Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros martā pievienoti astoņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Fiziskās personas datu apstrāde likumā noteikto pienākumu izpildei

Lai secinātu, vai konkrētu personas datu apstrāde ir nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu pildīšanai, jāpārbauda, vai konkrēta pienākuma pienācīga izpilde nav iespējama bez attiecīgo datu apstrādes. To noskaidrojot, primāri jāņem vērā mērķis, kura sasniegšanai likumā ir paredzēts konkrēts pienākums, jo tikai tādējādi ir iespējams noskaidrot, kādi dati un kādā apjomā ir nepieciešami pienākuma izpildei.

Informācijas izsniegšana no Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem

1. Uzņēmumu reģistram pienākums izsniegt informāciju ir noteikts tāpēc, lai tādējādi tiktu nodrošināta normatīvajos aktos noteiktu ziņu par reģistrētajiem tiesību subjektiem un juridiskajiem faktiem publiska ticamība un pieejamība. Tas nozīmē, ka Uzņēmumu reģistra pienākums sniegt informāciju ir nesaraujami saistīts ar to, kādas ziņas atbilstoši tiesiskajam regulējumam ir reģistrējamas Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, jo tieši šo ziņu publiska ticamība un pieejamība ir jānodrošina citstarp ar informācijas izsniegšanu. Līdz ar to šis informācijas izsniegšanas pienākums neattiecas uz jebkuru informāciju, kas kaut kādā veidā ir nonākusi Uzņēmumu reģistra rīcībā, bet gan tikai uz to, kas pēc savas būtības ir nepieciešama Uzņēmumu reģistra pamatfunkcijas pildīšanai.

2. Informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama, lai reģistrētu kompetento iestāžu vai amatpersonu lēmumus un rīkojumus par piemērotajiem nodrošinājuma līdzekļiem, ietver ziņas par to, ka kompetentā iestāde vai amatpersona ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir uzlikts arests mantai. Attiecīgi šī informācija arī ir tā, kas attiecas uz Uzņēmumu reģistra reģistrēto juridisko faktu un kas līdz ar to ir izsniedzama informācijas pieejamības nodrošināšanai. Savukārt kompetentās iestādes vai amatpersonas motīvi, kāpēc konkrētajā gadījumā ir pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, tostarp motīvos ietvertā informācija par cietušajām personām, nav tāda veida informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama attiecīgā juridiskā fakta reģistrācijai un tā publiskās ticamības un secīgi informācijas par reģistrēto juridisko faktu pieejamības nodrošināšanai.

Tiesiskuma principa saturs

1. Tiesību virsvadības princips un no tā atvasinātais tiesiskuma princips noteic, ka iestādes rīcībai pēc būtības ir jāatbilst tiesību normām, turklāt tas nozīmē ne tikai rakstītās tiesību normas, bet arī vispārējos tiesību principus. Līdz ar to tiesiskuma princips paredz tiesību piemērotāja pienākumu izprast tiesību sistēmu (tostarp tiesību normu hierarhiju) un tiesību sistēmas pamatā esošos tiesību principus un konstitucionāla ranga vērtības (tātad arī cilvēktiesības) un piemērot tiesību normas, noskaidrojot to jēgu un mērķi šīs tiesību sistēmas kontekstā.

2. Tiesiskuma princips, proti, tas, ka iestādes rīcībai ir jāatbilst iestādes darbību regulējošajām tiesību normām, nenozīmē, ka iestāde var formāli piemērot Ministru kabineta noteikumu normu, neskatoties, kāda ir attiecīgās normas jēga kontekstā ar citām piemērojamām tiesību normām.

Tēzes:
1. No Biedrību un nodibinājumu likuma 7.panta pirmās daļas izriet, ka vispārīgi biedrībai nav liegts papildus tās pamatdarbībai – biedrības statūtos noteikto mērķu īstenošanai – veikt arī saimniecisko darbību, ja vien šī saimnieciskā darbība ir saistīta ar biedrības īpašuma izmantošanu un uzturēšanu vai kā citādi vērsta uz biedrības statūtos noteikto mērķu sasniegšanu. Minētajā normā lietotais vārds „papilddarbība” pats par sevi jau norāda uz to, ka biedrībām saimnieciskā darbība ir pieļaujama papildus pamatdarbībai – darbībai, kas vērsta uz biedrības mērķu īstenošanu. Tāpēc, lai atzītu, ka saimnieciskā darbība tiek veikta kā papildu darbība, būtu nepieciešams konstatēt to, ka biedrība veic pamatdarbību. Pretējā gadījumā ir pamats pieņemt, ka tieši saimnieciskajai darbībai ir pamatdarbības raksturs.

2. Uzņēmumu ienākuma nodokli saistībā ar biedrības veikto saimniecisko darbību biedrībai nav jāmaksā tajos gadījumos, ja saimnieciskā darbība tiek veikta, lai veicinātu biedrības kā bezpeļņas organizācijas mērķu sasniegšanu. Šādos apstākļos saimnieciskā darbība un ar to saistīto ienākuma gūšana ir vērsta uz pilsoniski un sabiedriski nozīmīgu aktivitāšu īstenošanu, darbojoties biedrībā.

Tādējādi, lai konstatētu, vai biedrības saimnieciskās darbības ietvaros gūtie ienākumi apliekami ar uzņēmumu ienākumu nodokli, būtiski noskaidrot, kāds ir biedrības saimnieciskās darbības mērķis. Tāpēc biedrības saimnieciskās darbības novērtējums ir nesaraujami saistīts ar biedrības kā bezpeļņas organizācijas pamatdarbības novērtējumu.

Tēze:
Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Informācijas, kas saistīta ar tiesas spriešanu, pieejamību regulē likuma „Par tiesu varu” 3.1nodaļā „Informācijas pieejamība” iekļautās tiesību normas (28.2–28.7pants).

No likuma „Par tiesu varu” 28.2panta izriet, ka tiesas spriedums, ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, saņemot sprieduma tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies. Minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas spriedumu, tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju – tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums. Šādas atkāpes pieļaujamas tikai tad, ja tas konkrētā gadījumā ir nepieciešams, lai aizsargātu citas būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos dodama priekšroka.

No Kriminālprocesa likuma 450., 530 un 531.panta izriet skaidra likumdevēja griba noteikt, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā tiesas spriedumu pasludina publiski. Savukārt sprieduma publiska pasludināšana nozīmē sprieduma padarīšanu par publiski pieejamu informāciju. Minētās normas uzskatāmas par speciālajām normām, iepretim Kriminālprocesa likuma 374. un 375.pantam, kas regulē jautājumus par krimināllietas lietvedības vešanu un krimināllietas materiālu pieejamību. Kriminālprocesa likumā nav paredzēti no likuma „Par tiesu varu” atšķirīgi nosacījumi jeb īpašs speciālais regulējums atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pasludināta sprieduma pieejamībai. Tādējādi atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā publiski pasludināts spriedums atzīstams par vispārpieejamu informāciju.

Apstrādājot informācijas pieprasījumus saistībā ar šādu nolēmumu izsniegšanu, tiesa rīkojas kā iestāde, kas izsniedz vispārpieejamu informāciju, nevis kā tiesa, kas spriež tiesu.

Tēze:
Vērtējot likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.pantu kopsakarā ar Valsts un pašvaldību zemes īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 23. un 25.pantu, secināms, ka tas paredz pašvaldības pienākumu pieņemt lēmumu par to, ka zemes lietotāja tiesības lietot viņam piešķirto zemi ir izbeigušās uz likuma pamata. Proti, pašvaldība tikai izdod konstatējošu administratīvo aktu par to, ka zemes lietošanas tiesības personai ir izbeigušās. Taču tiesiskās sekas – zemes lietošanas tiesību zaudēšanu – šāds pašvaldības lēmums nerada.

Lai gan Valsts zemes dienesta kompetencē ir sniegt pašvaldībai ziņas par to, vai personas, kurām zeme bija piešķirta pastāvīgā lietošanā, ir līdz likumā noteiktajam termiņam veikušas konkrētas darbības zemes privatizācijas procesa virzībai, pašvaldībai pirms konstatējošā administratīvā akta izdošanas jāpārliecinās par ziņu pareizību.

Tēze:
Vērtējot, vai var tikt liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai prece vai pakalpojums vispār ir piegādāts. Ja ar pārliecinošiem pierādījumiem tiek konstatēts, ka prece vai pakalpojums noformēto dokumentu aizsegā vispār nav piegādāts, tad tālāks izvērtējums vairs nav nepieciešams, jo acīmredzams, ka priekšnodokļa tiesību izmantotājs zināja, ka iesaistās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā.

Ja tiek konstatēts, ka prece vai pakalpojums ir piegādāts vai preces vai pakalpojuma neesības fakts ir grūti konstatējams un tādēļ ir izdarāms pieņēmums, ka prece vai pakalpojums ir piegādāts, tiesai ir jānoskaidro, vai to ir darījusi darījumu dokumentos norādītā persona. Ja noskaidrojas, ka darījumu dokumentos norādītā persona nevarēja piegādāt preci vai pakalpojumu, tad ir jānoskaidro, vai pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka darījums ir saistīts ar ļaunprātīgu pievienotās vērtības nodokļa sistēmas izmantošanu.

Tēze:
Ja lēmuma par administratīvā procesa dalībnieka aizstāšanu pamatā nav citu apstākļu, kas rada nākamajam procesa dalībniekam tiesiskās sekas, tad būtu atzīstams, ka tieši ar šo it kā procesuālo lēmumu tiek radītas tiesiskās sekas. Šāds lēmums būtu atzīstams par administratīvo aktu, kurš būtu apstrīdams un pārsūdzams.

Tēze:
Ceļu un ielu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana, kas saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 2.punktu ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, attiecas uz pašvaldības pienākumu apsaimniekot un uzturēt ceļus un ielas, kuriem ir publiskas lietas statuss. Jautājums, vai ceļam vai ielai ir publiskas lietas statuss, pats par sevi ir publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums un var būt pārbaudāms administratīvās lietas ietvaros.

Tēze:
Jautājums, vai pār mantojumu ir nodibināma aizgādnība, ir vienīgi notāra kompetencē. Šāds notāra lēmums par aizgādnības nodibināšanu vai atteikšanos nodibināt aizgādnību (ja notārs atzīst, ka tam nav pamata) nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Savukārt bāriņtiesas kompetencē ir vienīgi izpildīt notāra lēmumu (notariālo aktu) par aizgādnības nodibināšanu un iecelt mantojumam par aizgādni ar tam nepieciešamajām spējām apveltītu konkrētu personu.

Tēzes:
Informācijas pieprasītāja pienākums precizēt informācijas pieprasījumu

No Informācijas atklātības likuma 11.panta trešās daļas izriet, ka informācijas pieprasītājam ir ne tikai tiesības pieprasīt informāciju, bet arī noteikts pienākums sadarboties ar iestādi un iespēju robežās precizēt pieprasījumu. Šāds pienākums ir attaisnojams, jo var nodrošināt, kā pieprasītās informācijas ātrāku identifikāciju un saņemšanu, tā arī iestādes resursu pārmērīgu nenoslogošanu.

Iestādes pienākums izsniegt personai pieprasīto informāciju

1. Tas vien, ka personai ir iespēja iegūt informāciju Uzņēmumu reģistrā, neatbrīvo iestādi kā kapitāldaļu turētāju, no pienākuma to izsniegt. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 12.panta trešo daļu iestāde var atteikties izsniegt pieprasīto informāciju, ja attiecīgā informācija ir pieejama internetā bez maksas.

2. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 11.2panta otro daļu pieprasīto informāciju izsniedz, pēc iespējas ievērojot pieprasītāja norādīto informācijas saņemšanas veidu. Ja persona nav lūgusi pieprasīto informāciju iesniegt tiesai, tad pieprasītās informācijas iesniegšana tiesā, neizsniedzot tos personai, nav uzskatāma par pieprasītās informācijas izsniegšanu atbilstoši likuma prasībām.

Tēzes:
1. Policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošana ir pieļaujama, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interešu nodrošināšanai, piemēram, lai sekotu līdzi, vai policijas darbinieki nerīkojas prettiesiski.

2. Amatpersonu attēlu publiskošana žurnālistikas nolūkos pamatā tiek prezumēta kā veikta sabiedrības interesēs.

3. Policijas darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības uz personas datu, tostarp attēla, aizsardzību.

4. Lai radītu vai veicinātu diskusiju par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, publicēt informāciju žurnālistikas nolūkos var jebkura persona. Taču personai, kura nav uzskatāma par žurnālistu, publicējot informāciju, tieši tāpat ir jāievēro pienākums par precīzas un uzticamas informācijas sniegšanu, kā arī jārīkojas labā ticībā. Šādai personai jāspēj pamatot, kāpēc tā uzskata, ka konkrētas informācijas (piemēram, attēlu) publiskošana ir sabiedrības interesēs.

5. Ja policijas darbinieku dienesta telpās uzņemtus attēlus publisko persona, kura nav žurnālists, un nav konstatējama šo attēlu publiskošana sabiedrības interesēs (žurnālistikas nolūkos), šādā gadījumā policijas darbinieku tiesībām uz personas datu (attēlu) aizsardzību ir dodama priekšroka.

6. Ja policijas darbinieku personas datu publicēšana nav nepieciešama sabiedrības interešu nodrošināšanai, persona, kas vēlas publiskot informāciju, kas skar policijas darbiniekus, varētu īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, anonimizējot informāciju tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus.

Tēzes:
1. Iestādes pieļauts procesuālais pārkāpums, nepieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanu, pēc savas būtības ir formāls, un šāda pārkāpuma konstatēšana pati par sevi nesniedz atbildi uz jautājumu, vai iestāde ir vilcinājusies ar administratīvā akta izdošanu. Šādu pārkāpumu iestāde var pieļaut arī tad, ja pēc būtības administratīvā akta izdošanas termiņš ir bijis saprātīgs, proti, ir bijuši objektīvi iemesli administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanai, taču iestāde lēmumu par termiņa pagarināšanu nav pieņēmusi.

2. Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas mērķis ir noteikt pieteicēja (fiziskās personas) tiesības jau pamatlietas izskatīšanas gaitā lūgt no valsts budžeta līdzekļiem segt viņa izdevumus pārstāvim, proti, nodrošināt personas tiesības uz pieeju tiesai. Savukārt izdevumi par juridisko palīdzību kā mantiskie zaudējumi atlīdzināmi atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajai daļai.

Tēzes:
1. Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā likumdevējs papildus vispārīgajam regulējumam par fizisko personu datu aizsardzību ir īpaši atrunājis, ka informāciju, kas atklāj personas, kas ziņojusi par iespējamu tiesībpārkāpumu, identitāti, var izsniegt tikai divos gadījumos: 1) ar iesnieguma iesniedzēja piekrišanu; 2) ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem, ziņotu par tiem, nebaidoties no atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi personas tiek iedrošinātas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem.

2. Ziņošana par pārkāpumiem ir vērsta uz visas sabiedrības būtiskas intereses – tiesiskuma nodrošināšanas – aizsardzību, jo, lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu (vai tiktu pēc iespējas efektīvāk atklāti un apkaroti), ir vajadzīgas personas, kuras atklāj un ar faktiem pamato, ka ir noticis tiesību pārkāpums.

3. Izsverot, vai ziņotājam par pārkāpumu nodrošināma aizsardzība, kopsakarā nepieciešams izvērtēt vairākus apstākļus: 1) vai personai bija pieejami citi ziņošanas par iespējamo pārkāpumu risinājumi (instrumenti), proti, tādi, kas iespējamo pārkāpumu aktualizē diskrētāk; 2) iesaistītās sabiedrībai svarīgās intereses (proti, vai pārkāpums skar sabiedrībai būtiskas intereses); 3) vai ziņotājs rīkojās labā ticībā; 4) atklātās informācijas patiesums; 5) ar informācijas atklāšanu radītais kaitējums personai, par kuru tiek ziņots; 6) trauksmes cēlējam radītās negatīvās sekas par trauksmes celšanu (ja tādas ir).

4. Atkāpes no ziņotāja par pārkāpumu aizsargāšanas varētu tikt pieļautas, ja pārkāpums, par kuru persona ziņojusi, neskar sabiedrības intereses, un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi – tikai personīgā labuma gūšanas nolūkā, personiska aizvainojuma vai naida vadīts, vai apzinoties, ka pārkāpums, par kuru tiek ziņots, patiesībā nav noticis. Vienlaikus norādāms, ka ziņotāja rīkošanās labā ticībā parasti ir prezumējama, proti, trauksmes cēlēja ziņojums jāuzskata par tādu, kas sniegts labā ticībā, ja vien nav kādi pierādījumi, kas liktu to apšaubīt.

5. Latviešu valoda mūsu valstī ir konstitucionāla vērtība, kurai nodrošināms visaugstākais aizsardzības līmenis. Līdz ar to pārkāpumi, kas saistīti ar valsts valodas lietošanu ir vērtējami kā tādi, kas skar būtisku sabiedrības interesi.

6. Gadījumos, ja ziņotājs ir nodarbināts konkrētā institūcijā, kuras darbības ietvaros pārkāpums noticis, sākotnēji būtu jāizmanto iekšējie trauksmes celšanas mehānismi, proti, ziņošana augstākam vadītājam, ja vien tas ir iespējams un konkrētajos apstākļos adekvāti. Tāpat ziņotājs par pārkāpumu var vērsties kompetentajās iestādēs, kuru pienākumos ietilpst konkrēta veida sūdzību izskatīšana. Ziņošana par pārkāpumu iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgā veida pārkāpumu pārbaude, ir uzskatāms par pietiekami diskrētu ziņošanas veidu.

7. Personas, par kuras pieļautu pārkāpumu ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju nav pietiekama, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti. Pretējā gadījumā šādu ziņotāju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības. Tas būtiski kaitētu ne tikai konkrētā ziņotāja tiesībām uz privāto dzīvi (tiesībām uz datu aizsardzību), bet arī sabiedrības interesei, lai tiktu veicināta ziņošana par tādiem pārkāpumiem, kas apdraud būtiskas sabiedrības intereses.

Tēzes:

Datu valsts inspekcijas kompetence fizisko personu datu aizsardzības jomā

Fizisku personas datu aizsardzības uzraudzība ir Datu valsts inspekcijas patstāvīgā kompetencē īpaši nodota publiskā funkcija, kurā tā nedalās ar citām valsts pārvaldes iestādēm.

Datu valsts inspekcija, izdodot administratīvos aktus un uzliekot tiesiskos pienākumus, nepārskata citu iestāžu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību apstrīdēšanas kārtībā.

Datu subjekta tiesības vērsties tiesā par personas datu apstrādes pārkāpumiem

1. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta 1.punkta izriet, ka vēršanās tiesā un uzraudzības iestādē ir alternatīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, un datu subjektam ir tiesības izmantot kā vienu, tā otru.

2. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta teksta redzams: lai datu subjektam būtu tiesības vērsties tiesā, pietiek ar to, ka datu subjekts uzskata, ka ir notikusi regulai neatbilstoša viņa datu apstrāde. Tas, vai šāds datu subjekta viedoklis ir pamatots, tiks pārbaudīts tiesā, izskatot lietu. Personas datu apstrādes atbilstība regulas prasībām ir tiesā izskatāmās lietas priekšmets, nevis priekšnoteikums tiesību vērsties tiesā izmantošanai.

Piekritīgā tiesa Konkurences padomes administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanai

Konkurences padomes ierosinātas administratīvās lietas dalībnieka pieteikums par Konkurences likuma 8.panta pirmajā daļā minētā administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.

Arī tad, ja par šādu pārkāpumu kā par faktisko rīcību pieteikumu iesniedz persona, kas nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks, šāds pieteikums ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.

Tēzes:
Prasījuma par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu pieļaujamība atlīdzinājuma pieprasīšanas nolūkā (Administratīvā procesa likuma 282.panta 10.punkta piemērošana)

Lemjot, vai prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir pieļaujams atlīdzinājuma pieprasīšanas nolūkā, nepieciešams novērtēt, vai pastāv objektīva saikne starp administratīvā akta tiesiskuma pārbaudi (procesuālā pārkāpuma konstatēšanu) un eventuāli pieprasāmo atlīdzinājumu. Ja šāda saikne pastāv, vērtējums par to, vai prasījums par atlīdzinājumu ir pamatots, ietilpst atlīdzinājuma prasījuma pamatotības novērtējumā.

Proti, tiesai jāpārbauda, vai tādi zaudējumi vai kaitējums, uz kādu persona norāda, objektīvi varētu izcelties no iestādes pieļautās kļūdas, kuras konstatējumu pieteicējs prasa. Ja konstatējams, ka pārsūdzētā administratīvā akta prettiesiskums vai konkrēta veida procesuālais pārkāpums vispārīgi varētu izraisīt pieteicēja norādītā veida zaudējumus vai kaitējumu, tad ir pamats atzīt, ka kritērijs – nepieciešamība atlīdzinājuma pieprasīšanai – ir izpildīts. Savukārt tas, vai administratīvais akts ir atzīstams par prettiesisku (vai attiecīgais pārkāpums tiešām ir pieļauts), ir vērtējams, izskatot lietu pēc būtības. Attiecīgi arī tas, vai personai piešķirams atlīdzinājums, ir pārbaudāms, skatot lietu pēc būtības, un tiesas secinājums, ka pieteicēja prasītais atlīdzinājums tomēr nebūtu piešķirams, ir pamats pieteikuma noraidīšanai, nevis tiesvedības izbeigšanai lietā.

Tiesvedības izbeigšana, ja lietā starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem pastāvošā strīdā par to pašu priekšmetu un pamatu jau ir stājies spēkā tiesas spriedums

1. Tiesai ir pienākums izbeigt tiesvedību lietā gadījumā, ja konkrētā tiesiskā attiecība – starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem pastāvošais strīds par to pašu priekšmetu un pamatu – jau ir izvērtēta citas administratīvās lietas ietvaros. Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskā noteiktība un stabilitāte un tiek novērsta viena un tā paša strīda atkārtota skatīšana.

2. Ar prasījuma pamatu saprotami tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas pamato konkrēto prasījumu. Līdz ar to gadījumos, kad salīdzināmas divas lietas starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem par to pašu pieteikuma priekšmetu, var uzskatīt, ka pieteikumu pamats ir atšķirīgs tad, ja katras lietas pamatā ir citādi lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi. Savukārt cita veida argumenti vai papildu pierādījumi, kas pamato pieteicēja pozīciju, paši par sevi nav uzskatāmi par citu prasījuma pamatu.

3. Administratīvā procesa likuma 282.panta 3.punkta piemērošanas ietvaros uzskatāms, ka personas prasījumam par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir cits pamats, ja tas balstīts uz apstākļiem, kas nepastāvēja vai nevarēja būt zināmi tiesai, izskatot iepriekšējo lietu par šo prasījumu. Ja pēc iepriekšējās administratīvās lietas izskatīšanas (sprieduma spēkā stāšanās) ir mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas pamato personas tiesības uz attiecīgo labumu, šie apstākļi var veidot jaunu pamatu prasījumam par administratīvā akta izdošanu.

4. Tas, ka pieteicēja ieskatā, tiesa iepriekšējo lietu, kurā stājies spēkā tiesas spriedums, nav izskatījusi pienācīgi, nav pietiekami, lai atzītu, ka atkārtots pieteikums, kurā uzsvērti tie paši argumenti, kurus iepriekšējā lietā, pieteicēja ieskatā, tiesa pienācīgi neizvērtēja, ir ar citu pamatu.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)