Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros martā pievienoti astoņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Pretendentu atlases mērķis iepirkuma procedūrā ir izslēgt no dalības tālākajā iepirkuma procedūrā tos pretendentus, par kuru maksātspēju, uzticamību un profesionālo godīgumu ir objektīvas šaubas. Tas, vai konkrētais pretendents ir godprātīgs nodokļu maksājumu izpildē, raksturo ne tikai tā maksātnespēju, bet arī – uzticamību.

Noteikums, kas paredz izslēgt no pretendentu loka tādu komersantu, kas pienācīgi nemaksā nodokļus, vispirms sasniedz mērķi veicināt nodokļu iekasēšanu atbilstošā apmērā. Tas arī novērš, ka nodokļu maksājumus nepienācīgi veicis pretendents gūst nepamatotas priekšrocības iepretim citiem pretendentiem.

2. Izslēdzošs pamats pretendēt uz līgumslēgšanas tiesībām iepirkumā ir nodokļu samaksas pārkāpums, kas ir pieļauts dalības konkursā brīdī.

Vērtējumam par to, vai konkrētajam pretendentam ir konstatējamas pret budžetu neizpildītas saistības, būtu jābūt tādam, lai tiktu sasniegts kandidātu atlases mērķis – nodrošināt iespējami plašu konkurenci, nepieļaujot vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu.

Ne vienmēr situācijā, kad parāda esība ir radusies kļūdainas vai nepilnīgas nodokļu deklarācijas dēļ, pretendenta izslēgšana no turpmākas dalības iepirkumā ir samērīga. Apstākļos, kad pierādījumi apstiprina secinājumu, ka nodokļu parāds sistēmā radies pretendenta nepareizas nodokļu deklarācijas iesniegšanas (nevis nodokļu maksātāja izvairīšanās no nodokļu samaksas pienākuma) dēļ, pretendentam nebūtu liedzamas tiesības novērst šīs kļūdainās deklarēšanas sekas un tiesības uz līgumslēgšanu iepirkumā.

Tēze:
Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 6.punkts expressis verbis paredz, ka personai atlīdzināmas visas naudas summas, kas no personas piedzītas, izpildot tiesas spriedumu. Attiecīgajā normā lietota plaša izteiksmes forma, kas aptver ne vien par labu valstij piedzīto naudas summu, bet arī par labu trešajām personām piedzītos līdzekļus.

Attaisnojoša tiesas sprieduma gadījumā personai ir iespēja atgūt zaudējumus civiltiesiskā kārtībā, ceļot prasību pret attiecīgo tiesību subjektu, kura labā veikta piedziņa. Tomēr personai nav liegta iespēja izmantot likumā „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” paredzēto tiesību aizsardzības mehānismu, vēršoties ar zaudējumu atlīdzības prasību pret valsti. Proti, situācijā, kurā normatīvie tiesību akti pieļauj vairākus tiesiskos risinājumus, ar kuriem persona var aizsargāt savas tiesības, privātautonomijas princips personai ļauj izvēlēties tai ērtāko un piemērotāko līdzekli aizskarto tiesību aizsardzībai.

Tēze:
Ministru kabineta 2015.gada 10.marta noteikumu Nr. 126 „Tiešo maksājum piešķiršanas kārtības noteikumi” 65.3.apakšpunkts ir jātulko, ņemot vērā to, ka papuve ir aramzeme, kuras definīcija ir iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 17.decembra regulas (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētajiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, 4.panta 1.punkta „f” apakšpunktā. Aramzemei ir jābūt sagatavotai kultūraugu audzēšanai katrā kārtējā lauksaimniecības gadā.

Šīs normas kontekstā nav izšķirošas nozīmes tam, cik gadus zemes vienība iepriekš nav bijusi aparta un nav iekļauta lauksaimniecības augsekas sistēmā. Ja zemes vienība kaut vai vienu gadu ir izmantota kā zālājs un nav mehāniski apstrādāta (aparta), tā nav atzīstama par papuvi, kamēr nav veikta zālāja transformācija. Šīs normas izpratnē nav izšķirošas nozīmes iepriekšējā gadā audzētajam zālāja veidam. Izšķiroša nozīme ir tam, lai iepriekšējos gados audzēts zālājs tiktu pārveidots par papuvi līdz 30.maijam.

Tēze:
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotajā daļā noteikts īpaša nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas kārtība par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas ierakstīta zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības vārda, un valstij vai pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī māja atrodas. Minētā tiesību norma nav piemērojama attiecībā uz būvēm, kas nav atzīstamas par dzīvojamām mājām pēc to lietošanas veida un tipa, kas reģistrēts kadastra informācijas sistēmā, piemēram, uz dienesta viesnīcām.

Tēzes:
1. No Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums 18.1panta ceturtās daļas un 18.2panta pirmās daļas izriet nepieciešamība komersantam, pirmkārt, noskaidrot pašam un, otrkārt, iesniegt Uzņēmumu reģistram informāciju un dokumentus par visām personām, ar kuru starpniecību tiek īstenota kontrole pār to. Gadījumos, kad starpniecība tiek veikta, izmantojot vairākas personas, ir būtiska visu starpniecībā iesaistīto personu noskaidrošana.

2. Pilnvērtīga Uzņēmuma reģistrā iekļautās informācijas adekvātuma, pareizības un aktualitātes pārbaude ir iespējama tikai tad, ja reģistram ir tiesības pieprasīt sniegtās informācijas dokumentāru pamatojumu. Turklāt, tā kā Latvijā Uzņēmumu reģistrs ir atbildīgā iestāde par informācijas reģistrāciju, tieši tam savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt informācijas pārbaudi.

Tēzes:
Bērna uzvārda maiņa pēc bērna reģistrācijas

Bērna vārds un uzvārds ir bērna privātās un ģimenes dzīves sastāvdaļa. Tas ir gan personas identifikācijas veids, gan norāda uz saikni ar konkrētu ģimeni. Tāpēc bērna vārdu un uzvārdu patvaļīgi nevar grozīt ne bērna vecāki, ne valsts institūcijas.

Likums paredz, ka arī pēc bērna reģistrācijas var mainīt bērna uzvārdu, ja vecāki par to vienojas. Otra vecāka piekrišana ir nepieciešama, lai šis bērna privātās un ģimenes dzīves jautājums tiktu izspriests starp abiem vecākiem. Otra vecāka piekrišana ir jāsaņem arī tad, ja vienam vecākam ir nodibināta atsevišķa aizgādība, jo bērna uzvārda noteikšana ir jautājums, kas tiek risināts bērna izcelšanās noteikšanas ietvaros, nevis kā vecāku aizgādības jautājums.

Vecāku domstarpību gadījumā jautājumu par bērna uzvārda maiņu izlemj bāriņtiesa.

Lēmuma par bērna uzvārda maiņu tiesiskuma pārbaude tiesā

Tiesai, pārbaudot bāriņtiesas lēmuma tiesiskumu, ar kuru izšķirts jautājums par bērna uzvārdu, apstākļi jāvērtē plašā kontekstā – cik ciešas attiecības bērnam ir izveidojušās ar ģimeni, kurā bērns dzīvo, vai bērns sevi identificē ar šo ģimeni, kāda ir bērna psiholoģiskā piesaiste konkrētajai ģimenei un citi tamlīdzīgi apstākļi. Tāpat tiesai, lai izsvērtu bērna saikni ar otru vecāku, ir jāvērtē apstākļi, kas par to liecina: kādas ir bērna attiecības ar otru vecāku, kā tās veidojušās ilgtermiņā, cik ilgi bērns pirms tam ir dzīvojis kopā ar otru vecāku, kāda ir bērna emocionālā piesaiste vecākam.

Izvērtējuma procesā jālīdzsvaro bērna intereses gan no esošās bērna ģimenes dzīves, gan no bērna ģimenes dzīves viedokļa ar bioloģisko tēvu.

Apstāklis, ka bērns turpina izmantot kopīgo uzvārdu, ir ārējā pazīme vecāka un bērna turpinātām attiecībām. Šādā gadījumā bērna uzvārda maiņa, īpaši, ja vecākam radušās problēmas saskarsmes tiesību īstenošanā, var vēl vairāk vājināt vecāka un bērna ģimenes saites. Šī iejaukšanās ģimenes dzīvē var tikt attaisnota, ja uzvārda maiņa atbilst bērna labklājībai un labākajām interesēm.

Bērna viedokļa noskaidrošana tiesā

Lietās, kurās ir iesaistīts bērns, tāpat kā jebkurā administratīvajā lietā ir jānodrošina objektīvās izmeklēšanas princips un efektīva procesa vadība. Tomēr tiesai lietas apstākļi pilnvērtīgi jānoskaidro, vienlaikus nekaitējot bērna vislabākajām interesēm. To, vai bērna viedoklis tiesai ir jānoskaidro tieši, izlemj tiesa, ievērojot katras konkrētās lietas apstākļus, arī bērna vecumu, brieduma pakāpi un vai tieša uzklausīšana nekaitēs bērnam.

Tēze:
Tiesību normās ietvertās tiesības izvēlēties skolu un pašvaldības pienākums nodrošināt nokļūšanu uz skolu un atpakaļ nav saprotams tādā veidā, ka pašvaldībai būtu jānodrošina bērna nokļūšana uz jebkuru skolu. Tikai tad, ja nav iespējams izglītību iegūt konkrētajā pašvaldībā, pašvaldībai ir pienākums segt izglītojamā transporta izdevumus.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)