsta dienestam, iekļaujot vietējās rīcības grupas, kas izvērtē projekta atbilstību vietējās attīstības stratēģijai, atzinumu administratīvā akta pamatojumā, ir jāpārbauda tā atbilstība tiesību normām. Dienesta kompetencē neietilpst pārvērtēt tikai tādus rīcības grupas sniegtus vērtējumus, kuri izdarīti rīcības grupai piešķirtās novērtējuma brīvības ietvaros. Dienesta norobežošanās no atzinuma pamatojuma pārbaudes var novest pie tā, ka administratīvajā aktā trūkst atteikuma pamatā esošo tiesību normu uzskaitījuma un novērtējuma, attiecīgi administratīvais akts kļūst saturiski nepilnīgs.

2. Vietējās rīcības grupai nav kompetences atbilstības kritērija vērtēšanas procesā izvirzīt papildu noteikumus, kas ierobežo dalību konkursā, tostarp tai ir jāievēro arī tiesiskais regulējums attiecībā uz pieļaujamo pretendenta juridisko formu. Proti, rīcības grupa nevar paredzēt citus pretendentu izslēgšanas kritērijus saistībā ar pretendenta juridisko formu kā tikai tos, kas jau ir ietverti tiesību normās.