Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti trīspadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Tiesību normās nav paredzēts aizliegums nodokļu maksātājam, kurš grāmatvedības uzskaiti kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, apliekamā ienākuma noteikšanai ņemt vērā saimnieciskās darbības izdevumus, ja konkrētajā taksācijas gadā nodokļu maksātājs nav guvis ar šiem izdevumiem saistītus ieņēmumus.

Šādu prasību nevar pamatot ar iestādes metodiskajiem norādījumiem, jo ar tiem var vienīgi izskaidrot tiesību normas piemērošanu, bet ne noteikt tiesību normās neparedzētas prasības.

2. Kārtība – izdevumus piesaistīt konkrētajam nekustamajam īpašumam un šos izdevumus atskaitīt tikai tad, kad attiecīgais nekustamais īpašums tiek pārdots un tiek gūti ieņēmumi – ir piemērojama tajos gadījumos, kad tiek aprēķināts nodoklis no kapitāla. Likumdevējs katrai iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļai likumā ir noteicis savu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtību un nav paredzējis, ka nodokļu maksātājs, darbojoties vienā nodokļa režīmā, nodokli aprēķina, piemērojot citu režīmu. Prasība reģistrētam saimnieciskās darbības veicējam saskaņot izdevumus ar konkrētā taksācijas gada ieņēmumiem no nekustamajiem īpašumiem nevar tikt pamatota ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tiesību normām, kas regulē kārtību, kādā aprēķināms nodoklis no kapitāla.

Tēze:
Gadījumos, kad tiesību normās nav noteikta speciālā kompetentā institūcija, kas var uzlikt pienākumu novērst pārkāpumu un sekot tā izpildei vai sodīt par normas pārkāpšanu, Valsts policijai ir vispārējā kompetence izmantot piespiedu mehānismu, lai panāktu, ka tiesību normas tiek ievērotas.

Tēzes:
Mazumtirgotāju iepirkumu vara un tās nozīme pārkāpuma konstatēšanā

Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma mērķis ir ierobežot mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem, lai līdzsvarotu piegādātāju un mazumtirgotāju intereses mazumtirdzniecībā. Šis tiesiskais regulējums ir balstīts uz apsvērumiem, ka mazumtirgotājiem, jo īpaši pārtikas preču ķēdē, pastāv iepirkuma vara un attiecīgi šīs varas ļaunprātīgas izmantošanas iespējas. Tāpēc Konkurences padomei ikvienā gadījumā nav jāpamato un jāpierāda iepirkuma varas pastāvēšana. Tomēr gadījumos, kad lietas izmeklēšanā hipotētiskais pārkāpējs vērš uzmanību uz apstākli, ka tam nemaz nav iepirkuma varas, Konkurences padomei šis apstāklis jāapsver, jo likuma mērķim pretēja būtu tādu mazumtirgotāju sodīšana, kuriem šāda iepirkuma vara nemaz nepiemīt un kuri noteiktus līguma noteikumus panākuši pušu vienlīdzīgās pozīcijās sakņotas vienošanās ceļā.

Noteikta apmēra un pieaugošs līgumsods (Civillikuma 1716.pants) 

Civillikuma 1716.panta izstrādes mērķis bija nepieļaut pārmērīgu pieaugošu līgumsodu praksi un tādēļ kā galvenais līgumsodu veids normā ir paredzēts noteikta apmēra līgumsods. Taču, ievērojot nepieciešamību panākt saistību izpildi, 1716.panta trešā daļa paredz iespēju noteikt arī pieaugošu līgumsodu, un tieši šī pazīme to nošķir no pirmā minētā līgumsoda veida. Noteiktā apmērā noteikts līgumsods ir piemērots, ja kavētas vai nepienācīgi izpildītas saistības izpildes panākšana nav svarīga vai nav iespējama, un līgumsods primāri kalpo kā zaudējumu atlīdzināšanas alternatīva ar iespējamu sodošu elementu.

Ja līgumā nav noteikts pieaugošs līgumsods, pat neatkarīgi no tā, kāda veida pārkāpums tas ir, 1716.panta trešā daļa nav piemērojama.

Līgumsoda konkrēti noteiktā naudas summā samērīguma vērtēšana

Vērtējot līgumsoda samērīgumu gadījumā, kad nav piemērojama Civillikuma 1716.panta trešā daļa, ir jāvērtē līgumsoda samērs ar pārkāpumu.

Samērīguma vērtējumā var vērtēt tos apstākļus, kurus atbilstoši Civillikumam būtu jāvērtē tiesai gadījumā, ja pušu starpā izceltos civiltiesisks strīds. Līgumsoda samazināšana no tiesas puses ir paredzēta Civillikuma 1724.1pantā. Šajā normā vērtējamo apstākļu loks ir atvērts, proti, līgumsoda samazināšanā ņemami vērā arī „citi apstākļi”. Tātad, vērtējot līgumsoda samērīgumu, var apskatīt ne vien saikni un samēru ar radītajiem zaudējumiem, bet darījuma dalībnieku attiecības kopumā gan no juridiskā, gan ekonomiskā viedokļa.

Līgumsods ir netaisnīgs tad, ja, skatot līguma attiecības, kā arī faktisko izpildes praksi kopumā, redzams, ka līgumsods ir nesamērīgs iepretim pieļautajam pārkāpumam un iespējamiem radītajiem zaudējumiem. Samērīguma vērtēšanā jāņem vērā arī apstākļi, kādos pusei jāpilda saistība, par kuras pārkāpumu piemērots līgumsods. Ja vienai pusei ir manāmi grūtāk pildīt savas saistības, ja tai ir jāpanes netaisnīgs risku sadalījums, ja faktiskā izpilde parasti ir ērta tikai vienai pusei, ja līgumsodu sistēma, ievērojot attiecīgās nozares specifiku u.tml., ir pastāvīgs papildu peļņas avots vienai līguma pusei – tas viss var ietekmēt vērtējumu par to, vai līgumsods attiecīgā situācijā ir samērīgs ar pārkāpumu. Turklāt līgumsods var izrādīties netaisnīgs pat tad, ja tas formāli ir atbilstošs Civillikuma 1716.panta normām.

Tēze:
Ja citas dalībvalsts nodokļa maksātājs iekšzemē neveic saimniecisko darbību, taču iekšzemē sniedz ar nekustamo īpašumu saistītus pakalpojumus, tad pievienotās vērtības nodokli par šādiem pakalpojumiem valsts budžetā samaksā pakalpojumu saņēmējs, ja vien tas ir reģistrēts nodokļa maksātājs. Šādā gadījumā citas dalībvalsts nodokļa maksātājs ir tiesīgs nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

Izlemjot jautājumu par personas kā citas dalībvalsts nodokļa maksātājas, kas Latvijas teritorijā neveic saimniecisko darbību, tiesībām saņemt nodokļa atmaksu par iekšzemē saņemtajiem pakalpojumiem, nav pietiekami koncentrēties tikai uz saņemtajiem pakalpojumiem, bet ir jāpārbauda arī tas, vai un kādu darījumu nodrošināšanai persona ir izmantojusi šos pakalpojumus, un kāda nodokļa samaksas kārtība tika piemērota personas sniegtajiem pakalpojumiem.

Pievienotās vērtības nodokli kā patēriņa nodokli maksā galapatērētājs, tāpēc, lai arī pakalpojuma sniedzēji, kas nav galapatērētāji, kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji iekasē šo nodokli un to samaksā valsts budžetā, tiem nav jāuzņemas šis ekonomiskais slogs. Ja nodokļa maksātājs, nebūdams galapatērētājs, nevar saņemt samaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksu, lai gan tiek ievērotas materiālās prasības, tiek pārkāpts pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes princips.

Tēzes:
Disciplinārlietas izskatīšanas termiņš un tā pagarināšana

No Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma normām izriet, ka lēmuma pieņemšanai par disciplinārsoda piemērošanu pamatā ir noteikts mēneša termiņš. Termiņa pagarinājuma iespēja uz četriem mēnešiem ir jau izņēmums no parastās kārtības, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams ievērot mēneša termiņu. Savukārt termiņa pagarinājums uz gadu ir vēl lielāks izņēmums no šīs kārtības un ir piemērojams gadījumos, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija. Līdz ar to jebkurš izņēmums ir jāpiemēro pēc iespējas šauri un šādam izņēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam.

Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 25.panta otrajā daļā minēto atsauci uz Administratīvā procesa likuma regulējumu nevar tulkot tādējādi, ka tas aptver arī lēmuma par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējas. Vērtējot Administratīvā procesa likuma 64.panta otrajā daļā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par termiņa pagarināšanu mērķi, vērā ņemams, ka tās ir vērstas uz personas aizsardzību pret nepamatotu lēmuma pieņemšanas novilcināšanu situācijā, kad administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, un līdz ar to nebūtu attiecināmas arī uz lēmumiem par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu.

Disciplinārlietā pieņemtā iestādes lēmuma savlaicīguma pārbaude

Lietā par disciplinārsoda piemērošanu personai, kas ir personu sodošs process, kuram, sākot ar brīdi, kad pret personu tiek uzsākta disciplinārlieta, ir jānotiek paredzamā un disciplinārlietas izmeklēšanai objektīvi nepieciešamā laika periodā. Tāpēc termiņa ievērošana, izmeklējot disciplinārlietu un pieņemot lēmumu disciplinārlietā, ir būtiska.

Nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt laikus ir jālīdzsvaro ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums. Līdz ar to iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei vispirms jābūt vērstai uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies.

Apstākļiem ir jābūt tādiem, lai tiesa, pārbaudot šo procesu, varētu gūt pārliecību, ka tik ilga termiņa pagarināšana tiešām objektīvi lietas izskatīšanai ir bijusi nepieciešama. Tāpat nozīme šajā vērtējumā ir tam, vai visā laikā, kamēr pret personu ir bijusi ierosināta disciplinārlieta, tajā faktiski ir arī notikušas aktīvas darbības lietas izmeklēšanai, vai lietā nav bijuši nepamatoti periodi, kuros lietas izskatīšana vispār nav notikusi. Jebkādiem pārtraukumiem (par ko var liecināt norādītie faktiskie laika periodi starp lēmumiem par termiņu pagarināšanu) disciplinārlietas izmeklēšanas un lēmuma disciplinārlietā pieņemšanas procesā ir jābūt racionāli izskaidrojamiem un objektīvi nepieciešamiem.

Tēze:
Būvlaides noteikšana var būt balstīta pašvaldību saistošajos noteikumos identificētos kritērijos – konkrēts būvlaides veids var tikt noteikts atbilstoši konkrētās teritorijas jau esošajai apbūvei vai atbilstoši tam, kāda kategorija ir noteikta ielai, pie kuras atrodas konkrētais zemesgabals.

Lai arī obligātās būvlaides noteikšana kopumā rada būtisku īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu, tas ir pieļaujams, ciktāl būvlaides noteikšana kopumā ir vērsta uz teritorijas plānošanas procesa mērķu sasniegšanu un tās noteikšanas pamatā ir rūpīgi izsvērti argumenti par konkrēta veida ierobežojuma nepieciešamību. Pašvaldībai, ievērojot teritorijas plānošanas principu prasības, ir jāveido tāda sistēma, kas jaunas apbūves gadījumā nodrošina līdzsvaru starp personas tiesībām izmantot savu īpašumu un sabiedrības interesēm vides vērtību aizsardzībā un sakārtotas pilsētvides veidošanā.

Ja konkrētajai teritorijai nav izstrādāts detalizēts plānošanas dokuments, būvlaidi nosaka būvvalde, izdodot būvatļauju. Pārbaudot būvvaldes noteiktās būvlaides tiesiskumu, jāpārliecinās, vai būvvalde rīkojusies atbilstoši normatīvajiem aktiem un nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas.

Tēze:
Summētā darba laika organizācijas ietvaros darba devējam ir saistošas Darba likuma 40.panta otrās daļas 7.punkta prasības, tas ir, jānorāda attiecīgajam darbiniekam nolīgtais dienas vai nedēļas laiks.

Tēze:
Ieskaits ir saistību izbeigšanas veids privāttiesiskajās attiecībās, un ar to komerctiesiskās apgrozības dalībnieki var norēķināties par savstarpēji pretēji vērstiem prasījumiem, taču tas nav pieļaujams attiecībā uz nodokļu prasījumiem.

Ieskaita veikšanai ir vajadzīgs parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt viņa parādu ar konkrēti norādītu pretprasījumu. Proti, iniciatīvai veikt ieskaitu jānāk no paša parādnieka. Likums „Par nodokļiem un nodevām” nepieļauj ieskaita piemērošanu attiecībā uz nodokļu maksājumiem un nepiešķir iestādei tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par nodokļu pārmaksas novirzīšanu nodokļu parāda, kas izveidojies līdz maksātnespējas pasludināšanai, segšanai.

Tēzes:
Priekšnoteikumi personas atzīšanai par trešo personu administratīvajā procesā tiesā

Lai personu atzītu par trešo personu administratīvajā procesā tiesā, ir nepieciešams konstatēt konkrētu priekšnoteikumu esību - jākonstatē personas subjektīvo tiesību pastāvēšana, subjektīvo tiesību esošs vai iespējams aizskārums, kā arī cēloņsakarība starp valsts rīcību (darbību vai bezdarbību) un personas subjektīvo tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu.

Ar jēdzienu „tiesības” Administratīvā procesa likuma 28.panta pirmajā daļā ir apzīmētas subjektīvās tiesības, kuras piemīt trešajai personai. Savukārt pie jēdziena „tiesiskās intereses” pieder visas tās trešās personas intereses, kuras ar publisko vai privāto tiesību normu, bet ne ar administratīvo aktu, kļūst par trešās personas individuālajām interesēm.

Trešās personas pieaicināšana administratīvajā procesā kalpo preventīvai individuālai aizsardzībai. Pieaicināšanas priekšnoteikums ir tas, vai administratīvā procesa rezultātā iestādē vai tiesā „var tikt aizskartas” personas (trešās personas) subjektīvās tiesības vai tiesiskās intereses, proti, vai procesa ietvaros izdodamais administratīvais akts vai tiesas nolēmums var uzlabot vai pasliktināt trešās personas tiesisko stāvokli. Tāpat, lai trešā persona varētu tikt pieaicināta lietā, ir pietiekoša viņas tiesiskā interese saglabāt esošo tiesisko vai faktisko stāvokli.

Konkurences likumā paredzēta pārkāpuma konstatēšana un tiesības prasīt par to atlīdzinājumu

1. Jebkurš tirgus dalībnieks vai patērētājs bauda tiesības, kuras aizsargā Konkurences likuma 13.pants un Līguma par Eiropas Savienības darbību 102.pants – tiesības darboties no konkurences kropļojumiem brīvā tirgū, kas secīgi rada tiesības prasīt zaudējumu atlīdzinājumu konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā.

Šo tiesību aizsardzībai ir paredzēti divi instrumenti, proti, konkurences tiesību ievērošana tiek nodrošināta ar publiski tiesiskiem un privāttiesiskajiem līdzekļiem. Publiski tiesiskie līdzekļi izpaužas kā Konkurences padomes īstenotā tirgus uzraudzība, iespējamo pārkāpumu izmeklēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana. Privāttiesiskie līdzekļi izpaužas kā personas tiesības aizsargāt savas individuālās intereses civiltiesiskā kārtā – tiesā. Tādējādi Konkurences likumā noteiktu pārkāpumu līdztekus Konkurences padomei var konstatēt arī tiesa.

2. Konkurences likums neparedz, ka administratīvā procesa iestādē uzdevums ir aizsargāt konkrētas personas subjektīvās tiesības, ar konkurences tiesību pārkāpumu nodarīts iespējams kaitējums nedod tiesības piedalīties administratīvajā procesā. Ar pārkāpumu aizskartajām personām arī nav tiesību sagaidīt un prasīt no Konkurences padomes noteiktu rezultātu par to, vai pārkāpums ir noticis vai nav. Ar iespējamo pārkāpumu aizskartās individuālās subjektīvās tiesības personām ir jāaizsargā civiltiesiskā kārtībā.

Spriedums administratīvajā lietā, ar kuru netiek konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, neierobežo personas tiesības civillietā pierādīt pārkāpumu un saņemt atlīdzinājumu

Civilprocesa likuma 250.69pants reglamentē gadījumus, kad prasītājs tiek atbrīvots no pierādīšanas pienākuma par pieļauto konkurences tiesību pārkāpumu un attiecīgās normas mērķis ir sekmēt tiesību uz zaudējumu atlīdzinājumu īstenošanu, atvieglojot prasītājam pierādīšanas nastu.

Administratīvās lietas nolēmumam prejudiciāla nozīme piešķirta tikai tad, ja konkurences tiesību pārkāpums ir konstatēts. Tas nozīmē, ka spriedums administratīvajā lietā, ar kuru netiek konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, neierobežo personas tiesības civillietā pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu un secīgi – saņemt zaudējumu atlīdzinājumu.

Tēzes:
Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs kā iestāde

Ar ārēju normatīvo aktu Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam kā privātpersonai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums – nodrošināt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību. Tāpēc Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, pildot tam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, ir atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja lēmums par apdrošināšanas sabiedrības uzņemšanu par biroja biedru vai izslēgšanu no tā atzīstams par administratīvo aktu

Dalība Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojā ir obligāts priekšnoteikums, lai apdrošināšanas sabiedrība varētu sniegt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas pakalpojumus tirgus nišā, kura sekmīga darbība ir jānodrošina Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam, izpildot tam deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus.

Lai arī normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemti Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja lēmumi par apdrošināšanas sabiedrības uzņemšanu vai izslēgšanu no biroja, secināms, ka, pieņemot šādus lēmumus, birojs pilda tam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu – nodrošināt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību. Lēmumi par apdrošināšanas sabiedrības uzņemšanu Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojā un par izslēgšanu no tā ir atzīstami par administratīvajiem aktiem, jo tiek pieņemti publisko tiesību jomā un tie konkrētai apdrošināšanas sabiedrībai jeb individuāli noteiktai personai piešķir (atsaka piešķirt) noteiktas tiesības vai tās atņem.

Augstākā iestāde Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanai

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā, ar kuru Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam ir deleģēts konkrēts valsts pārvaldes uzdevums, tiešā tekstā nav noteikta iestāde, kuras padotībā atrodas birojs un kurā ir apstrīdami biroja izdotie administratīvie akti.

Ņemot vērā, ka Finanšu ministrija ir tā iestāde, kuras pārziņā ir sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jautājums, Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja administratīvie akti ir apstrīdami Finanšu ministrijā.

Biedrības pieņemto lēmumu privāto un publisko tiesību jomā nošķiršana un pārsūdzība tiesā

Biedrība ir brīvprātīga personu apvienība un pamatā darbojas privāto tiesību jomā. Publisko tiesību jomā, pildot deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, biedrība darbojas tikai normatīvajos aktos paredzētajos izņēmuma gadījumos. Tātad ir jānošķir biedrības kā iestādes darbība publisko tiesību jomā no biedrības darbības privāto tiesību jomā. Līdz ar to ir jānošķir arī privāto un publisko tiesību jomā pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas kārtība.

Tēzes:
1. Informācijas, kas nepieciešama administratīvā akta izdošanai, trūkums var būt pamats atteikumam izdot personas prasīto administratīvo aktu, nevis pamats iesnieguma neizlemšanai no iestādes puses.

2. Ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu, iestādes reaģēšana uz privātpersonas iesniegumu nepiemērotā veidā, atstājot tā izlemšanu bez konkrēta un skaidri saprotama rezultāta, var būt pamats iestādes atbildi uzskatīt par atteikumu izdot administratīvo aktu. Šādā gadījumā pieteikuma iesniegšanas termiņš nosakāms atbilstoši Administratīvā procesa likuma 188.panta trešajai daļai.

Tēze:
No Reklāmas likuma normām un to izstrādes materiāliem ir secināms, ka likumdevējs uzraudzības iestādes kontroles rezultātā pieņemtu lēmumu ir paredzējis kā administratīvo aktu, kas attiecīgi ir pārsūdzams un izpildāms kā administratīvais akts.

Tas, ka Veselības inspekcijas lēmuma rezolutīvajā daļā uzliktais pienākums pats par sevi formulēts vispārīgi, nenozīmē, ka lēmums nerada konkrētas tiesiskas sekas vai tas attiecas tikai uz vispārīgu normatīvajos aktos noteiktās kārtības ievērošanu. Lēmuma rezolutīvajā daļā uzliktais pienākums jāaplūko kopsakarā ar lēmumā konstatētajiem pārkāpumiem. Ja Veselības inspekcija ir konstatējusi konkrētus zāļu reklamēšanas pārkāpumus personas darbībās, tad ir likumsakarīgi, ka uzliktais pienākums – aizliegums izplatīt reklāmu – attiecināts uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem un turpmāku šādu pārkāpumu nepieļaušanu.

Tēze:
Apstrīdēšanas procesā iestāde nedrīkst pasliktināt sūdzības iesniedzēja stāvokli saistībā ar aprēķināto soda naudu. Iestāde, labojot kļūdas zemākas iestādes lēmumā par pienākumu samaksāt papildu nodokli, nedrīkst palielināt soda naudu. Proti, ja kopumā vai kādā daļā nodoklis tiek aprēķināts no jauna, tad soda naudu, kas noteikta ar sākotnējo lēmumu, nepārrēķina.