• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

Pierādījumi

03.05.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-429/2022

No Administratīvā procesa likuma 161.panta trešajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv. Otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. No Administratīvā procesa likuma 224.panta pirmās daļas izriet, ka par pieteicēja zvēresta kā pierādīšanas līdzekļa pieļaujamību lemj tiesa. Tātad tiesai vispirms ir jāvērtē, vai pastāv zvēresta sniegšanas priekšnoteikumi, tostarp – citu pierādījumu nav vai tie nav pietiekami droši. Pretējā gadījumā zvērests nav pieļaujams.

Apstākļu, kas vispārīgi būtu jāapliecina ar medicīniskiem dokumentiem, nevis tikai ar personas paskaidrojumiem, pamatošanā zvēresta izmantošana nav pieļaujama. Šādā situācijā tiesa tai iesniegto zvērestu atsaka pieņemt.

Lejupielādēt

28.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2021

Ja darbinieka, kas cietis nelaimes gadījumā, medicīniskajā dokumentācijā nav norādes par asins paraugu ņemšanu tieši alkohola noteikšanai, tad tas ir pārkāpums nevis asins paraugu iegūšanā, bet gan iegūšanas noformēšanā. Tas vien asins analīžu rezultātus nepadara par nepieļaujamu pierādījumu.

Lejupielādēt

27.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-36/2021

Ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus. Virknes norāžu esība var apliecināt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esību, ja šīs norādes ir objektīvas un saskanīgas.

Lejupielādēt

23.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2020

Tiesai ir jāiegūst visi iespējamie pierādījumi, tostarp jānosaka ekspertīze, ja vien pastāv mazākā iespējamība, ka tās rezultāti var sniegt citu atbildi nekā citi lietā esošie pierādījumi. Ja pat pēc visu pierādījumu iegūšanas nav iespējams skaidri secināt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv (tā ir iespējama tikpat lielā mērā kā iespēja, ka cēloņsakarības nav), secinājums par cēloņsakarību izdarāms par labu cilvēkam.

Lejupielādēt

09.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2020

Ekspertīzes atzinumam jābūt zinātniski pamatotam un atzinumā jābūt precīzām atbildēm uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.

Lejupielādēt

09.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2020

1. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 178.panta pirmo un otro daļu ekspertīzi lietā tiesa nosaka gadījumos, kad lietā nozīmīgu faktu noskaidrošanai nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē. Ekspertīzi izdara attiecīgas ekspertīzes iestādes eksperts vai cits lietpratējs. Ekspertu izrauga tiesa, ņemot vērā administratīvā procesa dalībnieku viedokļus. Ja, nozīmējot ekspertīzi, tiesa izraugās speciālistus, kas nav tiesu eksperti, tiesas atbildībā ir izvērtēt, vai pieaicinātās personas speciālās zināšanas atbilst konkrētajai lietā nepieciešamajai ekspertīzei. 2. Eksperts nevar piedalīties lietas izskatīšanā, ja par viņa objektivitāti pastāv pamatotas šaubas. Pastāvot apstākļiem, kas var norādīt uz pamatotām šaubām par eksperta objektivitāti, tiesai šie apstākļi ir jāpārbauda un jāvērtē to ietekme uz konkrētā eksperta pieļaujamību lietā.

Lejupielādēt

10.09.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-74/2020

Ikvienam pierādījumam ir jābūt attiecināmam, pieļaujamam un ticamam. Ja tiek konstatēts trūkums kādā no šīm pierādījumu īpašībām, ar konkrēto pierādījumu nevar pamatot faktus, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Lejupielādēt

07.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2020

Ja iestāde personai piemēro nodokļu sankciju, tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana pārbaudāma, ņemot vērā krimināltiesībās atzītus principus. Ierobežojot personas iespējas pilnvērtīgi izteikties par lietā izmantotajiem pierādījumiem, ar īpašu rūpību jāpieiet tādiem materiāliem, kuros ir personai nelabvēlīgi (apsūdzoši) pierādījumi. Tiesai jāpārliecinās, ka šāda pierādījuma izmantošana nepārkāpj personas tiesības uz aizstāvību. Apstāklis, ka lietai ir pievienoti dokumenti, kuros atspoguļotas personu sniegtās liecības kriminālprocesa un cita administratīvā procesa ietvaros, pats par sevi nenozīmē, ka lietai pievienoti principā nepieļaujami pierādījumi. Būtiski ir tas, vai konkrētajā gadījumā šādu pierādījumu izmantošana nepārkāpj personas tiesības uz aizstāvību.

Lejupielādēt

26.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2019

Veselības inspekcijai, izdarot secinājumus par kaitējuma esību, cēloņsakarības pastāvēšanu vai kaitējuma apmēru, ir jāsniedz arī pamatojums šādam secinājumam, it īpaši tad, ja šis secinājums varētu būt personai nelabvēlīgs. Tikai tad, ja Veselības inspekcija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, tiesa var prasīt personai, lai tā argumentēti atspēko šo secinājumu, kas zināmos gadījumos varētu ietvert arī tiesības prasīt iesniegt speciālista atzinumu, vienlaikus neaizmirstot arī par to, ka tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt ekspertīzi. Šāds pienākums pamatot savu secinājumu Veselības inspekcijai saglabājas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesa Veselības inspekcijas viedokli par cēloņsakarību noskaidro tikai tiesas procesa laikā.

Lejupielādēt

31.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-290/2019

Ja lietā ir tādi pārliecinoši pierādījumi, kurus ar liecinieka liecībām nav iespējams atspēkot, tad šādā gadījumā, noraidot lūgumu nopratināt liecinieku, tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāptas netiek. Tomēr tiesai, gadījumā, ja lūgums par liecinieka izsaukšanu tiek noraidīts, savā lēmumā ir jāsniedz pietiekams pamatojums, lai varētu pārliecināties, ka lūguma noraidīšana nav bijusi patvaļīga.

Lejupielādēt

22.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-45/2019

Pierādījuma izprasīšana un pieņemšana atbilstoši Administratīvā procesa likuma 151.pantam (tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā) un 305.panta otrajai daļai (ja nepieciešams, tiesa uzdod administratīvā procesa dalībniekiem iesniegt papildu pierādījumus vai izprasa tos pati) dot tiesības procesa dalībniekiem uz pārliecību, ka tiesas pieņemtie pierādījumi ir nepieciešami un attiecināmi uz lietu. Līdz ar to tiesai ir jānovērtē visi lietā iegūtie pierādījumi, tostarp, arī lai neradītu šaubas par procesa taisnīgumu. Ja kāda pierādījuma iegūšanas procesā nav bijis tik skaidrs, ka pierādījumam nav nozīmes strīda izšķiršanā, vai arī tiesa ir kļūdījusies, iegūstot tādus pierādījumus, kuriem nav nozīmes lietā, tad spriedumā ir jāpamato, kāpēc konkrētais pierādījums netiek vērtēts. Turklāt šāds pamatojums nevar aprobežoties tikai ar konstatējumu, ka pierādījums nav attiecināms uz izskatāmo lietu, ir jānorāda arī iemesls. Visefektīvāk pierādījumu attiecināmības jautājums ir risināms jau tiesas procesa gaitā, veltot tam nepieciešamo laiku un, ja nepieciešams, izvērstākas diskusijas, lai, piemēram, panāktu procesa dalībnieku vienotu skatījumu uz konkrēta pierādījuma nozīmi lietā, lai izprastu konkrēto pierādījumu nozīmi lietā un nošķirtu būtisko no nebūtiskā, lai tādējādi vēlāk nenoslogotu spriedumu ar tādu pierādījumu vērtējumu, kuriem lietā, iespējams, nav nozīmes. Taču, ja pierādījums ir iegūts un pievienots lietas materiāliem, tas ir jāvērtē tiesas spriedumā.

Lejupielādēt

22.03.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-162/2018

Lejupielādēt

13.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2018

Ja nodokļu maksātājs ir uzrādījis primāros darījuma apliecinājuma dokumentus (līgumi, rēķini), tad Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpamato ar pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par šo darījumu esību vispār vai par atbilstību dokumentos norādītajam, vai par saistību ar krāpniecību. Ja šādas šaubas tiek pietiekami pamatotas, nodokļu maksātājam tālāk ir pamats censties šīs šaubas novērst.

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-801/2015

1. Nodokļu iekasēšana balstās uz nodokļu maksātāja līdzdarbību ar nodokļu administrāciju. Līdzdarbības pienākuma izpildei vispiemērotākais brīdis ir audita norises laiks. Nodokļu maksātāja iesniegtie dokumenti un sniegtā informācija nodokļu administrācijai ir pamats tālāko audita darbību veikšanai, noskaidrojamo apstākļu papildu izmeklēšanai. Savlaicīga informācijas sniegšana ir paša nodokļu maksātāja interesēs, lai nodokļu administrācijas lēmums būtu objektīvs un tiesisks (Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5., 6., 10., 11.punkts un 32.2pants). 2. Gan apstrīdot audita rezultātā pieņemto lēmumu, gan pārsūdzot to tiesā, nodokļu maksātājs ir tiesīgs iesniegt papildu pierādījumus. Iesniedzot papildu pierādījumus pēc audita noslēguma apstrīdēšanas procesā vai tiesā, nodokļu administrācijai vai tiesai ir jānoskaidro iemesls, kādēļ šādi pierādījumi tiek iesniegti ar novēlošanos, tā pamatojums un ticamība (Satversmes tiesas 2007.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2006-28-01 20.2. un 20.3.apakšpunkts). 3. Audita rezultātu apstrīdēšanas procesā nodokļu maksātājs var iesniegt vienīgi papildu pierādījumus par tiem faktiem un pierādījumiem, kuri jau tikuši iesniegti vai izskatīti audita ietvaros. Pretējā gadījumā tiktu radīta situācija, ka nodokļu maksātājs nesadarbotos ar nodokļu administrāciju audita laikā, bet gan, novērtējot vienīgi nodokļu administrācijas pašas iegūto informāciju un izdarītos secinājumus audita rezultātā pieņemtajā lēmumā, izlemtu, kurus faktus tas ir ieinteresēts atklāt. Tādi paši secinājumi attiecināmi arī uz tiesvedības procesu par nodokļu administrācijas administratīvo aktu. Pretējā gadījumā tiesa uzņemtos nodokļu administrācijas funkcijas un veiktu nodokļu auditu (Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5., 6., 10., 11.punkts un 32.2pants).

Lejupielādēt

01.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-355/2015

Nodokļu maksātājs var iesniegt papildu pierādījumus gan datu atbilstības pārbaudes paskaidrojuma procedūras ietvaros, gan lēmuma apstrīdēšanas ietvaros, un iestādei jāpārbauda personas argumenti. Tiesa, izvērtējot šādu iestādes lēmumu, nav ierobežota pierādījumu iegūšanā un attiecināšanā uz lietu (Administratīvā procesa likuma 81.pants un 250.panta pirmā daļa).

Lejupielādēt

05.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-102/2015 un tiesnešu Daces Mitas, Vēsmas Kakstes un Rudītes Vīdušas atsevišķās domas

1. No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kurus savukārt Valsts ieņēmumu dienests varētu pārbaudīt. Novērtējot nodokļu maksātāja paskaidrojumus, Valsts ieņēmumu dienestam ir jāizvērtē to ticamība kopsakarā ar citiem tiešiem vai netiešiem pierādījumiem. Ja nodokļu maksātājs nespēj sniegt ticamu izskaidrojumu par skaidras naudas uzkrājumiem, Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības tos atzīt vai neatzīt. Savukārt tiesa šajā gadījumā pārbauda Valsts ieņēmumu dienesta novērtējuma pareizību 2. Lai arī tieši nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas pamato iebildumus pret Valsts ieņēmumu dienesta secinājumiem, pierādīšanas nastai jābūt reāli īstenojamai – tiesa nedrīkst nonākt līdz tam, ka nekāds pierādījumu apjoms kādā lietu kategorijā netiek uzskatīts par pietiekamu nodokļu maksātāja pozīcijas pierādīšanai, jo pretējā gadījumā darbotos neatspēkojama prezumpcija par sliktu vienam procesa dalībniekam.

Lejupielādēt

30.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-578/2012

No Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas – citu pierādīšanas līdzekļu nav vai arī tie nav pietiekami droši – secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv, un, otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. Tādējādi tiesai jānoskaidro, vai izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādījumus, pretējā gadījumā pieteicēja zvērests nav pieļaujams.

Lejupielādēt

09.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-443/2012

1. Par administratīvā akta pamatojumu Administratīvā procesa likuma 150.panta otrās daļas un 250.panta otrās daļas izpratnē ir atzīstami apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, nevis pierādījumi par šiem apstākļiem. 2. Tas, ka iestāde pārsūdzētajā lēmumā nav piešķīrusi ticamību kādam dokumentam, nenozīmē, ka iestāde un tiesa turpmāk ir ierobežota papildu pierādījumu iegūšanā. 3. Administratīvā procesa likuma 150.panta otrā daļa un 250.panta otrā daļa liedz tiesai, skatot pieteikumu par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, pieteicējam nelabvēlīgu spriedumu pamatot ar jauniem apstākļiem, uz kuriem nav norādīts administratīvajā aktā. Tomēr tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai iestādes norādītie apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, patiešām pastāv. To darot, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmajai daļai var atļaut iestādei iesniegt papildu pierādījumus par administratīvā akta pamatojumā minētajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

13.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2012

Kriminālprocesa ietvaros pieņemts lēmums var būt pierādīšanas līdzeklis administratīvajā procesā. Būtiski, vai šis kriminālprocesuālais lēmums satur pierādījumus, kuri ir attiecināmi uz administratīvo procesu. Tās ir jebkuras ziņas, uz kuru pamata arī administratīvā tiesa var izdarīt secinājumu par kāda fakta esību vai neesību.

Lejupielādēt

13.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-210/2011

1.Likuma „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 14.panta septītās daļas izpratnē nepārprotams pierādījums ir tāds pierādījums, kas neatstāj dažādas interpretācijas iespējas, proti, kuru nevar pārprast, kura saturs ir viennozīmīgs. Tas ir tāds pierādījums, kas pats par sevi ir pietiekams, lai persona bez speciālām zināšanām parakstu ekspertīzes jautājumos varētu konstatēt faktu, ka paraksts ir viltots. Kategorisks eksperta atzinums ir tieši šāds pierādījums. 2. Par ekspertu Administratīvā procesa likuma 59.panta, kas regulē informācijas iegūšanu iestādē, otrās daļas izpratnē uzskatāms lietpratējs, kas labi pārzina kādu tehnisku, ekonomisku, medicīnisku vai citu jomu un var sniegt kvalitatīvu vērtējumu vai atzinumu kādā jautājumā. Eksperta viedokļa noskaidrošana šā panta izpratnē nav pakļauta formālajām prasībām, kādas paredzētas tiesas procesā (178.-182.pants).

Lejupielādēt

03.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-48/2009

1. Iespējamības formā izteiktam eksperta atzinumam lietā ir tikai tāda nozīme, ka tas ļauj spriest par citu tādu pierādījumu ticamību, kas norāda, ka parakstu izpildījusi konkrēta persona. Proti, ja ir šādi citi pierādījumi attiecībā uz konkrētu personu, tad eksperta atzinums, ka parakstus, iespējams, izpildījusi šī persona, netieši pastiprina šo citu pierādījumu ticamību. Tomēr tādā gadījumā jābūt šādiem citiem pierādījumiem, jo iespējamības formā izteikts atzinums pats par sevi nepierāda, ka parakstu izpildījusi konkrēta persona. 2. Tiesai pierādījumu vērtēšanā jāievēro Administratīvā procesa likuma 162.panta pirmā un ceturtā daļa, atbilstoši kurai liecinieka liecības attiecas uz lietā noskaidrojamiem faktiem. Liecinieku liecības ir izmantojamas kā pierādījums lietā, ja tās satur ziņas par lietā noskaidrojamo faktu. 3. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo. Ja persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā nav pierādījumu, kas pierādītu tās vainu, tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija.

Lejupielādēt

06.11.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-705/2008

1. Ierēdņa, tostarp specializētā dienesta ierēdņa, saukšana pie disciplinārās atbildības neatbrīvo viņu no iespējamās administratīvās vai kriminālatbildības. Proti, ar vienām darbībām persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un, būdama ierēdnis, arī disciplinārpārkāpumu, par ko tiek atbilstoši sodīta. Tiesību normas neparedz, ka iestādei vai administratīvajai tiesai šādos gadījumos būtu jāsagaida nolēmums krimināllietā, lai varētu pieņemt lēmumu saistībā ar disciplinārlietu. Lai izlemtu jautājumu par personas saukšanu pie disciplināratbildības, iestāde un administratīvā tiesa pati noskaidro apstākļus un dod tiem savu vērtējumu. 2. Disciplinārlietas izskatītājam nav aizliegts lietas apstākļu noskaidrošanas ietvaros izvērtēt arī materiālus no ierosinātas krimināllietas, ja kriminālprocesa virzītājs devis atļauju iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Kriminālprocesa likuma 375.pantā noteiktais, ka krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem var iepazīties tikai ar procesa virzītāju atļauju, nenozīmē, ka krimināllietas materiāli nekādā gadījumā kriminālprocesa laikā nav izsniedzami izmantošanai administratīvajā lietā. Minētā Kriminālprocesa likuma norma ir vērsta uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un nav saprotama kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus. Proti, šī tiesību norma vienkārši dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. 3. Tiesību normas neparedz ierobežojumus valsts civildienesta attiecību izbeigšanai ierēdņa slimības laikā. Proti, uz ierēdņiem, tostarp specializētā civildienesta ierēdņiem, nav paredzēts tāds regulējums kā darba tiesiskajās attiecībās, kurās saskaņā ar Darba likumudarba devējam nav tiesību uzteikt līgumu darbinieka pārejošas darbnespējas laikā. Arī disciplināratbildības piemērošanas jautājumos valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās nav piemērojamas Darba likuma normas. Tādējādi disciplinārlietas izskatītājam nav ierobežojumu piemērot personai disciplinārsodu – atlaišanu no amata –laikā, kamēr ierēdnim ir pārejoša darba nespēja. Nosacījums, ka personas darbnespējas laiku neieskaita dienesta pārbaudes/disciplinārlietas izmeklēšanas laikā, nav tulkojams tādējādi, ka šajā laikā nedrīkstētu personai piemērot disciplinārsodu, bet gan tādējādi, ka disciplinārlietas izskatītājs par attiecīgu laiku var pagarināt disciplinārlietas izmeklēšanas termiņu, ja uzskata, ka personas darbnespējas dēļ nav iespējams vispusīgi izvērtēt visus disciplinārlietas izlemšanai būtiskos apstākļus. 4. Saskaņā ar tiesību normām policijas amatpersonas, lai konstatētu alkohola reibumu, ir tiesīgas izmantot šim nolūkam paredzētu mēraparātu (alkometru), kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Nosacījuma, ka alkometriem jāatbilst Ministru kabineta noteikumos izvirzītām prasībām, mērķis ir nodrošināt, lai ar alkometru veiktie mērījumi būtu precīzi un ticami. Tādējādi, ja konkrēts alkometrs nav verificēts Ministru kabineta noteiktajā termiņā un tāpēc ir atzīstams par neverificētu, varētu uzskatīt, ka tā mērījumi nav precīzi un ticami, līdz ar to nav arī pieļaujami kā pierādījums. Tomēr, ja personas atrašanos alkohola reibuma stāvoklī apliecina arī citi pierādījumi, turklāt alkometra pēctermiņa verificēšanā atzīts, ka aparāts ir joprojām ir tehniski derīgs un precīzs, nav objektīvi konstatējams, ka pārbaudes veikšanas brīdī alkometrs būtu bijis tehniski nederīgs, un tiesa alkometra rādījumus var neizslēgt no pierādījumu loka (proti, var atzīt tos par pieļaujamu pierādījumu).

Lejupielādēt

07.06.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-176/2005

1. Lai atceltu apgabaltiesas spriedumu uz procesuālo tiesību normu pārkāpuma pamata, kasācijas instances tiesai ir jākonstatē tāds apelācijas instances tiesas procesuālo tiesību normu pārkāpums, kas ir novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. 2. Tikai pareiza pierādījumu novērtēšana ļauj tiesai pareizi konstatēt lietā esošos faktiskos apstākļus, kam savukārt ir būtiska loma pareizas tiesību normas piemērošanā. 3. Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmā daļa tiesai izvirza vairākas prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus. Pirmkārt, tiesai pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti, turklāt tie jāvērtē kopā ar pierādīšanas līdzekļiem. Otrkārt, tiesai vienlaikus ir jāvērtē arī pierādījuma forma un saturs. Treškārt, tiesai ir jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā nepieciešamajiem konstatējamiem apstākļiem un faktiem. Visbeidzot, tiesai ir jāizdara secinājumi par pierādījumu pietiekamību. 4. Tiesai ir jāņem vērā, ka lietā var pastāvēt gan tiešie, gan netiešie pierādījumi. Pēdējā gadījumā jo īpaši aktuāls kļūst jautājums par pierādījumu vērtēšanu kopumā, neizolējot tos, jo vairāki netiešie pierādījumi tikai kopumā sniedz pilnīgu izpratni par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

08.02.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-18/2005

Iestāde administratīvo aktu var pamatot ar faktiem, par kuriem informāciju sniegušas citas valsts pārvaldes iestādes.

Lejupielādēt