Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments 14.martā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei turpināt izskatīt pieteicēja naturalizācijas iesniegumu. Augstākās tiesas ieskatā, Administratīvā apgabaltiesa pamatoti ir secinājusi, ka Pilsonības likuma 12.panta pirmajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš ir prasība nepārtraukti nodzīvot pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā minēto laiku.

Saskaņā ar Pilsonības likuma 1.panta pirmo daļu Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Minētā panta otrā daļa nosaka, ka Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

No minētās tiesību normas redzams, ka personas saikne ar valsti, kuras saturu veido savstarpēju attiecību kopums, ir Latvijas pilsonību raksturojoša pazīme un svarīgs priekšnoteikums. No minētām tiesību normām izriet arī prasība pēc personas uzticības un lojalitātes pret valsti, kuras pilsonis persona ir. Šīs prasības ir attiecināmas arī uz personām, kuras ir izteikušas lūgumu uzņemt Latvijas pilsonībā naturalizācijas ceļā.

Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka likumdevēja noteiktā termiņa jēga nav tikai formāli dzīvot konkrētajā vietā zināmu laiku, bet gan pastāvīgi uzturoties vidē, ar noteiktu valodu, kultūru, tradīcijām, valsts pārvaldes modeli un citām valsti raksturojošām pazīmēm, veidot attiecības ar valsti un tās pilsoņiem. Likumā noteiktais laiks ir uzskatāms kā zināms pārbaudes laiks, kurā indivīds pārliecinās par valsts izvirzīto nosacījumu atbilstību viņa vēlmei kļūt par pilsoni, savukārt valsts šo termiņu ir noteikusi kā minimālo laiku, kurā persona, veidojot aktīvas attiecības ar valsti, apliecina uzticību un lojalitāti tai un pieņem tās izvirzītos naturalizācijas noteikumus. Likumā noteiktā prasība - ne mazāk kā piecus gadus - norāda arī uz likumdevēja gribu noteikt minimālo termiņu, kurā persona veido stabilas, pastāvīgas un drošas attiecības ar valsti.

Lietā ir tālāk minētie apstākļi:

Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Naturalizācijas pārvaldes vadītāja 2010.gada 18.jūnija lēmumu pieteicēja naturalizācijas iesniegumu atteikts izskatīt, jo pieteicējs neatbilst Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumiem tādēļ, ka naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā viņa pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā bija nepilnu gadu. Pieteicējs lēmumu apstrīdēja, norādot, ka viņš ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā kā nepilsonis kopš 1990.gada 4.maija.

Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā, skaitot no 1990.gada 4.maija (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992.gada 1.jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas brīža).

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde šo tiesību normu interpretēja tādējādi, ka personas, kura vēlas tikt uzņemta Latvijas pilsonībā, pēdējai pastāvīgajai dzīvesvietai bez pārtraukuma piecus gadus līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienai ir jābūt Latvijā.

Savukārt pieteicējs uzskata, ka viņa nodzīvotais laiks Latvijā no 1990.gada 4.maija līdz 2000.gada 27.novembrim ir pietiekams, lai pretendētu uz Latvijas pilsonību. Pieteicējs arī uzskata, ka Latvijā pastāvīgi nodzīvotajā laikā ir ieskaitāms ne tikai laiks, kad pieteicējs atradās Latvijā, bet arī viss laika periods kopš 1990.gada4.maija, kad pieteicējs kā nepilsonis tika reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā, tajāskaitā arī laiks no 2002.gada novembra līdz 2008.gada martam, kad viņš atradās Krievijā.

Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre
Tālr.: 67020396; baiba.kataja@at.gov.lv