Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 11.martā atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, nenosūtot pieteicēja vēstuli bez pastmarkas ieslodzītajam, kurš atradās Daugavgrīvas cietuma citā korpusā. Augstākā tiesa nekonstatēja likumīgu pamatu noteiktajam tiesību ierobežojumam un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Augstākā tiesa lietu rakstveida procesā izskatīja sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Lietā strīds ir par to, vai ieslodzītajam ir pienākums nosūtīt vēstuli citam ieslodzītajam tajā pašā cietumā, izmantojot vispārējo kārtību, kādā sūtījumi tiek veikti. Proti, vai ir nepieciešama pastmarka, kā to prasīja cietums.

Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka parasti ar saraksti tiek domāti tādi gadījumi, kad nosūtītājs un adresāts atrodas dažādās adresēs. Citiem vārdiem, lai kāds ar savu vēstuli varētu sasniegt otru, ir nepieciešams iesaistīt personu, kura sūtījumu nogādā, t.i., veic pasta pakalpojumus. Minētā kārtība pēc jēgas nav attiecināma uz saraksti vienas iestādes, kas atrodas vienā adresē, ietvaros. Izvirzot notiesātajam prasību sūtīt savu vēstuli citam notiesātajam tajā pašā ieslodzījuma vietā, izmantojot pasta pakalpojumus, nozīmē pilnīgi nevajadzīgi iesaistīt pasta komersantu šādās darbībās. Pasta pakalpojumu sniedzējs nogādās sūtījumu tajā pašā vietā, kurā būs to saņēmis – ieslodzījuma vietā. Iekšējo šķirošanu jebkurā gadījumā veic ieslodzījuma vietas darbinieki atbilstoši tām prasībām, kādas minētas Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.pantā.


Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre
Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv