Faktiskā rīcība

03.09.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1218/2021

Augstskolas diploms tiek izsniegts, lai persona varētu turpmāk izmantot šo dokumentu attiecībās ar trešajām personām. Normas, kas noteic augstākās izglītības iestādes pienākumu un kārtību, kādā tai ir jāizsniedz augstāko izglītību apliecinoši dokumenti, piešķir arī privātpersonai tiesības prasīt dokumenta izsniegšanu noteiktā formātā. Proti, diploma pielikuma oriģināla neizsniegšana papīra formātā ir uzskatāma par augstskolas faktisko rīcību administratīvā procesa likuma izpratnē.

Lejupielādēt

08.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1017/2021

Bāriņtiesa, iesniedzot pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā par lēmuma izpildes atlikšanu, īsteno Civilprocesa likuma 438.pantā ietvertās civilprocesuālās lietas dalībnieka tiesības izņēmuma gadījumos, pastāvot svarīgiem apstākļiem, lūgt tiesas nolēmuma izpildes atlikšanu un konkrēto rīcību veic tiesas nolēmuma izpildes stadijā, bet ne tieši izpildot vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu. Personai nevar rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums tikai tāpēc, ka lietas dalībnieks izmanto savas tiesību normās noteiktās procesuālās tiesības. Šādu tiesību normās noteikto procesuālo tiesību izmantošana pēc būtības nevar būt prettiesiska lietas dalībnieka rīcība, jo jebkuram lietas dalībniekam ir jārēķinās, ka cits lietas dalībnieks var izmantot savas procesuālās tiesības. Lai gan bāriņtiesa, iesniedzot pieteikumu par lēmuma izpildes atlikšanu, ir rīkojusies bērna tiesību un interešu nodrošināšanai, kas ir šīs iestādes publiskā funkcija, konkrētajā gadījumā iztrūkst faktiskās rīcības pazīme – rīcības rezultātā radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Līdz ar to bāriņtiesas rīcība konkrētajā gadījumā nevar tikt vērtēta kā faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē un šāds pieteikums nav skatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

15.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-773/2021

Ar likumu ir noteikta bāriņtiesas automātiska klātbūtne bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanas procesā gadījumos, kad nav iespējams noteikt saskarsmes personu. Proti, bāriņtiesai atšķirībā no citām fiziskajām vai juridiskajām personām, kurām vispārējās jurisdikcijas tiesa var uzlikt pienākumu veikt saskarsmes personas pienākumus, pienākums nodrošināt bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanu izriet no likuma un ir jāpilda, jo tiesību normas paredz bāriņtiesas pienākumu iesaistīties bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanā, lai nodrošinātu šā procesa norisi atbilstoši bērna tiesībām un interesēm. Bāriņtiesa saskarsmes tiesību īstenošanas procesā pilda tiesību normās noteiktos pienākumus publiskās funkcijas – prioritāri aizsargāt bērna tiesības un intereses – nodrošināšanā. Šīs rīcības rezultātā var rasties bērna tiesību un interešu aizskārums. Tādējādi ir runa par bāriņtiesas faktisko rīcību, kuras tiesiskums ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

14.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-689/2021

Administratīvā procesa likuma 89.panta otrā daļa tieši noteic, ka iestādes sniegta izziņa ir viens no faktiskās rīcības veidiem. Taču, lai konkrētu darbību vai bezdarbību atzītu par iestādes faktisko rīcību, ir nepieciešams konstatēt vairāku to kvalificējošu elementu kopumu, proti, ka to veikusi iestāde, tā veikta publisko tiesību jomā, ka personai uz šo darbību ir tiesības vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Iztrūkstot kaut vienam no minētajiem elementiem, rīcība nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. Izziņas sniegšana tikai tad ir faktiskā rīcība, ja izpildās visas Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteiktās faktiskās rīcības pazīmes. Līdz ar to viens no obligātiem priekšnoteikumiem, lai iestādes rīcību varētu atzīt par faktisko rīcību, ir tas, vai ar attiecīgo iestādes rīcību radīts personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, proti, aizskārumam jābūt jau esošam vai arī pamatoti iespējamam nākotnē, ja tas netiek konstatēts, tad izziņa nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Lejupielādēt

05.06.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1079/2020

Ieraksts Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā pats par sevi neatņem transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, proti, šāda darbība neietekmē personai jau esošo tiesību apjomu. Līdz ar to secināms, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizlieguma ierakstīšana Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā būtībā ir vērsta uz faktisku seku radīšanu – nodrošināt, ka konkrēta persona vairs nepiedalās ceļu satiksmē, tai atturoties no attiecīgas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas. Tātad iestādes darbības pamatā ir griba radīt personai faktiska rakstura sekas, līdz ar to, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmajai daļai tā ir atzīstama par faktisko rīcību.

Lejupielādēt

02.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1444/2019

Pilnīgas informācijas nesniegšana vecākiem par bērna uzvedību un audzināšanu, kā arī papildus pedagoga vai psihologa nepieaicināšana vai mācību nenodrošināšana atsevišķā telpā ne vienmēr veido iestādes faktisko rīcību, jo šāda rīcība pati par sevi var arī neradīt būtisku personas cilvēktiesību ierobežojumu.

Lejupielādēt

02.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1444/2019

Emocionālā vardarbība pret bērnu pati par sevi būtiski aizskar Latvijas Republikas Satversmes 95.pantā aizsargāto personas godu un cieņu, tāpat personas integritāti, kas ir daļa no Satversmes 96.pantā ietvertajām personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Satversmes 110.pantā paredzētās bērna tiesības. Līdz ar to personas prasījums par izglītības iestādes faktiskās rīcības, veicot vai pieļaujot emocionālu vardarbību pret bērnu, atzīšanu par prettiesisku ir pieļaujams un izskatāms administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

10.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2019

Iestādes atteikums pieņemt mutvārdu iesniegumu kvalificējams kā faktiskā rīcība, ja process neturpinās. Savukārt iestādes atteikšanās noformēt personas mutvārdu iesniegumu un novirzīšana uz klientu apkalpošanas centru uzskatāma par procesuālu darbību. Šādai rīcībai nav galīga noregulējuma rakstura.

Lejupielādēt

31.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-804/2018

Lejupielādēt

09.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-291/2018

1. Administratīvā procesa likumā nav tieši regulētas tiesas tiesības lemt par uzsāktas faktiskās rīcības seku novēršanu. Taču šādas tiesas tiesības izriet no Satversmes 92.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tiesas aizsardzībai ir jābūt efektīvai. Tiesību aizsardzība tiesā būtu neefektīva, ja vienīgās sekas, ko sekmīga pieteikuma gadījumā persona iegūtu, būtu tikai tiesas atzinums par pārsūdzētā administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskumu. 2. Lai tiesa lemtu par faktiskās rīcības seku novēršanu, personai tas nav pieteikumā tieši jālūdz, jo tas nav atsevišķs prasījums. Jautājums par faktiskās rīcības seku novēršanu tiesai ir jāapsver jebkurā gadījumā, kad tā izskata prasījumu par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku vai aizliegumu turpināt uzsāktu faktisko rīcību (faktiskās rīcības pārtraukšanu).

Lejupielādēt

23.11.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2017

Lejupielādēt

19.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1002/2016

1. Drošības policija, iekļaujot personu publiskā pārskatā kā valsts konstitucionālās iekārtas drošībai riskantu personu, rīkojas publisko tiesību jomā (izpildot valsts pārvaldes funkciju – īstenojot politiku valsts drošības jomā) kā valsts pārvaldes iestāde, uz kuru neattiecas valsts drošības iestāžu speciālais uzraudzības regulējums, un šāda rīcība ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai var rasties tiesisko interešu aizskārums. Šāda rīcība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.pantam ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību, kas pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. 2. Personas iekļaušana Drošības policijas darbības pārskatā ir personas darbības ietekmes vērtējums valsts drošībai. Iestādes vērtējumu tiesa saturiski nevar pārbaudīt, jo tas tiek izdarīts iestādes novērtējuma brīvības ietvaros. Tiesas kontrole sniedzas vienīgi pār to, vai iestāde nav pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, novērtējot personu.

Lejupielādēt

23.12.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1527/2015

Personas reģistrēšana nodokļu (nodevu) parādnieku reģistrā ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai rodas vai var rasties subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Līdz ar to tā veido iestādes faktiskās rīcības sastāvu Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē. Tādēļ šāda dienesta rīcība kā faktiskā rīcība ir pārbaudāma tiesā.

Lejupielādēt

10.01.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-192/2014

1. Privātpersonai nav subjektīvo tiesību prasīt lieguma veikt tehnisko apskati noteikšanu, jo tiesību norma, kas noteic šādu liegumu - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.1panta otrā daļa -, nav pieņemta ar mērķi aizsargāt privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Līdz ar to minētā norma nepiešķir tiesības privātpersonai prasīt tās izpildi sev vai citai privātpersonai par sliktu. 2. Ja iestādes rīcība izpaudusies bezdarbībā, nepiemērojot liegumu, un nav ierobežojusi personas tiesības, tad nav konstatējams privātpersonas tiesību aizskārums. Tādējādi iestādes rīcība - neliegšana veikt tehnisko apskati - nav faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-957/2011

1. Attiecībā uz ceļu satiksmi publisko tiesību jomā tiek veikti īpašie satiksmes drošības pienākumi, piemēram, satiksmes regulēšana ar luksoforiem un ceļa zīmēm. Šajos gadījumos valsts izmanto valsts varu, lai piespiedu (obligātā) kārtā nodrošinātu vienveidīgu ceļu satiksmes dalībnieku rīcību noteiktās situācijās. 2. Vispārējie satiksmes drošības pienākumi, kuri ietver ceļu tīrīšanu, kopšanu un citus ceļa apsaimniekošanas pasākumus, proti, kuru veikšanai netiek izmantota valsts vara un kuru veikšanas pienākums vienādi attiecas uz jebkuru ceļa īpašnieku vai valdītāju, tiek veikti privāto tiesību jomā, tādējādi zaudējumi, kas nodarīti neatbilstoša ceļa stāvokļa dēļ, piedzenami civilprocesuālā kārtībā, jo tie nodarīti ar civiltiesisku deliktu.

Lejupielādēt

08.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-635/2010

1. Sniedzot valsts apmaksātās veselības aprūpes minimumu, ārstniecības iestāde ir uzskatāma par iestādi, kas darbojas publisko tiesību jomā. 2. Personai, nesaņemot ģimenes ārsta pakalpojumu, kas ir no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta veselības aprūpe, tiek ierobežotas personas tiesības uz veselības aprūpes minimumu, ko garantē Latvijas Republikas Satversmes 111.pants. Tādējādi ārstniecības iestādes bezdarbība, nenodrošinot personai iekļūšanu ārstniecības iestādē, ir faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

11.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-406/2010

1. Lai konstatētu personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, nepietiek ar pieņēmumu, ka minētais aizskārums būtu varējis rasties, tam jābūt tiešā cēloņsakarībā ar iestādes rīcību un vai nu jau esošam vai arī tādam, kas pamatoti iespējams nākotnē. 2. Faktiskā rīcība ir gan tāda iestādes rīcība, kas ir vērsta uz konkrētu seku radīšanu, gan tāda, kas ir nejauša (neparedzēta), kurai ir gadījuma raksturs, proti, kas nav vērsta uz konkrētu seku radīšanu.

Lejupielādēt

14.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-916/2009

1. Iesniegumu likuma regulējums attiecas ne tikai uz valsts pārvaldes iestādēm, bet uz visiem Latvijas valsts orgāniem, arī Valsts Prezidentu, visām valsts varu īstenojošām institūcijām. 2. Neatkarīgi no tā, vai, atbildot uz iesniegumu, Valsts Prezidents īsteno valsts pārvaldes funkciju (uzskatāms par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē), viņa rīcība, neatbildot uz personas iesniegumu par tā kompetencē esošu jautājumu, ir faktiskā rīcība, kas pārbaudāma administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

04.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-897/2009

Prokuratūras rīcība, norādot personas kodu uz aploksnes, ar kuru sūta personai adresētu sūtījumu, ir faktiskā rīcība, jo tā rada personai faktiskas sekas, tā kā personas dati tiek padarīti pieejami citām personām, kā arī ar šādu rīcību var tikt aizskartas personas tiesības uz privāto dzīvi.

Lejupielādēt

24.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-318/2009

1. Faktiskā rīcība un iestādes uzziņa ir patstāvīgi tiesību institūti. 2. Iestādes darbības, kas veiktas uzziņas sagatavošanas procesā, vērstas uz konkrēta rezultāta sasniegšanu – uzziņas sagatavošanu un izsniegšanu. Tā kā šīm darbībām trūkst galīgā noregulējuma rakstura, jo tāds piemīt tikai uzziņas sagatavošanas procesa tiesiskajam noslēgumam, proti, pašai uzziņai, šāda iestādes rīcība nav faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē. 3. Uzziņa adresātam nerada ne tiesiskas, ne arī faktiskas sekas, proti, tā ir vienkārša valsts pārvaldes darbība, kura nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Tiesā sūdzības kārtībā pārbaudāma tikai iestādes faktiskā rīcība, nesniedzot uzziņu vai atsakot uzziņas sniegšanu, nevis pati uzziņa.

Lejupielādēt

30.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-49/2009

1. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietas mērķis ir apkopot informāciju par būvi. Šādai lietai ir informatīvs raksturs. Informācijas apkopošana tehniskās inventarizācijas lietā nemaina būves īpašnieka tiesību vai pienākumu apjomu. 2. Tā kā personai no tiesību normām izriet tiesības pasūtīt tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) darbu veikšanu būvē vai telpu grupā un tā kā kļūdainu datu ierakstīšana tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietā var aizskart konkrētās privātpersonas tiesiskās intereses, tehniskā inventarizācija (kadastrālā uzmērīšana) ir faktiskā rīcība. 3. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) rezultātā radītā lieta, ir šīs faktiskās rīcības rezultātā radīts informācijas apkopojums. Arī izmaiņu izdarīšana šajā informācijas apkopojumā ir faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

16.02.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2009

1. Viena no pašvaldību pastāvīgajām funkcijām ir organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus, ieskaitot siltumapgādi (likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 1.punkts). Pienākums organizēt siltumapgādi nozīmē, ka pašvaldībai ir jānodrošina iedzīvotājiem iespēja saņemt siltumapgādes pakalpojumus. Tas, vai pašvaldība minētos pakalpojumus sniedz pati vai deleģē to sniegšanu privātpersonai, ir pašvaldības izvēle. 2. Tā kā pašvaldībai ir ar likumu uzlikts pienākums nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt siltumapgādes pakalpojumus, pašvaldības bezdarbība, nepildot šo pienākumu, ir saistīta ar publisko tiesību jomu. Šo funkciju nepildot, tiek aizskartas iedzīvotāju likumā garantētās tiesības. 3. Vērtējot, vai pašvaldības rīcība pakalpojumu sniegšanas gadījumā ir publiski tiesiska vai privāttiesiska, var tikt izmantota divpakāpju teorija. Pirmajā pakāpē pašvaldība lemj, vai iedzīvotājiem tiks nodrošināta pieeja pakalpojumiem. Minētajā gadījumā pašvaldības rīcība ir publiski tiesiska. Savukārt otrajā pakāpē tiek risināts jautājums, kā pakalpojumi tiks sniegti. Šajā gadījumā rīcība var būt publiski tiesiska vai privāttiesiska.

Lejupielādēt

13.02.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-13/2009

1. Lai aizturētu personu, jāpastāv diviem priekšnoteikumiem: 1) personai jākonstatē nepārprotami psihiski traucējumi un 2) jākonstatē, ka persona ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas. Atsevišķu personu vairākkārtējas nepamatotas sūdzības ir iestādes darbību traucējošas, tomēr tas nevar būt par pamatu personas aizturēšanai un nogādāšanai psihiatriskajā slimnīcā pret viņas gribu. Vārdkopa „acīm redzamas briesmas sev vai apkārtējiem” nevar tikt interpretēta kā traucējums vai neērtība, bet gan kā nopietns dzīvības, ķermeņa vai mantas apdraudējums vai pietiekošs pamats uzskatīt, ka persona šādu apdraudējumu var radīt. 2. Ja policija konstatē, ka persona uzvedas dīvaini, bet policisti kā nespeciālisti psihiatrijas jomā nevar izvērtēt, vai tas liecina par personas psihiskiem traucējumiem un vai persona ar šādiem traucējumiem var radīt apdraudējumu sev vai citiem, policisti var pieaicināt ārstu un paļauties uz tā vērtējumu. Taču arī tad policistiem jāspēj paskaidrot (kaut vai atsaucoties uz ārsta atzinumu), ka persona radīja apdraudējumu sev vai citiem. 3. Vienas publisko tiesību juridiskās personas dažādas iestādes ir pieaicināmas atbildētāja pusē, nevis uzskatāmas par līdzatbildētājiem lietā.

Lejupielādēt

23.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2009

Administratīvā akta izpilde ir procesuāla darbība attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesa ietvaros. Iestādes darbības vai bezdarbība administratīvā akta izpildes sakarā nav faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

26.11.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-837/2008

1.Ne katra normatīvajā aktā noteiktā iestādes pienākuma neizpilde ir uzskatāma par iestādes faktisko rīcību, kas ir pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā. Lai iestādes rīcību, nepaziņojot pieteicējai par izveidojušās pārmaksas novirzīšanu pieteicējas nodokļa parāda segšanai, atzītu par faktisko rīcību, tai pašai par sevi jārada tiešas faktiskās sekas. Ja ir uzsākts administratīvais process, kura rezultātā tiek izdots administratīvais akts, atsevišķas iestādes darbības vai bezdarbības šā procesa ietvaros neveido patstāvīgu faktisko rīcību. 2. Likumā noteiktais iestādes pienākums rakstveidā informēt nodokļu maksātāju triju darba dienu laikā pēc lēmuma par pārmaksas novirzīšanu parāda segšanai izpildes, ir administratīvā akta – nodokļu pārmaksu novirzīšanas nodokļa parāda segšanai – paziņošanas process. Administratīvā akta paziņošana ir procesuāla darbība, kādā administratīvais akts tiek darīts zināms personai un kādā tas stājas spēkā. Turklāt, tā kā informēšana par pārmaksas novirzīšanu notiek jau pēc šā lēmuma izpildes, tā ir gan paziņošana par administratīvo aktu, gan tā izpildi. 3.Administratīvā akta paziņošana, tā kā tai nav patstāvīgs un galīgs raksturs, nav faktiskā rīcība. Administratīvā akta paziņošanas kā procesuālas darbības tiesiskuma pārbaude ir veicama kopā ar administratīvo aktu.

Lejupielādēt

30.07.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-558/2008

1. Administratīvā procesa likuma „D” daļas normas, kas regulē administratīvā akta un tiesas nolēmuma izpildi, vērstas galvenokārt uz to, lai nodrošinātu privātpersonas pienākumu izpildīt administratīvo aktu. 2. Tiesiskā valstī nav iespējama un nav pieļaujama situācija, kurā publisko tiesību subjekts neizpilda tam ar pārvaldes lēmumu vai augstākas iestādes izdotu administratīvu aktu uzliktu pienākumu. Zemākās iestādes pienākums ir izpildīt pašai savu vai augstākas iestādes lēmumu. Augstākas iestādes vai amatpersonas griba ir noteicoša, ja tā tiek pretstatīta zemākas iestādes vai amatpersonas gribai. Ja kāda zemākās iestādes amatpersona nepilda šo pienākumu, valsts pārvaldes hierarhiskā sistēma paredz augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības un pienākumu vērsties pret šādu hierarhiski zemāk atrodošos amatpersonu ar visiem tiesiskiem līdzekļiem, tajā skaitā ierosinot un izmeklējot disciplinārlietu. 3. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma „D” daļu lemt par administratīvā akta vai tiesas nolēmuma izpildi tiesai iespējams: 1) ja privātpersona vai ar privātpersonu salīdzināmā situācijā esošs publisko tiesību subjekts (Administratīvā procesa likuma 361.panta piektā daļa) uzskata, ka ir pieļauti pārkāpumi pret to vērsta administratīvā akta piespiedu izpildes procesā; 2) ja ir nepieciešams tiesas skaidrojums par to, vai pareizi izpildīts (Administratīvā procesa likuma 376.panta trešā daļa) vai pareizi tiek ievērots (Administratīvā procesa likuma 384.panta trešā daļa) šīs tiesas nolēmums. Minētie gadījumi principiāli atšķiras no gadījuma, kad privātpersona nevar panākt, ka iestāde pilda pašas šīs iestādes vai augstākas iestādes izdotu administratīvo aktu. 4. Tā kā administratīvā akta izpilde ir procesuāla darbība attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesa ietvaros, iestādes darbības vai bezdarbība administratīvā akta izpildes sakarā nav faktiskā rīcība. Tādējādi sūdzības priekšmets nevar būt iestādes rīcība, nepildot pašas vai augstākās iestādes izdotu administratīvo aktu. Par iestādes rīcību, nepildot administratīvo aktu, privātpersona var vērsties augstākā izpildiestādē valsts pārvaldes ietvaros.

Lejupielādēt

03.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-234/2008

1. Lai varētu vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā par kādu valsts rīcību, vispārīgs noteikums ir tāds, ka sekām, kas no attiecīgās rīcības (lēmuma) ir radušās, ir galīgā noregulējuma raksturs. Līdz ar to jautājums par valsts rīcības pareizību var tikt nodots tiesas kontrolei tad, kad persona ir noskaidrojusi valsts galīgo attieksmi konkrētajā jautājumā (piemēram, saņemot lēmumu, ar kuru personai uzlikts kāds pienākums, un apstrīdēšanas procesa ietvaros nepanākot sev vēlamo rezultātu). Procesa laikā iestāde var būt veikusi darbības vai pieņēmusi starplēmumus, kas ir vērsti uz galīgā lēmuma pieņemšanu, bet paši par sevi galīga rakstura regulējumu konkrētajā jautājumā nesatur. Starplēmumi un starpdarbības parasti nav atsevišķi pārsūdzami, bet ir pārbaudāmi kā iespējami procesuāli pārkāpumi pēc tam, kad process ir noslēdzies un ir pārsūdzēts galīgais lēmums. 2. Faktiskā rīcība ir patstāvīgs galīga rakstura administratīvā procesa instruments. Tādējādi administratīvā akta izdošanas procesa ietvaros veikta darbība, kaut arī tā ir radījusi faktiskas sekas, nav uzskatāma par faktisko rīcību. 3. Lēmumam par dokumentu izņemšanu un dokumentu izņemšanai administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros ir procesuāla starplēmuma (starpdarbības) raksturs. Līdz ar to jautājums par dokumentu izņemšanas tiesiskumu parasti nav vērtējams tiesā kā patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Ja persona nav apmierināta ar administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros veikto darbību – dokumentu izņemšanu, pieteikumu tiesā var iesniegt, kad sagaidīts procesa noslēgums, proti, pieņemts gala lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Tiesa, lemjot par šā lēmuma tiesiskumu (kaut vai tikai procesa daļā par dokumentu izņemšanu), tādējādi var pilnvērtīgi izvērtēt lietas apstākļus un dot savu novērtējumu šai darbībai. 4. Gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma lieta ierosināta par muitas noliktavas īpašnieka pārkāpumu muitas jomā, un šīs pārkāpuma lietas ietvaros iestāde no muitas noliktavas izņem citai personai piederošu preču pavaddokumentus, administratīvā pārkāpuma lietas gala lēmums, kā arī procesa gaitā pieņemtie starplēmumi var tieši skart ne tikai adresātu (administratīvi sodāmo personu), bet arī izņemto dokumentu īpašnieku. Šī persona līdz ar to šādā administratīvā pārkāpuma lietā atzīstama par cietušo.

Lejupielādēt

26.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2008

1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā. 2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. 3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību. 4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas. 5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību. 6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.

Lejupielādēt

04.03.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-140/2008

1. Administratīvā akta un faktiskās rīcības obligāta pazīme ir publisko tiesību joma – proti, lai kādu lēmumu vai rīcību atzītu par pakļautu administratīvās tiesas kontrolei, tam jābūt īstenotam publisko tiesību jomā, turklāt ne jebkurā, bet tieši valsts pārvaldes jomā. Tādējādi kriminālprocesuāla rakstura lēmumi vai rīcība nav ne administratīvie akti, ne faktiskā rīcība. 2. Faktiskā rīcība atšķirībā no administratīvā akta ir faktisku, nevis tiesisku seku radīšana privātpersonai. Pēc pārējām pazīmēm faktiskā rīcība atbilst administratīvā akta jēdzienam. 3. Valsts publiski tiesiska mērķa (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas) nolūkā ir imperatīvi noteikusi, ka atsevišķos gadījumos kredītiestādei ir jāatturas veikt pienākumus, ko tā uzņēmusies privāttiesiskajās attiecībās. Imperatīva rakstura normas, kuru mērķis ir publiski tiesisks, nereti var ietekmēt un ierobežot privāttiesiskās attiecības, tomēr tas nemaina bankas un klienta attiecību privāttiesisko raksturu. 4. Banka, pieņemot lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas klienta kontā, nepilda publisku funkciju. Šādos gadījumos banka ievēro tai ar publisko tiesību normām uzliktu pienākumu, tomēr no tā nav izdarāms tālāks secinājums, ka līdz ar to bankai būtu deleģēti pārvaldes uzdevumi, kas ietver pārvaldes lēmumu pieņemšanu. Bankas un klienta attiecības jebkurā gadījuma ir un paliek privāttiesiskas. 5. Darbības, ko Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests veic saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu identificēšanu, izsekošanu vai darbību ierobežošanu ar tiem, ir tieši vērstas uz noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, novēršanu, noziedzīgā nodarījumā vainīgo personu sodīšanu. Citiem vārdiem, minētās darbības ir nesaraujami saistības ar apstākļu noskaidrošanu un noziedzīgā nodarījumā vainīgu personu sodīšanu kriminālprocesā. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīkojums apturēt finanšu līdzekļu debeta operācijas klienta kontā vai citas mantas kustību tādējādi ir vērsts uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu, pat ja kriminālprocess nav uzsākts. Proti, kaut arī rīkojuma izdošanas brīdī nav skaidri zināms, vai tiks uzsākts kriminālprocess, tādēļ vien rīkojumu nav pamata atzīt par tādu, kas izdots valsts pārvaldes attiecību ietvaros (administratīvajā procesā). 6. Administratīvā procesa ietvaros galīgais noregulējums tiesiskajās attiecībās starp privātpersonu un valsti ir administratīvais akts vai galīga rakstura (pabeigta) faktiskā rīcība. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīkojums, ar kuru kredītiestādei uzlikts pienākums apturēt darbības ar klienta naudas līdzekļiem, pēc būtības ir starplēmums procesā, kurš var turpināties kā kriminālprocess. Līdz ar to dienesta rīcībai šādos gadījumos nav administratīvā procesa rakstura, proti, tā nav vērsta nedz uz administratīvā akta izdošanu, nedz faktiskās rīcības veikšanu.

Lejupielādēt

31.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-369/2007

Faktiskās rīcības pazīme ir tās patstāvīgais un galīgais raksturs, kā arī radītās sekas – proti, faktiskā rīcība ir vērsta nevis uz tiesiska rakstura, bet uz faktiska rakstura seku radīšanu. Ja ir uzsākts administratīvais process, kura galarezultātā jābūt sagaidāmam administratīvajam aktam (tātad tiesību aktam), atsevišķas iestādes darbības vai bezdarbības šā procesa ietvaros neveido patstāvīgu faktisko rīcību. Tādējādi iestādes bezdarbība, neizskatot privātpersonas iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību. Šādos gadījumos privātpersonai tiesā jāvēršas ar prasījumu par administratīvā akta izdošanu, nevis par iestādes faktisko rīcību.

Lejupielādēt

21.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-295/2007

Iestādes rīcība tāda administratīva procesa ietvaros, kas ierosināts par administratīvā akta izdošanu, vērtējama saistībā ar šajā procesā izdoto administratīvo aktu – proti, tā nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību un nav vērtējama kā atsevišķs (patstāvīgs) prasījums.

Lejupielādēt

29.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-498/2006

1. Nosakot, vai kāda iestādes darbība ir uzskatāma par faktisko rīcību, ir jāpiemēro tādi paši apsvērumi kā vērtējot, vai iestādes pieņemts lēmums ir administratīvs akts, proti, faktiskā rīcība atbilst tām pašām pazīmēm, kam administratīvais akts, vienīgi faktiskā rīcība, atšķirībā no administratīvā akta, ir vērsta uz faktisku, nevis tiesisku seku radīšanu. Ievērojot, ka ieslodzītās personas ir uzskatāmas par īpaši pakļautām personām, tad vērtējot, vai konkrēta rīcība, kas saistīta ar ieslodzītās personas turēšanas apstākļiem, uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē, nepieciešams izvērtēt, vai ar šo rīcību būtiski tiek ierobežotas ieslodzītās personas cilvēktiesības. 2. Jautājums par ieslodzīto personu uzturu var tikt saistīts ar cilvēktiesību ierobežojumu. Tomēr cietuma administrācijas rīcība, aizstājot citus olbaltumvielas saturošos produktus ar piena pulveri un neizsniedzot piena pulveri pulvera veidā, acīmredzami nevar sasniegt tādu aizskāruma robežu, lai varētu runāt par būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Savukārt strīds, kas saistīts ar iestādes rīcību, kas būtiski neaizskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, nav pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā, bet risināms tikai valsts pārvaldes iestāžu ietvaros.

Lejupielādēt

14.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-399/2006

1. Tiesības pieprasīt brīvo valstij piekrītošo zemi, kas saskaņā ar likumu „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” radās no 1999. gada 1. maija (ar grozījumiem minētajā likumā), nav saistāmas ar attiecīgām tiesībām, kas saskaņā ar šo likumu pastāvēja līdz 1997. gada 9. septembrim. 2. Likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 2. panta trešā daļa paredz, ja uz vienu zemes gabalu pretendē vairāki vienas prioritātes zemes pieprasītāji, tad jārīko izloze. Izlozes mērķis ir noteikt, kuram no vairākiem pretendentiem piešķiramas zemes gabala saņemšanas tiesības. Šāda izloze uzskatāma par procesuālu darbību administratīvā akta (lēmuma par zemes gabala piešķiršanu pastāvīgā lietošanā) izdošanas procesā un līdz ar to nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Lejupielādēt

15.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2006

1. Iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku, nevis tiesisku seku radīšanu privātpersonai. Par faktisko rīcību nevar uzskatīt arī procesu līdz iestādes iekšēja lēmuma pieņemšanai, jo iekšējs lēmums un līdz ar to tā pieņemšanas procedūra attiecas (ir vērsta) uz tiesiskajām attiecībām valsts pārvaldes iekšienē, turklāt darbībām līdz lēmuma pieņemšanai nebūtu galīga noregulējuma raksturs. 2. Ja konkrētu lēmumu atzīst par iekšējo lēmumu, tad nevar vienlaikus izdarīt secinājumu, ka lēmums ir atzīstams arī par politisko lēmumu. Iekšējs lēmums ir balstīts uz tiesību normām, bet neskar privātpersonas tiesības, savukārt politisks lēmums var skart arī privātpersonas tiesības, bet tas pamatā tiek formulēts (pieņemts) nevis tiesību, bet gan politiskās gribas, iekšējās pārliecības, uzticības un citu ar tiesību normām nereglamentētu kritēriju ietekmē. 3. Vienlīdzības princips paredz, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus. Tādējādi, lai varētu runāt par vienlīdzības principa pārkāpumu, vispirms jākonstatē, ka salīdzināmajās situācijās pastāv vienādi (analogi) tiesiskie un faktiskie apstākļi. 4. Ministru kabineta rīkojums atļaut (uzdot) valsts akciju sabiedrībai „Valsts nekustami īpašumi” pārdot izsolē konkrētus neapbūvētus valstij piederošus zemesgabalus ir iekšējs lēmums, jo nav vērsts uz āru, proti, nav adresēts privātpersonām. Ja kāda privātpersona uzskata, ka konkrētais zemesgabals būtu jāpievieno kādam citam šīs personas privatizētam zemes gabalam, tai savas pretenzijas par privatizējamā zemesgabala apmēru bija jāizsaka tad, kad tā kārtoja sava īpašuma - strīdus zemes gabalam līdzās esošā nekustamā īpašuma – privatizāciju. 5. Tiesību normas neparedz privātpersonai subjektīvās tiesības pieprasīt, lai Ministru kabinets lemj par zemesgabalu apvienošanu. Tādējādi privātpersonu prasījums uzlikt par pienākumu Ministru kabinetam apvienot zemesgabalus nav pieņemams izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

26.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-199/2005

Faktisko rīcību var veikt tikai iestāde, darbojoties publisko tiesību jomā, un līdz ar to nevar faktisko rīcību attiecināt uz tiesas lēmumu, kas tiek pieņemts, tiesai (tiesnesim) veicot tiesas funkcijas.

Lejupielādēt

12.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-152/2005

1. Lai tiesā vērstos ar 184.panta 3.punktā paredzēto pieteikumu, jāpastāv šādiem priekšnoteikumiem: (i) no ārējā normatīvā akta tieši (ex lege) izriet kādas tiesiskās attiecības, (ii) šīs attiecības ir publiski tiesiskas, (iii) šīs attiecības ir konkrētas, (iv) ir neskaidrība par šo tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nav skaidrs to saturs, (v) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar pieteikumu par administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Papildus priekšnoteikums ir tas, ka personai jāpastāv subjektīvajām tiesībām vai subjektīvajai interesei. 2. Neatbildēšana uz iesniegumu par faktisko rīcību uzskatāma tikai tad, ja atbildēšanas gadījumā nav jāizdod administratīvais akts. Ja atbildēšanas gadījumā būtu izdots administratīvais akts, tad tiesā šis pieteikums jāpārbauda kā pieteikums par administratīvā akta izdošanu, nevis faktisko rīcību, ja vien tiesā pieteikums par šādu faktisko rīcību jau nav pieņemts citā lietā.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-148/2005

1. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 7. punkta izriet, ka par iekšējiem lēmumiem tiek uzskatīti nevis galīgie gribas izteikumi, bet tikai procesuāla rakstura lēmumi. Ja apstrīdētais Ministru kabineta lēmuma punkts satur galīgu gribas izteikumu – uzdevumu iestādes struktūrvienībai, šī lēmuma punkts nav iekšējs lēmums, bet ir pārvaldes lēmums, kas adresēts šīs iestādes struktūrvienībai. Taču minētais nenozīmē, ka šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu. 2. Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā minētā iestādes iekšējā lēmuma izpratne ir plašāka nekā Valsts pārvaldes iekārtas likumā minētā iekšējā lēmuma izpratne. Administratīvā procesa likumā minētais iekšējais lēmums ietver arī pārvaldes lēmumus, kas attiecas uz citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.). Šādi lēmumi nav administratīvie akti. 3. Faktiskās rīcības jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti, jo pieteikumu pamatā var iesniegt privātpersonas, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas, tas ir, jāpastāv personas subjektīvajām tiesībām. Lai noteiktu, vai pastāv subjektīvās publiskās tiesības, apstiprinoši jāatbild uz vienu no šiem jautājumiem: (i) vai personai ir no objektīvajām tiesībām izrietošas tiesības no pārvaldes kaut ko prasīt, (ii) vai konkrētajā gadījumā personai ir tiesības prasīt, lai valsts pārvalde neiejauktos viņas tiesībās. 4. Valsts kancelejas lūgums atļaut Valsts kancelejas juriskonsultam iepazīties ar civillietas materiāliem nevar tikt uzskatīts par faktisko rīcību un tas nevar radīt personai tiesības to pārsūdzēt tiesā. Šāds lūgums nerada citas tiesiskas sekas kā vien pienākumu tiesnesei to izskatīt un lemt par tā apmierināšanu vai noraidīšanu, tas pats par sevi nevar radīt personas tiesību aizskārumu. 5. Administratīvā procesa likuma 121. panta trešajā daļā tiesai noteiktais pienākums norādīt iestādi, kuras kompetencē ir attiecīgās lietas izskatīšana, ir izpildāms vienīgi tad, ja pastāv iestāde, kurā lieta ir izskatāma. Gadījumā, ja jautājums nav izskatāms nevienā iestādē, tiesai tas nav jānorāda.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Faktiskā rīcība