Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti divdesmit seši Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:

Vecāka spēju saskarsmē ar bērnu noskaidrošana

Ja lietā ir jānoskaidro vecāka spējas saskarsmē ar bērnu (lai secinātu, vai bērns var nakšņot pie sava vecāka), kā liecinieki var tikt pieaicinātas personas, kas var liecināt par vecāka spējām saskarsmē ar bērnu. Ja bērna vecāks ir persona ar īpašām vajadzībām un ģimenes ikdienas jautājumu kārtošanai viņam ir piesaistīts asistents, tad šāds asistents arī var tikt aicināts uz tiesu kā liecinieks.

Proti, ja vecākam – personai ar īpašām vajadzībām – ir asistents vai cits ģimenes loceklis, kas var piedalīties bērna aprūpē un saskarsmē, tad tiesai tas jāņem vērā, lemjot par saskarsmes īstenošanas kārtību.

Saskarsmes tiesību īstenošanai ir jābūt vērstai uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu

1. Saskarsmes tiesību īstenošanai jābūt vērstai uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, proti, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina bērnam emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības ar viņa vecākiem. Vienlaikus jāņem arī vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina drošu vidi, kurā bērnam augt un attīstīties, būt pasargātam no apdraudējuma. Līdz ar to, lemjot par to, vai bērnam ir atļaujams noteiktā laikā nakšņot pie sava vecāka, ir jāatrod līdzsvars starp bērna un vecāka ģimenes saišu uzturēšanu un bērna drošības aizsardzību. Bērna interesēs ir gan uzturēt saikni ar savu ģimeni, gan vienlaikus tikt pasargātam no tādas rīcības, kas kaitē bērna interesēm.

2. Bāriņtiesai ar iesaistītajiem speciālistiem jāmeklē risinājumi, kā saskarsmi saprātīgi nodrošināt, lai pakāpeniski veicinātu bērna piesaisti vecākam, nevis pretēji – to mazinātu.

Iestādes viedoklis nav pierādījums

Citas iestādes viedokli tiesa var apsvērt, taču tam nav pierādījuma nozīmes. Tiesai pierādījumi ir jāpārbauda pašai. Lietā par saskarsmes tiesību īstenošanu, lietas apstākļu pierādīšanai nav pietiekami atsaukties uz citas institūcijas izdarītu secinājumu, bet tiesai pašai no konkrētiem pierādījumiem ir jākonstatē lietas izšķiršanai būtiskie apstākļi un tie patstāvīgi jāvērtē.

Bāriņtiesas pienākumi saskarsmes kvalitatīvā atjaunošanā

Bāriņtiesai ir jāveicina bērna un vecāka saskarsmes kvalitatīva atjaunošana. Bāriņtiesa nevar palikt pasīvs situācijas novērotājs, īpaši apstākļos, ja bērna vecāks ir norādījis bāriņtiesai uz bērna audžuvecāka veicinātām problēmām. Negatīva komunikācija audžuvecāka, bērna vecāka starpā nenoliedzami atstāj iespaidu uz to, kā notiek bērna un vecāka saskarsme, kā tā attīstās ilgtermiņā. Tāpēc, ja bāriņtiesas rīcībā nonāk šādas ziņas un tā jautājumu nerisina, bāriņtiesa nenodrošina bērna tiesību efektīvu aizsardzību.

Bērna viedoklis

Lietās, kurās skartas bērna tiesības un intereses, bērna viedoklis ņemams vērā atbilstoši bērna vecumam, briedumam un spējai viedokli formulēt. Lai varētu objektīvi secināt, vai bērna viedoklis lietā ir ņemams vērā, ir jāvērtē, vai bērna viedoklis nav ietekmēts. Maza bērna viedokli pamatā formē tās ģimenes uzskati, kurā bērns dzīvo. Ja starp ģimeni, kurā bērns dzīvo, un viņa bioloģisko vecāku pastāv nesaskaņas, tiesai šādā situācijā ir jāvērtē, cik objektīvs ir bērna viedoklis.

Tēze:

Ja persona saņem atalgojumu par objekta apsarga pienākumu pildīšanu un kā zemessargs ir pakļautības attiecībās ar savu darba devēju (Zemessardzi), tad šādā situācijā persona ir atzīstama par darba ņēmēju Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem izpratnē.

Ja Zemessardzē apsargs strādā maiņās un viņam tiek piemērots summētais darba laiks, tad šādā situācijā attiecināmais tiesiskais regulējums pēc analoģijas ir Darba likuma normas, kas regulē attiecīgo jautājumu.

Tēzes:
Pansijas pakalpojumu pieejamība personām ar garīgiem traucējumiem

Sociālie pakalpojumi tiek diferencēti atkarībā no klienta veselības un funkcionālā stāvokļa un attiecīgi nepieciešamā aprūpes līmeņa.

No Ministru kabineta 2017.gada 13.jūnija noteikumiem Nr. 338 ,,Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” neizriet obligāta prasība pansijas pakalpojuma sniedzējam nodrošināt pakalpojumu personām ar garīgiem traucējumiem.

Pieņēmumam, ka piedāvātā pakalpojuma klienti – vecie ļaudis – ar augstu ticamības pakāpi būs personas ar garīgiem traucējumiem, nav pamatots. Šāds tiesību normas iztulkojums pēc būtības uzliktu pienākumu nodrošināt pansijas pakalpojumu plašākam klientu lokam, tostarp personām ar garīga rakstura traucējumiem, nekā persona ir izvēlējusies nodrošināt un attiecīgi norādījusi būvniecības ieceres skaidrojošajā aprakstā.

Būvnormatīvu un vides pieejamības prasības ēkā, kurā paredzēts sniegt pansijas pakalpojumus

No tiesību normām izriet, ka projektējot publiskas būves atjaunošanu vai būves daļas pārbūvi, ir pieļaujamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, ja šīs atkāpes tiek objektīvi pamatotas un būvspeciālists sastāda atzinumu, kā arī tās ir saskaņotas ar attiecīgās jomas kompetentajām iestādēm. Tiesību normas nosaka arī atkāpes no vides pieejamības prasību ievērošanas, projektējot publiskas būves atjaunošanu vai pārbūvi, ja paredzētie risinājumi nav saistīti ar vides pieejamības nodrošināšanu vai arī tehniski nav iespējams tās ievērot saskaņā ar Būvniecības likuma 9.1pantu.

Pašas privātpersonas interesēs ir pamatot, kāpēc konkrētajā gadījumā ir piemērojamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, jo tieši pašam būvniecības ieceres ierosinātājam ir zināmi visi apstākļi saistībā ar būvniecības ieceri, kā arī tās prasības, kuras tehniski vai funkcionāli nav iespējams izpildīt vai kuras uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Ne iestādes, ne tiesas rīcībā nav pilnīgas informācijas par personas plānoto būves izmantošanu, kā arī nav pilnīgas informācijas par būvniecības ieceri. Tiesību normas tieši paredz pašam būvniecības ieceres ierosinātājam būvspeciālista sagatavoto atzinumu ietvert būvniecības dokumentos vai pievienot tiem. Tas ir jāizdara, jau iesniedzot būvniecības dokumentāciju būvvaldē, nevis tiesā.

Tēze:
No Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas un Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 12.punkta izriet, ka lēmuma pieņemšanai par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir jāveic konkrēts izvērtējums. Izvērtējuma secību var ietekmēt konkrētās lietas apstākļi.

Pirmkārt, ir nepieciešams identificēt kaitējumu. Kaitējumu nepieciešams identificēt iespējami precīzi, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai pareizi izvērtētu cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas veikto darbību vai bezdarbību, kā arī kaitējuma smaguma pakāpi un to ietekmējošos apstākļus. Veselībai nodarītā kaitējuma veidi, par kuriem ir piešķirama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, ir norādīti minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā. Līdz ar to vispirms ir nepieciešams identificēt, kuram pielikuma apakšpunktam norādītais kaitējums atbilst. Ar norādi uz konkrētu apakšpunktu ne vienmēr būs pietiekami, lai atzītu, ka kaitējums identificēts precīzi. Daļā no apakšpunktiem kaitējuma apraksts ir izvērsts, ietverot vairākus kaitējuma veidus un smaguma pakāpes. Tādēļ šajos gadījumos ir precīzi jānorāda arī konkrētā pielikuma apakšpunktā minētā kaitējuma veids.

Otrkārt, ja kaitējums ir identificējams, tad ir jākonstatē, vai pastāv cēloniskais sakars starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā. Vērtējot cēloņsakarību, jāņem vērā, ka šāda veida lietās ir nepieciešams konstatēt, vai iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

Treškārt, konstatējot cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā, ir jāizvērtē, vai kaitējums ir radies ārstniecības personas neprofesionālas rīcības dēļ. Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par tādu kaitējumu, kuru pieredzējis speciālists būtu varējis novērst. Proti, ir jāizvērtē, vai pieredzējis speciālists varētu būt izvēlējies konkrētajam pacientam pielietot tādu pašu ārstēšanas stratēģiju, kā arī vai pieredzējis speciālists izvēlētās manipulācijas būtu veicis tādā pašā kvalitātē.

Ceturtkārt, jāizvērtē, vai pastāv minēto noteikumu 12.punktā minētie apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, kas nav konstatēti iepriekšējos pārbaudes posmos.

Piektkārt, identificējot kaitējumu un konstatējot, ka nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, ir jāpievēršas kaitējuma apmēra izvērtējumam.

Tēze:
Vispārīgas pārraudzības funkcija pār pašvaldību darbību, ko veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, nav administratīvā procesa sastāvdaļa. Tādēļ persona nevar prasīt, lai ministrija, kas vispārīgi pārrauga pašvaldību darbību, kā augstāka iestāde pieņem saistošu lēmumu, noregulējot individuālas tiesiskās attiecības starp privātpersonu un pašvaldību.

Tēzes:
Saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēles kritēriji mobilo sakaru nozarē

Ņemot vērā, ka mobilo sakaru nozarē iespējamo pretendentu loks ir šaurs un pastāv sīva konkurence vienādu pakalpojumu sniegšanā, var veidoties situācija, kad ar kādu nepamatoti izvirzītu prasību vai kritēriju tiek izšķirts konkursa iznākums. Tomēr nolūkā izvairīties no šāda riska pasūtītājam nav pamata izslēgt kādus kritērijus no nolikuma tikai tādēļ, lai nevienam no pretendentiem nebūtu priekšrocību konkursā. Pasūtītājam nav jāvadās pēc mazāk spēcīgu konkurentu vēlmes pielāgot konkursa nolikumu, lai objektīvi stiprākam pretendentam ar iespējami labāku piedāvājumu zustu iespēja uzvarēt. Pasūtītājs ir tiesīgs kritēriju noteikšanā vadīties pēc savām vajadzībām noteikta veida pakalpojuma saņemšanā. Arī tādā no konkurences viedokļa sensitīvā situācijā, kāda pastāv Latvijas mobilo sakaru pakalpojumu tirgū, pasūtītājam ir rīcības brīvība izvēlēties iepirkt tādu pakalpojumu, kāds tam nepieciešams.

Tiesai, izskatot šādas lietas, ir jāpārbauda, vai nav saskatāmas pazīmes, ka kādas nolikuma prasības un piedāvājuma izvēles kritēriji nav adekvāti samēroti ar līguma priekšmetu, uzrāda favorītismu vai ir citādi neatbilstoši publisko iepirkumu principiem.

Satiksmes ministrijas izdotās vadlīnijas mobilo un fiksēto sakaru iepirkumiem nav vispārsaistošs normatīvais akts. Tomēr, ievērojot šo vadlīniju mērķi – uzlabot mobilo un fiksēto sakaru iepirkumu kvalitāti un atbilstību publisko iepirkumu principiem – un to, ka vadlīnijas ietver skaidrojumu par to, kādēļ katrs kritērijs būtu vēlams vai nevēlams, tiesai būtu jāsaprot, vai pastāv racionāli un objektīvi apsvērumi, kuru dēļ konkrētā gadījumā ir izvēlēti citi kritēriji vai izvēlēts tāds kritērijs, kurš vadlīnijās īpaši norādīts kā neieteicams.

Publiskā iepirkuma pakalpojumu kvalitātes kontroles grūtības

Nav pamata izslēgt kādu kritēriju no piedāvājuma saimnieciskā izdevīguma izvērtēšanas tikai tādēļ, ka būs neiespējama vai būs apgrūtināta pakalpojuma kvalitātes attiecīgā rādītāja kontrole līguma darbības laikā. Konkursa mērķis ir izvēlēties saimnieciski izdevīgāko pakalpojumu pēc kritērijiem, kas konkursā ļauj objektīvi salīdzināt piedāvājumus – izmantojot tos datus, kādi ir pieejami konkursa laikā. Savukārt iespējami noslēgtā līguma izpildes kontrole ir cits jautājums. Tā ir pasūtītāja prerogatīva – uzstādīt prasības pakalpojuma sniegšanai visā līguma darbības laikā un kontrolēt šo prasību ievērošanu.

Tēze:

Lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes 109.pantā aizsargātās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas sniedz personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā.

Sociālās apdrošināšanas sistēma paredz personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā, lai atvietotu tos ienākumus, kuri zaudēti, tostarp bezdarba gadījumā. Šādai sistēmai pretrunā ir apzināta personas atteikšanās no ienākumiem, kurus tai ir tiesības saņemt, lai tā vietā saņemtu valsts atbalstu no sociālās apdrošināšana sistēmas, tikai tāpēc, ka tādā veidā saņemtie ienākumi ir lielāki.

Tēzes:

Kritēriji, kas jākonstatē, lai atzītu, ka būves atjaunošanas, pārbūves vai restaurācijas gadījumā ir pieļaujamas atkāpes no vides pieejamības prasību pilnīgas nodrošināšanas

Atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes un atbildētāja nomaiņa tiesā

Gan prasījums par pienākuma uzlikšanu izdot personai labvēlīgu administratīvo aktu, gan prasījums veikt personai labvēlīgu faktisko rīcību ir tāda veida prasījums, kas pamatā izšķirams, ņemot vērā to tiesisko regulējumu, kas ir spēkā laikā, kad tiesa izskata lietu un izspriež, vai personas pieteikums atzīstams par pamatotu. Tas jo īpaši attiecas uz jautājumu, kurai iestādei pienākums uzliekams, jo atbilstoši tiesiskuma principam iestādes darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros. Proti, gadījumā, ja tiesvedības gaitā mainās tiesiskais regulējums tādējādi, ka kompetence izdot personas prasīto lēmumu vai veikt personas prasīto rīcību ir citai institūcijai, ne tai, kurā persona sākotnēji ir vērsusies, tiesai ir pamats nomainīt atbildētāja pusē pieaicināto iestādi un, ja nepieciešams, arī atbildētāju.

Vides pieejamības prasību nodrošināšana būves ekspluatācijas laikā

Viena no būtiskām būvei izvirzītām prasībām ir prasība, lai arī būves ekspluatācijas laikā tiktu nodrošināta vides pieejamība, kas citstarp ietver iespēju nodrošināšanu personām ar invaliditāti pienācīgi iekļūt publiskās būvēs. Savukārt būves īpašniekam ir jānodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā tā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma 9.pantā būvei noteiktajām būtiskajām prasībām. Proti, būves īpašniekam visā būves ekspluatācijas laikā ir pienākums nodrošināt, lai būve citstarp atbilstu arī vides pieejamības prasībām.

Būvvaldes kompetence vides pieejamības prasību izpildes uzraudzībā

Likumdevējs ir paredzējis, ka tieši būvvalde ir tā institūcija, kuras kompetencē ir uzdot ēkas īpašniekam sakārtot vides pieejamības jautājumus, taču pašreizējais tiesiskais regulējums paredz, ka tas darāms, balstoties uz lēmumu, kurā jau ir konstatēta vides pieejamības risinājumu neatbilstība normatīvo aktu prasībām. Proti, no tiesiskā regulējuma var secināt, ka likumdevējs tādējādi vēlējies iedibināt sistēmu, kurā vispirms tiek ierosināts cits process (process būvspeciālistu kompetences pārbaudes iestādē) un pēc tam, balstoties uz šāda procesa rezultātu, par identificēto vides pieejamības risinājumu neatbilstību novēršanu var lemt būvvalde. Tādējādi likumdevējs ir apzināti vēlējies pēc iespējas samazināt būvvaldes kompetenci vides pieejamības jautājumu risināšanā.

Taču situācijā, kad lietā pieteikums par vides pieejamības jautājumu risināšanu objektā jau ir ticis iesniegts pirms minētajiem grozījumiem Būvniecības likumā, process ar mērķi pārbaudīt, vai objektā ir pienācīgi ievērotas vides pieejamības prasības, jau ir uzsākts. Tas, ka tiesvedības gaitā regulējums ir mainījies, paredzot vēl papildu priekšnoteikumu būvvaldes lēmumam par vides pieejamības risinājumu maiņu, nedrīkstētu novest pie tā, ka persona ir spiesta sākt jautājuma risināšanu no sākuma.

Šādā situācijā tiesa pati var pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pamats konstatēt, ka nav pienācīgi ievērotas vides pieejamības prasības. Savukārt būvvalde, balstoties uz tiesas spriedumu analogi kā uz valsts institūcijas lēmumu, kas minēts Būvniecības likuma 14.panta četrpadsmitajā daļā, varētu izdot attiecīgu administratīvo aktu. Proti, konkrētajā gadījumā Būvniecības likuma 14.panta četrpadsmitās daļas izpratnē valsts institūcijas lēmumu, ar kuru konstatēta vides pieejamības prasību neievērošana, varētu aizstāt tiesas spriedums šajā lietā, uz kuru balstoties, būvvalde tālāk izdotu savu lēmumu.

Augstākās izglītības iestāde kā atbildētājas pusē aicināma iestāde vides pieejamības nodrošināšanas strīdā

Latvijas Republikas Satversmes 112.pants neuzliek pienākumu valstij izveidot konkrētu augstākās izglītības ieguves sistēmu, taču, ja valsts ir izšķīrusies izveidot augstākās izglītības iestādi, valstij ir jānodrošina ikvienam vienlīdzīgas (uz vienlīdzīgiem noteikumiem balstītas) iespējas tai piekļūt, gan pretendējot uz izglītības iegūšanu, gan iegūstot izglītību.

Tādējādi ikvienā publiski pieejamā augstākās izglītības iestādē ir jābūt nodrošinātai arī vides pieejamībai, tostarp, lai iestādē nepieciešamības gadījumā varētu iekļūt ne tikai personas, kas tajā jau studē, bet arī personas, kas varētu vēlēties tajā studēt. Tas ir pietiekams pamats atzīt, ka lietā par vides pieejamības nodrošināšanu atbildētāja pusē var būt arī pati valsts izveidotā (valsts atzītā) izglītības iestāde.

Tēzes:
Remigrācijas atbalsta pasākuma mērķis

Remigrācijas atbalsta pasākums, sniedzot finansiālu atbalstu remigrantu saimnieciskās darbības uzsākšanai vai veikšanai, veicina no Latvijas aizbraukušo ģimeņu, kam ir saikne ar Latviju, atgriešanos.  Pasākums ir attiecināms uz personu grupu, kas ir uzsākusi saimniecisko darbību vai jau ir izdarījusi pietiekamas aplēses tās uzsākšanai un kas šo piešķirto finansējumu ar prognozētu pieaugumu atmaksās nodokļu un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veidā. Tādējādi šo cilvēku atgūšana ir valsts ilgtermiņa ieguvums, jo tas ir arī viens no instrumentiem reģionālās attīstības un iedzīvotāju skaita reģionos palielināšanai.

Ilgstošas prombūtnes fakta pierādīšana, ja remigrantam nav ieraksta Iedzīvotāju reģistrā par ārvalsts deklarēto adresi

1. Viens no priekšnoteikumiem, lai pretendētu uz remigrācijas atbalsta veidu, ir atgriešanās vai pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes.

Kritērija – ilgstoša prombūtne – jēga ir nodrošināt atbalstu personām, kurām ir saikne ar Latviju, bet kuras ilgstoši dzīvojušas ārvalstī. Savukārt ieraksts Iedzīvotāju reģistrā par dzīvesvietas adresi ārvalstī kalpo par līdzekli, ar kuru Remigrācijas atbalsta pasākumu projektu iesniegumu vērtēšanas komisijai ātri un efektīvi to pārbaudīt. Nolūkā pārliecināties par personas atrašanos ilgstošā prombūtnē, likumdevējs ir izvēlējies piemērot ārvalsts adreses Iedzīvotāju reģistrā reģistrācijas faktu, jo tas vienkāršā veidā, ļauj noskaidrot dzīvesvietas ārvalstīs esības faktu. Šī prasība nav vērsta uz to, lai sodītu personu par dzīvesvietas deklarēšanas pienākuma nepildīšanu.

2. Dzīvesvietas ārvalstīs paziņošanas pienākuma mērķis ir nodrošināt to, lai persona ir sasniedzama. Personas pienākumu būt sasniedzamai tiesiskajās attiecībās ar valsti neatceļ personas pārcelšanās dzīvošanai ārpus Latvijas. Šā pienākuma izpilde īstenojama ar ierakstu Iedzīvotāju reģistrā par personas adresi ārvalstī.

3. Atteikums pārbaudīt dzīvesvietas ārvalstīs faktu tāpēc, ka par dzīvesvietu nav ieraksta Iedzīvotāju reģistrā, ir pārlieku formāls.

Ministru kabinets vispārīgi ir pieļāvis, ka ziņas par personas ilgstošu prombūtni ir iespējams pierādīt arī ar citiem faktiem. Remigrācijas atbalsta pasākuma dalībniekam ir tiesības iesniegt prombūtni apliecinošus dokumentus, apliecinot projekta iesniegumā norādītās informācijas patiesumu. Šāda iespēja pamatā ir attiecināma uz personām, kas vēl nav ieguvušas Latvijas pilsonību, bet kurām ir tiesības iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā, jo ziņas par viņu dzīvesvietu varētu arī nebūt pieejamas Iedzīvotāju reģistrā. Tomēr, ņemot vērā remigrācijas atbalsta pasākuma mērķi, šādā veidā prombūtni var pierādīt arī repatrianti, kam nav attiecīgā ieraksta Iedzīvotāju reģistrā. Šādā veidā tiek nodrošināta un veicināta privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība.

Tēzes:
Pierādījumu izprasīšanas neattiecināšana uz komerciāli sensitīvu informāciju

Uzņēmumus sadarboties ar konkurences iestādēm saskaņā ar iecietības programmām un izlīguma procedūrām šajā kontekstā varētu atturēt tas, ja tiktu atklātas pašapsūdzošas liecības. Šāda liecību  atklāšana radītu risku, ka uzņēmumi vai to vadības pārstāvji, kas sadarbojas, var tikt pakļauti civiltiesiskai vai krimināltiesiskai atbildībai sliktākos apstākļos nekā līdzpārkāpēji, kuri nesadarbojas ar konkurences iestādēm.  Tātad tieši iecietības programmas ietvaros notikušajai saziņai un izlīgumu piedāvājumiem ir noteikta vislielākā tiesiskā aizsardzība no likumdevēja puses.

Civilprocesa likuma normas paredz tiesas iespēju vērtēt, vai to pierādījumu, kas iesniegti konkurences iestādei vai atrodas tās lietas materiālos, iesniegšana tiesai neradīs šķēršļus konkurences tiesību efektīvai īstenošanai, kā arī paredz, ka par tiem pierādījumiem, kas iesniegti konkurences iestādei, tiesa pieprasa konkurences iestādei atzinumu un lemj par to, vai pierādījumu iesniegšanai tiesai neradīs šķēršļus konkurences tiesību efektīvai piemērošanai. Savukārt pret pašapsūdzošo liecību nonākšanu citu personu rīcībā likumdevējs vērsies jo īpaši stingri, izslēdzot iespēju tos pieprasīt un izmantot civilprocesā. Striktās Civilprocesa likuma normas norāda, kādu nozīmi likumdevējs ir piešķīris šīs informācijas aizsardzībai, un tieši tas arī apstiprina tiesisko interesi, kuras aizsardzības nolūkā administratīvajā lietā, kurā šāda informācija tiek pieprasīta no iestādes, būtu pieaicināma persona, kura pati šo informāciju ir sniegusi Konkurences padomei.

Konkurences padomes atbrīvošana no tiesas izdevumiem

Konkurences likuma 8.panta piektā daļa par Konkurences padomes atbrīvošanu no tiesas izdevumiem ir formulēta plaši un norāda uz likumdevēja vēlmi neradīt Konkurences padomei finansiālu slogu gadījumos, ja ir jātiesājas lietās, kas radušās sakarā ar personu izdarītiem pārkāpumiem. Norma formulēta tā, lai aptvertu iespējami plašāku tiesvedību loku, kas varētu rasties sakarā ar pārkāpumiem jomās, kuru uzraudzība ir Konkurences padomes kompetencē. Līdz ar to tiesai būtu pēc būtības, nevis formāli jāvērtē, vai Konkurences padome, iesniedzot sūdzību, rīkojas sakarā ar pārkāpuma lietu vai sakarā ar vispārīgiem savas kompetences jautājumiem.

Tēze:
Attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa apmēru likumdevējs ir sniedzis rīcības brīvību pašvaldībām noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmes un atvieglojumus katrā administratīvajā teritorijā.

Likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” nav noteikti nekādi izņēmumi, kas paredzētu labvēlīgāku tiesisko regulējumu attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa apmēru par valstij piederošajiem īpašumiem. Līdz ar to pašvaldības saistošie noteikumi var noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmes arī par valsts īpašumu.

Tēze:
Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikums ir veidots kā izsmeļošs atlīdzināmo kaitējuma veidu uzskaitījums. Tomēr var pastāvēt situācijas, kad konkrētais kaitējuma veids nav minēts 2.pielikumā, taču tā izslēgšana no atlīdzināmo kaitējuma veidu loka varētu nonākt pretrunā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikto.

Fiziskas sāpes ir atzīstamas par kaitējumu veselībai.  Tomēr var pastāvēt situācijas, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto noteikumu 2.pielikumā norādītajiem kaitējuma veidiem. Nav pamata pieļaut atšķirīgu attieksmi un liegt pacientam tiesības saņemt atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu, ja fiziskās sāpes ir radījušas tādas ciešanas, kuru līmenis ir pielīdzināms ciešanām, ko rada 2.pielikumā uzskaitītie kaitējumu veidi. Tiesību uz atlīdzību liegšana šādā situācijā būtu pretēja Pacientu tiesību likuma mērķim.

Tādējādi, lai tiesa atzītu pacienta tiesības uz atlīdzību situācijā, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā norādītajiem konkrētajiem kaitējuma veidiem, tai būtu jāizvērtē, vai fiziskās sāpes, ņemot vērā to intensitāti, ilgumu un citus apstākļus, ir sasniegušas tādu smaguma pakāpi, lai personai būtu nosakāma atlīdzība no Ārstniecības riska fonda.

Tēzes:

1. Lai sasniegtu Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda progresīvās izpildes mērķi, lēmums par soda izciešanas režīma maiņu jāpieņem, katrā gadījumā individuāli vērtējot notiesātā uzvedību un resocializācijas pakāpi. Izvērtēšanas komisijai ir jāvērtē notiesātās personas uzvedība, kuru raksturo vairāki kritēriji – notiesātā piedalīšanās dažādās aktivitātēs un sasniegtie rezultāti, izdarītie soda izciešanas režīma prasību pārkāpumi un būtība. Jāņem vērā arī informācija, kas raksturo resocializācijas plānā noteikto pasākumu izpildi. Proti, likumdevējs ir noteicis vairākus kritērijus, kas jāņem vērā lemjot par soda izciešanas režīma maiņu, ieskaitot resocializācijas plānā noteikto pasākumu izpildi. Taču šis kritērijs nav uzskatāms par prioritāru attiecībā pret pārējiem kritērijiem un nav obligāts priekšnoteikums soda izciešanas režīma mīkstināšanai.

Likumdevējs ir pieļāvis to, ka persona var iesniegt lūgumu par soda izciešanas režīma mīkstināšanu arī brīdī, kad tā tieši soda izpildes vietā ir pavadījusi tikai īsu brīdi un resocializācijas plāns vēl vispār nav sastādīts vai arī ir sastādīts, bet vēl nav bijis iespējams sasniegt kādus rezultātus tā izpildē. Tādējādi, nav pamata secināt, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai tiktu vērtēta tikai notiesātās personas uzvedība un resocializācijas rezultāti, kas sasniegti, izciešot sodu brīvības atņemšanas vietā, bet netiktu vērtēta notiesātā uzvedība un resocializācijas rezultāti, kas sasniegti pirmstiesas apcietinājuma laikā izmeklēšanas cietumā. Resocializācijas pasākumi ir jānodrošina gan personām, kuras ilgstoši ir apcietinājumā, gan personām, kuras izcieš sodu, un šiem pasākumiem ir vienlīdz liela nozīme attiecībā uz abām personu grupām, tādējādi nav nekāda pamata neņemt vērā resocializācijas rezultātus, kas sasniegti izmeklēšanas cietumā.

2. Ministru kabineta 2013.gada 9.aprīļa noteikumu Nr. 191 „Notiesātā resocializācijas īstenošanas kārtība” 25.punkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nosaka, kā informācija par resocializācijas plāna izpildi un resocializācijas rezultātiem ir izmantojama, proti, ka tie ļauj šo informāciju izmantot, lemjot jautājumu par notiesātā soda izpildes gaitu soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros. Taču šie noteikumi nevar noteikt Latvijas Sodu izpildes kodeksā un Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumu Nr. 345 „Noteikumi par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas sastāvu, darbību un lēmumu pieņemšanas kritērijiem” neparedzētu obligātu priekšnoteikumu soda izciešanas režīma mīkstināšanai, jo to mērķis nav regulēt ne notiesāto virzību soda progresīvās izpildes sistēmā, ne komisijas darbību.

Tēzes:

Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr. 34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 397.punkta un 402.3.apakšpunkta mērķis ir saglabāt teritorijas kultūrvēsturiski nozīmīgās vērtības. Tiesību akta izdevējs ir noteicis īpašnieka pienākumu ar vislielāko rūpību saglabāt aizsargājamo apbūvi, un īpašnieka atbildība ir nenovest to līdz tādam stāvoklim, ka tās saglabātība vairs nav iespējama.

Kultūras mantojuma vēsturisko objektu atjaunošana, radot agrākās formas no jauna, vispārīgi ir pieļaujama vien izņēmuma gadījumā, primāri gādājot par esošā kultūras mantojuma uzturēšanu un saglabāšanu.

Piemērojot minētās normas, nevar atstāt bez ievērības šādu vēsturisko ēku faktisko konstruktīvo stāvokli jeb saglabātību, jo ir skaidrs, ka saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības autentiskā veidā var vienīgi tad, ja vispār tehniski to ir iespējams īstenot. Tālab ir samērojamas sabiedrības drošības intereses, lai novērstu apdraudējumu, ko var radīt konstruktīvi nedroša būve, ar sabiedrības interesi uz kultūrvēsturisko un arhitektoniski nozīmīgo ēku un būvju saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Tēzes:
Pamatojums pierādījumu neatzīšanai vai nepieņemšanai

Administratīvā procesa likuma 154.pants noteic tiesai pienākumu pierādījumus pārbaudīt un vērtēt vispusīgi un pilnīgi. Tas nozīmē, ka tiesai ir jānovērtē arī tādi pierādījumi, kas neapstiprina tiesas izdarītos secinājumus, bet gluži otrādi – no tiem izriet pretējs secinājums. Šādā gadījumā tiesai jāpamato, kāpēc tās ieskatā konkrētais pierādījums neapstiprina attiecīgo faktu un kāpēc tam nav piešķirama priekšroka.

Ja tiesa kādam pierādījumam nepiešķir ticamību, arī tas ir jāpamato, norādot, kādi apstākļi vai pierādījumi liek apšaubīt konkrētā pierādījuma ticamību. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likumam tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, tad tiesai, ja tā kādam pierādījumam nepiešķir nozīmi un uzskata, ka tas nevar ietekmēt lietas izspriešanu, arī tas ir jāpamato. Turklāt šāds pamatojums nevar aprobežoties ar vispārīgām frāzēm, jābūt norādītam skaidram un saprotamam iemeslam.

Pievienotās vērtības nodokļa piemērošana darījuma tirgus vērtībai

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34.panta devītās daļas 3.punktā preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumā starp saistītām personām ir paredzēti divi priekšnoteikumi, kuriem iestājoties ar nodokli tiek aplikta nevis darījuma dokumentos norādītā atlīdzība, bet gan darījuma tirgus vērtība, proti, dokumentos norādītā darījuma vērtība ir lielāka par tirgus vērtību, un preču piegādātājam nav tiesību atskaitīt priekšnodokli pilnā apmērā. Šajā normā paredzētais izņēmums no vispārējās kārtības ir interpretējams šauri.

Tēze:

Piespiedu dalītā īpašuma gadījumā būves īpašnieks Ceļu satiksmes likuma izpratnē ir atzīstams par ceļa pārvaldītāju tai ceļa (zemesgabala) daļai, kuru viņš tiesiski izmanto (kura ir funkcionāli nepieciešama būves uzturēšanai). Savukārt zemesgabala īpašnieks ir atzīstams par pārējās zemesgabala daļas (ceļa) pārvaldītāju.

Lai izlemtu jautājumu par ceļa zīmju izvietošanu piespiedu dalītā īpašuma gadījumā, ir nepieciešams noskaidrot gan to, kādu daļu no zemesgabala (ceļa) ir tiesības izmantot būvju īpašniekam (jo tikai attiecībā uz šo daļu būvju īpašnieks ir uzskatāms par ceļa pārvaldītāju), gan to, kurā zemesgabala daļā ir plānots izvietot konkrēto ceļa zīmi un vai ceļa zīmes darbības zona skartu arī to zemesgabala daļu, uz kuras izmantošanu tiesības ir būvju īpašniekam.

Tikai tad, ja ceļa zīmes atrašanās vai darbības zona ietiektos tajā zemesgabala daļā, kuru ir tiesības izmantot būvju īpašniekam, būtu pamats atzīt, ka ceļa zīmes izvietošana bez būves īpašnieka kā attiecīgās ceļa daļas pārvaldītāja piekrišanas nav pieļaujama.

Tēze:
Tiesas veiktajam pierādījumu vērtējumam jābūt visaptverošam un pilnīgam, pierādījumiem jābūt novērtētiem savstarpējā kopsakarā, ņemot vērā faktu, kas izriet no viena pierādījuma, ietekmi uz faktiem, kas izriet no cita pierādījuma. Tiesa nedrīkst selektīvi raudzīties uz pierādījumiem un izvēlēties tikai tos pierādījumus, kas apstiprina tiesas priekšstatu par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Pierādījumu vērtējumam jābūt saskanīgam un loģiskam, un tam ir jāveido skaidrs un viennozīmīgs priekšstats par lietas faktiskajiem apstākļiem. Ja tiesa uzskata, ka kādiem faktiem vai pierādījumiem konkrētu secinājumu izdarīšanai nav nozīmes, tad tas ir jāpamato spriedumā.

Tēze:
Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības civilstāvokļa aktu – laulības noslēgšanas, dzimšanas un miršanas faktu – reģistrācijas jomā. Dzimtsarakstu nodaļa, reģistrējot civilstāvokļa aktu, darbojas kā reģistra turētājs un ierakstu izdarītājs. Līdz ar to tās kompetencē ir pārbaudīt iesniegtā dokumenta satura un formas atbilstību tiesību normās paredzētajām prasībām, nevis to, vai dokumenta saturs ir pamatots ar atbilstošiem pierādījumiem – veikt faktisko apstākļu pārbaudi.

Gadījumā, ja mirušo personu identificē vēlāk, trūkstošās ziņas dzimtsarakstu nodaļa ieraksta, pamatojoties uz izmeklēšanas iestādes lēmumu (dokumentu). Dzimtsarakstu nodaļas kompetencē neietilpst izmeklēšanas iestādes izdotā dokumenta pamatojuma pārbaude. Izmeklēšanas iestādes sniegtā dokumenta satura pārbaude nozīmē kriminālprocesā iegūto pierādījumu un veikto darbību pārbaudi un analīzi. Kriminālprocesuālo darbību un lēmumu uzraudzību var veikt Kriminālprocesa likumā paredzētās iestādes, kurām ir piešķirta kompetence uzraudzīt izmeklēšanas iestāžu darbu.

Tēze:
Procesa dalībnieks tiek atbrīvots no maksājumiem par tiesvedību gadījumā, ja tiek konstatēts, ka persona objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un līdz ar to personai var trūkt līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Lai tiesa varētu pārliecināties par personas mantisko stāvokli, personai ir pienākums sniegt konkrētu informāciju par saviem uzkrājumiem, ienākumiem un izdevumiem. Proti, personas pienākums, lūdzot atbrīvot no drošības naudas iemaksas, ir iespēju robežās sniegt šādu informāciju un, ja ir iespējams, iesniegt to apliecinošus pierādījumus vai arī lūgt tiesai šādus pierādījumus iegūt, ja pašai personai nav iespēju tos sagādāt. Tieši pašai personai vislabāk zināms, kāds ir tās mantiskais stāvoklis un kādas ziņas to var raksturot. Nepieciešamības gadījumā tiesa var pārbaudīt personas sniegtās ziņas vai iegūt papildu informāciju. Taču primāri pašas personas pienākums ir pēc iespējas konkrētāk pamatot savas grūtības iemaksāt drošības naudu, kā arī sniegt ziņas, kas raksturo tās mantisko stāvokli.

Tas vien, ka pieteicējam ir piešķirts bezdarbnieka statuss, pats par sevi neliecina, ka viņam nav, piemēram, uzkrājumu vai citu ienākumu. Tādējādi šie apstākļi nevar būt pamats atbrīvojumam no drošības naudas iemaksas.

Tēze:
Vispārīgi pārrakstīšanās kļūdas labošanu spriedumā un papildsprieduma taisīšanu var uzskatīt par sprieduma sastāvdaļu. Taču šo jautājumu risināšanas rezultātā pieņemtie nolēmumi, pat ja attiecīgie lūgumi tiek apmierināti, vispār neskar vai pēc būtības nemaina ar spriedumu noteikto konkrēto tiesisko attiecību noregulējumu. Līdz ar to Administratīvā procesa likums nesaista jautājumu par pārrakstīšanās kļūdas labošanu spriedumā un papildsprieduma taisīšanu izlemšanu ar sprieduma pārsūdzēšanu.

Tēzes:

1. Uzņēmumu reģistram ir pamats atteikt draudzes nosaukuma ierakstīšanu reģistrā tad, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka konkrētais nosaukums ir pārlieku līdzīgs kādas citas organizācijas nosaukumam, vai ja nosaukums ir tāds, kas objektīvi var radīt priekšstatu par draudzes piederību baznīcai, kurai attiecīgā draudze patiesībā nepieder.

2. Reliģiskās pārliecības brīvība vienlīdzīgi attiecas uz visām reliģiskajām organizācijām, un nav nekāda pamata pieņemt, ka kādai reliģiskajai organizācijai, kas par savu atzīst to pašu konfesiju, ko cita reliģiskā organizācija, ir lielākas tiesības uz konkrēto konfesiju apzīmējošiem vārdiem. Līdz ar to Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai nav ekskluzīvu tiesību uz vārdu „evaņģēliski luterisks” lietošanu. Ja valsts Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai šādas tiesības atzītu un pieprasītu citām pie evaņģēliski luteriskās konfesijas piederošām organizācijām savā nosaukumā līdzās vārdiem „evaņģēliski luterisks” lietot kādu uz nošķirtību no konkrētās baznīcas norādošu vārdu, varētu uzskatīt, ka valsts Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu kaut kādā mērā atzīst par īsto un pareizo evaņģēliski luterisko konfesiju īstenojošo organizāciju, bet pārējās šai konfesijai piederošās organizācijas aplūko kā alternatīvas. Tā būtu nepieļaujama valsts iejaukšanās evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīgo indivīdu un organizāciju reliģiskās pārliecības brīvībā, jo valsts nedrīkst atzīt kādu evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederošu organizāciju par īstāku/pareizāku iepretim citām.

3. Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros iekļauto ziņu publiskas ticamības princips nav saprotams tādējādi, ka reģistrētajam reliģiskās organizācijas nosaukumam ir jābūt tādam, kas pats par sevi jau sniedz ziņas par organizācijas piederību vai nepiederību konkrētas konfesijas baznīcai. Reģistrā veikta ieraksta par organizācijas nosaukumu publiskā ticamība saprotama tikai tādējādi, ka ikvienam ir tiesības paļauties, ka konkrētas organizācijas nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ierakstīts publiskajā reģistrā. Tiesiskais regulējums neprasa, lai tieši nosaukumā būtu ietverta norāde par to, vai draudze pieder vai nepieder pie konkrētas baznīcas. Tādējādi tas, ka reliģiskās organizācijas nosaukumā nav norādīts par piederību vai nepiederību konkrētai baznīcai, pats par sevi nav pamats konkrēto nosaukumu vērtēt kā maldinošu. Tas, vai konkrēts nosaukums ir maldinošs, ir jāizvērtē katrā individuālā gadījumā.

Tēzes:
1. Iespēja izmantot pirmpirkuma tiesības pašvaldībām ir stingri reglamentēta, nepieciešamība pēc attiecīgā nekustamā īpašuma pašvaldības funkcijas īstenošanai ir jāpamato, balstoties uz teritorijas plānojumu, attīstības plānošanas dokumentiem, tiesību aktiem vai citiem dokumentiem. Proti, pašvaldības lēmumi par pirmpirkuma tiesību izmantošanu ir izdošanas izvēles administratīvie akti.

2.  Ne pašvaldībai, ne līgumslēdzējiem nav tiesību grozīt nekustamā īpašuma atsavināšanas līgumu pēc tā iesniegšanas pašvaldībai.

Tēze:
Kombinētās nomenklatūras pozīcija līdz ar tās aprakstu būtībā ir tiesību norma, kas definē pazīmes, kādām jāatbilst precēm, lai uz tām šo pozīciju varētu attiecināt. Lietās par kombinētās nomenklatūras pozīciju piemērošanu strīda būtība ir par to, kā pareizi pakārtot konkrēto preci konkrētām kombinētās nomenklatūras pozīcijām, proti, kā pareizi interpretēt un piemērot pozīciju, ievērojot tiesas konstatētos faktiskos apstākļus.

Tēze:
Komercsabiedrības bijušā valdes locekļa iekļaušana riska personu sarakstā

Pēc tam, kad Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, dienests ilgtermiņā veic darbības konkrētā parāda piedziņai. Līdz ar to akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanas brīdis var nesakrist ar valdes locekļa, kura laikā izveidojies nodokļu parāds, atrašanos valdes locekļa amatā. Tomēr tas nenozīmē, ka šādā situācijā ir izslēdzama iespēja vērtēt nepieciešamību iekļaut komercsabiedrības bijušo valdes locekli riska personu sarakstā. Būtiski ir tas, vai aktā par piedziņas neiespējamību norādītie nokavētie nodokļu maksājumi ir radušies tieši laikā, kad konkrētā persona bija attiecīgās komercsabiedrības amatpersona, un vai nokavētie nodokļu maksājumi radušies tieši šīs personas darbības laikā. Apstāklim, ka akts par piedziņas neiespējamību ir sastādīts pēc tam, kad jau bija beidzies valdes locekļa, kura laikā izveidojies nodokļu parāds, pilnvaru termiņš komercsabiedrībā, nav izšķirošas nozīmes.

Ar nokavētiem nodokļu maksājumiem ir saprotams gan nodokļa maksājums (pamatparāds), gan ar to saistītā nokavējuma nauda

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izpratnē ar nokavētiem nodokļu maksājumiem ir jāsaprot gan nodokļa maksājums (pamatparāds), gan ar to saistītā nokavējuma nauda un ka piedziņas procesā Valsts ieņēmumu dienests piedzen gan nodokli, gan nokavējuma naudu.

Ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nesamaksā nodokli, tam tiek aprēķināta nokavējuma nauda, un nodokļu maksātājam rodas pienākums samaksāt gan nodokli, gan nokavējuma naudu. Ja nodokļu maksātājs labprātīgi nenokārto saistības ar valsts budžetu, Valsts ieņēmumu dienestam rodas pienākums piedzīt gan nodokli, gan nokavējuma naudu.

Ja nodokļa un nokavējuma naudas piedziņa nav iespējama, tiek sastādīts akts par piedziņas neiespējamību, kurā tiek konstatēts, ka nav iespējams piedzīt nedz nodokļa pamatparādu, nedz arī nokavējuma naudu. Tādējādi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izpratnē nokavējuma nauda ir atzīstama par nodokļu maksājumu.

2. Procesā par personas iekļaušanu riska personu sarakstā ir ņemams vērā nodokļu maksājumu piedziņas un samaksas termiņa pagarināšanas procesā konstatētais, proti, nokavēto nodokļu maksājumu samaksa nav pagarināta un piedziņa nav iespējama. Šādā veidā tiek nodrošināta konsekventa un saskanīga tiesību normu piemērošana.

Tēze:
Jautājums par to, ka Rīgā, Uzvaras parkā esošais monuments „Padomju karavīriem — Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” ir demontējams ir izlemts ar Saeimas pieņemtu likumu, kas pats par sevi ir ārējs normatīvs akts, kura tieša kontrole nav administratīvo tiesu kompetencē.

Savukārt Rīgas domes lēmums, ar kuru uzdots Rīgas domes pakļautībā esošajām struktūrām veikt nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu monumenta demontāžu, ir iekšējs organizatorisks pārvaldes lēmums, kas rada tiešas sekas tikai valsts pārvaldes iekšienē, tādējādi tas nav atzīstams par administratīvo aktu un nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

Tēze:
Atbalsta, kas ir pieprasīts par mikroliegumu, kurš izveidots mežā, lai īstenotu savvaļas putnu aizsardzības mērķus, atlīdzinājuma vai kompensējošais raksturs nekādā ziņā neizslēdz, ka šāds atbalsts, kas ir finansēts no valsts līdzekļiem, turklāt var tikt kvalificēts kā „valsts atbalsts” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, ja vien ir izpildīti šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi.

Lai šādu atbalstu varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši Komisijas 2014.gada 25.jūnija Regulas (ES) Nr. 702/2014, ar kuru konkrētas atbalsta kategorijas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē un lauku apvidos atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108.pantu un saņemt šajā regulā paredzēto atbrīvojumu, tam ir jāatbilst visiem nosacījumiem, kādi tajā ir izvirzīti šai saderības atzīšanai. Šie nosacījumi ietver arī nosacījumu, ka šāda atbalsta pieprasītājs nedrīkst būt grūtībās nonācis uzņēmums, neskarot dažādus izņēmumus. Turklāt no Regulā Nr. 702/2014 ietvertā jēdziena „grūtībās nonācis uzņēmums” definīcijas izriet, ka šis jēdziens ietver sabiedrības ar ierobežotu atbildību, ja uzkrāto zaudējumu dēļ ir zudusi vairāk nekā puse no to parakstītā kapitāla. Proti, ka Regula Nr. 702/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts mežsaimniecībai un, konkrētāk, atbalsts, ko, pamatojoties uz Padomes 2013.gada 17.decembra Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 30.pantu, attiecībā uz mikroliegumu, kurš izveidots mežā ar Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumiem Nr. 940 „Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”, kas pieņemti, lai īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 30.novembra Direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību mērķus, ir pieprasījis grūtībās nonācis uzņēmums minētā 2.panta 14.punkta izpratnē, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Regulu Nr. 702/2014.