Senāta Administratīvo lietu departaments 22.februārī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, apmierinot pieteicēja pieteikumu un atceļot Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu, ar kuru koriģēti pieteicēja saimnieciskās darbības izdevumi un budžetā maksājamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs. Senāts spriedumā nepiekrita Valsts ieņēmumu dienesta nostājai, ka tiesību normās ir paredzēts aizliegums nodokļu maksātājiem (saimnieciskās darbības veicējiem, kuri grāmatvedības uzskaiti kārto vienkāršā ieraksta sistēmā) apliekamā ienākuma noteikšanai ņemt vērā saimnieciskās darbības izdevumus, ja konkrētajā taksācijas gadā nodokļu maksātājs nav guvis ar šiem izdevumiem saistītus ieņēmumus. Līdz ar to Senāts kā nepamatotu atzina dienesta kasācijas sūdzības argumentu, ka apgabaltiesa nepareizi piemērojusi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta trešo daļu.

Izskatāmajā lietā tika risināts jautājums par to, kā ir aprēķināms ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums, kas ir gūts saimnieciskās darbības rezultātā. Proti, pieteicējs ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs, kas veic saimniecisko darbību un grāmatvedības uzskaiti kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, ieņēmumus un izdevumus reģistrējot tad, kad tie ir attiecīgi saņemti un samaksāti. Valsts ieņēmumu dienests uzskatīja, ka tādiem saimnieciskās darbības veicējiem, kāds ir pieteicējs, ir pienākums taksācijas gada beigās izdevumus saskaņot ar ieņēmumiem.

Senāts spriedumā norāda – ja piekristu Valsts ieņēmumu dienestam, ka nodokļu maksātājam nav tiesību saimnieciskās darbības izdevumus atskaitīt tajā taksācijas gadā, kurā tie ir radušies, ja šajā taksācijas gadā nodokļu maksātājs nav guvis ar šiem izdevumiem saistītus ieņēmumus, tad var izveidoties situācija, ka nodokļu maksātājam vispār zūd tiesības atskaitīt faktiski radušos saimnieciskās darbības izdevumus.

Senāts spriedumā atzina, ka tiesību normās un citās Vienkāršā ieraksta sistēmas noteikumu normās nav paredzēta prasība nodokļu maksātājam, kas grāmatvedības uzskaiti kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, koriģēt saimnieciskās darbības izdevumus, saskaņojot tos ar taksācijas gadā gūtajiem ieņēmumiem un pārceļot izdevumus uz nākamajiem taksācijas gadiem. Senāts spriedumā norāda – tādējādi nav saprotams, kā nodokļu maksātājam, kārtojot grāmatvedības uzskaiti vienkāršā ieraksta sistēmā, būtu jānonāk pie secinājuma par to, vai un kādi izdevumi ir atskaitāmi taksācijas gadā un kādi izdevumi ir pārnesami uz nākamajiem taksācijas gadiem.

Senāts spriedumā atsaucies arī uz Satversmes tiesas sniegto skaidrojumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinā piemēroto objektīvo neto principu. Tas paredz, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekams tikai nodokļu maksātāja reālais ienākums, kas veidojies kā saimnieciskajā darbībā gūto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka atbilstoši likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nodokļu maksātājs ir tiesīgs atskaitīt izdevumus, kas tam radušies, gādājot par to, lai gūtu ieņēmumus.

Senāta spriedums. Lieta Nr.SKA-21/2022 (A420395114).

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv