Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti vienpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Atbilstoši tiesiskajam regulējumam ikviena persona laikā, kamēr kopj nesen dzimušu bērnu, tiek pakļauta trim sociālās apdrošināšanas veidiem – pensiju apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu un invaliditātes apdrošināšanai. Proti, šiem apdrošināšanas veidiem personas ir pakļautas tikai tad, ja saņem bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu vai tikai bērna kopšanas pabalstu par bērnu, kurš nav pārsniedzis pusotra gada vecumu.

Tādējādi likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kas paredz visu personu, kuras kopj līdz pusotru gadu vecu bērnu, pakļaušanu apdrošināšanai pret bezdarbu. Savukārt darbinieka atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā, lai koptu bērnu, kura vecums pārsniedz pusotru gadu,  nav paredzēta kā pamats, lai persona tiktu pakļauta sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam.

Tēzes:
Indivīda tiesības vienpersoniski vērsties tiesā vides aizsardzības interešu nodrošināšanas nolūkā, ja ir pamats uzskatīt, ka iestādes pieņemtie lēmumi rada vai varētu radīt vides aizsardzības interešu aizskārumu

Būvju iedalījums pastāvīgas un īslaicīgas lietošanas būvēs un šī iedalījuma nozīme

Īslaicīgas lietošanas būves, arī sezonas būves ir tādas būves, kuras jau to būvniecības laikā paredzamā termiņā ir plānots nojaukt. Tieši ievērojot šādu būvju īslaicīgo raksturu, no kā prezumējams, ka šādas būves salīdzinājumā ar pastāvīgas lietošanas būvēm parasti mazāk ietekmē konkrētas teritorijas apbūvi un vides vērtības, likumdevējs attiecībā uz īslaicīgas lietošanas būvēm, tostarp arī sezonas ēkām, ir attiecinājis no pastāvīgas lietošanas būvēm atšķirīgu būvniecības tiesisko regulējumu – proti, vienkāršāku būvniecības kārtību, kas gan būvniecības ierosinātājam, gan būvvaldei prasa mazāk resursu. Tāpēc nav pieļaujams, ka īslaicīgas lietošanas būves faktiski tiek ekspluatētas ilglaicīgi, tās izmantojot tādām funkcijām, kādas parasti ir raksturīgas pastāvīgas lietošanas būvēm.

Par tiesiskajam regulējumam atbilstošu nevar atzīt situāciju, kad īslaicīgas lietošanas būves īpašnieks, tuvojoties būves ekspluatācijas termiņa beigām, vienīgi formāli vēršas būvvaldē ar jaunu būvniecības dokumentāciju, lai saņemtu akceptu būves turpmākai ekspluatācijai, un šādā veidā būvi, kas pieteikta un saskaņota kā īslaicīgas lietošanas būve, faktiski izmanto ilglaicīgi kā pastāvīgu objektu. Šādas rīcības akceptēšana no iestādes puses būtībā nozīmē tiesiskā regulējuma, kas paredz būvju iedalījumu pastāvīgas un īslaicīgas lietošanas būvēs, apiešanu, un rada risku, ka konkrētā teritorijā pastāv tādi objekti, kuri attiecīgajā teritorijā ilgtermiņā vai nu vispār nav pieļaujami, vai kuru ilgtermiņa ietekme uz teritorijas attīstību, dabas un kultūras vērtībām nav pienācīgi izvērtēta.

No saliekamiem elementiem būvētas būves saskaņošana krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē

Būvniecībai pludmalē izšķirošais ir tas, vai to pieļauj Aizsargjoslu likums, turklāt lēmuma par pastāvīgas apbūves pieļaujamību krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē pieņemšanā ir iesaistāma ne tikai pašvaldība, bet arī citi publiskās pārvaldes subjekti, tostarp kompetentā iestāde vides aizsardzības jomā.

No saliekamiem elementiem būvētas patstāvīgas lietošanas būves ar inženiertīklu pieslēgumiem novietošana pludmalē faktiski ir vērtējama kā jaunas pastāvīga rakstura būves būvniecība, kas atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 3.punktā norādītajam izņēmuma gadījumam ir pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes saskaņojums.

Krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē noteikto ierobežojumu mērķis un interpretācija

Likumdevējs nolūkā aizsargāt un saglabāt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka tajā esošās vides vērtības ir pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpo visas sabiedrības interesēm, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastei Aizsargjoslu likumā ir paredzējis augstu aizsardzības līmeni, tostarp noteicis vairākus būtiskus aprobežojumus. Kā viens no būtiskākajiem aprobežojumiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā noteiktais vispārējais aizliegums krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē būvēt jaunas ēkas un būves un paplašināt esošās, izņemot, ja pastāv kāds no šajā likumā paredzētajiem izņēmuma gadījumiem.

Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās un trešās daļas normas nevar tikt interpretētas atrauti viena no otras, bet ir interpretējamas to savstarpējā kopsakarā. Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas normu pamatjēga ir noteikt otrās daļas aizliegumam papildu aizliegumus, nevis atļaut to, kas aizliegts ar panta otro daļu. Piemēram, pašvaldība nevar, atsaucoties uz Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 8.punktu, teritorijas plānojumā noteikt, ka pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajā krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē ir pieļaujama tāda apbūve, kāda faktiski atbilst minētā panta otrās daļas 3.punktā norādītajam izņēmuma gadījumam un līdz ar to būtu pieļaujama vienīgi tādā gadījumā, ja tai būtu attiecīgās Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes saskaņojums.

Tēzes:
1. Tiesības uz valsts institūcijas rīcībā esošas informācijas pieejamību vispārīgi aplūkojamas Latvijas Republikas Satversmes 100.panta kontekstā. Šajā pantā garantēto tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.

2. Tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana – ir demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc arī tiesu darbam ir jābūt atklātam un caurskatāmam, lai sabiedrība varētu sekot līdzi tam, kā tiesas pilda šo būtisko funkciju. Garantijas, kas nodrošina, lai sabiedrībai būtu pienācīga iespēja sekot līdzi tiesu darbam, primāri paredzētas Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu).

Tāpēc, aplūkojot jautājumu par informācijas pieejamību saistībā ar tiesas spriešanu, Satversmes 100.pants ir piemērojams kopsakarā ar Satversmes 92.pantu. Proti, Satversmes 100.panta tvērums attiecībā uz informāciju par tiesas spriešanu nosakāms, aplūkojot to, kādas informācijas pieejamību sabiedrībai prasa tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka sabiedrībai ir pienācīgas iespējas sekot līdzi tam, kā tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju, vienlaikus pasargājot tiesu no nepamatotas, tiesas darbu kavējošas iejaukšanās tiesas spriešanas procesā.

3. Tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai sabiedrībai būtu nodrošināta iespēja sekot līdzi atklātam lietas izskatīšanas procesam un lai sabiedrībai būtu pieejami atklātā procesā pieņemti tiesas nolēmumi. Tieši tiesas nolēmuma pieejamība (nolēmuma pamatojums) ir instruments, kas ļauj sabiedrībai izdarīt secinājumus par to, vai lieta izskatīta pienācīgi, jo tieši nolēmums, kura satura atbilstību savam redzējumam par lietas izspriešanu tiesnesis apliecina ar savu parakstu, ļauj izdarīt pamatotus secinājumus par to, kā tiesa ir spriedusi tiesu. Savukārt tehniska rakstura fakti par to, kad un kā tieši tiesnesis faktiski organizē konkrēta nolēmuma sagatavošanas procesu, nav tāda informācija, kas sniedz objektīvu un būtisku informāciju par tiesas spriešanu. Šā iemesla dēļ tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas neparedz nepieciešamību nodrošināt sabiedrībai iespēju piekļūt šāda veida informācijai, un tāpēc arī Satversmes 100.panta garantijas nav attiecināmas uz šādu informāciju.

4. Informācijas atklātības likums attiecas uz iestādēm, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Tādējādi Informācijas atklātības likums uz tiesām ir attiecināms tiktāl, ciktāl tiek lūgts izsniegt tiesas kā iestādes radītu informāciju vai vispārīga rakstura informāciju par to, kā tiesa pilda tai uzticētās funkcijas.

Tēze:
Dokumentu, uz kura pamata tiek dzēsts tiesību aprobežojums (apgrūtinājums), kas noteikts zemes reformas laikā saistībā ar ceļiem, izsniedz attiecīgā pašvaldība, jo tieši pašvaldība ir vislabāk informēta par faktisko situāciju pašvaldībā, tostarp saistībā ar piekļuvi nekustamajiem īpašumiem,  kas ir svarīgi, kā nosakot servitūtus, tā arī tos dzēšot.

Tēze:
Lauku atbalsta dienests piemēroja trīs sankcijas par to, ka atbalsta saņēmējs nopļāva pļavas pirms 1.augusta.  Divas no tām piemērotas nepamatoti. Pasākumā „Agrovides maksājumi” atbalsta saņēmējam ir jāpilda īpašās prasības, kuras ierobežo pļavu pļaušanas intensitāti (pļavu nedrīkst nopļaut līdz 1.augustam). Šāda prasība atšķiras no vispārējā regulējuma par to, kādi noteikumi ir jāievēro, lai lauksaimniecības zemēs tiktu uzturēts labs lauksaimniecības un vides stāvoklis. Nopļaujot bioloģiski vērtīgu pļavu pirms 1.augusta, persona pārkāpj īpašās prasības pasākumā „Agrovides maksājumi”, tomēr personas darbības nepārkāpj vispārējos noteikumus par zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī.

Ministru kabineta 2013.gada 12.marta noteikumu Nr. 139 „Kārtība, kādā tiek piešķirts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai tiešā atbalsta shēmu ietvaros” 18.2.1.apakšpunktā uzskaitītās īpašās prasības, kas jāpilda atbalsta pasākumā „Agrovides maksājumi” nav „obligātajā standartā” ietilpstoši laba lauksaimniecības un vides stāvokļa noteikumi. Līdz ar to nav pamata piemērot Komisijas 2009.gada 30.novembra Regulas (EK) Nr. 1122/2009, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 71.panta 1.punktā paredzēto sankciju.

Komisijas 2011.gada 27.janvāra Regulas (ES) Nr. 65/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 attiecībā uz pārbaudes kārtību, kā arī savstarpējo atbilstību saistībā ar lauku attīstības atbalsta pasākumiem 16.panta 5.punkta trešā daļa ir jāinterpretē un jāpiemēro tādējādi, ka tā nav piemērojama gadījumā, kad atbalsta pieprasītājs nav ievērojis agrovides saistības attiecībā uz pļaušanas nosacījumiem, ja nav konstatētas nekādas izmaiņas attiecīgajā kultūraugu grupā.

Tēze:
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktā nav nenorādīta konkrēta tiesiskā forma, kādā personai jāiegūst funkcionāli līdzīgs nekustamais īpašums. Proti, nav pamatoti no normas tvēruma izslēgt gadījumu, kurā otrs nekustamais īpašums tiek iegūts nevis pirkuma ceļā, bet gan citu tiesisko attiecību rezultātā, piemēram, maiņas, dāvinājuma vai mantošanas ceļā. Par ieguldījumu šādā gadījumā var uzskatīt nevis pirkuma maksu, bet gan citus izdevumus, kas personai nodrošina iespēju nekustamo īpašumu izmantot atbilstoši tā mērķim.

Ja persona viena nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus izlieto, lai dzēstu uz mantotā īpašuma nostiprinātu ķīlas tiesību, un šāda rīcība ir atzīstama par būtisku priekšnoteikumu tam, lai persona mantoto nekustamo īpašumu varētu izmantot kā savu turpmāko dzīves vietu, tad līdzekļi, kas iztērēti ķīlas dzēšanai par mantoto māju, uzskatāmi par ieguldījumu funkcionāli līdzīgā īpašumā un šāds ieguldījums ļauj samazināt ar nodokli apliekamo ienākumu summu.

Tēze:
Personas iekļaušanai riska personu sarakstā nav pietiekami konstatēt vienīgi to, ka personas darbības laikā konkrētajam uzņēmumam izveidojās nokavētie nodokļu maksājumi, lielāki par 15 000 euro, un uzņēmums tos nav samaksājis valsts budžetā. Tas ir tikai viens no formālajiem kritērijiem likumā. Papildus nokavēto nodokļu maksājumu apmēram ir jāvērtē arī iemesli, kuru dēļ uzņēmumam konkrētās personas vadības laikā izveidojās nesamaksāts nodokļu parāds. Nodokļu nemaksāšanai var būt dažādi iemesli un cēloņi, tāpēc nodokļu nemaksāšana nav automātiski pielīdzināma negodprātīgai vai pat noziedzīgai nodokļu maksātāja rīcībai.

Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums vērsties pret negodprātīgiem nodokļu nemaksātājiem, tostarp iekļaujot tos riska personu sarakstā. Taču šāds pienākums dienestam jāizpilda, ja dienests konstatē ne tikai nodokļu nemaksāšanas faktu, bet arī to, ka nodokļu nemaksāšanas pamatā ir personas negodprātīga rīcība.

Tēze:
Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Latvijas Lauku attīstības programmas atbalsta iegūšanai kopprojekta gadījumā ņem vērā visu kopprojekta dalībnieku saņemto publisko finansējumu – gan finanšu datus, gan publisko finansējumu. Tiesības piedalīties projektā atbalsta finansējuma saņemšanai ar kopprojektu saistītiem uzņēmumiem mērķis ir dot iespēju saistītiem uzņēmumiem apvienot to īpašumā esošos resursus, lai ar kopīgie resursiem panāktu augstāku konkurētspēju konkursā.

Tēze:
Pasūtītājam ir samērā plaša rīcības brīvība, nosakot prasības attiecībā uz piegādātāja profesionālajām spējām, taču šī rīcības brīvība nav neierobežota. Pasūtītāja izvirzītās pretendentu atlases prasības nedrīkst būt nesamērīgas ar iepirkuma līguma priekšmetu. Proti, nolikuma prasībās pasūtītājs nedrīkst pārsniegt nepieciešamā pakalpojuma izpildei saprātīgi nepieciešamo. Novērtējot kvalifikācijas prasību samērīgumu, nozīme piešķirama gan iepērkamā pakalpojuma būtībai, specifikai un sarežģītībai, gan arī atlases prasību jēgai un mērķim, ko pasūtītājs ar tām vēlas sasniegt.

Tēzes:
Vējuzplūdi kā plūdu riska veids

Applūstošo teritoriju noteikšanā nav nošķirti dažādu plūdu veidi atkarībā no cēloņiem. Spēkā esošais tiesiskais regulējums pēc būtības un jēgas ir attiecināms uz vējuzplūdu rezultātā applūstošu teritoriju noteikšanu.

Minimālā sastāvā izstrādāta būvprojekta nozīme būvatļaujas izdošanai

Iesniedzot būvniecības ieceri, ir jābūt izstrādātiem būvprojektiem minimālā sastāvā, kam savukārt jāietver arī ģenerālplāns. Tādējādi būvniecības ieceres iesniegšanas brīdī ir jābūt skaidrībai par to, kur tieši konkrētajā zemesgabalā būve atradīsies un attiecīgi jābūt zināmai arī precīzai applūstošās teritorijas robežai, lai būves izvietojumu plānotu un ģenerālplānā norādītu ārpus šīs teritorijas.

Informācijas avoti teritorijas applūšanas draudu izvērtēšanai

Liegums veikt zemesgabalos būvniecību būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Ir ļoti būtiski, vai konkrētajā gadījumā tiek konstatēts, ka konkrēti zemesgabali applūst pilnībā un tādēļ būvniecība tajos vispār nav pieļaujama, vai arī tie applūst tikai daļēji, un tieši kur atrodas applūstošās teritorijas robeža, aiz kuras būvniecība tomēr ir pieļaujama.

Šādu lietu izskatīšanā ir jāņem vērā, ka dažādu valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošās ziņas par teritorijas applūšanas draudiem var nesakrist. Tas var būt saistīts gan ar ziņu iegūšanas laiku (jaunāki un vecāki dati), gan izmantotajām metodēm (aprēķini vai novērojumi dabā), gan arī mērogu, kādā dati atspoguļoti grafiski. Tāpat arī datu ieguves, apstrādes un interpretācijas metodes nemitīgi pilnveidojas, pieaug zināšanas par dažādu faktoru ietekmi uz vides procesiem. Tāpēc informācija, kas tiek iekļauta dažādos pārskatos, tai skaitā arī plānošanas dokumentos, samērā ātri var kļūt neaktuāla. Plūdu risku pārvaldības plāni ir nacionālas nozīmes plānošanas dokumenti un tiek pārskatīti un atjaunoti reizi sešos gados, pamatojoties uz tobrīd jaunāko un pilnīgāko informāciju plūdu risku identificēšanai un plūdu riskam pakļauto teritoriju noteikšanai.

Tieši tādēļ tiesai savā spriedumā ir jāietver detalizēts pieejamās informācijas izvērtējums un pamatojums tam, kāpēc tiesa devusi priekšroku tieši konkrētam informācijas avotam. Proti, tiesas secinājumi par to, vai konkrētajā gadījumā būvniecība ir iecerēta ārpus applūstošās teritorijas robežām, prasa pienācīgā kārtā veiktu pierādījumu vērtēšanu un faktisko apstākļu noskaidrošanu un tiesa nav saistīta tikai ar kādu konkrētu pierādījumu, no kura var izdarīt secinājumu par teritorijas applūšanas varbūtību.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)