24.09.2021.
Decision on Ancillary Complaint of the Department of Administrative Cases, case No SKA-669/2021
1. Tiesības uz valsts institūcijas rīcībā esošas informācijas pieejamību vispārīgi aplūkojamas Latvijas Republikas Satversmes 100.panta kontekstā. Šajā pantā garantēto tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.
2. Tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana – ir demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc arī tiesu darbam ir jābūt atklātam un caurskatāmam, lai sabiedrība varētu sekot līdzi tam, kā tiesas pilda šo būtisko funkciju. Garantijas, kas nodrošina, lai sabiedrībai būtu pienācīga iespēja sekot līdzi tiesu darbam, primāri paredzētas Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu).
Tāpēc, aplūkojot jautājumu par informācijas pieejamību saistībā ar tiesas spriešanu, Satversmes 100.pants ir piemērojams kopsakarā ar Satversmes 92.pantu. Proti, Satversmes 100.panta tvērums attiecībā uz informāciju par tiesas spriešanu nosakāms, aplūkojot to, kādas informācijas pieejamību sabiedrībai prasa tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka sabiedrībai ir pienācīgas iespējas sekot līdzi tam, kā tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju, vienlaikus pasargājot tiesu no nepamatotas, tiesas darbu kavējošas iejaukšanās tiesas spriešanas procesā.
3. Tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai sabiedrībai būtu nodrošināta iespēja sekot līdzi atklātam lietas izskatīšanas procesam un lai sabiedrībai būtu pieejami atklātā procesā pieņemti tiesas nolēmumi. Tieši tiesas nolēmuma pieejamība (nolēmuma pamatojums) ir instruments, kas ļauj sabiedrībai izdarīt secinājumus par to, vai lieta izskatīta pienācīgi, jo tieši nolēmums, kura satura atbilstību savam redzējumam par lietas izspriešanu tiesnesis apliecina ar savu parakstu, ļauj izdarīt pamatotus secinājumus par to, kā tiesa ir spriedusi tiesu. Savukārt tehniska rakstura fakti par to, kad un kā tieši tiesnesis faktiski organizē konkrēta nolēmuma sagatavošanas procesu, nav tāda informācija, kas sniedz objektīvu un būtisku informāciju par tiesas spriešanu. Šā iemesla dēļ tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas neparedz nepieciešamību nodrošināt sabiedrībai iespēju piekļūt šāda veida informācijai, un tāpēc arī Satversmes 100.panta garantijas nav attiecināmas uz šādu informāciju.
4. Informācijas atklātības likums attiecas uz iestādēm, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Tādējādi Informācijas atklātības likums uz tiesām ir attiecināms tiktāl, ciktāl tiek lūgts izsniegt tiesas kā iestādes radītu informāciju vai vispārīga rakstura informāciju par to, kā tiesa pilda tai uzticētās funkcijas.
2021.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-[D]/2021
Tiesai tiesvedības process ir jāorganizē tā, lai tajā iesaistītajām personām, tostarp personām ar invaliditāti, tiktu nodrošināta iespēja pēc būtības īstenot viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā. Tāpēc tiesai, izvērtējot konkrētas lietas un tajā iesaistīto personu ar invaliditāti individuālos apstākļus, vajadzētu maksimāli censties nodrošināt tādus pielāgojumus, lai procesā iesaistītās personas varētu pēc iespējas efektīvāk īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vienlaikus tas, ka tiesa kādus noteiktus pielāgojumus konkrētajā tiesvedības procesā personai nav nodrošinājusi, pats par sevi nenozīmē attiecīgās personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, izšķiroši ir tas, vai konkrētu pielāgojumu neesība faktiski personai ir atņēmuši iespējas īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Vērtējot, vai ir pieļauti personu ar invaliditāti tiesību uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā pārkāpumi, nozīme ir piešķirama arī tam, vai personām minētās tiesības nebija iespējams īstenot ar pārstāvja palīdzību.
17.12.2019.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1/2019
Res judicata princips ir fundamentāls un nozīmīgs, tā kā, ierobežojot sprieduma pārskatīšanas iespējas neierobežotā laikā, tiek iedibināta tiesiskā drošība, noteiktība un stabilitāte. Tas nozīmē, ka ar sprieduma stāšanos spēkā konkrētās tiesiskās attiecības ir galīgi noregulētas un personas var tiesiski paļauties, ka šis noregulējums paliks nemainīgs. Vienlaikus res judicata princips nav pilnīgi absolūts un īpašos izņēmuma gadījumos citu nozīmīgu tiesību aizsardzībai ir iespējama atkāpšanās no tā.
Atkāpšanās no res judicata principa ir pieļaujama, ja tiesa, kuras spriedums ir stājies spēkā, ir pieļāvusi fundamentālu kļūdu, piemēram, jurisdikcijas pārkāpumu, kas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības, un tā rezultātā ir būtiski pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās intereses.
16.11.2012.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-899/2012
Likumdevējs, neiekļaujot attiecīgu regulējumu Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā, nav vēlējies nodrošināt valsts apmaksāto juridisko palīdzību Satversmes tiesas procesa ietvaros, tādējādi nevar izdarīt secinājumu par likuma robu, kura labošana būtu pieļaujama tiesā, izmantojot kādu no likuma roba aizpildīšanas metodēm.
20.04.2012.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-372/2012
1. Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Tam ir arī preventīva nozīme.
2. Ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās.
3. Līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai ieslodzītajam, un atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanai nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma.
4. Par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu, kā arī iestādes rīcību, liekot šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu, atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.
30.12.2010.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No. SKA-1088/2010
1. Būtiska nozīme administratīvā akta nošķiršanā no politiska lēmuma ir šā lēmuma pieņemšanas procedūras izvērtējumam. Gadījumā, ja lēmums pieņemts, balstoties uz amatpersonu iekšējo pārliecību un subjektīviem kritērijiem, un likumā nav izvirzīti nosacījumi, kuriem iestājoties, balsojams vienā vai otrā veidā, lēmums uzskatāms par politisku.
2. Satversmes 92.pantā minētās tiesības nav saprotamas kā tādas, kas ļauj personai vērsties jebkurā tiesā ar jebkādu prasījumu. Tiesai ir jārīkojas likumā piešķirtā pilnvarojuma ietvaros, nepārkāpjot tai noteikto kompetenci. Tiesai ir jāpieņem un jāizskata pēc būtības personas pieteikums tikai tad, ja pastāv visi priekšnoteikumi lietas ierosināšanai. Tādējādi personas tiesības uz taisnīgu tiesu iespējams pārkāpt tikai tad, ja tiesa atteiktos ierosināt administratīvo lietu, neskatoties uz to, ka pieteikums ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā un ir ievēroti citi likumā noteiktie nosacījumi, kas attiecas uz pieteikuma pieļaujamību.
20.09.2010.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-755/2010
1. Materiāli tiesiska prekluzīva termiņa atjaunošana nav paredzēta. Šādam termiņam no seku viedokļa ir izšķirošs, absolūts un liktenīgs raksturs, kas nodrošina tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu sasniegšanu.
2. Tiesai jāvērtē, vai kādas personai piemītošas cilvēktiesības ievērošana neņem virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu.
15.03.2006.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-124/2006
1. Ievērojot, ka Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un ka administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, valstij nav jānodrošina visu izmaksu par juridiskajiem pakalpojumiem atlīdzināšana. Nosakot atlīdzības izmaksu pieteicēja pārstāvim, jāvērtē, kuri no saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem bija tieši nepieciešami, lai nodrošinātu personas pieeju tiesai.
2. Noskaidrojot atlīdzības par juridiskajiem pakalpojumiem apmēru, jāvērtē nepieciešamā darba apjoms, nevis uzdevuma veikšanā iesaistīto personu skaits. Nepieciešamā darba apjomu var izvērtēt ne tikai stundās, bet arī pēc sagatavoto nepieciešamo procesuālo dokumentu skaita, jo ne vienmēr lietai pievienotā dokumenta nozīmīgums un nepieciešamība ir proporcionāla tā lapu skaitam vai sastādīšanai patērētajām stundām.
3. Tas, kādi pasākumi valstī ir pieņemami un piemērotāki, lai nodrošinātu juridisko pakalpojumu sniegšanu, attiecas uz likumdevēja politisko gribu un atbildību. Tādējādi, lemjot par atlīdzības noteikšanu pieteicēja pārstāvim administratīvajā procesā, tiesa nav tiesīga pārkāpt savas kompetences robežas un likumdevēja vietā noteikt citu konkrētu juridiskās palīdzības apjomu un atlīdzības apmēru.
4. Normatīvajos aktos nav noteikta atlīdzība par ārpus tiesas sēdes sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi pastāv likuma robs. Līdz ar to tas tiesai jāaizpilda, ņemot vērā valsts jau noteikto atlīdzību par valsts nodrošināto juridisko palīdzību Ministru kabineta noteikumos Nr. 407 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, jo gan šo noteikumu, gan Administratīvā procesa likuma 18.panta mērķi sakrīt.
