Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments, izskatot lietu kasācijas kārtībā paplašinātā sastāvā, 4. oktobrī atstāja negrozītu Zemgales apgabaltiesas 2019. gada 28. novembra spriedumu, ar kuru noraidīta vairāku lielveikala sagrūšanā bojāgājušo tuvinieku prasība piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību no lielveikala ēkas īpašnieces un būvniecības ierosinātājas SIA „HOMBURG ZOLITUDE”.

Veikala „Maxima XX” ēkā Priedaines ielā 20, Rīgā, 2013. gada 21. novembrī notika divi jumta daļas iegruvumi. Notikuma rezultātā 54 cilvēki gāja bojā un ievērojams skaits cilvēku, kas atradās attiecīgajā ēkā, guva traumas.

Kasācijas kārtībā Senātam bija jāpārbauda, vai apgabaltiesa ir pareizi piemērojusi likuma normas, kas nosaka ēkas īpašnieka atbildību par ēkas uzturēšanu sabiedrībai drošā stāvoklī un būvniecības ierosinātāja atbildību par citu būvniecības procesa dalībnieku pieļautajām kļūdām, kā arī jāsniedz atbilde uz vairākiem citiem tiesību jautājumiem, tostarp saistībā ar personas atbildību par kaitējumu neatkarīgi no viņas vainas. Tāpat Senātam bijā jāpārbauda, vai apgabaltiesa, izskatot lietu, nav pieļāvusi tiesvedības procesu regulējošo normu pārkāpumus.

Vērtējot ēkas īpašnieka atbildību par ēkas uzturēšanu drošā stāvoklī, Senāts atzina, ka Civillikumā vispārīgi ir paredzēta atbildība par tādu personas darbību vai bezdarbību, kura neatbilst prasītajam rūpības līmenim un kuras rezultātā aizskartas citas personas tiesības, nodarot kaitējumu. Citiem vārdiem, personai parasti jāatbild tad, ja tā ir pieļāvusi pat vieglu neuzmanību, veicot vai neveicot kādas darbības, un citai personai ar to nodarīts kaitējums. Tikai likumā tieši noteiktos izņēmuma gadījumos ir pieļaujama atbildība neatkarīgi no vainas (bez vainas), proti, kad persona nav pieļāvusi pat vieglu neuzmanību, taču kaitējums citai personai tomēr ir iestājies. Attiecībā uz ēkas īpašnieka atbildību šāds īpašs regulējums nav konstatējams, ko pareizi izskatāmajā lietā ir konstatējusi arī apgabaltiesa.

Vienlaikus Senāts norādīja, ka ēkas īpašnieka pienākums uzturēt to drošā stāvoklī ir noteikts Civillikuma 1084. pantā un ēkas īpašnieks nevar attaisnot savu bezdarbību ēkas uzturēšanas pienākuma izpildē ar atsaukšanos uz to, ka viņa pienākumi nav tieši noteikti kādā citā normatīvajā aktā. Turklāt arī normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpilde neatbrīvo personu no atbildības, ja ēkas īpašniekam kā krietnam un rūpīgam saimniekam bija jāparedz kaitējuma iestāšanās iespējamība un jāveic atbilstoši pasākumi riska iestāšanās nepieļaušanai.

Būves sabrukšanas gadījumā īpašniekam iestātos atbildība par citai personai nodarīto kaitējumu, pamatojoties uz Civillikuma 1084. panta pirmo daļu, ja būves īpašnieks nebūtu īstenojis tādus pasākumus, kurus veiktu krietns un rūpīgs saimnieks, lai laikus noteiktu iespējamo apdraudējumu un to novērstu, piemēram, ja būvei būtu parādījušās plaisas, bet īpašnieks neveiktu pasākumus to cēloņu noskaidrošanai un iespējamo konstruktīvo problēmu novēršanai. Turklāt būves īpašnieka rūpības pienākums izpaužas ne tikai kā reakcija uz kādām redzamām pazīmēm, kas varētu liecināt par apdraudējumu, bet arī kā tādu pasākumu veikšana, lai laikus noteiktu iespējamos apdraudējumus, piemēram, būves vai atsevišķu tās elementu tehniskā apsekošana u. tml.

Izskatāmajā lietā apgabaltiesa ir atzinusi, ka tādu pazīmju, kuras liecinātu par būves iespējamu sabrukšanu un kuras atbildētājai vajadzētu konstatēt, nebija.

Vienlaikus Senāts atzina, ka vismaz ēkas sabrukšanas gadījumā pierādīšanas nasta attiecībā uz Civillikuma 1084. panta pirmajā daļā norādītā tiesiskā pienākuma uzturēt ēku drošā stāvoklī izpildi gulstas uz būves īpašnieku. Savukārt cietušajam saglabājas pierādīšanas nasta attiecībā uz kaitējumu, notikumu, kas izraisīja kaitējumu, un cēlonisko saistību starp notikumu un kaitējumu.

Senāts arī vērtēja būvniecības ierosinātāja atbildību par citu būvniecības procesa dalībnieku pieļautajām kļūdām, norādot, ka lietas izskatīšanā piemērojamā agrākā Būvniecības likuma (zaudēja spēku 2014. gada 1. oktobrī) norma tieši noteica katra būvniecības procesa dalībnieka atsevišķu, nošķirtu atbildību par savu rīcību, kā to pareizi atzinusi arī apgabaltiesa. Senāts norādīja, ka apgabaltiesa arī pamatoti konstatēja, ka no likuma sistēmas un mērķa viedokļa redzams likumdevēja mērķis atbildību par to darbu kvalitāti, kas saistīti ar būvniecības procesu, noteikt tieši attiecīgajiem būvspeciālistiem, no kuriem (nevis no pasūtītāja) tiek prasīts profesionālo zināšanu apliecinājums (sertifikācijas veidā). Tādējādi atbildētāja kā būvniecības ierosinātāja nav atbildīga par cita būvniecības procesa dalībnieka pieļautu kļūdu ēkas būvprojekta izstrādē (jumta konstrukciju slodžu aprēķinā).

Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Normunds Salenieks, kurš konkrētajā lietā bija senators referents, komentējot Senāta spriedumu, norāda: „Konkrētajā lietā tika vērtēta ēkas īpašnieces un būvniecības ierosinātājas civiltiesiskā atbildība par lielveikala ēkas sabrukšanu un tajā esošo cilvēku bojāeju. Senāts atzina, ka ēkas īpašnieka atbildība neiestājas automātiski, bet ir jāvērtē, vai sava pienākuma uzturēt ēku drošā stāvoklī izpildē viņš ir pieļāvis vismaz vieglu neuzmanību. Tas lietā netika konstatēts. Arī kā vienai no būvniecības procesa dalībniecēm (būvniecības ierosinātājai) atbildētājai šajā lietā nebija pamata atbildēt par citu būvniecības procesa dalībnieku pieļautajām kļūdām, kas noveda pie traģiskajām sekām. Likumdevējs katram būvniecības procesa dalībniekam ir paredzējis individuālu atbildību. Ar Senāta spriedumu tiek nostiprināts princips, ka, izņemot likumā tieši noteiktos gadījumus, katrs atbild tikai par savas rīcības (arī bezdarbības) rezultātā radīto kaitējumu.”

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC-8/2022, C33642915

Informāciju sagatavoja Dr.iur. Rihards Gulbis, Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks