Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūlijā pievienoti vienpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Šķīrējtiesa nav pielīdzināma valsts tiesai un tās spriedumiem nav vispārsaistoša, likumam pielīdzināma juridiskā spēka

Šķīrējtiesa nepieder pie tiesu varas sistēmas, kā arī Satversmes 92.panta pirmajā teikumā lietotais termins „tiesa” nav attiecināms uz šķīrējtiesu. Šķīrējtiesa savā būtībā ir privāttiesisks strīdu ārpustiesas risināšanas mehānisms.

Šķīrējtiesas spriedumiem nav vispārsaistoša, likumam pielīdzināma juridiskā spēka, un šādu spriedumu piespiedu izpilde ir pakārtota valsts tiesas izsniegtam izpildu rakstam.

Ierakstu izdarīšana Latvijas kuģu reģistrā, pamatojoties uz tiesas spriedumu

Gadījumos, kad tieši izpildāmas darbības kā īpašuma tiesību pāreja vai aresta piemērošana kuģim īstenojama ar valsts piespiedu mehānisma palīdzību, lēmumu pieņemšanas tiesības rezervētas valsts tiesu sistēmai piederīgām institūcijām. Proti, par tiesas nolēmumu Jūras kodeksa izpratnē ir uzskatāms vienīgi valsts tiesas nolēmums, tostarp, valsts tiesas izsniegts izpildu raksts.

Šķīrējtiesai ir kompetence spriest par īpašuma tiesību atzīšanu, tomēr šķīrējtiesas nospriestais ir saistošs Latvijas Kuģu reģistram tikai tad, kad tiesa ir pārbaudījusi šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu un izdevusi attiecīgu izpildu rakstu. 

Tēze:
Obligātās iemaksas nav jāveic, ja darba ņēmējam kādā periodā nav algotā darbā gūtu ienākumu. Šādas situācijas darba ņēmējiem neveidojas bieži, tās pamatā ir saistītas ar periodiem, kad darba ņēmējam ir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Līdz ar to darba devējam šādā gadījumā nav pienākuma veikt obligātās iemaksas un šāds periods nav ieskaitāms personas apdrošināšanas stāžā, ja vien šādā periodā persona nav sociāli apdrošināta uz cita pamata (piemēram, persona saņēmusi bērna kopšanas pabalstu). Tas nozīmē, ka darba ņēmēja statusa esība var nebūt pietiekama, lai atzītu, ka personai ir apdrošināšanas stāžs, ja pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ darba devējam par darba ņēmēju obligātās iemaksas tomēr nebija jāveic.

Gadījumi, kad personai ir darba ņēmēja statuss, bet nav algotā darbā gūtu ienākumu, ir izņēmums. Līdz ar to ir jābūt konkrētiem apstākļiem un pierādījumiem, kas ļauj secināt, ka konkrētā situācijā ir šāds gadījums. Ja šādu pierādījumu nav, tad ir pamats uzskatīt, ka darba ņēmējam algotā darbā gūti ienākumi ir bijuši un obligātās iemaksas bija jāveic, jo vispārīgi ir prezumējams, ka darba devējs darba ņēmējus nodarbina visu laiku un visu laiku arī maksā darba samaksu.

Tēzes:
Administratīvās tiesas kompetencē nav vērtēt lokālplānojuma izstrādes nepieciešamību

Lēmuma par lokālplānojuma izstrādāšanu (vai neizstrādāšanu) pieņemšana ir pašvaldības normatīvo akta izdošanas funkcijas izpausme, kuru pašvaldība īsteno, ņemot vērā savu redzējumu par administratīvās teritorijas attīstību ilgtermiņā. Tā ir pašvaldības brīvība izlemt, vai pašvaldības administratīvās teritorijas noteiktas daļas ilgtermiņa attīstību ir nepieciešams regulēt lokālplānojumā. Tādējādi, lai arī kādi būtu pašvaldības apsvērumi, lemjot par lokālplānojuma izstrādāšanu (vai neizstrādāšanu) konkrētai teritorijai, šāda lēmuma kā normatīvā akta izdošanas jomā pieņemta lēmuma kontrole neietilpst administratīvo tiesu kompetencē.

Iedibināto stāvu skaita tiesību institūts un tā noteikšanas nozīme

Iedibinātais stāvu skaits kā tiesību institūts ir tāds kultūras pieminekļu un apbūves aizsardzības teritorijās iedibināto apbūvi raksturojošs elements, kurš ir nosakāms, vērtējot tieši konkrētā kvartālā esošo apbūvi.

Gadījumos, kad konkrētā kvartālā nav iespējams noteikt iedibināto stāvu skaitu, nav arī iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt iecerētās būves iekļaušanos esošajā apbūvē jeb nav iespējams izdarīt viennozīmīgu secinājumu, ka iecerētā būve nav pretrunā ar esošo būvju apbūves parametriem. Šādos gadījumos nav iespējams pēc būtības konstatēt, ka ir iestājies Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 „Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem”  paredzētais izņēmums, kad var iztikt bez detālplānojuma izstrādes. Proti, nespēja noteikt iedibināto stāvu skaitu būtībā liedz piemērot attiecīgo izņēmumu, kas nozīmē, ka tādai teritorijai, kurā iedibināto stāvu skaitu nevar noteikt, būtu nepieciešama detālplānojuma izstrāde.

Tēze:
Pasūtītāja – kapitālsabiedrība, kas īstenojusi iepirkuma procedūru sava patstāvīgā budžeta ietvaros, – tiesas procesā par iepirkuma procesa tiesiskumu aplūkojama analogi kā  publisko tiesību subjekts, kas darbojas sava patstāvīgā budžeta ietvaros. Proti, šāda pasūtītāja pati par sevi ir uzskatāma par atbildētāju lietā, nevis tikai par iestādi atbildētāja pusē.

Tēzes:
1. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 5.panta trešajā daļā minētajai atstādināšanai ir tūlītēja ietekme. Proti, amatpersonas atstādināšanas gadījumā izdienas pārtraukuma negatīvās sekas ir tūlītējas, savukārt vēlāk tās atlīdzināmas, ja atstādināšana ir bijusi nepamatota. Attiecīgi, ja atstādināšana ir bijusi nepamatota, tas nozīmē, ka šim pārtraukumam izdienā nebija jābūt - izdiena ir bijusi bez pārtraukuma. Savukārt, ja persona ir atstādināta no amata pienākumu izpildes, bet kriminālprocess vēl nav noslēdzies, nav pamata secinājumam par nepārtrauktu izdienu. Proti, amatpersonas izdienā nav ieskaitāms laiks, kad amatpersona ir bijusi atstādināta no amata pienākumu izpildes sakarā ar krimināllietā piemēroto drošības līdzekli, bet kriminālprocess vēl nav noslēdzies ar konkrētu lēmumu.

2. Izdienas pabalsts sava rakstura dēļ ir vairāk pielīdzināms nevis klasiskai sociālai garantijai, bet ir tuvāks atalgojumam par godprātīgi paveiktiem amata pienākumiem. Priekšnoteikums izdienas pabalsta saņemšanai ir pieci nepārtraukti izdienas gadi, ja tas neizpildās, tad nav pamata pabalsta saņemšanai. Valsts līdzekļu izlietojums nedrīkst būt izšķērdīgs, tas nozīmē, ka valsts ir tiesīga maksāt tikai tādus maksājumus, par kuriem ir pilnībā skaidrs, ka tie personai pienākas.

Tēze:
Personu, kurām Latvijas pilsonība bija 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācēji Latvijas pilsonību ieguva jau ar dzimšanas brīdi.  Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi (un to pēcnācēji) varēja reģistrēties kā Latvijas pilsoņi, aizpildot pirmuzskaites veidlapu. Ar pirmuzskaites veidlapas aizpildīšanu šīs personas Latvijas pilsonību tikai „aktivizēja”, reģistrējoties kā Latvijas pilsoņi, nevis ieguva to no jauna. Līdz ar to šādā gadījumā nav pareizi lietot terminus, kas saistīti ar pilsonības pirmreizēju iegūšanu, šādā situācijā lietojami ir jēdzieni, kas saistās ar pilsonības aktivizēšanu un tās deklaratīvu apstiprināšanu.

Tēze:
1. Veselības aprūpes kaitējuma institūts aptver arī morālo kaitējumu, un likumdevējs nav piešķīris nozīmi tam, vai kaitējuma smaguma pakāpe jānoteic par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu vai morālo kaitējumu.

Svarīgi ir vērtēt, vai lietā ir pareizi identificēts kaitējums un vai smaguma pakāpe un secīgi arī atlīdzinājuma apmērs par šo kaitējumu ir noteikts atbilstoši tiesību normās nostiprinātajai metodoloģijai. Proti, tiesa drīkst noteikt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tomēr tas neatbrīvo no pienākuma kaitējuma smaguma pakāpi noteikt atbilstoši tiesību normās noteiktajiem kritērijiem.”

Svarīgi ir vērtēt, vai lietā ir pareizi identificēts kaitējums un vai smaguma pakāpe un secīgi arī atlīdzinājuma apmērs par šo kaitējumu ir noteikts atbilstoši tiesību normās nostiprinātajai metodoloģijai. Proti, tiesa drīkst noteikt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tomēr tas neatbrīvo no pienākuma kaitējuma smaguma pakāpi noteikt atbilstoši tiesību normās noteiktajiem kritērijiem.

2. Lai, nosakot kaitējuma smaguma pakāpi un secīgi arī atlīdzinājuma apmēru, ņemtu vērā personai radušos funkcionālos traucējumus un izmaiņas personas dzīves kvalitātē, visupirms ir jākonstatē, ka tās ir cēloņsakarībā ar ārstniecības personas darbību vai bezdarbību.

Tēzes:
1. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.pants ir atzīstams par vispārējo tiesību normu iepretim 15.panta astotajai daļai.

2. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa noteic divus savstarpēji nošķiramus kritērijus atlīdzības apmēra samazināšanai – personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību. Šis regulējums izslēdz vispārējā tiesību normā minēto kritēriju izmantošanu atlīdzinājuma apmēra samazināšanai.

3. Līdzatbildības institūts norāda, ka pie kaitējuma rašanās vainojama ne vien valsts institūcijas rīcība, bet arī pašas privātpersonas rīcība, tādējādi arī atbildība ir dalāma starp abiem incidenta dalībniekiem. Lēmējiestādei ir pienākums novērtēt abu pušu atbildības robežas un kompensēt kaitējumu proporcionāli valsts atbildības daļai.

4. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa interpretējama tādējādi, ka tā ļauj lēmējiestādei samazināt kaitējuma atlīdzības apmēru, bet nepieļauj atteikt kaitējuma atlīdzību pēc būtības, proti kaitējuma atlīdzinājumu samazināt līdz nullei.

5. Par līdzatbildību Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē var tikt atzīta vienīgi personas rīcība kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā. Respektīvi, personas rīcība pirms kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas, nav uzskatāma par pamatu līdzatbildības konstatēšanai.

Tēzes:
Atbalsta bērniem, kuriem nav izteikti funkcionāli traucējumi, nepiešķiršana

Tiesību normu iztulkošana nevar pārsniegt normas tekstu pretēji likumdevēja gribai. Šajā gadījumā 2010.gada 20.maija noteikumu Nr. 805 „Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” 4.pielikuma II daļas 20.punkts nav iztulkojams tā, ka šāda veida atbalsts, īpaša kopšana un asistenta pakalpojumi, būtu piešķirams bērniem, kuriem ir mēreni, nevis izteikti funkcionāli traucējumi. Nedz personas tiesību ievērošanas princips, nedz citi principi nevar būt pamats šo normas tvērumu paplašināt pretēji likumdevēja gribai, kas ir pietiekami skaidra.

Izglītības iestādes pienākums nodrošināt nepieciešamo atbalstu bērnam ar īpašām vajadzībām, kas uzsācis mācības vispārējās izglītības programmā

Valsts ir paredzējusi kompleksu pasākumu kopumu personu ar invaliditāti atbalstam izglītības apguvē; tāpat konstatējams, ka tieši izglītības iestādes ir tas posms vispārējā atbalsta sistēmā, uz kuru gulst vislielākie pienākumi konkrētā atbalsta nodrošināšanai un pielāgošanai konkrētam bērnam uz vietas izglītības iestādē.

Ja bērns ar speciālām vajadzībām uzsāk mācības vispārējā izglītības programmā, bērna individuālo traucējumu novērtējums, izglītības programmas apguves plāna izstrāde kopā ar vecākiem, kā arī nepieciešamā atbalsta nodrošināšana (ciktāl to nenodrošina citā kārtībā noteiktais atbalsts), ir izglītības iestādes pienākums.

Tas savukārt nozīmē, ka personai ir tiesības no izglītības iestādes sagaidīt, ka tā šādus atbalsta pasākumus īstenos. Iespējamie trūkumi atbalsta sniegšanā būtu risināmi attiecībās ar konkrēto iestādi, bet, ja tas neizdodas – vēršoties administratīvajā tiesā jau tieši šāda atbalsta pienākuma pienācīgas izpildes sakarā.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)