Arhīvā digitalizēti vēsturiski Latvijas Senāta materiāli. Atklājums – Senāta Apvienotās sapulces četri priekšsēdētāji

Turpinot Augstākās tiesas un Latvijas Nacionālā arhīva sadarbību, ar vērtīgiem materiāliem papildināta arhīva digitālo materiālu kopa „Ieskats Latvijas Senāta dokumentos 1919–1940”. Tagad tajā ikviens interesents var iepazīties ar Latvijas Senāta Apvienotās sapulces tiesas un rīcības sēžu žurnāliem, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva 1535.fondā „Latvijas Senāts”.

Latvijas Senāta digitālo materiālu kopu Latvijas Nacionālais arhīvs pēc Augstākās tiesas ierosinājuma izveidoja pirms diviem gadiem, digitalizējot un darot publiski pieejamu daļu no Senāta Spriedumu biroja materiāliem. Tagad arhīva portālā skatāmo dokumentu krātuvi papildinājuši Senāta „pamatdokumenti” – Senāta Apvienotās sapulces tiesas un rīcības sēžu žurnāli, sākot no 1919.gada un līdz 1940.gadam (izņemot 1936., 1937. un 1938.gadu, ko nav izdevies arhīvā atrast).

Latvijas Senāts bija kasācijas instance Latvijas tiesu sistēmā no 1918.gada līdz 1940.gadam. Senāta Apvienotā sapulce bija visu trīs Senāta departamentu kopēja institūcija, kuru veidoja visi senatori.

No 1919.gada jūlija senatori ik nedēļu vairākas reizes sanāca uz kopējām sapulcēm, galvenokārt lai apspriestu saimnieciskus un organizatoriskus jautājumus un arī lai izstrādātu ar tiesām saistītus likumus un noteikumus. Vēlāk Senāta Apvienotā sapulce izšķīra sarežģītākās un strīdīgākās Senātā saņemtās lietas. Pavisam tā izlēmusi vairāk par 650 lietām.

Senāta Apvienotā sapulce pati ievēlēja savu priekšsēdētāju, departamentu priekšsēdētājus un Augstākās disciplinārtiesas locekļus, kā arī vakanču gadījumā izraudzīja jaunus senatorus. Pēc tieslietu ministra priekšlikuma tā deva arī savu atzinumu, lai norādītu likuma pareizu un vienādu iztulkošanu.

Tas viss fiksēts Apvienotās sapulces tiesas un rīcības sēžu žurnālos un senatoru parakstīts. Var teikt – tā ir Latvijas Senāta dzīves un darba vēstures dienasgrāmata.

Senāta Apvienotās sapulces sēžu žurnālos fiksētie darba kārtības jautājumi, lēmumi un piezīmes dara dzīvas Senāta vēstures lappuses un sagādā arī pa kādam negaidītam pārsteigumam. Tāds bija arī jaunatklātie Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāji.

Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāji

Sākumā kopējās rīcības sēdēs un Apvienotās sapulces tiesas sēdēs priekšsēdētāja pienākumus izpildīja tā departamenta priekšsēdētājs, no kura lieta nāca izspriešanā vai uz kuru attiecās apspriežamais jautājums. 1920.gada 3.jūnijā Senāts par kopējo rīcības un tiesas sēžu priekšsēdētāju ievēlēja Kristapu Valteru, „lai būtu atbildīga persona šo sēžu sagatavošanā un sasaukšanā”. Kad 1921.gadā senatoru skaits bija pietiekams, Kristaps Valters palika par Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju un turpināja vienlaikus vadīt arī Administratīvo departamentu. Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amatam termiņa ierobežojums netika noteikts.

Līdzšinējie Senāta vēstures apskati mūsdienu tiesībnieku darbos, domājams, pamatā ir balstīti uz diviem pamatavotiem – senatora Augusta Lēbera un senatora Augusta Rumpētera atmiņām. Šajās atmiņās neizskaidrojami minēti tikai divi Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāji – Kristaps Valters un Aleksandrs Gubens, kurš Senāta vadību pārņēma 1934.gadā, kad par 15.maija Ulmaņa apvērsuma tiesiskuma neatzīšanu amatu zaudējis un bijis spiests pensionēties Kristaps Valters.

Savukārt arhīva materiāli liecina – Kristaps Valters pēc paša lūguma no Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amata atsvabināts jau 1929.gada 11.janvārī. Valters lūgumu atbrīvot viņu no Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amata pamato ar slikto veselības stāvokli: „Administratīvā departamenta priekšsēdētāja pienākumi atņem man visu to laiku, kurā ārsti man vispāri atļauj strādāt.”

Tajā pašā 1929.gada 11.janvāra sēdē par Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju 1929.gadam ievēlēts senators Miķelis Gobiņš, kurš bija Kriminālās kasācijas departamenta priekšsēdētājs. Ja Kristapa Valtera ievēlēšanai par Apvienotās sapulces priekšsēdētāju 1920.gadā kā noteicošais kritērijs minēts, ka viņš ievēlēts kā gados vecākais senators, tad 1929.gadā acīmredzot bijuši citi apsvērumi priekšsēdētāja izvēlē, jo gados vecākais senators tobrīd bija Augusts Lēbers.

1930.gada 10.februārī Miķelis Gobiņš par Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju ievēlēts vēl uz vienu gadu. Gobiņa vārds bieži izskan gan no Saeimas tribīnes, gan presē, un tas ir saistīts ar viņa amatiem vairākās akciju sabiedrību valdēs, īpaši ar senatora amata savienošanu ar Uniona bankas padomes priekšsēdētāja amatu. Saeimā pat tiek pieprasīts grozīt Tiesu iekārtas likumu un noliegt tiesnešiem ieņemt citus algotus amatus.

1931.gada 27.janvāris nāk ar sēru vēsti – Miķelis Gobiņš ir savā dzīvoklī naktī miris. Kā raksta prese, „viņš pēdējā laikā slimoja ar nerviem un sirdskaiti”. Valsts arhīva materiāli liecina, ka jau 1930.gada decembrī un 1931.gada janvārī Senāta Apvienotās sapulces sēdes priekšsēdētāja pienākumus pildījis senators Kārlis Ozoliņš.

Kārlis Ozoliņš, Civilās kasācijas departamenta priekšsēdētājs, 1931.gada 13.februārī arī tiek ievēlēts par Senāta Apvienotās sapulces nākamo priekšsēdētāju. Taču arī viņa darbība Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amatā nav ilga – Ozoliņš mirst 1933.gada 23.novembrī. Turklāt, kā raksta prese, pirms tam viņš jau ilgāku laiku slimojis, pārcietis operāciju, tātad darba pienākumus nevarēja pildīt.

Bez rakstiska Apvienotās sapulces lēmuma, kas būtu reģistrēts sēžu žurnālā, kā Senāta apvienotās sapulces priekšsēdētāja vietas izpildītājs jau 1933.gada decembra sēdi un turpmākās sēdes līdz 1934.gada 12.jūnijam vada pirmais Senāta priekšsēdētājs Kristaps Valters. Šajā laikā notiek Ulmaņa 15.maija apvērsums, ko Valters nespēj atzīt par tiesisku demokrātiskā valstī.

1934.gada 12.jūnijā par Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju tiek ievēlēts Kriminālās kasācijas departamenta priekšsēdētājs Aleksandrs Gubens. Viņš tiek uzskatīts par pēdējo Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju. Oficiāli tas tā ir, jo nav lēmuma par cita priekšsēdētāja iecelšanu. Bet faktiski Gubens 1940.gada 9.jūlijā rakstīja tieslietu ministram lūgumu ļaut izlietot neizlietoto kārtējo divu mēnešu atvaļinājumu un „pēc atvaļinājuma es darbā Senātā vairs neatgriezīšos”.

Pēdējās četras Senāta Apvienotās sapulces sēdes 1940.gadā no jūlija līdz novembrim vadīja Civilās kasācijas departamenta priekšsēdētājs Osvalds Ozoliņš. Latvijas Senāta Apvienotās sapulces pēdējā sēde notika 1940.gada 31.oktobrī. 1940.gada 26.novembrī ar LSRS tieslietu tautas komisāra pavēli Senāts tika likvidēts un senatori atbrīvoti no amata tajā pašā dienā.

Digitālo materiālu kopu „Ieskats Latvijas Senāta dokumentos 1919–1940” skatiet:
www.arhiviem.lv/ Virtuālās izstādes un digitālie resursi/ Digitalizētie dokumenti