Citi procesuālie jautājumi

16.05.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1152/2018

28.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-39/2017

Atbilstoši līdzdarbības principam un pienākumam procesuālās tiesības izmantot godprātīgi nodokļu maksātājam jau apstrīdēšanas stadijā ir jāiezīmē strīda pamats jeb fakti, kuru konstatējumam un novērtējumam iestādes lēmumā persona nepiekrīt un saistībā ar kuriem tā konkrētajā lietā vēlas strīdēties. Apstrīdēšanas stadijā neizvirzītu ar lietas būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem saistītu iebildumu izteikšana tikai tiesā būtu pieļaujama vienīgi tad, ja apstrīdēšanas stadijā nodokļu maksātājs varēja objektīvi nezināt (nesaprast), ka ir pamats iebilst arī pret citiem dienesta konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

31.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-127/2013

1. Ja tarifus nosaka publiskais tirgotājs, tā lēmums par tarifu noteikšanu nav administratīvais akts, taču atbilstoši likuma regulējumam tas ir pakļauts Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kontrolei. Savukārt atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturtajai daļai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas administratīvo aktu, kas izdots saskaņā ar šo likumu, vai faktisko rīcību var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā. 2. Elektroenerģijas tarifu aprēķināšanas metodikā saistītajiem lietotājiem (apstiprināta ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2007.gada 12.decembra lēmumu Nr.592) (Metodika) ir noteikts 21 dienas termiņš, kurā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai jāizvērtē un jāizlemj jautājums par iesniegto diferencēto tarifu atbilstību Metodikai un ekonomisko pamatojumu. Gadījumā, ja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija pieņem publiskajam tirgotājam nelabvēlīgu lēmumu par iesniegto tarifu neatbilstību Metodikas prasībām, par šo lēmumu ir publicējams paziņojums laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, atsaucot tarifu spēkā stāšanos. Savukārt attiecībā uz tarifu vērtējuma pozitīvu rezultātu, t.i., ja tarifi atbilst Metodikai un ekonomiski pamatotām izmaksām, administratīvā akta izdošana ir aizstāta ar noteiktiem apstākļiem – 21 dienas termiņa pēc tarifu iesniegšanas izbeigšanos un nelabvēlīga lēmuma neizdošanu šajā termiņā. Šādā gadījumā var uzskatīt, ka administratīvais akts ir izdots klusējot (ar konkludentām darbībām). Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbība – iesniegto tarifu atbilstības izvērtēšana – ir priekšnoteikums, lai tarifi stātos spēkā, kā arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija šīs darbības rezultātā izdod administratīvo aktu. 3. Lēmuma par tarifu atbilstību izpilde izpaužas kā publiskā tirgotāja tiesības saņemt no saistītajiem lietotājiem samaksu par patērēto elektroenerģiju saskaņā ar elektroenerģijas tirdzniecības diferencētajiem tarifiem saistītajiem lietotājiem. Līdz ar to iepriekšējā stāvokļa atjaunošana ne tiesiski, ne faktiski nav iespējama, jo publiskais tirgotājs lietā nav atbildētāja, bet gan trešās personas statusā. Taču pieteikuma apmierināšanas gadījumā pieteicējiem pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas ir tiesības prasīt atlīdzinājumu no atbildētāja. 4. Vispārīgajam administratīvajam aktam pamatā ir piemērojami tādi paši procesuālie noteikumi kā parastam administratīvajam aktam, proti, to var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tomēr noteikumi par pārsūdzēšanu parasti attiecināmi tikai uz konkrētiem pieteicējiem, bet ne citām personām, kuras nav aktīvi izmantojušas savas tiesības, iesniedzot pieteikumu tiesā, lai gan ar pārsūdzēto administratīvo aktu tiek skartas. Tādējādi arī tiesas spriedums par vispārīgā administratīvā akta atcelšanu parasti skar tikai tiesiskās attiecības starp konkrēto pieteicēju un iestādi. Vispārīgā administratīvā akta gadījumā tiesai nav tiesību atcelt pārsūdzēto administratīvo aktu arī attiecībā uz personām, kuras nav konkrētās lietas procesa dalībnieki. 5. Saistītajiem lietotājiem ir tiesības apšaubīt tā elektroenerģijas tirdzniecības diferencētā tarifa saistītajiem lietotājiem tiesiskumu, pēc kura tie norēķinās. Mājsaimniecības lietotāju tiesības vai tiesiskās intereses nevar aizskart pārējiem saistītajiem lietotājiem noteiktie elektroenerģijas tirdzniecības diferencētie tarifi saistītajiem lietotājiem un otrādi. Tādējādi pieteicēju subjektīvās tiesības pārsūdzēt lēmumu par tarifu atbilstību izriet no saistītā lietotāja statusa un tiesību vai tiesisko interešu aizskāruma, kuru var radīt konkrētais diferencētais elektroenerģijas tirdzniecības diferencētais tarifs saistītajiem lietotājiem, saskaņā ar kuru katrs no pieteicējiem norēķinās.

Lejupielādēt

25.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2013

1. Objektīvās izmeklēšanas princips nesniedzas tik tālu, ka tiesai vajadzētu vākt pierādījumus jebkādiem apgalvojumiem, bet gan tādiem, kas vispārīgi varētu būt ticami, rada šaubas par iestādes lēmumu un tādēļ ir tā vērti, lai tos pārbaudītu. 2. Likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 20.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka trīs gadu laikā kopš atzinuma sniegšanas par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu ir jāpieņem lēmums par paredzētās darbības akceptu. Lēmums, ar kuru paredzētā darbība tiek akceptēta, ir izšķirošais lēmums, pēc kura pieņemšanas jebkuram publisko vai privāto tiesību subjektam ir jārēķinās, ka paredzētā darbība tiks īstenota. Līdz ar to gan valsts, izšķiroties par valsts nozīmes projektiem, gan arī pašvaldība savā teritorijā izlemjamās lietās nevar rīkoties tā, it kā šāds lēmums nebūtu pieņemts. 3. Piesardzības principa jēga ir atturēties no paredzētās darbības gadījumā, ja ir pamatotas aizdomas (bet nav pilnīga skaidrība) par negatīvu ietekmi. Respektīvi, neskaidrā situācijā, ja nav zināms, ka kāda noteikta negatīva ietekme nebūs, no darbības ir jāatturas. 4. Tā ir valsts politiskā un tiesiskā rīcības brīvība – izvēlēties konceptuāli atkritumu apglabāšanas risinājumus. Tiesas uzdevums, ievērojot varas dalīšanas principu, ir pārbaudīt, vai ir procesuāli pareizi un pēc būtības pareizi apzinātas izvēlētās rīcības sekas (ietekme), un vai paredzētā rīcība nav pretrunā normatīvajiem aktiem, vai rīcības brīvības ietvaros ir izdarīti visi nepieciešamie apsvērumi.

Lejupielādēt

12.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-985/2012

1.Apstrīdēšanas procesa ietvaros administratīvā lieta turpinās augstākā iestādē un augstākas iestādes uzdevums ir savākt visus nepieciešamos faktus lēmuma pieņemšanai, ja nepieciešams – sadarbojoties ar citām iestādēm. 2.Ja pieteicēja mērķis ir labvēlīga administratīvā akta izdošana, tad šādā procesā nav nozīmes, ka augstāka iestāde ir uzdevusi zemākai iestādei pieņemt jaunu lēmumu, kas atbilstu procesuāla starplēmuma pazīmei, vai, piemēram, vispār neizdotu nekādu lēmumu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu tiesai te nav jāņem vērā tas pamatojums, ko iestāde ietvērusi izdotajā lēmumā, tajā skaitā arī, vai izdotais lēmums, kas bija jāizdod, atbilst administratīvā akta pazīmēm.

Lejupielādēt

12.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-838/2012

Adopcijas process ir publiski tiesisks process. To uzsāk pēc personas iesnieguma un tas tiek izskatīts administratīvajā procesā. Ja nav saņemts personas iesniegums un sākts adopcijas process, tad bāriņtiesas rīcība un pieņemtie lēmumi nav skatāmi adopcijas procesa kontekstā.

Lejupielādēt

18.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2012

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

Lejupielādēt

07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-955/2011

Lauku atbalsta dienesta lēmums par atbalsta summas atmaksāšanu uzskatāms par sankciju, tādējādi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmajai daļai pieteikuma iesniegšana tiesā par šāda lēmuma atcelšanu aptur Lauku atbalsta dienesta lēmuma par atbalsta summas atmaksāšanu darbību.

Lejupielādēt

16.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-517/2011

1. No Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa” normām izriet, ka pārvietošana uzskatāma par uzsāktu ar brīdi, kad specializētā transportlīdzekļa vadītājs ir saņēmis transportlīdzekli (par ko ir parakstījies pārvietošanas protokolā) nogādāšanai uz speciālo stāvvietu. Līdz ar to tikai tad, ja transportlīdzekļa vadītājs ierodas pie transportlīdzekļa, pirms tas ir nodots specializētā transportlīdzekļa vadītājam, transportlīdzeklis netiek pārvietots uz speciālo stāvvietu. Amatpersona šādā gadījumā nodod transportlīdzekli tā vadītājam, kuram savukārt ir pienākums nekavējoties to pārvietot 2. No Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa”12.punkta izriet transportlīdzekļa vadītāja nekavējošs pienākums pārvietot transportlīdzekli. Evakuācijas vai cita veida transportlīdzekļa pārvietošanas organizēšana nenodrošina nekavējošu transportlīdzekļa pārvietošanu, tādējādi iestādes amatpersonai ir tiesības nodot transportlīdzekli piespiedu pārvietošanai uz speciālu stāvvietu arī gadījumā, ja pie transportlīdzekļa pirms tā pārvietošanas uzsākšanas ierodas persona, kura nav transportlīdzekļa vadītājs un kura nevar nodrošināt nekavējošu transportlīdzekļa pārvietošanu.

Lejupielādēt

03.03.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-70/2011

1. Ministru kabineta 1994.gada 7.jūnija noteikumu Nr.110 „Par kārtību, kādā pašvaldības izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma tiesības” 2.punkts noteic pienākumu, atsavinot nekustamo īpašumu, pārdošanas akta norakstu iesniegt pašvaldības domei. Tādējādi šī norma noteic saistītās personas pienākumu paziņot pirmpirkuma tiesīgai personai, proti, pašvaldībai par nekustamā īpašuma pārdošanu un līguma noteikumiem. 2. Iesniedzot pašvaldībā pārdošanas aktu, pirkuma līguma puses nelūdz izdot administratīvo aktu, kas noteiktu to tiesības vai pienākumus. Minētā akta iesniegšanas uzdevums ir izpildīt pienākumu paziņot par pirkuma līgumu pirmpirkuma tiesīgai personai, tādējādi izsakot priekšlikumu izmantot ar likumu noteiktās tiesības. Līdz ar to, ja pašvaldība vēlas pieņemt lēmumu par pirmpirkuma tiesību izmantošanu administratīvās lietas ierosināšana notiek pēc iestādes iniciatīvas, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 57.pantam, kas nosaka, ka iestāde ierosina administratīvo lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt, nevis uz personas iesnieguma pamata. 3. Ministru kabineta 1994.gada 7.jūnija noteikumi Nr.110 „Par kārtību, kādā pašvaldības izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma tiesības” 2.punkts noteic pašvaldības pienākumu izsniegt kvīti, tādējādi apliecinot, ka pārdošanas akts ir saņemts, pašvaldībai ir darīts zināms fakts par pirmpirkuma tiesību izmantošanas iespēju. Tā kā minētie noteikumi nenoteic, ka pārdošanas akts pašvaldībā ir iesniedzams tieši, pienākums izsniegt kvīti, tādējādi apliecinot, ka pirkuma līgums saņemts, pašvaldībai ir jāizpilda arī, saņemot dokumentus pa pastu. Turklāt pārdošanas akta saņemšanas laiks kvītī ir norādāms, kad tas faktiski pašvaldībā saņemts, nevis tad, kad kāda no līguma pusēm to pieprasa izsniegt.

Lejupielādēt

15.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-742/2010

1. Administratīvo tiesu kontrolei ir pakļauti lēmumi par amatpersonas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu vai par amatpersonas disciplināro sodīšanu, kā arī citi lēmumi, ja tie būtiski ierobežo amatpersonas cilvēktiesības. Par cilvēktiesību būtisku ierobežojumu nav atzīstama iespējamība, ka lēmumā konstatētie fakti un atzinums par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu varētu tikt izmantoti citā lietā. 2. Lai nolēmums, kurā konstatēts pārkāpums, iegūtu konstatējoša administratīvā akta pazīmes un tādējādi tiktu pakļauts administratīvās tiesas kontrolei, pārkāpuma konstatējumam ir jābūt ar saistošu raksturu, jārada tiesiskas sekas. 3. Lēmums par disciplinārlietas izbeigšanu, kas ietver arī faktus un atzinumu par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu, ir iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi un tādējādi nav administratīvais akts, ja vien minētais atzinums nerada amatpersonai tiesiskas vai faktiskas sekas.

Lejupielādēt

14.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-511/2010

1. Ja atklātā procesā izskatītā lietā ir stājies spēkā tiesas galīgais nolēmums, šādas lietas materiāli ir ierobežotas pieejamības informācija. Personas lūgumu izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju iestādei jāvērtē atbilstoši Informācijas likuma noteikumiem. Tiesa, izsniedzot (vai atsakot izsniegt) informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likuma normām, rīkojas kā iestāde administratīvā procesa likuma izpratnē, un tās rīcība un lēmumi ir kontrolējami administratīvā procesa kārtībā. 2. Ja iestāde (tiesa) nesniedz prasīto informāciju, norādot, ka, lai informāciju saņemtu, ir jāizpilda nosacījums – jāsamaksā informācijas izsniegšanas izdevumi, tas vērtējams kā administratīvais akts ar nosacījumu (atteikums izsniegt informāciju, ja netiek izpildīts nosacījums). 3. Ja tiesas lietvedībā esošā lietā vēl nav stājies spēkā galīgais nolēmums, šādas lietas materiāli ir pieejami tikai tām personām, kurām šādas tiesības paredzētas procesuālajos likumos. Tiesnesis, izlemjot lūgumu par informācijas izsniegšanu no šādas lietas materiāliem, rīkojas tiesas spriešanas funkcijas ietvaros.

Lejupielādēt

04.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-917/2009

1. Termins sakaru institūcija Administratīvā procesa likuma 43.panta ceturtajā daļā ir interpretējams plaši, ar to saprotot gan pasta komersantu, kas sniedz Pasta likumā minētos pakalpojumus, gan komersantu, kas nodrošina elektroniskā pasta pakalpojumus. 2. Dokuments, kas nosūtīts pa elektronisko pastu bez droša elektroniskā paraksta ir pielīdzināms neparakstītam, pa pastu nosūtītam dokumentam; šādu trūkumu var novērst, vēlāk iesniedzot parakstītu dokumentu.

Lejupielādēt

26.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-791/2009

1. Iespēja pārsūdzēt atsevišķus procesuālus lēmumus izriet no iespējas pārsūdzēt galīgo nolēmumu. Ja par spriedumu (galīgo nolēmumu) nav paredzēta pārsūdzība, tā nav attiecināma arī uz procesuālu lēmumu lietā. Nebūtu racionāli, ja par procesuālu lēmumu būtu iespējama plašāka pārsūdzība nekā par galīgo nolēmumu, kas atrisina lietu pēc būtības. Likumā var būt paredzēts mazāks tiesību apjoms procesuāla jautājuma izskatīšanā. 2. Administratīvo pārkāpumu lietas, kurās pārsūdzēts iestādes lēmums (administratīvais akts), Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā arī pēc 2009. gada 1. janvāra izskatāmas Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā. Tikai jautājumos, kas noregulēti ar nesavienojamu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa speciālo normu, ir pamats izslēgt Administratīvā procesa likuma piemērošanu. 3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav regulēta pieteikuma par administratīvo aktu iesniegšanas kārtība Administratīvajā rajona tiesā. Tāpēc par pieteikuma pieņemšanu Administratīvajā rajona tiesā administratīvā pārkāpuma lietā lemjams saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 190. un turpmākajiem pantiem. Tostarp šādās lietās, kā jebkurā administratīvajā lietā, pieaicināms atbildētājs.

Lejupielādēt

20.08.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-573/2009

Iestādes atteikumu sniegt informāciju vai izpildīt informācijas pieprasījumu, kā arī faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nesniegšana vai nepienācīga sniegšana, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā un Senātā kā kasācijas instances tiesā (Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmā daļa). Šī tiesību norma aptver visus jautājumus, kas saistīti ar informācijas sniegšanu – tostarp arī jautājumus par informācijas sniegšanas maksu. Tādējādi iestādes atteikums sniegt informāciju par pieteicēja norādīto maksu ir atzīstams par atteikumu izpildīt informācijas pieprasījumu, kas pārsūdzams divās tiesu instancēs.

Lejupielādēt

11.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-345/2009

1. Gadījumā, ja pašvaldības lēmums atteikt uzsākt dzīvojamās mājas privatizāciju, kas atrodas speciālās ekonomiskās zonas teritorijā, tiek pamatots ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes (atvasināta publisko tiesību juridiskā persona) saskaņojuma trūkumu šo māju nodošanai privatizācijai, atbildētāja pusē lietā par pašvaldības atteikumu nodot dzīvojamo māju privatizācijai, ir uzaicināma ne tikai konkrētā pašvaldība, bet arī speciālās ekonomiskās zonas pārvalde. 2.Ja tiesa izskata pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, jāvērtē tie tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas pastāvēja līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai (gadījumā, ja lieta izskatīta mutvārdu sēdē – līdz brīdim, kad tiesa aiziet taisīt spriedumu). Izņēmums ir gadījumā, ja pieprasītais labums ir saistīts ar konkrētu laika periodu vai ja tiesību normas grozījuma gadījumā pārejas noteikumos ir atrunāts citādi. Kasācijas instances tiesa var ņemt vērā tikai tiesisko apstākļu maiņu.

Lejupielādēt

01.04.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-87/2009

Gadījumos, kad persona uz administratīvā akta pamata tai nodotas īpašuma tiesības ir nostiprinājusi zemesgrāmatā, šā administratīvā akta tiesiskums izvērtējams administratīvā procesa kārtībā, savukārt prasījums par zemesgrāmatas ieraksta dzēšanu izskatāms civilprocesa kārtībā, nevis abi minētie prasījumi skatāmi viena procesa ietvaros.

Lejupielādēt

14.02.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2008

1. Uzziņa ir veids, kā privātpersona var uzzināt kompetentās iestādes viedokli par tiesību normu piemērošanu konkrētā situācijā, pirms ir uzsākta publiski tiesisko attiecību dibināšana (administratīvā akta izdošana). Caur tiesībām uz uzziņu persona īsteno savas konstitucionālās tiesības zināt savas tiesības, kas ir vērstas uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās skaidrības nodrošināšanu. Šo tiesību īstenošanas rezultātā persona var plānot savu rīcību, nebaidoties, vai pati ir pareizi sapratusi tiesību normas. 2. Uzziņa tās adresātam nav saistoša. Tā ir personas pašas izvēle, vai tā rīkojas atbilstoši uzziņā teiktajam. Savukārt iestāde, kas uzziņu sniegusi, nav tik brīva savā rīcībā. Proti, atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām, ja uzziņas adresāts ir rīkojies atbilstoši viņam izsniegtajai uzziņai, tad iestādes vēlāk izdotais administratīvais akts, kas attiecas uz jautājumu, par kuru uzziņa sniegta, parasti nevar būt adresātam nelabvēlīgāks arī tad, ja iestāde vēlāk konstatē, ka uzziņa nav bijusi pareiza. Tādējādi uzziņai likumdevējs ir piešķīris īpašu statusu tiesiskās paļāvības kontekstā, un taisnīguma princips prasa, lai iestāde attaisnotu privātpersonas paļāvību, ko radījusi uzziņa. Minētais princips gan nav absolūts - ir iespējami gadījumi, kad kļūdaina uzziņa nepasargā indivīdu no tam adresēta administratīvā akta izdošanas, kurš ir nelabvēlīgāks kā sniegtā uzziņa. 3. Tiesiskās paļāvības princips ir viens no tiesiskas valsts pamatiem. Atbilstoši šim principam valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi, savukārt privātpersona, ja tā saņēmusi skaidru iestādes viedokli kādā jautājumā, uz to var paļauties, attiecīgi plānojot savu rīcību. Vērtējot tiesiskās paļāvības principa piemērošanu, katrā konkrētā situācijā ir jāpārbauda, vai bija kaut kas, uz ko privātpersona varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums), vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, vai attiecīgā personas paļāvība konkrētajā gadījumā ir aizsardzības vērta. 4. Gadījumos, kad iestāde ar kļūdainiem izteikumiem radījusi privātpersonai tiesisko paļāvību uz kādu konkrētu rezultātu, tai administratīvā akta izdošanas procesā jāsakaras ar divu tiesību principu – tiesiskuma principa un tiesiskās paļāvības principa sadursmi. Proti, no vienas puses, privātpersonai ir tiesiskā paļāvība, ka iestāde rīkosies atbilstoši iepriekš paustajiem izteikumiem. No otras puses, iestādes darbībām jāatbilst tiesību normām, tās rīcībai jābūt tiesiskai – jāatbilst tiesību normām. To, kuram principam ir dodama priekšroka, jāizlemj katrā konkrētajā gadījumā.

Lejupielādēt

31.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-369/2007

1. Iestādes bezdarbība, neizskatot iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, nav uzskatāma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ja vien likumā tas noteikti nav paredzēts. Šāda iestādes bezdarbība ir uzskatāma par atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu un kā tāda ir pārsūdzama tiesā, prasot labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šādos gadījumos piemērojama Administratīvā procesa likuma 188.panta piektā daļa, kas paredz, ka gadījumā, ja iestāde nav pieteicējam paziņojusi savu lēmumu sakarā ar viņa iesniegumu, pieteikumu tiesā var iesniegt viena gada laikā no dienas, kad persona ar iesniegumu vērsusies iestādē. Ja persona minētajā kārtībā nav vērsusies tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tas gan parasti nav šķērslis personai pēc kāda laika atkārtoti vērsties iestādē un lūgt iestādi no jauna lemt par attiecīgā administratīvā akta izdošanu. Šādā situācijā iestāde lēmumu pieņem, balstoties uz tobrīd spēkā esošajām tiesību normām, nevis tiesību normām, kas spēkā bija pirmā iesnieguma iesniegšanas laikā.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-148/2005

1. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 7.punkta izriet, ka par iekšējiem lēmumiem tiek uzskatīti nevis galīgie gribas izteikumi, bet tikai procesuāla rakstura lēmumi. Ja apstrīdētais Ministru kabineta lēmuma punkts satur galīgu gribas izteikumu – uzdevumu iestādes struktūrvienībai, šī lēmuma punkts nav iekšējs lēmums, bet ir pārvaldes lēmums, kas adresēts šīs iestādes struktūrvienībai. Taču minētais nenozīmē, ka šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu. 2. Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā minētā iestādes iekšējā lēmuma izpratne ir plašāka nekā Valsts pārvaldes iekārtas likumā minētā iekšējā lēmuma izpratne. Administratīvā procesa likumā minētais iekšējais lēmums ietver arī pārvaldes lēmumus, kas attiecas uz citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.). Šādi lēmumi nav administratīvie akti. 3. Faktiskās rīcības jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti, jo pieteikumu pamatā var iesniegt privātpersonas, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas, tas ir, jāpastāv personas subjektīvajām tiesībām. Lai noteiktu, vai pastāv subjektīvās publiskās tiesības, apstiprinoši jāatbild uz vienu no šiem jautājumiem: (i) vai personai ir no objektīvajām tiesībām izrietošas tiesības no pārvaldes kaut ko prasīt, (ii) vai konkrētajā gadījumā personai ir tiesības prasīt, lai valsts pārvalde neiejauktos viņas tiesībās. 4. Valsts kancelejas lūgums atļaut Valsts kancelejas juriskonsultam iepazīties ar civillietas materiāliem nevar tikt uzskatīts par faktisko rīcību un tas nevar radīt personai tiesības to pārsūdzēt tiesā. Šāds lūgums nerada citas tiesiskas sekas kā vien pienākumu tiesnesei to izskatīt un lemt par tā apmierināšanu vai noraidīšanu, tas pats par sevi nevar radīt personas tiesību aizskārumu. 5. Administratīvā procesa likuma 121.panta trešajā daļā tiesai noteiktais pienākums norādīt iestādi, kuras kompetencē ir attiecīgās lietas izskatīšana, ir izpildāms vienīgi tad, ja pastāv iestāde, kurā lieta ir izskatāma. Gadījumā, ja jautājums nav izskatāms nevienā iestādē, tiesai tas nav jānorāda.

Lejupielādēt

11.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2005

1. Atbilstoši Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu „Administratīvo aktu procesa noteikumi” 84.punktam adresāta interesēm labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu iestāde varēja atcelt vairākos gadījumos, taču neviens no gadījumiem neparedzēja iespēju atcelt administratīvo aktu sakarā ar to, ka jaunais likums attiecas uz ievadītiem apstākļiem. 2. Ja administratīvais akts tiek atcelts sakarā ar tiesisko apstākļu maiņu, šādā gadījumā administratīvā akta atcelšanai jābūt pamatotai ar lietderības apsvērumiem.

Lejupielādēt

13.07.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-149/2004

Sūdzības par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumiem un viņu rīcību attiecībā uz tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā vai to dzēšanu nav izskatāmas administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

09.03.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-39/2004

Tiesu sistēmai piederīgo amatpersonu lēmumus valsts pārvaldes jomā var pārsūdzēt tiesā

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Citi procesuālie jautājumi