Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļas vadītāja Anita Zikmane un padomnieks Reinis Markvarts apkopojuši Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksi morālā kaitējuma apmēra noteikšanā lietās, kurās prasītājs vērsies tiesā ar prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta trešo daļu.

Apkopojumā iekļautas tikai lietas, kuras kasācijas tiesvedībā saņemtas Civillietu departamentā. Apkopojums papildināts ar informatīvu tabulu, kurā norādīts tiesas noteiktais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs konkrētajās civillietās, ņemot vērā dažādus atlīdzības apmēru ietekmējošus faktorus, tostarp nepamatoti noteiktā apcietinājuma ilgumu. Apkopojuma noslēgumā pievienotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas salīdzināmās lietās.

Apkopojums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības

PAMATTĒZES, kas jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu

28.09.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-222/2015 (C27209711):
Kad lieta ir jāspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem kā palīgavots atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai ir ņemama vērā tiesu prakse. Ar katru tiesas izšķirto dzīves gadījumu pieaug salīdzināšanas iespēja, tāpēc no juridiskās metodes viedokļa salīdzināšana palīdz nonākt līdz taisnīgam risinājumam konkrētā lietā. Šāda rakstura strīdos tiesu prakse veido plašu uzziņas un salīdzināšanas materiālu [..].

30.11.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-238/2015 (C27197211):
Nepamatota saukšana pie kriminālatbildības personai rada garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, kas ir prezumējams fakts un nav īpaši jāpierāda. [..] Gadījumā, ja prasība celta par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, cietušajam morālā kaitējuma esamība saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu nav jāpierāda. [..] Savukārt, lai noteiktu atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par radušos morālo kaitējumu, izvērtējams konkrētā tiesību aizskāruma būtiskums, smagums un sekas.

20.06.2014. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-106/2014 (C27156610):
Nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi, t.sk.:

• aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums (noskaidrojot, vai nav noticis pamattiesību aizskārums; vai aizskāruma veids un apjoms ir nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana ir notikusi likumā paredzētā procesā (likumības princips); ja noticis pamattiesību ierobežojums, vai ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli leģitīms (mērķa piesaistes princips); ja noticis pamattiesību ierobežojums, vai šis ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma princips), kā arī, vai attiecīgais tiesību ierobežojums sasniedz likumā noteikto mērķi (piemērotība), vai piemēroti visatbilstošākie līdzekļi, ar ko iespējams sasniegt minēto mērķi (nepieciešamība) un vai tas nesamērīgi neapgrūtina apsūdzēto (atbilstība);

• konkrētā aizskāruma smagums, piemēram, salīdzinot gadījumus, kad nevainīga persona tiek saukta pie kriminālatbildības par kriminālpārkāpumu vai arī par smagu noziegumu, tad personai nodarītais morālais kaitējums pēdējā gadījumā būs ievērojami lielāks. Tāpat arī, salīdzinot gadījumu, kad kriminālprocesa laikā personai nav piemērots drošības līdzeklis, ar gadījumu, kad nepamatoti piemērots drošības līdzeklis apcietinājums utt.;

• kaitējuma nodarītāja vainas pakāpe, piemēram, morālā kaitējuma apmēru var iespaidot apstāklis, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais piespiests dot liecības. Vēl jo vairāk, ja šāda piespiešana saistīta ar vardarbību vai ņirgāšanos;

• cietušā rīcība, piemēram, apsverot jautājumu par lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, vērā ņemams ne tikai procesa ilgums pats par sevi, bet arī lietas sarežģītība, lietas iemesli, kriminālprocesa norise (piemēram, cik bieži notikušas tiesas sēdes un uz kādiem laikiem tās tika pārtrauktas), kā arī aizdomās turētā, apsūdzētā, tiesājamā uzvedība (piemēram, vai tiesājamais traucējis tiesas procesu, izvairoties no tiesas vai traucējot patiesības noskaidrošanu);

• radīto seku neatgriezeniskums, piemēram, ja veselībai nodarīts kaitējums, tad apstāklis, vai kaitējums veselībai ir vai nav novēršams, var kalpot kaitējuma būtiskuma noteikšanai;

• citi būtiski apstākļi.

Tāpat no juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu, proti, salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos – atšķirīgam.

Turklāt atlīdzinājuma noteikšanai ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās.

29.05.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-651/2012 (C04328808):
Ne likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, ne arī citās tiesas piemērotajās tiesību normās nav noteikti kritēriji un likmes atlīdzinājuma summas noteikšanai, tāpēc tiesai pašai ir jāizvērtē visi apstākļi par prasītājai nodarīto kaitējumu un, nosakot atlīdzības apmēru, argumentēti jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi šādu atlīdzinājumu par atbilstīgu.

Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” mērķis ir atlīdzināt personām zaudējumus, kurus nodarījusi izziņas iestāde, prokuratūra vai tiesa ar nelikumīgu vai nepamatotu rīcību. Šajā likumā nav noteikti atlīdzināmo nemantisko zaudējumu apmēri. Savukārt Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, ko nodarījušas valsts pārvaldes iestādes un šā likuma 14.pantā (Personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšana) paredzēti dažādi atlīdzības apmēri, turklāt paredzot, ka ņemams vērā aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums, konkrētā aizskāruma smagums un citi būtiski apstākļi. Nav strīda par to, ka abi minētie likumi nosaka valsts atbildību par šajos likumos norādīto institūciju un iestāžu nelikumīgu vai nepamatotu rīcību, kas var izpausties dažādi. Tātad likumdevējs, nosakot valsts atbildību, vienā gadījumā ir arī noteicis zaudējumu atlīdzināšanas kritērijus un apmērus, bet otrā gadījumā likumā tas nav ietverts. Taču jāņem vērā, ka gan izpildvara, gan tiesu vara ietilpst kopējā valsts varā. Līdz ar to, izskatot lietu par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, bez jau iepriekš norādītajiem kritērijiem iespējams izmantot Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktos atlīdzības apmērus, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs un samērīgs.