Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros septembrī pievienoti sešpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotā daļa iepretim tā piektajai daļai ir speciālā tiesību norma un tā ir pieņemta ar noteiktu mērķi – atbrīvot valsti vai pašvaldību no nodokļa maksāšanas pienākuma par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), par nodokļa maksātāju nosakot nevis valsti vai pašvaldību, bet gan citu personu.

Proti, minētā likuma 2.panta astotā daļa nav tehnisks instruments panta piektās daļas piemērošanai, bet gan patstāvīgi nosaka nodokļa maksātāju. Tādējādi nekustamā īpašuma nodoklis ir jāmaksā pārvaldniekam atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotajai daļai, arī situācijā, kad pārvaldnieks nav pieteicies pašvaldībā kā nodokļa maksātājs, jo tas pārvaldnieku neatbrīvo no nodokļa samaksas pienākuma. Turklāt likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotā daļa neprasa īpaši pilnvarot daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieku veikt nodokļa maksājumus valsts vārdā.

Tēze:
Ja virszemes ūdensobjekta ierīkošanas rezultātā tiek iegūti derīgie izrakteņi un šī ierīkošana tiek veikta derīgo izrakteņu atradnes teritorijā, nepieciešama Valsts vides dienesta izsniegta licence derīgo izrakteņu – smilts ieguvei.

Tēze:
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanā iesaistīto darbinieku izdienas pensija tiek piešķirta tikai gadījumā, ja vēl nav piešķirta vecuma pensija. Ar likumā „
Par valsts pensijām” vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu ir saprotams ne tikai vispārējais pensionēšanās vecums, bet arī konkrētais pirmstermiņa pensionēšanās vecums, ja persona ir izvēlējusies izmantot šādas tiesības.

Tēze:
Atbilstīga atlīdzinājuma par personas nepamatotu tiesību aizskārumu noteikšanā būtiska nozīme var būt tam, kāda situācija hipotētiski būtu izveidojusies (pastāvējusi), ja iestāde nebūtu rīkojusies prettiesiski – nebūtu pieļāvusi konkrēto kļūdu.

Konstatējot, ka iestādes prettiesiskās rīcības dēļ persona nav varējusi iesniegt kreditora prasījumu konkrētā maksātnespējas procesā, un tādējādi zaudējusi kreditora statusu un prasījuma tiesības pret maksātnespējīgo privātpersonu, zaudējumu apmēra noteikšanai, kas konkrētajā gadījumā šai personai ir radies iestādes prettiesiskās rīcības dēļ, tiesai ir jāvērtē, kādu saistību apmēru, ievērojot kreditoru vienlīdzības principu, iespējamajā notikumu attīstības gaitā konkrētajā maksātnespējas procesā būtu atguvis katrs kreditors, tostarp persona, kuras tiesības tikušas aizskartas.

Tas, ka citi kreditori konkrētajā maksātnespējas procesā faktiski atguva proporcionāli lielāku saistību apmēru, nerada personai tiesības prasīt iestādei (un plašākā nozīmē – valstij) atlīdzināt lielāku zaudējumu apmēru, nekā personai radušies iestādes pieļautās kļūdas dēļ. Atlīdzinājums par valsts pārvaldes iestāžu nodarītajiem zaudējumiem tiek piešķirts no publiskā budžeta līdzekļiem, tātad būtībā – no visu nodokļu maksātāju naudas, un arī tāpēc nav pieļaujams, ka personai tiek piešķirts lielāks atlīdzinājums, nekā tai pienākas.

Tēze:
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par bērnu piešķiršanas mērķis, kas minēts likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.panta 32daļā, ir nodrošināt, ka vecāka (ģimenes) rīcībā paliek vairāk naudas līdzekļu, ko izmantot bērna uzturēšanai un bērna vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to šā nodokļa atvieglojuma patiesais saņēmējs ir bērns, nevis vecāks, kuram tiek piešķirts šis atvieglojums, tāpēc šā atvieglojuma rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir novirzāmi bērna vajadzībām, nevis vecāka materiālā stāvokļa uzlabošanai. Tādēļ, lemjot par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir jārīkojas bērna vislabākajās interesēs un jānoskaidro, kurš no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai.

Ja vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties, kuram no viņiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu bērnu, šo strīdu izšķir bāriņtiesa. Normatīvajos aktos nav paredzēti konkrēti kritēriji, pēc kādiem bāriņtiesa nosaka, kuram no vecākiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par bērnu. Tādējādi, lai varētu tikt sasniegts iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošu bērnu mērķis, ikviens gadījums, kad vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir vērtējams individuāli.

Tēze:
Ievērojot kombinētās nomenklatūras vispārīgo interpretācijas noteikumu 2.noteikuma „a” punkta pirmo daļu, atsevišķās preces ir klasificējamas kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 4418 20 „durvis, to aplodas un sliekšņi” arī tad, ja tās nav pilnībā pabeigtas. Proti, minētajā apakšpozīcijā ietilpst arī preces, kas ir aprakstītas kā koka plātnes un līstes, kurām ir profils un dekoratīvā apstrāde, kas objektīvi liecina par to sagaidāmo izmantošanu durvju rāmju, durvju aplodu un sliekšņu izgatavošanai, pat ja tās ir negatavas vai nepabeigtas, ja vien šīs preces ir tikušas tālāk apstrādātas līdz tādai pakāpei, kas ļauj tās nepārprotami atpazīt kā tādas un ja tādējādi tām piemīt pabeigtas preces pamatīpašības. Tātad arī atsevišķi importēti durvju rāmji, aplodas un sliekšņi neatkarīgi no to skaita un iespējas pilnībā nokomplektēt noteiktu skaitu iekšdurvju var tikt klasificēti apakšpozīcijā 4418 20. Personas importētajām precēm nav jāveido durvju komplekti no rāmjiem, aplodām un sliekšņiem.

Savukārt, ja nav veiktas tādas apstrādes darbības, kas ļautu uzskatīt, ka šīs preces ir paredzēts izmantot tikai kā durvis, to rāmjus, aplodas un sliekšņus, minētās preces nevar klasificēt apakšpozīcijā 4418 20 un attiecīgā gadījumā tās ir klasificējamas kombinētās nomenklatūras pozīcijā 4411 un 4412 kā kokšķiedru plātnes, saplāksnis, finierētas plātnes un tamlīdzīgi laminēti koksnes materiāli.

Tēzes:
Rājiena piemērošana datu subjektam kā korektīvs līdzeklis par pieļautu maznozīmīgu datu apstrādes pārkāpumu

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) paredz Datu valsts inspekcijai kā uzraudzības iestādei tiesības, reaģējot uz personas datu apstrādes pārkāpumiem, pieņemt kādu no minētās regulas 58.panta otrajā daļā ietvertajiem lēmumiem, vienlaicīgi atstājot uzraudzības iestādei novērtējuma brīvību attiecībā uz lēmuma veidu.

Atzīstams, ka Datu valsts inspekcija, piemērojot korektīvo līdzekli – rājienu, ir izvērtējusi lietderības apsvērumus, ja personas pieļautais pārkāpums nav nozīmīgs, tomēr šādā veidā var sekmēt personas izpratni par viņa rīcības neatbilstību regulas noteikumiem.

Tiesību uz sūdzības izskatīšanu pēc būtības un atbildes saņemšanu par lietas virzību nošķiršana un lēmuma par lietas ierosināšanu pieņemšanas termiņa skaitīšana

Ir nepieciešams nošķirt datu subjekta tiesības uz sūdzības izskatīšanu pēc būtības un atbildes saņemšanu par lietas virzību no Datu valsts inspekcijas veiktā administratīvā procesa pret datu pārzini. Šie ir divi atsevišķi procesi, un inspekcija administratīvo procesu vai administratīvā pārkāpuma procesu pret datu pārzini uzsāk tikai tad, kad tai kļūst zināmi fakti. Šādus faktus inspekcija iegūst, veicot pārbaudi un iegūstot nepieciešamo informāciju, kas savukārt dod pamatu uzsākt administratīvo procesu. Ja uzskatītu, ka katrai datu subjekta sūdzībai par datu pārziņa veikto datu apstrādi būtu jārezultējas administratīvajā procesā pret datu pārzini, tas būtu gan nelietderīgi, gan neatbilstoši Administratīvā procesa likuma 57.pantam, kas paredz administratīvās lietas ierosināšanu tikai pēc lietas ierosināšanai nepieciešamo faktu konstatēšanas.

Lēmumu par lietas ierosināšanu var pieņemt tikai tad, kad ievāktas pietiekamas ziņas, lai izvērtētu, vai personas datu apstrādes pārkāpums vispār ir noticis, un šī pārkāpuma raksturu. Tātad lēmuma pieņemšanas termiņš ir skaitāms nevis no iesniedzēja sūdzības iesniegšanas brīža, bet gan no personas datu apstrādes pārkāpuma atklāšanas brīža, proti, kad ir pabeigta attiecīga pārbaude un apstākļu noskaidrošana un tiek konstatēts, ka persona tiešām ir izdarījusi personas datu apstrādes pārkāpumu.

Tēze:
Izmaksas, kas saistītas ar tiesību aktos noteiktu vides aizsardzības pienākumu izpildi, un izmaksas, kas saistītas ar aizsargājamu dzīvnieku nodarītu zaudējumu segšanu, ir uzskatāmas par akvakultūras nozares uzņēmuma darbības parastām izmaksām. Kompensācijas piešķiršana par zaudējumiem, ko uzņēmumam ir nodarījuši aizsargājami dzīvnieki, ir saimnieciska priekšrocība, uz kuras saņemšanu attiecīgais uzņēmums principā nevar pretendēt parastos tirgus apstākļos. Tas, ka kompensācijai ir dzīvnieku radītu zaudējumu atlīdzināšanas raksturs, nemaina faktu, ka kompensācijas piešķiršana uzlabo uzņēmuma finansiālo stāvokli, un kompensējošais raksturs nav šķērslis šādu finansējumu atzīt par valsts atbalstu.

Turklāt šāda kompensācija ir pieejama tika tādam akvakultūras nozares uzņēmumam, kurš ir izpildījis konkrētus nosacījumus (veicis konkrētus aizsardzības pasākumus un ieviesis saudzīgas ekoloģiskās metodes), tādējādi šo kompensāciju ir pamats uzskatīt par selektīvu priekšrocību. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības tiesības neparedz uzņēmējiem tiesības pieprasīt, lai valsts izmaksā šāda veida kompensāciju, tā ir katras dalībvalsts individuāla izšķiršanās, vai vispār paredzēt šādu kompensāciju. Tas savukārt nozīmē, ka Latvijas uzņēmumiem ir nodrošināta priekšrocība, kas Eiropas Savienības iekšējā tirgū var ietekmēt konkurenci. Līdz ar to konkrētā kompensācija ir uzskatāma par valsts atbalstu.

Tēze:
Gadījumā, ja ir atzīstams, ka nodokļu administrācijas lēmuma pamatojuma trūkums ir tik būtisks, ka tas faktiski iztrūkst vispār, tas ir pamats atzīt, ka lēmums ir patvaļīgs un tādēļ atceļams. Šādā gadījumā pamatojuma trūkumu nevar novērst, to sniedzot tiesas procesa laikā. Ja iestādes lēmumā nav pienācīga pamatojuma, faktiski nav arī iespējams pārliecināties, vai iestādes tiesas procesā sniegtā informācija ir ņemta vērā iestādes procesa laikā vai tika piemeklēta vēlāk.

Tiesai izprasot un pieļaujot informācijas, kas tika ņemta vērā muitas vērtības noteikšanai, iesniegšanu tikai apelācijas tiesvedības laikā, ir jāvērtē šādas novēlotas informācijas sniegšanas pieļaujamība konkrētajā gadījumā kontekstā ar iestādes lēmuma pamatojuma trūkumu un pieteicēja iespēju šādā situācijā pilnvērtīgi īstenot tam esošās procesuālās tiesības.

Tēzes:
Ēkas pārbūves gadījumā novērtējamie apstākļi, lai lemtu par publiskā finansējuma piešķiršanu privātpersonai

Būvniecības un Eiropas Savienības fondu atbalsta tiesiskais regulējums nav saskaņots vienam noteiktam mērķim, tātad no tiesību normām neizriet atbalsta pasākuma ietvaros apstiprināt ieguldījumus tikai tādam būves tipam, kas ir noteikts atbilstoši būvju klasifikācijai būvniecības jomu regulējošās tiesību normās. Tas ir jāņem vērā iestādei, pirms tā izdara secinājumu par attiecināmo izmaksu atbilstību Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumiem Nr. 600 „Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu atklātu projektu konkursu veidā pasākumam „Ieguldījumi materiālajos aktīvos””.

Līdz ar to tas, vai atjaunotā ēka atbilst konkrētajam būves tipam un tādējādi kvalificējas valsts atbalsta saņemšanai, ir jānoskaidro, novērtējot plašāku faktisko apstākļu kopumu, tostarp būvniecības dokumentāciju un ierakstus Kadastra informācijas sistēmā, īpaši uzmanību pievēršot tieši būvniecības novērtējumam pēc būvju funkcijas un būvdarbu būtības. Šāda pieeja faktisko apstākļu kopuma vērtēšanā arī veicina samērīguma principa ievērošanu.

Iestādes novērtējums nevar aprobežoties tikai ar automātisku apzīmējumu salīdzināšanu būvniecības dokumentācijā. Šāda iestādes pieeja būtu pretrunā atbalsta pasākuma mērķim, kā arī varētu novest pie tā, ka tiek nepamatoti saņemts valsts atbalsts ēkām, kuru apzīmējumi būvniecības dokumentācijā vai Kadastra informācijas sistēmā formāli atbilstu tiesiskajā regulējumā paredzētajam, tomēr pēc pazīmēm dabā un faktiskās izmantošanas neatbilstu projekta mērķim.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa piemērošana atbalsta izmaksu lietās

Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips kā vispārējais tiesību princips tiek piemērots arī Eiropas Savienības tiesību īstenošanā, tostarp, ja ir runa par Eiropas Savienības fondu atbalstu.

Lēmums par projekta iesnieguma apstiprināšanu nepauž iestādes beznosacījuma apsolījumu izmaksāt projekta dalībniekam projektā paredzēto publisko finansējumu neatkarīgi no citiem turpmākajiem apstākļiem.

Tomēr tas var radīt tiesisko paļāvību projekta dalībniekam attiecībā uz tiem jautājumiem, kuri iestādei saskaņā ar normatīvajiem tiesību aktiem ir jāizskata jau projekta iesnieguma apstiprināšanas brīdī. Privātpersonai var rasties paļāvība, ka iestādes pozīcija šajā jautājumā nemainīsies, arī lemjot par publiskā finansējuma izmaksu. Tiesai, konstatējot, ka personai varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tās projekts atbilst konkrētajām tiesību normām, kas regulē finansēšanas nosacījumus, tālāk ir jāvērtē vai šī personas tiesiskā paļāvība ir aizsardzības vērta.

Tēze:
No Administratīvā procesa likuma 161.panta trešajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv. Otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. No Administratīvā procesa likuma 224.panta pirmās daļas izriet, ka par pieteicēja zvēresta kā pierādīšanas līdzekļa pieļaujamību lemj tiesa. Tātad tiesai vispirms ir jāvērtē, vai pastāv zvēresta sniegšanas priekšnoteikumi, tostarp – citu pierādījumu nav vai tie nav pietiekami droši. Pretējā gadījumā zvērests nav pieļaujams.

Apstākļu, kas vispārīgi būtu jāapliecina ar medicīniskiem dokumentiem, nevis tikai ar personas paskaidrojumiem, pamatošanā zvēresta izmantošana nav pieļaujama. Šādā situācijā tiesa tai iesniegto zvērestu atsaka pieņemt.

Tēzes:
Pretendenta tiesības ietvert atlaidi publiskā iepirkuma piedāvājumā

Iepirkuma uzvarētāja noteikšanā vērā ņemamie kritēriji var būt tikai cena vai arī konkrētu apstākļu kopums, kas pamato, ka piedāvājums pasūtītājam būs saimnieciski visizdevīgākais. Pasūtītājam nav tiesību lēmuma pieņemšanā ņemt vērā vēl kādus citus kritērijus.

Apstāklis, ka pretendents piedāvājumā piedāvājis atlaidi, pats par sevi negarantē, ka tātad pretendents noteikti piedāvājis viszemāko cenu. Tāpat atlaides piemērošana pati par sevi nevar piedāvājumu padarīt par saimnieciski izdevīgāku salīdzinājumā ar citu pretendentu piedāvājumiem.

Apstāklis, ka pretendents publiskā iepirkuma piedāvājumā ietver atlaidi, nevar ietekmēt pasūtītājas amatpersonu personiskās vai mantiskās intereses, jo piedāvājums tiek izteikts pasūtītājam, nevis pasūtītāja konkrētām amatpersonām.

Atlaide, ko pretendents piedāvā publiskā iepirkuma ietvaros, pamatojot piedāvāto cenu, Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē nevar tikt uzskatīta par ziedojumu, kas ietekmē lēmuma pieņemšanu attiecībā uz atlaides piedāvātāju.

Zaudējumu atlīdzība publisko iepirkumu procedūrā iestādes pieļauta pārkāpuma dēļ

Publisko iepirkumu likuma normu, kas paredz zaudējumu atlīdzināšanas iespēju, uzdevums ir ne tikai izpildīt prasības, kas izriet no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, bet arī nodrošināt privātpersonām Satversmē garantētās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tiesību normās nav paredzēts, ka zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi publisko iepirkumu gadījumos, salīdzinot ar citiem administratīvā procesa ietvaros nodarītu zaudējumu gadījumiem, būtu atšķirīgi. Tādējādi secināms, ka atlīdzinājums publisko iepirkumu gadījumā piešķirams, balstoties uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu. Šis likums kā priekšnoteikumus zaudējumu atlīdzināšanai noteic iestādes rīcības prettiesiskumu un cēloņsakarību starp attiecīgo iestādes rīcību un personai nodarītajiem zaudējumiem (kaitējumu). Iestādes pieļautā pārkāpuma būtiskums nav priekšnoteikums tiesībām prasīt atlīdzinājumu.

Zaudējumi neiegūtās peļņas veidā publisko iepirkumu procedūrā

Aprēķinot mantisko zaudējumu, ņem vērā arī neiegūto peļņu, ja cietušais spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta. Neiegūtās peļņas aprēķināšana pamatā veicama, noskaidrojot, kādus ieņēmumus persona būtu guvusi un kādi būtu bijuši personas izdevumi, ja tam būtu bijusi dota iespēja pildīt iepirkuma līgumu, un kāda attiecīgi ir neiegūtā peļņa, un ir pietiekami, ja tiek pierādīta minēto elementu liela varbūtība. Zaudējumu atlīdzināšanas – neiegūtās peļņas - jēga ir, lai pēc zaudējuma atlīdzināšanas cietušā stāvoklis būtu tāds, it kā zaudējums nebūtu nodarīts, taču ne vairāk.

Tēzes:
Negodīga komercprakse kā parāda atgūšanas darbību uzsākšana parādam, kas nav parāds Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 1.panta 1.punkta izpratnē

Lai uzsāktu parāda atgūšanu Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma kārtībā, parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir jābūt zināmai konkrētai informācijai par kreditora prasījuma rašanās tiesisko pamatu, parāda apmēru, atmaksas kārtību un termiņu.

Zemes īpašniekam (kreditoram) nav tiesību veikt zemes nomas maksas parāda piedziņu no dzīvokļu īpašniekiem, starp kuriem un kreditoru pastāv piespiedu nomas attiecības, kas izveidojušās uz likuma pamata, pirms ir panākta vienošanās ar dzīvokļu īpašniekiem (noslēgti zemes nomas līgumi) vai arī maksāšanas pienākums ir noteikts ar tiesas spriedumu. Proti, šāds parāds nav uzskatāms par parādu Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma izpratnē, jo zemes īpašnieks nevar vienpusēji noteikt nomas maksu, nevienojoties ar dzīvokļu īpašniekiem vai nevēršoties tiesā strīda gadījumā, kas konstatētu pastāvošās attiecības starp pusēm.

Komersants, uzsākot šāda parāda atgūšanas darbības, pieļauj profesionālajai rūpībai neatbilstošu, tātad negodīgu komercpraksi.

Jēdziena „judikatūra” un „tiesu prakse” nošķiršana

Jēdziens „tiesu prakse” ir plašs jēdziens, kas apzīmē tiesu nolēmumu kopumu, un var būt gan laba, gan slikta tiesu prakse.

Savukārt, piemērojot un interpretējot tiesību normas, ir jāņem vērā judikatūra. Ar jēdzienu „judikatūra” saprot (galvenokārt) augstāko tiesu pieņemtu nolēmumu kopumu, līdzīgu jautājumu vai gadījumu atrisinājumu, kas satur juridiskas atziņas.

Stabila judikatūra konkrētā jautājumā var izveidoties, ja vairākās līdzīgas lietas ir izskatītas Senātā, un par konkrēto jautājumu vairākās lietās ir izdarīti līdzīgi secinājumi Senātā.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)